NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
27. jūlijā, 2011
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Politika
3
3

Kas tie par oligarhiem?

Raksturojot oligarhijas problēmu Latvijā, vietā būtu teikt: raugāties uz ļoti turīgiem cilvēkiem ar politisku ietekmi.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

„Pret oligarhiem!” – šis patlaban ir galvenais sauklis pirms septembrī gaidāmajām parlamenta ārkārtas vēlēšanām. Taču tikai retais iedomāsies, ka vēl pirms ne tik daudz gadiem par oligarhiju Latvijā runāja vien vēsturnieki, pievēršoties galvenokārt antīkajai pasaulei. Jēdziens „oligarhs” mūsdienu Latvijas politisko norišu vērtējumā parādās vien pagājušās desmitgades otrajā pusē, turklāt kopsakarībās, kas šodien šķiet gan ironiskas, gan paradoksālas.

Kas tie par oligarhiem? Šādu jautājumu īsi pirms referenduma par 10. Saeimas atlaišanu intervijā biznesa portālam „Nozare.lv” retoriski uzdeva ekspremjers, tagad uzņēmējs Māris Gailis. Interesants jautājums, droši vien teiktu ne viens vien politiķis, cenšoties novilcināt laiku kaut cik apmierinošas atbildes atrašanai.

Jautājumu par to, kas īsti ir oligarhs, patiešām var uzlūkot arī kā neparastu, ja to uzdod mūsdienu kontekstā, runājot par pārvaldes praksi valstīs, kuras uzskata piederam pie demokrātiskās pasaules elitārā kluba, ko raksturo dalība NATO un ES. Tātad – arī par Latviju.

No Atēnām līdz Rīgai

Oligarhija, patapinot šo jēdzienu no grieķu valodas, nozīmē nedaudzu varu, t.i., valdīšanas formu, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai, kā arī šādu cilvēku grupu, tā skaidrots Svešvārdu vārdnīcā. Varētu arī teikt – mazākuma diktatūra, kas visbiežāk iegūta, pateicoties bagātībai vai militārajai varai.

Viens no pirmajiem šo jēdzienu lietoja Aristotelis, runājot par aristokrātijas deģenerāciju Senajā Grieķijā.

Mūsdienu oligarha jēdzienu, kas pārņemts galvenokārt no postpadomju Krievijas, bet tikpat labi varētu būt attiecināms arī uz Silvio Berluskoni varas fenomenu 21. gadsimta Itālijā, papildina mediji. Proti, modernā oligarha varas komplektu lielākoties veido politiskā, ekonomiskā un mediju vara vienkopus. Precīzāk – pēdējās divas tiek izmantotas pirmās nodrošināšanai.

"Modernā oligarha varas komplektu lielākoties veido politiskā, ekonomiskā un mediju vara vienkopus."

Lai gan eksprezidents Valdis Zatlers, šā gada 28. maijā ar rīkojumu Nr.2 piesakot karu oligarhiem, par tādiem nosaucis trīs – Ventspils mēru Aivaru Lembergu, bijušo Tautas partijas līderi Andri Šķēli un politiskās apvienības LPP/LC bosu Aināru Šleseru –, faktiski iepriekšminētajai kvalifikācijai visā pilnībā atbilst tikai A. Lembergs, kuram vienīgajam paralēli naudai un politiskajai ietekmei pieder arī acīmredzama mediju vara. Tādējādi, raksturojot oligarhijas problēmu Latvijā, vietā būtu teikt: raugāties uz ļoti turīgiem cilvēkiem ar politisku ietekmi. 

Oligarhu karš un miers

Vārds „oligarhs” pirmo reizi nacionālās ziņu aģentūras LETA slejās parādās pirms nedaudz vairāk kā 13 gadiem - 1998. gada 11. aprīlī. Publikācijā par Krievijas vēlmi samazināt naftas tranzītu caur Ventspili žurnālists Sergejs Zeļetajevs „Panorama Latvii” raksta: “Ventspils oligarhi pelna naudu no Krievijas naftas eksporta. Par šiem līdzekļiem viņi uztur Latvijas politisko eliti, kura atklāti veic antikrievisku ārpolitiku (iestāšanās NATO) un antikrievisku iekšpolitiku.”  

Konkrēti Aivara Lemberga vārds ar epitetu „oligarhs” LETA ziņās parādās tā paša gada 25. novembrī, atsaucoties uz laikraksta „Diena” komentāru, kurā tiek brīdināts par oligarhu kliķes kontroli pār privatizējamiem valsts monopoliem. Aivars Ozoliņš raksta: „Latvijā veidojas Ventspils mēra Aivara Lemberga sapņos zīmētā ideālās demokrātijas shēma, kad pie apaļā galda sēž un draudzīgi runā viņa apmaksāti dažādu partiju politiķi.”

Ilgi nav jāgaida, līdz 1998. gada nogalē Latvijas medijos sākas karš, kurā dažādos ar politisko varu un ekonomiskajām interesēm saistītos grēkos viens otru vaino neviens cits kā par klasiskiem oligarhiem dēvētie Aivars Lembergs un Andris Šķēle. Novembra beigās un decembra sākumā presē parādās ziņas par A. Lembergam izteiktajiem draudiem „līdz pat fiziskai iznīcināšanai”, kurus it kā mēģinot īstenot A. Šķēle un Tautas partija. Kad vadošas tiesībsargājošo institūciju amatpersonas šādu draudu avotu neapstiprina, Ventspils mērs pauž, ka tās nostājušās oponenta pusē.

Konflikta pamatā ir privatizācija. Publiskās abu vīru nesaskaņas, sākušās ar „Latvijas balzama” akciju izsoli, turpinājās apmēram trīs gadus. Tiesa, pievēršoties minētajam konfliktam, tāpat kā teju visus 90. gadus, galvenokārt tiek runāts nevis par oligarhiem vai oligarhiju, bet gan ekonomiskajiem grupējumiem ar aizkulišu dalību politikā.

Šķēles–Lemberga cīņā figurē tā dēvētie Ventspils un Valmieras grupējumi. Turpmāk A. Šķēles vārds, viņam ieņemot arī augstus politiskos posteņus, tiek minēts saistībā ar „Ave Lat grupas” interešu pārstāvību. „Šodienas Latvijas apstākļos daudz adekvātāks būtu sadalījums nevis labējos un kreisajos šo vārdu klasiskajā nozīmē, bet gan ass Ventspils–„Ave Lat grupa”, jo tieši šis antagonisms šobrīd izskaidro daudz no politikā notiekošā,” tā minētās norises 1999. gada nogalē partijas konferencē ataino toreizējais „Latvijas ceļa” priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs.

"Šlesera labās apņemšanās iestiga ekonomisko interešu purvā, bet Repšes jaunie laiki izčurkstēja uz reālpolitikas pannas."

2001. gada vidū A. Šķēle un A. Lembergs, noslēdzot savstarpējās apkarošanas epopeju, nāca klajā ar slaveno paziņojumu par „uzņēmējdarbības vides sakārtošanu”, kas gan nekavējoties tiek atšifrēta kā ietekmes sfēru pārdale. Tai sekoja „Latvijas kuģniecības” privatizācija 2002. gadā, un Tautas partijas karš pret A. Lemberga vietu Latvijas politbiznesā apsīka.

Lai kā arī nebeigtos šis konflikts, tas pirmo reizi pa īstam izgaismoja abu sāncenšu faktisko ekonomisko varu un politisko ietekmi, publiskajā telpā liekot nostiprināties jēdzienam „oligarhs” tādā izpratnē, kādā to 28. maija vakarā raksturoja V. Zatlers, runājot par demokrātijas privatizāciju valstī.

Taču jau 2000. gadā Pasaules Banka (PB) nāca klajā ar slaveno ziņojumu par „valsts nozagšanu” - politisko un ekonomisko interešu saplūšanu jeb „likumu nopirkšanu”, kuras dēļ cieš valsts attīstība. „Valsts nozagšanas” ziņā situācija Latvijā, pēc PB vērtējuma, bija ne vien sliktākā Baltijas valstīs, bet arī viena no kritiskākajām plašākā reģionā. Dažas postkomunisma valstis var dubultot iedzīvotāju vidējo algu, efektīvi apkarojot korupciju un nostiprinot likuma varu, - taustāmākās kategorijās šo domu precizēja PB.

Antioligarhu karš

Viedokli, ka pret oligarhiem ir jācīnās, apkarojot viens otru, jau pietiekami bija nostiprinājuši paši A. Lembergs un A. Šķēle. Ilgi nebija jāgaida, kad šo vienkāršo patiesību par politiskās cīņas lozungu izvirzīja citi. 8. Saeimas vēlēšanas 2002. gadā pienāca ar „jaunu laiku” apsolījumu. Tā pamatā – cīņa ar korupciju, kuru izvirzīja politikā ambiciozi ar partiju „Jaunais laiks” (JL) ienākušais lata tēvs un Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Viņam pa pēdām ne mazāk ambiciozi sekoja par oligarhu stabili klasificētais Ainārs Šlesers ar Latvijas Pirmo partiju (LPP), kurš minēto „uzņēmējdarbības vides sakārtošanu” nosauc par „vienošanos par valsts izlaupīšanu lielos apjomos”.

A. Šlesers sola apkarot tieši oligarhus: „Mēs runājam par to, ka ir pienācis laiks atņemt šo politisko varu Latvijas oligarhiem, un ir jāizdara viss, lai šoreiz tieši Lembergs un tieši Šķēle paliktu opozīcijā.” Par A. Šlesera priekšvēlēšanu pretkorupcijas kampaņas mērķi kļuvušais Aivars Lembergs nepaliek atbildi parādā, drīz vien paziņojot par jaunu Latviju pārņēmušu ekonomisko grupējumu ar Šleseru priekšgalā.

Solījušies pretkorupcijas un antioligarhu cīņas laukā tautas labā strādāt plecu pie pleca, drīz vien E. Repšes un A. Šlesera partijas kļuva par naidīgām nometnēm, sākot runāt par dunčiem mugurā un valsts virzību uz diktatūru JL līdera izpildījumā. A. Šlesera labās apņemšanās iestiga ekonomisko interešu purvā, bet E. Repšes „jaunie laiki” izčurkstēja uz reālpolitikas pannas.

Jau 2002. gada oktobrī nāca gaismā, ka E. Repše, veidojot valdību, zvanījis A. Lembergam. Ilgi nebija jāgaida, līdz Ā. Audera korupcijas skandālam, kurā E. Repše savu veselības ministru centās nosargāt gan no parlamentārās opozīcijas, gan paša partijas rindās izskanējušā demisijas pieprasījuma.

"Koalīcija, kas valdības deklarācijā solīja stiprināt tiesiskumu un apkarot korupciju, darbību jaunajā parlamentā sāka ar Pretkorupcijas komisijas likvidēšanu."

2003. gada septembrī konflikts starp E. Repši un valdības koalīcijā ietilpstošo LPP saasinājās. Septembrī koalīcijai triecienu deva Saeimas negatīvais balsojums par JL atbalstīto Jutu Strīķi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) amatā. E. Repše savus oponentus apsūdzēja krīzes izraisīšanā un pretdarbībā korupcijas apkarošanai. Savukārt oponenti E. Repši vainoja konflikta izraisīšanā, autoritatīvā vadības stilā un apšaubāmos finansiālos darījumos.

Publisku neuzticību premjeram izteica pārējo triju koalīcijas partiju vadītāji. 2004. gada janvārī LPP atstāja valdību, kas zaudēja vairākumu Saeimā. 2004. gada februārī, sākotnējiem korupcijas un oligarhu apkarotājiem apkarojot vienam otru, E. Repšes valdība demisionēja. Nākamajā koalīcijā partija „Jaunais laiks” nebija pārstāvēta, un „jaunie laiki” beidzās, tā īsti nesākušies.

Vienā laivā

Turpmāk par oligarhijas apkarošanu Latvijā runā galvenokārt atsevišķas pretkorupcijas jomā strādājošas nevalstiskās organizācijas. Partiju politiskajos lozungos tā vairs nedominē.

Nākamās - 9. Saeimas pilnvaru laiks 2006. gadā sākās līdzīgi - valdošā koalīcija, kas valdības deklarācijā sola stiprināt tiesiskumu un apkarot korupciju, darbību jaunajā parlamentā iesāk ar Pretkorupcijas komisijas likvidēšanu. 9. Saeimas periods, protams, iegājis vēsturē ar premjera Aigara Kalvīša cīņu pret KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu. Par minēto sasaukumu atgādinās arī tādi politikas aizkulišu kontekstā labi saprotami lēmumi kā A. Lemberga apcietinājumu apstiprinājušā tiesneša Māra Vīganta neapstiprināšana amatā Augstākajā tiesā un partiju īpašniekiem bīstamā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša nepārvēlēšana uz jaunu amata termiņu.

10. Saeima neapšaubāmi paliks atmiņā ar nespēju izbeigt konfliktu, kuru pretkorupcijas eksperti raksturo kā KNAB vadītāja Normunda Vilnīša cīņu pret KNAB. Arī šīs Saeimas darbu nemirstību nodrošina daudzi īpatnēji balsojumi tiesiskuma jomā pēc principa – darām kā sliktāk. Skaļākie gadījumi – nevalstiskā pretkorupcijas organizācijā strādājošā jurisprudences doktora Andreja Judina neapstiprināšana Augstākās tiesas tiesneša amatā; nobalsošana par acīmredzami mazāk kvalificēto tiesībsarga amata kandidātu; patlaban Saeimas dokumentu viltošanā vainotās Vinetas Muižnieces iecelšana Satversmes tiesas tiesneses amatā; V. Zatlera rīkojumu Nr.2 izraisījusī A. Šlesera dzīvesvietu neizdošana kratīšanai kriminālprocesa ietvaros un galu galā – daudziem pārsteidzošā mazpazīstamā ZZS deputāta Andra Bērziņa ievēlēšana Valsts prezidenta amatā.

Patlaban aizejošā 10. Saeima apbrīnas vērtā tempā atbalstījusi gan gadiem buksējušo ofšoru un mediju patieso īpašnieku atsegšanu, gan deputātu imunitātes atcelšanu kriminālizmeklēšanas gadījumos, gan kriminālatbildības noteikšanu par partiju finansēšanas pārkāpumiem, gan atteikšanos no aizklātiem balsojumiem par augstākajām amatpersonām. Taču diezin vai ir vērts atgādināt, ka šo fenomenu izraisīja nevis pēkšņa deputātu tiesiskuma apziņas vai cilvēkmīlestības lēkme, bet gan no V. Zatlera 28. maija lēmuma izrietošā galvenā konsekvence – priekšvēlēšanu situācija un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas.

Atrašanās vienā caurā laivā patlaban vieno arī oligarhu titulu iemantojušās personas. KNAB kratīšanu sērija oligarhu īpašumos, V. Zatlera rīkojums Nr.2, 10. Saeimas atlaišanas referendums, kura paredzamo rezultātu jau itin drīz ilustrēja Oligarhu kapusvētki, un jaunas vēlēšanas rudenī pašlaik daudziem atkal liek runāt par jauniem laikiem. Bet skeptiķi norāda: jaunas vēlēšanas neko nemainīs, ja neizdosies mazināt oligarhu ietekmi uz politiku. Cik liela tā būs, pagaidām nav zināms arī pašiem oligarhiem. Andris Šķēle kārtējo reizi paziņojis par aiziešanu no politikas, bet Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs gatavojas septembrī gaidāmajām 11. Saeimas vēlēšanām.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU