VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
01. augustā, 2009
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
8
7
8
7

Kas latgaliešu valodu glābs...

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Latgalieši nu jau labu laiku ir uzmanības centrā. Gan tāpēc, ka čakli atbalsta savējos dziedāšanas konkursos televīzijā, gan arī tāpēc, ka nāk klajā ar skaļiem paziņojumiem un piketiem par latgaliešu identitātes un valodas iznīcību. No interneta portālos, televīzijā un avīzēs izlasītā secināju, ka Latgalē mītošie to vien dara, kā domā un runā par savu īpašo valodu, kultūru un saziņai savā starpā un ar citu novadu ļaudīm sazvērnieciski izmanto vien izloksni, bet no plašsaziņas līdzekļiem patērē tikai latgaliski raidošo Latgolys Radeju. Pētījuma veikšanas nolūkā pārdesmit dienu padzīvojusi mazā Latgales pagastā ar 900 iedzīvotājiem, es savus priekšstatus atzinu par aplamiem.

Viedokli par Latgales reģionu plašsaziņas līdzekļos galvenokārt veido Latgales Studentu centrs. Tas aktīvi iestājas par latgaliešu valodas saglabāšanu, aizsardzību, attīstību valsts mērogā, pamatojoties uz Valsts valodas likumu un citiem normatīvajiem aktiem. Viņi pieprasa, lai sabiedriskajos medijos – televīzijā un radio – valsts nodrošinātu raidījumus latgaliešu valodā. Tāpat izskanējusi doma izveidot vienu drukāto mediju vietējā dialektā.

Interesanti, ka manis apciemotā pagasta studentiem nav ne mazākās jausmas par viņu kolēģu novadnieku plāniem Rīgā. Lai arī ikdienā jaunieši pārsvarā komunicē latviski, viņi lepojas ar savu dialektu un reģiona specifisko akcentu – uztver to kā Latgalē dzīvojošajiem vien piederošu bagātību, no kuras nekaunas, izbraucot ārpus novada robežām. Taču jaunajiem arī šķiet nepareizi citu reģionu iedzīvotājiem likt klausīties radījumus dialektā, ja tādi tiktu pārraidīti nacionālajā televīzijā un radio – identiskas tiesības uz to esot arī kurzemniekiem ar viņiem raksturīgo dialektu. "Ar ko mēs esam labāki par kurzemniekiem vai vēl citu novadu iedzīvotājiem?” neizpratnē kāda pagasta jauniete.

Latgaliešu neuzbāzīgā attieksme tāpat izpaudās arī ikdienā – dzirdēdami, ka neesmu vietējā, viņi pieskaņojās, atsacīdamies no dialekta vārdiem un cenšoties runāt iespējami pareizākā latviešu valodā – lai es spētu viņus saprast un lai pagastā justos ērti.

"Netrūkst tādu gadījumu, kad satiekas divi latgalieši un viens otru nesaprot."

Dialektā raidošo staciju Latgolys Radeja te pārsvarā klausās jaunieši un internetā, jo radioaparāts te nevar uztvert attiecīgās frekvences. Arī Latgales Reģionālā televīzija pie pagasta ļaudīm nav sevišķā cieņā. Savukārt latgaliski rakstītās grāmatas bibliotēkā izskatās tik svaigas kā tikko no veikala plaukta. Vietējie atzina, ka gandrīz katra no tām ir savā izloksnē un tāpēc esot ārkārtīgi grūti ielasīties.

Otra publiskajā telpā bieži izskanējusī Latgales aktīvo pārstāvju prasība ir tiesības līdzās latviešu valodai skolā mācīt arī dialektu.

Šī doma vietējās skolas pārstāvjiem nav sveša, lai gan palikusi neizprasta un bez atbalsta. Kaut vai kā fakultatīvo priekšmetu latgaliešu valodu neesot iespējams pasniegt, ja nav vienprātības: kura no daudzajām reģionā lietotajām izloksnēm ir tā pareizā un bērniem mācāmā. "Kas tad īsti ir latgaļu dialekts? Mums netrūkst tādu gadījumu: satiekas divi latgalieši un viens otru nesaprot. Dažādās Latgales pusēs taču runā atšķirīgi,” secinājis skolā strādājošais, piebilstot: katrs savu pārstāvēto izloksni vienmēr uzskata par pareizāko un nebūs gatavs piekāpties otras priekšā.

Savu izvēli pagasta vidējā pedagogu paaudze jau izdarījusi. Kopš bērna kājas atvases mājās dzirdējušas runājam tikai latviski. Tāpēc, lai bērnam skolā vieglāk būtu iemācīties runāt un rakstīt literārajā valodā un lai pilnvērtīgi prastu sazināties ar tiem, kuri dzīvo Rīgā, kad aizies turp studēt un strādāt. Galu galā dialekts saziņai lietojams tikai reģionā. Tikai retais no pagasta mammām un tētiem cer, ka bērni atgriezīsies pagastā – jo ekonomiskā situācija tam nav labvēlīga.

"Latgaliešu valoda būs dzīva, kamēr vecāki un vecvecāki pratīs uzturēt stipras ģimenes saites."

Neviens no pagasta ļaudīm neuztraucas par to, ka latgaliešu dialekts izmirst. Latgaliešu valodu te var dzirdēt gan skolā, gan veikalā, gan padomē, un šī ir vienīgā mēle, kurā tiek noturēti dievkalpojumi. Daļa vecmāmiņu pat neprot latviski, jo visu mūžu mitinājušās pagastā. Bieži viņas ir arī vienīgās bērnu pieskatītājas, kamēr vecāki darbā – un pirmā valoda, ko dzird un iemācās viņu mazbērni, ir tieši latgaliešu valoda. Pieauguši kļuvuši mazbērni ar vecvecākiem kontaktējas latgaliski, aiz cieņas pret tiem. "Latgaļu dialekts man ir mīļa valoda, tā asociējas ar siltumu, ar vecākiem, ar mājām,” man teica kāda pusaudze, kura vietējā izloksnē apmācījusi runāt arī savu draudzeni. Piemēru, ka no latgaliskas ģimenes nācis jaunietis dialektu iemāca arī draugiem, te nav mazums. Turklāt prakses komunicēt šai mēlē viņiem nepietrūkst, jo uz mājām pagasta studenti un Rīgā strādājošie apzinīgi brauc gandrīz ik nedēļas nogali un pavada atvaļinājumus, skolas brīvlaikus – lai būtu kopā ar ģimenei piederīgajiem, palīdzētu lauku darbos un satiktu draugus.

Latgaliešu valoda būs dzīva, kamēr vecāki un vecvecāki pratīs uzturēt stipras ģimenes saites un reģions jauniešos raisīs mājas sajūtu, nepieciešamību atgriezties un satikt savējos. Latgaliešu valodas konservēšanā diezin vai līdzēs raidījumi nacionālajā radio un televīzijā. Ar klausīšanos un skatīšanos nepietiek, lai prastu runāt izloksnē – ir vajadzīga prakse un vide, kur valodu lietot. Visticamāk, pēc pārraidēm tvīkst tie, kuri dzimto mēli vairs nedabū dzirdēt klātienē – mājās. Bet tiem, kas to dzird un ar to dzīvo, neraisās vēlme runāt par tās īpašo statusu un vērtību Latvijas kontekstā.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU