2011. gada 28. maijā, dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām, V. Zatlers tiešraides uzrunā tautai Latvijas Televīzijā un Radio pavēstīja, ka 10. Saeima ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Šāda prezidenta rīcība sekoja īsi pēc balsojuma Saeimā, ar kuru tā liedza veikt kriminālprocesā plānoto kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Runā Valsts prezidents brīdināja par demokrātiskās pārvaldes apdraudējumu valstī un tā dēvēto oligarhu pieaugošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanu parlamentā, netieši norādot uz Aivara Lemberga, Andra Šķēles un A. Šlesera lielo ietekmi uz politikas un ekonomikas norisēm valstī.
Referendums notika 2011. gada 23. jūlijā. Par 10. Saeimas atlaišanu nobalsoja aptuveni 95% vēlētāju. 26. jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja 11. Saeimas vēlēšanas, kuras notika 17. septembrī.
Vēlēšanās visvairāk vietu – 31 – ieguva apvienība "Saskaņas centrs". Saeimā iekļuva arī jaunizveidotā "Zatlera Reformu partija" (ZRP), premjerministra Valda Dombrovska pārstāvētā partija "Vienotība", kā arī Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Parlamentā līdz tam pārstāvētā "Šlesera Reformu partija LPP/LC" nepārvarēja 5% barjeru un 11. Saeimā neiekļuva. A. Šķēles dibinātā un vadītā Tautas partija par savas darbības izbeigšanu paziņoja 2011. gada jūlijā. Savukārt A. Lemberga pārstāvētā ZZS, kurai 10. Saeimā bija 22 deputāta vietas, 11. Saeimā ieguva 13 mandātus, bet pašreizējā – 12. - Saeimā tai ir 21 vieta. Valdībā ZZS patlaban ir pieci posteņi – premjerministra, kuru ieņem Māris Kučinskis, kā arī ar finanšu, satiksmes, zemkopības un aizsardzības ministri.
ZRP 11. Saeimas vēlēšanās ieguva 22 deputātu vietas. 2012. gada pavasarī tā mainīja nosaukumu, pārtopot par "Reformu partiju", taču savas turpmākās politiskās darbības laikā piedzīvoja gandrīz nepārtrauktu reitingu kritumu. 2013. gada decembrī partija vienojās startēt 12. Saeimas vēlēšanās kopīgi ar partiju "Vienotība", kurā 2014. gadā iestājās virkne redzamāko Reformu partijas politiķu.
LV portāls jautā: Cik lielā mērā pašlaik ir īstenojušies 10. Saeimas atlaišanas mērķi – novērst "demokrātijas privatizāciju" un "šauru personu grupu patvaļu politikā"?
Demokrātijas attīstību grūti izmērīt ar taustāmiem parametriem. Zināmus secinājumus ļauj izdarīt sabiedrības ticība savām spējām ietekmēt demokrātijas funkcionēšanu un uzticēšanos valdībai, kā arī citām demokrātijas institūcijām. Šajos abos parametros, kuros Latvija būtiski apsteidz Lietuvu, taču atpaliek no Igaunijas, pozitīvs lūzuma punkts vērojams tieši 2011. gadā, kad notika 10. Saeimas atlaišana pirms termiņa un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas.
Vēl viens kritērijs, pēc kā novērtēt izmaiņas, kas notikušas kopš 2011. gada, – likumu sakārtošana. Saeima ir daudz izdarījusi, lai tik sistemātiska valsts nozagšana, kā līdz tam, vairs nebūtu iespējama.
Kas būtu vēl darāms? 2014. gadā, lai sekmētu darbu tiesiskuma stiprināšanā Latvijā, "Delna" un "Providus" 12. Saeimas sasaukumam sagatavoja 10 soļu plānu "Desmit svarīgākie darbi labākai un godīgākai Latvijai". To skaitā ir plašāka informācijas pieejamība un lēmumu atklātība, naudas varas mazināšana politikā, darbotiesspējīgāki institucionālie risinājumi cīņai ar korupciju, trauksmes cēlēju (ziņotāju par likumpārkāpumiem) aizsardzība, uzlabojumi valsts iepirkumu sistēmā un citi.
Kopš Valda Zatlera rosinātās Saeimas atlaišanas korupcijas, kā arī sabiedrības uzticības līmenis valdībai un parlamentam nav īpaši uzlabojies. Institucionāli, tajā skaitā arī saistībā ar uzdevumiem, kuri bija jāizpilda, Latvijai iestājoties OECD, atsevišķas lietas kļuvušas sakārtotākas, taču kopumā pārmaiņām vajadzēja būt daudz straujākām.
Kā pozitīvais jāatzīmē mediji, kuri savā darbībā kļuvuši aktīvāki un analītiskāki. Palielinājušās arī atsevišķas pilsoniskās aktivitātes, tādas kā, piemēram, līdzdalība sabiedrības iniciatīvu platformā "manabalss.lv". Vēlēšanās arvien vairāk tiek izmantota iespēja noraidīt vai atbalstīt kandidātus ar attiecīgu atzīmi biļetenos. Lēnām, taču pilsoniskas sabiedrības evolūcija Latvijā notiek.
Ja agrāk runāja par trim oligarhiem, tagad vairs tikai par vienu, kurš gan savu varu izmanto daudz leģitīmāk, dažādos līmeņos – valdībā, parlamentā. Oligarhu darbība kļuvusi rafinētāka, viņi savus projektus virza juridiski korektāk.
Viens no Valda Zatlera akcentiem, rosinot atlaist Saeimu, bija tiesiskums. Redzams, ka politiķiem KNAB vairs nav prioritāte, vājinājusies politiskā griba šo iestādi padarīt stiprāku, tādu, kura spēj pacelt lielās, sabiedriski nozīmīgās lietas. Saistībā ar tām jāmin arī neefektivitāte tiesu sistēmā. Lemberga un citu nozīmīgo lietu virzība tajā ir ļoti lēna, jau kļūstot par veidu, kā tie, kuriem pienāktos sods, no tā var izvairīties. Tieši korupciju un trūkumus tieslietu sistēmā savas vizītes laikā Latvijā pieminēja arī ASV viceprezidents Džo Baidens.
Prezidenta Zatlera paustais mērķis - mazināt tā dēvēto oligarhu ietekmi politikā - kaut kādā mērā tika sasniegts, taču problēma kopumā nav atrisināta – lai gan daži no tiem vismaz šķietami no politiskās dzīves ir pazuduši, daļa savu ietekmi ir saglabājuši, turklāt šajā jomā darbojas, ja tā varētu teikt, arī otrās līgas spēlētāji.
Ietekmīgu personu iespaids uz politiku ir problēma ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Lai to mazinātu, ar vienreizēju kampaņu vien ir par maz. Nepieciešams vesels pasākumu komplekss, sākot ar naudas ietekmes mazināšanu politikā un dažādiem institucionāliem risinājumiem, lai to panāktu, un beidzot ar sabiedrības aktīvu līdzdalību politiskajā procesā. Šajā jomā ir veikti dažādi pasākumi – noteikti priekšvēlēšanu politisko kampaņu un reklāmas ierobežojumi, ar ko, iespējams, ir par maz. Savukārt sabiedrības līdzdalības palielināšanos diemžēl kopumā neredz, līdzdalība vēlēšanās pat gājusi mazumā.
Te gandrīz jāsaka, kā senā dziesmā: viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala. Vieni tā dēvētie oligarhi aizgāja, taču citi turpināja savu politisko ietekmi īstenot. Nekas daudz nav mainījies. Šlesers vismaz šķietami ir no politikas aizgājis, taču Lembergs joprojām nosaka toni gan ZZS, gan plašākā mērogā. Šķēles vārds joprojām figurē saistībā ar apjomīgiem biznesa darījumiem. Šādu cilvēku ietekme ir tik liela, ka viņiem tieša politiskā noteikšana kādā partijā, lai īstenotu savu politisko varu un ekonomiskās intereses, vairs nav vajadzīga.
Šauru grupu intereses politikā ne vienmēr iemieso kāds viens konkrēts atklāts līderis, kurš acīmredzami personificē politisko ietekmi. Piemēram, maksātnespējas procesa jomā iesaistītie labuma guvēji atraduši iespējas realizēties caur Nacionālo apvienību. To var salīdzināt ar zirnekļa tīkliem – struktūrām, kurās aiz noteiktiem politiskiem lēmumiem saskatāmas daudzu savstarpēji saistītu figūru intereses.
Otrkārt, Zatlera Reformu partijas parādīšanās iedragāja līdz tam pastāvējušo politisko kultūru Latvijā. Sešiem deputātiem atšķeļoties no partijas vēl pirms mandāta iegūšanas un sākot staigāt no partijas uz partiju, radās degradējošs precedents – deputāti staigātāji kā politiska prece, kuras citas partijas var pirkt un pārpirkt. Kā liels kuriozs jāmin Solvitas Āboltiņas gadījums, kad šāds deputāts vēlēšanās izsit no saraksta partijas vadītāju. Iespējams, Saeimai vajadzētu izskatīt jautājumu, vai turpmāk šādiem deputātiem vispār apstiprināt mandātu. Tas viss sabiedrībā raisa lielu skepsi pret politisko procesu kopumā un rada tendences, kuras noteikti neatbilst Zatlera rīkojuma mērķiem.
Plašākā kontekstā raugoties, Latvijā nav ilglaicīgu ideju partiju. Sociāldemokrāti tā arī netika vaļā no sava vēsturiskā mantojuma, kura dēļ tos uzskata par komunistiem, kā arī, esot pie varas, sakompromitējās. Partiju piedāvājumā lielu idejisko atšķirību nav, tām vajadzīga vara, lai realizētu savas ekonomiskās intereses.
Cilvēki, iespējams, vēl tic savai varēšanai kaut ko iespaidot caur vēlēšanām, bet cik ilgi tā būs, nevar zināt. Ko darīt? Beidzot vajadzētu panākt, lai uz partiju līderiem gultos reāla politiskā atbildība. Lai partijas līderis būtu arī premjerministra kandidāts. Patlaban tā tas nav un partiju faktiskie vadītāji pirms vēlēšanām var viegli bārstīt tukšus solījumus, nodarboties ar populismu, ne ar ko daudz neriskējot. Tiesa, jāatzīst, Latvijas vēlētājs ir diezgan lētticīgs, un to droši vien tik ātri nav iespējams labot.
Zatlera rīkojuma sekas bija laba mācībstunda, kura parādīja, ka politiskas krīzes nevar tik vienkārši atrisināt – atlaist Saeimu un sarīkot jaunas vēlēšanas. Viena daļa inteliģences cerēja, ka pietiks ar oligarhu kapusvētkiem un problēma būs atrisināta. Patiesībā ar vienreizēju akciju nav iespējams panākt nopietnas politiskas pārmaiņas, tām ir nepieciešams ilgstošs un pacietīgs ikdienas darbs.
