Prasītājiem ir zināms, ka reģionālās valodas statuss ļautu Latgales iedzīvotājiem latgaliešu mēli lietot ikvienā dzīves jomā – vēršoties pie ārsta vai pie darbinieka pašvaldībā, kā arī izmantot to lietišķajā sarakstē. Turklāt valoda tiktu mācīta bērniem reģiona skolās, un valdība nodrošinātu plašsaziņas līdzekļus vietējā valodā.
Tomēr – latgaliešiem pavisam noteikti nav ne jausmas, ka reģionālās valodas statuss Eiropā un citur pasaulē parasti tiek noteikts valodām tādās teritoriālajās kopienās, kuru pārstāvjiem no pamatiedzīvotājiem ir atšķirīga izcelsme. Vai nu tās ir etniskās minoritātes, kuras laika gaitā ir mēģināts asimilēt pamatnācijā, vai arī iebraucēju diasporas. Piemēram, sāmi jeb lapi, kuru valodai ir piešķirts oficiālās valodas statuss atsevišķos Norvēģijas un Somijas apgabalos, tiek uzskatīti par vienu no lielākajām pirmiedzīvotāju etniskajām kopienām (iezemieši savā teritorijā) Eiropā. Viņiem ir ne vien sava valoda, bet pat savs karogs. Savukārt Indijā Sikimas štatā reģionālās valodas statuss ir noteikts nepāliešu valodai tāpēc, ka tur ir ārkārtīgi liels šīs tautības pārstāvju skaits.
Interesanti, kurai no abām kategorijām – iebraucēji vai iedzīvotāji ar citādu etnisko izcelsmi – latgalieši atbilst? Vai latgalieši ir vai tomēr nav etniskā minoritāte Latvijā?
"Nevis valdības, bet latgaliešu atbildība ir nākt klajā ar priekšlikumiem situācijas uzlabošanai."
Izglītības un zinātnes ministrijai un Tieslietu ministrijai adresētajās prasību vēstulēs latgalieši uzstāj, lai valdība izstrādā pasākumu plānu reģionālās valodas statusa noteikšanai. Prasība pamatota ar socioloģisku pētījumu, kurā lielākā daļa no aptuveni 9000 aptaujāto Latgales iedzīvotāju atzinuši, ka latgaliešu valodai ir jāgūst noteikta loma izglītības sistēmā reģionā un bērniem ir jādod iespēja to apgūt skolās vismaz kā izvēles priekšmetu.
Līdzīgi kā līdzšinējie latgaliešu aktīvistu mēģinājumi panākt latgaliešu valodai labvēlīgāku situāciju valstī, tā arī šis konkrētais gadījums rāda, ka atbildību par savas identitātes un valodas nākotni latgalieši aizvien uzveļ valstij, pieprasot tai meklēt problēmas risinājumus. Latgalieši runā, diskutē un argumentē vien abstraktu mērķu kategorijās – valodas prestiža celšana, valodas saglabāšana, lietotāju skaita palielināšana. Taču šādu ieceru īstenošanai ir nepieciešams realizēt konkrētus darbību kopumus, soļus, veikt izmaiņas likumdošanā un pieņemt jaunus noteikumus. Un kuram gan citam, ja ne latgaliešiem pašiem vislabāk ir jāzina, ar kādiem pasākumiem valodas problēmas reģionā būtu risināmas visefektīvāk? Nevis valdības, bet latgaliešu atbildība ir nākt klajā ar priekšlikumiem situācijas uzlabošanai.
Kam tad beigu beigās ir svarīga un dārga latgaliešu valoda un kultūra – Latgales iedzīvotājiem vai valdības vīriem un sievām? Kāpēc Latgales reģiona valodas, kultūras un identitātes problēmas latgalieši aizvien pārvērš par valsts iedzīvotāju kopīgu problēmu un aktualitāti? Piemēram, suiti nav nodarbojušies ar mērķtiecīgu pārmetumu un prasību izteikšanu valdībai, bet kultūras glābšanas nolūkā paši ieguvuši UNESCO aizsardzību.
Latgalieši ir pārliecināti, ka reģionālās valodas statuss garantēs valodas apgūšanu skolās, tādējādi palielināsies tās lietotāju skaits. Interesanti, kādā veidā latgalieši ir iecerējuši sasniegt šādu mērķi, ja vēl līdz šim nav vienojušies par to, kura no visām 70 reģionā lietotajām izloksnēm ir pareizākā un par literārāko atzīstamā? Ieviešot mācību programmās latgaliešu valodu, tā tomēr ir jāpakļauj vienotam standartam. Tāpat, lai izdotu avīzes, ir nepieciešamas valodas normas – vai varbūt plānots, ka žurnālisti tekstus rakstīs katrs savā izloksnē? Tiesa, maz ticams, ka vienota standarta izveide tik drīz sasniedzama, jo diezin vai viena pagasta iedzīvotāji pēkšņi būs ar mieru upurēt savu dzimto mēli par labu kādā citā pagastā lietotajai. Katrs savējo līdz šim taču ir uzskatījis par labāko un pareizāko.
"Kādā veidā latgalieši ir iecerējuši sasniegt mērķi, ja vēl līdz šim nav vienojušies par to, kura no visām 70 reģionā lietotajām izloksnēm ir pareizākā?"
Arī pareizrakstības noteikumi neparedz rakstīt vārdus pēc saviem ieskatiem. Nez kā gan izskatītos lietvedības dokumenti un cik ērti tos būs lietot, ja viens un tas pats vārds tiks pierakstīts dažādās versijās?
Valodas mācīšana bērniem nebūt negarantē to, ka Latgalē palielināsies latgaliski runājošo skaits. Jaunatne jau tagad ir spiesta izbraukt no dzimtā reģiona uz citiem Latvijas novadiem vai pat ārvalstīm, lai nopelnītu naudu izdzīvošanai. Kur tad latgaliešu mēlē apmācītā jaunatne valodu lietos? Rīgā, Ventspilī vai Anglijā? Manuprāt, Latgales pārstāvjiem drīzāk būtu aktīvi jāsāk domāt par veidiem, kā radīt jaunas darbavietas, attīstīt ekonomiku reģionā, un tikai tad jāķeras klāt kultūras glābšanai.
Vismiglainākais no latgaliešu paustajiem ilgtermiņa ieguvumiem gadījumā, ja valoda iegūs reģionālās statusu, man šķiet apgalvojums – celsies valodas prestižs tās lietotāju vidū. Proti, ja jau pat valsts lemj par labu šādai prasībai, tātad valodu atzīst par vērtīgu, un tādējādi arī pašiem latgaliešiem beidzot „atvērsies acis” un viņi kļūs naskāki uz valodas lietošanu ikdienā. Šāda pieeja mazliet izklausās pēc PSRS laiku kārtības – tikai valsts nosaka, kas ir labs un kas ir slikts. Piemēram, ka abstraktā māksla ir slikti, bet sociālais reālisms – ļoti labi.
"Latgales pārstāvjiem drīzāk būtu aktīvi jāsāk domāt, kā attīstīt ekonomiku reģionā un tikai tad jāķeras klāt kultūras glābšanai."
Mēs tomēr dzīvojam 21. gadsimtā demokrātiskā valstī ar neierobežotu pieeju informācijai un neierobežotu iespēju brīvi paust savus uzskatus un rīkoties saskaņā ar tiem. Atkal jāatgriežas pie jautājuma: kam tad ir svarīga un dārga latgaliešu valoda? Ko īsti ar savu prasību latgalieši vēlas panākt? Varbūt tikai pierādīt, ka ir vērtīgas, senas kultūras, valodas un identitātes nesēji, tāpēc atzīstami par īpašiem, svarīgiem un vienlīdzīgiem Latvijas kontekstā? Bet ir pieejami daudz un dažādi citi veidi, kā panākt attieksmes maiņu sabiedrībā. Pamazām tā arī notiek, bet ne jau tas ir latgaliešu aktīvistu nopelns, bet gan latgaliski izpildošo mūziķu darbs.
Lai kā arī latgalieši nevēlētos to atzīt, saskatīt un saprast, prasība pēc reģionālās valodas statusa latgaliešu mēlei vienlaikus arī nozīmē vēl aktīvāk meklēt un uzsvērt latgaliešu atšķirīgumu no pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja lēmums būtu labvēlīgs, plaisa – dzīves līmenī, savstarpējā komunikācijā un sadarbībā – starp Latgali un Latviju tikai palielinātos.
