„Pirms aptuveni diviem gadiem mēs meklējām pamatu, lai liegtu valdībai
vēsturisko Suitu novadu sadalīt starp Kuldīgas un Ventspils novadiem. UNESCO
nemateriālās kultūras mantojuma vērtības statuss izskanēja kā viena no
iespējām,” stāsta biedrības „Etniskās kultūras centrs „Suiti”” valdes
priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls. Alsungu, viņaprāt, no pievienošanas Kuldīgai
gan paglāba cita ideja.
Pērn suiti izteica draudus pašvaldību vēlēšanu dienā uz vienu dienu pasludināt Suitu novada brīvvalsts izveidi Alsungā, ja kopienas viedokli valdība ignorēs. Tiesa, Jūrkalnes un Gudenieku pagastu atšķelšanu neizdevās novērst. „Suiti ir apmēram 2000 cilvēku liela katoļu kopiena, no kuras divas trešdaļas dzīvo Alsungas novadā, pārējie – abos blakusesošajos Jūrkalnes un Gudenieku novados. Es domāju, ka šo novadu atdalīšana nenāk par labu suitu iespējām izdzīvot nākotnē,” uzskata G. Rozentāls.
Iegūt UNESCO aizsardzību – tāds bija galvenais suitu mērķis, startējot programmā. G. Rozentāls ir pārliecināts, ka tagad valdība vairs neuzdrīkstēsies Alsungu kā vienīgo atlikušo suitu pašvaldību saskaldīt starp citiem novadiem. Tādējādi iespējas uzturēt un saglabāt unikālo identitāti, kultūru vairs nav atkarīgas no valstsvīru un kādas citas pašvaldības labvēlības un ieinteresētības, bet gan no kopienas pārstāvju lēmumiem un izdarības. „Suitu kultūrtelpa nespēj eksistēt bez savas teritorijas – savas pašvaldības,” saka G. Rozentāls.
Uzticības apliecinājums
UNESCO Latvijas nacionālās komisijas kultūras, komunikācijas un informācijas sektora vadītāja Anita Vaivade skaidro, ka tieši kopienas gribasspēks un mērķtiecīgi sava kultūras mantojuma glābšanas pasākumi ir viens no kritērijiem kultūrtelpas iekļaušanai Neatliekami glābjamo vērtību sarakstā. Paveikt iecerēto suitiem izdevies, veiksmīgi sadarbojoties ar Kultūras ministriju, individuāliem ekspertiem un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju. „Nokļūšana sarakstā ir apstiprinājums kultūras mantojuma aktualitātei lokālās kopienas dzīvē un identitātē. Vienlaikus starptautiska sabiedrība pievērš uzmanību mantojuma vērtībām un to saglabāšanai,” statusa nozīmību ilustrē A. Vaivade.
"Suitu kultūrtelpa nespēj eksistēt bez savas teritorijas."
Pieteikums konkursam suitiem bija jāveido no trim daļām: apraksts 20 lappušu garumā, kurā jāatspoguļo mantojuma glābšanas pasākumu plāns nākamajiem četriem gadiem; fotoattēli un 10 minūšu gara videofilma. Gan tekstu, gan attēlus kopienas pārstāvji sagatavoja paši. G. Rozentāls stāsta, ka visgrūtāk esot vedusies videofilmas sagatavošana, jo tā bija iecerēta kā profesionāls veikums un maksāja 17 tūkstošus latu. Iegūt vajadzīgo summu suitiem izdevās, rakstot projektus Kultūrkapitāla fondam un UNESCO birojam Parīzē.
Jaunais statuss kardināli nemaina suitu līdzšinējās darbības raksturu, jo negarantē finansiālu vai jebkāda cita veida taustāmu atbalstu ne no valsts, ne starptautiskās organizācijas. Taču A. Vaivade bilst: iekļaušana sarakstā ir uzticības apliecinājums tam, ka kopienas un valsts centieni saglabāt kultūras mantojumu – tradīcijas un identitāti – būs godprātīgi, mērķtiecīgi un atbildīgi.
Veicinās lokālpatriotismu
„Pieteikšanās procesa gaitā es secināju, ka suiti nudien ir saglabājuši senu kultūru, jo, būdama katoļu sabiedrība, gadsimtiem ilgi noslēdzās pret dažādām ietekmēm no ārpuses,” stāsta G. Rozentāls. Kā piemēru viņš min unikālo, nekur citur Latvijā vairs neeksistējošu seno suitu sieviešu burdona dziedāšanas paveidu, bagātīgās kāzu tradīcijas un dzīvus ticējumus, māņticības, aizspriedumus, kā arī tautastērpa nēsāšanu. Tradīciju glabātāji un labākie kultūras zinātāji, praktizētāji, protams, ir vecākā paaudze, tāpēc līdz ar katra suita aiziešanu tiek zaudēta kāda daļiņa no mantojuma.
"Paveikt iecerēto suitiem izdevies, veiksmīgi sadarbojoties ar Kultūras ministriju, individuāliem ekspertiem un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju."
Uz izzušanas robežas ir suitu dialekts. Vidējā paaudze vairs nespēj sarunāties, bet jaunākā – nesaprot, tāpēc dialekta glābšanas darbus suiti iekļāvuši UNESCO četrgades plānā. Jau šoziem kopiena plāno rīkot klubu, kur pulcēsies pāris reizes mēnesī un runās tikai savā dialektā. G. Rozentāls ir pārliecināts, ka nākotnē suitu mēle tiks mācīta vietējās skolās, jo tikai tā var panākt valodas lietojumu ikdienā un garantiju – tā neizzudīs. Taču jau šobrīd cītīgi tiek strādāts pie tekstu radīšanas dialektā.
G. Rozentāls uzskata: galvenais kopienas pienākums šobrīd ir nodot suitu tradīcijas, vērtības un zināšanas jaunākajai paaudzei caur izglītības sistēmu, ja šo funkciju vairs neveic ģimene. Jaunākajai paaudze, pabeidzot mācības, būtu jāapzinās savas saknes konkrētajā vietā. „Liela daļa bērnu laukos skolu pabeidz ar pārliecību, ka viņiem nav veicies – piedzimuši vietā, kur valda posts, nabadzība un dzeršana un ka laimīgie mīt Rīgā. Mūsu mērķis ir caur izglītības sistēmu bērnos viest lokālpatriotismu. Būt par suitu ir prestiži, ar to ir jālepojas,” kopienas saglābšanas paņēmienus klāsta G. Rozentāls. Iecerētā sasniegšanai jau tagad Alsungas vidusskolā ir ieviesti pirmie Suitu novadu mācības priekšmeti, bet vietējā mūzikas skolā sākts darbs pie programmas „Tradicionālo tautas mūzikas instrumentu spēle” aprobācijas.
Dibinās kāzu fondu
Lielākais drauds suitu kopienas pastāvēšanai ir jaunās paaudzes izbraukšana no novada. G. Rozentāls teic, ka situācijas uzlabošanai ar lokālpatriotisma stiprināšanu bērnos vien nepietiks – ir jārisina arī ekonomiski jautājumi, rūpējoties par darbavietu radīšanu. Tāpēc cītīgi jāstrādā gan pašvaldībai, gan uzņēmējiem un jāmēģina izmantot valsts atbalsta programmas. Savukārt suitu kāzu tradīciju atdzīvināšanā suiti cer sekot Igaunijas lokālās kopienas Kihnu salā piemēram. Ir jānodibina kāzu fonds, kurā līdzekļus iegulda gan pašvaldība, gan valdība. Gadījumā, ja kāds no kopienas locekļiem vēlas tradicionālās precības, izdevumus sedz fonds. Tuvāko četru gadu laikā, visticamāk, nevienas kāzas neizdosies sarīkot, taču tieši šī tradīcija ir bagātīgi aprakstīta, turklāt pagājušā gadsimta 30. gados par to tapusi filma. „Pilnībā restaurēt tradīciju nav pareizais ceļš. Jebkura dzīva kultūra attīstās, ienāk jaunākās modes tendences, tāpēc rituāls nebūs identisks pirms 60 gadiem rīkotam. Mēs taču šodien nelietojam tādu pašu latviešu valodu kā 1880. gadā, tā mainās,” par ieceri saka G. Rozentāls.
"Iekļaušana sarakstā ir uzticības apliecinājums tam, ka kopienas un valsts centieni saglabāt kultūras mantojumu – tradīcijas un identitāti – būs godprātīgi, mērķtiecīgi un atbildīgi. "
Viņaprāt, sabiedrības lielākais ieguvums no dažādām lokālām identitātēm ir kultūras daudzveidība un bagātība. Arī UNESCO Latvijas pārstāve A. Vaivade atzīst: suitu mantojums ir pamats Latvijai lepoties ar dzīvām, tradīcijās balstītām kultūras vērtībām un iemesls to daudzveidību darīt zināmāku pasaulē. Viņa cer, ka suitu piemēram sekos arī citas lokālās kopienas.
Uzziņai
Suiti ir katoļu „sala” luterticīgajā Kurzemē ar centru Alsungā un turpat 400 gadu senu vēsturi. Reliģiskās atšķirības noveda pie tā, ka suiti noslēdzās savā novadā un maz kontaktējās ar ārpasauli.
Tādējādi teritorijā tika saglabāta bagāta tautas tradicionālā kultūra – dziesmas, dejas, ticējumi, paražas. Alsunga pagājušā gadsimta 20. gados bija vienīgā vieta Latvijā, kur vēl ikdienā valkāja tautastērpus, spēlēja dūdas, kokles un bukuragu.
Šā gada 1. oktobrī „Suitu kultūrtelpa” iekļauta UNESCO Neatliekami glābjamo nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā. Nominācija veltīta tradicionālajām kultūras izpausmēm, kas suitiem raksturīgas to apdzīvotajās Latvijas teritorijās, aptverot vairākas pašvaldības.
