Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Būtu vienkāršoti pieņemt, ka tikai Latvijas ierēdņi nav mīlēti. Jebkurā zemē pret birokrātiju sabiedrība izturas rezervēti kā pret sociālo grupu, kura ir valsts aizvējā. Taču Latvijā nosodījums ir samilzis arī tāpēc, ka valsts pārvalde negribīgi atteicās no savām privilēģijām un turīgās dzīves, kas pārējiem tika atņemta strauji un bez ierunām. Krīzes gadā mulsinošas ir diskusijas par strukturālajām reformām, kuras nav saprotamas, jo formulējumi ir sarežģīti, iedzīvotājiem mērķi neskaidri. Visam pāri ir neizpratne par to, kas tad ir valsts sektorā strādājošie, kuru darbs tiek pakļauts radikālām reformām, vienlaikus uzturot priekšstatu, ka valdība un Saeima iztiku samazina visiem – skolotājiem, ārstiem, tikai ne ierēdņiem. Par definīcijām un pārpratumiem, naudu un cilvēkiem LV.LV saruna ar Valsts kancelejas direktori GUNTU VEISMANI.
Kāpēc sabiedrība kategoriski atsakās noticēt, ka valsts pārvaldē notiek strukturālās reformas? Nesaprot, par ko ir runa, valdība nemāk izstāstīt par tām, vai kādu iemeslu dēļ notiek vilcināšanās? Pašvaldību ministrs Zalāns jau iesaka mainīt definīciju – saukšot tās par fundamentālām reformām.
Nav tik būtisks nosaukums, bet gan tas, ko saprotam ar strukturālo reformu jēdzienu. Jā, pavisam konkrēta definīcija tika fiksēta tikai 15. septembra valdības sēdē apstiprinātajā informatīvajā ziņojumā. Tomēr sabiedrībā veidojas viedoklis, ka ievērojamā valsts pārvaldes izdevumu, nodarbināto skaita, arī institūciju skaita samazināšana, kas notiek pašreiz, ekonomiskās krīzes apstākļos, nav uzskatāma par strukturālām reformām. Taču, ja palūkojam, kā krīzes apstākļos ir rīkojušās, piemēram, Zviedrija un Somija, protams, pirmais, pie kā ķeras klāt valdības, ir valsts pārvaldes izdevumu būtiska samazināšana. Tas arī ir jāuzskata par vienu no strukturālo reformu pamatjēdzieniem.
Mēs runājām ar valdības partneriem un mēģinājām atrast definīciju. Lūk, kāds radās formulējums: strukturālās reformas ir būtiskas izmaiņas valsts politikas jomā ar mērķi mazināt ekonomiskās lejupslīdes sekas, bet tai pašā laikā nodrošinot iedzīvotājiem būtisku un kvalitatīvu pamatpakalpojumu sniegšanu, vienlaikus mēģinot panākt arī to, ka valsts konkurētspēja nemazinās, bet, tieši otrādi – pieaug, un domājot arī par to, kā samazināt administratīvos šķēršļus jeb uzņēmējdarbības izaugsmes ierobežojumus.
Tā ir apjomīga definīcija, kas mēģina ietvert pilnīgi visu. Tātad arī to, ka šobrīd ir jāpārskata valsts pārvaldes attīstības vīzija un mērķi un to sasniegšanas uzdevumi. Šis ir īstais brīdis to darīt. Lai izdarītu pilnīgi visu, ko mēs esam iepriekš darījuši, naudas nepietiek, tāpēc ir jāizvēlas tas, kas ir vissvarīgākais sabiedrībai.
Valsts prezidents Valdis Zatlers televīzijā, runājot par sabiedrības nemieru, uzsvēra: jāzina, kāds ir reformu mērķis, reformas jāvada, jāievieš saprotamā veidā. Iespējams, ne tikai man radās iespaids, ka arī prezidents vēlētos zināt un izprast reformu būtību labāk. 15. septembrī valdības īpašajā sēdē prezidents, vērtējot valsts pārvaldē plānoto samazinājumu līdz 8%, jautāja, cik laika tam vajag: dažas nedēļas vai mēnešus? Izrādās, tas ir vairāku gadu uzdevums.
Ir jāsaprot, kas ir šie 8 procenti. Atbilstoši “Eurostat” un arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes formulējumiem procenta aplēsē tiek ņemts iedzīvotāju skaits. Latvijā iedzīvotāju skaits ir 2 miljoni 259 tūkstoši. Ir darbinieki, kam maksā no valsts budžeta, jeb valsts sektorā strādājošie. Procentu neveido tikai valsts pārvalde, bet vispār valdības sektorā strādājošie 205 tūkstoši. Pašreiz tie ir 9,08 procenti (vidēji 2009. gada 1. un 2. ceturksnī) no visiem iedzīvotājiem. Tas nav vislielākais rādītājs Eiropas Savienībā, taču nav arī vismazākais.
Mēs esam pateikuši, ka vispārējā valdības sektorā pamatdarbā nodarbināto skaita īpatsvaram 2013. gadā būtu jāsasniedz 8 procenti. Tas nozīmē, ka vēl 29 221 darbinieks būtu jāsamazina no tiem, kas strādā vispārējā valdības sektorā. Šos 8 procentus izraudzījāmies starp valstīm, kas Latvijai ir tuvāk. Acīmredzot līdz šim neesam mācējuši nodot valdības apmaksātās funkcijas privātajam sektoram, jo Igaunijā un Lietuvā vispārējās valdības sektors ir mazāks. Somijā tas ir 8,2% – tā arī ir maza valsts, varam salīdzināt. Viņiem krīzes periodā deviņdesmitajos gados bezdarbs bija 20%, un somi tad arī paveica lielās reformas. Gan darīja to lēni, bet pamatīgi.
"Somijā krīzes periodā deviņdesmitajos gados bezdarbs bija 20%, un somi tad arī paveica lielās reformas."
Latviešiem, manuprāt, ir viena problēma: mums vajag visu uzreiz, mums patīk kritizēt, bet negribas uzņemties atbildību. Ja sasteidzam, izdarām nekvalitatīvi. Tāpēc 2013. gads izraudzīts apzināti. Kaut gan, iespējams, šis rādītājs tiks sasniegts ātrāk.
Jāsaprot arī, kas ir tie, kas valdības sektorā strādā. Tie ir pašvaldībās un to institūcijās strādājošie; valsts civildienesta, Saeimas, Valsts prezidenta kancelejas, Valsts kontroles un citu neatkarīgu institūciju darbinieki; Iekšlietu ministrijas struktūrās strādājošie, policisti, robežsargi, ugunsdzēsēji, diplomātiskais dienests, Valsts ieņēmumu dienests, Nacionālie bruņotie spēki; arī Latvijas radio, Latvijas Televīzijā strādājošie; arī skolotāji, ārsti. Šajā skaitā ietilpst arī valsts un pašvaldību uzņēmumos (kapitālsabiedrībās, kurās vairāk par 50% kapitāla daļu pieder valstij vai pašvaldībām) strādājošie un tajās kapitālsabiedrībās strādājošie, kurās valsts vai pašvaldību budžeta dotācija pārsniedz 50% no kapitālsabiedrības budžeta. Turklāt dotācijas lielums tiek vērtēts triju gadu periodā.
Savukārt valsts pārvaldē nodarbināto skaits ir 63 tūkstoši; tas ir mazāk nekā trešā daļa no vispārējā valdības sektorā strādājošajiem.
Uzstādījums ir, bet vienlaikus arī jāapzinās, ka panākt šos 8 procentus nevar, vienkārši katru trešo atlaižot no darba. Ir jāizvērtē, kādas funkcijas ir būtiskas valsts pārvaldei. To esam sākuši darīt, un arī šā gada budžets veidots, ņemot vērā šo funkciju izvērtējumu. Vienlaikus runājam par tām funkcijām, kuras ir nododamas privātajam sektoram pilnībā vai daļēji privātās un publiskās partnerības ietvaros vai deleģējamas profesionālajām asociācijām vai nevalstiskajam sektoram. Secīgi pie šī skaitļa nonāksim. Vienlaikus jāvērtē komercsabiedrības, pārliecinoties, vai valstij ir jānodarbojas ar konkrēto komercdarbību.
Vai mums nav problēma ar definīcijām? Tiek runāts gan par valsts pārvaldi, gan publisko jeb sabiedrisko sektoru, un vienmēr iedzīvotājs secina – tā ir ierēdniecība. Sociālo partneru sēdē kārtējo reizi izskanēja kādas arodbiedrības pārstāves pārmetums: valstī ir 200 tūkstoši klerku, kāpēc viņi joprojām nav atlaisti?
Valsts sektora definīcija ir saskaņota ar Centrālo statistikas pārvaldi, un tā izriet no starptautiski lietotajiem klasifikatoriem, pretējā gadījumā salīdzinājumus vispār nav iespējams izdarīt. Vienlaikus jāatzīmē, ka arī šī metodoloģija dažādās valstīs tiek pielietota atšķirīgi, tāpēc svarīgi ir sasniedzamo rādītāju noteikt savā valstī un tam konsekventi sekot. Kas ir pilnīgi skaidrs: ja mēs runājam par klerkiem, tad tie ir ierēdņi, kas strādā tiešajā valsts pārvaldē – ministrijās un ministriju padotības iestādēs, un pašreiz pēc samazināšanas tie ir 14 tūkstoši.
Tomēr arī Statistikas pārvaldes speciālisti, kad LV.LV vaicāja par valsts pārvaldē strādājošo skaitu un par valdošo neizpratni, atbildēja: problēma varētu būt tā, ka Latvijā nav definēts – kas ir valsts sektors?
Definēts ir. Un tur nav nekādu problēmu. Šis uzskaitījums ir minēts arī nupat Valsts kancelejas valdībai iesniegtajā informatīvajā ziņojumā par valsts pārvaldes strukturālās reformas gaitu. Vispārējā valdības sektorā ietilpst šādas nodarbināto grupas: valsts civildienestā, visi pašvaldībās un to institūcijās un starppašvaldību institūcijās strādājošie; Saeimā, Valsts prezidenta kancelejā, Valsts kontrolē un citos valsts pārvaldes orgānos, kas nav tieši padoti Ministru kabinetam, nodarbinātie; valsts dienestā nodarbinātie (Iekšlietu ministrijas sistēmā (policisti, robežsargi, ugunsdzēsēji) un Ieslodzījuma vietu pārvaldē (cietumu apsardze)); specializētais civildienests – diplomātiskais un konsulārais dienests, VID, Valsts tiesu ekspertīžu birojs; Nacionālo bruņoto spēku militārie un civilie darbinieki; skolotāji, ārsti, aktieri, zinātnieki utt., ja šīs personas strādā pilnu darba laiku (ir pamatdarbā ar nodokļu uzskaites grāmatiņu) valsts un pašvaldību institūcijās atbilstoši „50% noteikumam”; visi nodarbinātie valsts un pašvaldību sporta centros, institūcijās, treneri un tehniskais personāls; visi nodarbinātie pirmsskolas iestādēs; masu mediju pārstāvji (Latvijas Radio un Latvijas Televīzija), muzeju darbinieki, tehniskais personāls valsts pārvaldes iestādēs.
Pat Saeimas deputātus esmu dzirdējusi jautājam: vai valsts pārvaldē tiek ieskaitīti arī skolotāji. Kāpēc?
Precīzi būtu – vispārējā valdības sektorā. Tāpēc, ka tie ir no valsts budžeta apmaksātie darbinieki. Turklāt skolotāji ir gan valsts skolās, gan pašvaldību skolās. Tātad jautājums ir, vai mēs runājam par vispārējo valdības sektoru, valsts pārvaldi, par tiešās pārvaldes iestādēm, kur mēs nepieskaitām pašvaldības, jo pašvaldībās vien ir vairāk nekā 98 tūkstoši strādājošo.
Kur tad šobrīd notiek strukturālās reformas?
Pamatnozares, kur ir jāveic strukturālās reformas, ir izglītība, veselība, valsts pārvalde un civildienests.
Kas vada strukturālās reformas?
Ministru prezidents ir izveidojis Reformu padomi, kurā ietilps gan valsts pārvaldes pārstāvji no Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, gan valdības partneri – Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tātad visi tie, kas aktīvi cenšas palīdzēt šīs strukturālās reformas veikt. Katrā ziņā diskusijas notiek tajā līmenī.
Konkrēti pasākumi, kas veicina strukturālās reformas, piemēram, funkciju auditi, ir Valsts kancelejas pārziņā. Es vadu funkciju auditu komisiju, un arī tajā ir ministriju un valdības partneru pārstāvji. Ir otrais pusgads, kopš strādājam pie funkciju auditiem, un ir pabeigti četri. Pašreiz notiek otri četri, un viens no svarīgākajiem ir informācijas sistēmu pārskatīšana. Jāizvērtē visi valsts pārvaldes iestāžu uzturētie reģistri un uzturētās informācijas sistēmas. Šajā auditā profesionālās asociācijas palīdz caurskatīt visas ministrijas un iestādes, kā tajās darbojas informācijas sistēmas, reģistri. Šo darba grupu vada RAPLM eksperts informācijas tehnoloģiju jomā. Rezultāts, ko sagaidām, – tiek samazinātas informācijas sistēmu uzturēšanas izmaksas.
Otrs lielais audits ir par valsts tiešās pārvaldes un pašvaldību īstenotajām kontroles, uzraudzības, sertifikācijas, akreditācijas funkcijām. Šis audits ir sadalīts divās grupās. Viena grupa skatās, kā tiek kontrolēti komersanti, otra caurlūko, kā tas notiek attiecībā uz izglītības iestādēm. Lai gan 2009. gada laikā ir ievērojami samazinātas kontrolējošās funkcijas, kontroļu, pārbaužu un uzraudzības pasākumu skaits vēl arvien ir liels. Turklāt tās nav savstarpēji koordinētas.
Trešās lielās funkciju audita grupas mērķis ir samazināt administratīvos šķēršļus, kas traucē konkurētspējas paaugstināšanai, uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. Un ceturtā lielā funkciju audita darba grupa strādā pie valsts pārvaldes institūciju atbalsta funkcijām – caurlūko grāmatvedību, personālvadību, informāciju tehnoloģiju darbu, komunikācijas. Mērķis ir atklāt, ko var centralizēt, ko varbūt atdot privātajam sektoram vai profesionālajām asociācijām. Jo, piekritīsiet, nav pareizi, ka katrā maziņā iestādē ir atbalsta funkcijas, ko var centralizēt, un tādējādi samazināt valsts pārvaldes izdevumus.
Kāpēc ir pārmetums, ka funkciju auditi ir tā kā apstājušies?
Esmu dzirdējusi pārmetumu, ka tās funkcijas, ko piedāvāja izvērtēt, ir izvērtētas, bet rezultāts nav bijis. Tas neatbilst patiesībai. Protams, mērķis bija augstāks. Un iecerētais līdz galam nav izdarīts. Mēs iesākumā piedāvājām izvērtēt 1005 funkcijas, piedalīties varēja visi. Finanšu ministrija izrēķināja vidējo atzīmi. Budžeta izdevumu samazinājuma procents, kas ir piemērots katrai valsts iestādei, tiek balstīts uz katru nozari, uz funkciju izvērtējumu, uz vidējo ciparu. Tātad tā gluži nav, ka nekas nav darīts.
Jautājums ir cits. Kad piedāvājām šīs funkcijas vērtēt, mūsu mērķis bija atteikties no tām, kas nav raksturīgas valsts pārvaldei, piedāvāt daļu funkciju veikt privātajam sektoram, daļu nevalstiskajam sektoram vai profesionālajām asociācijām. Šis mērķis vēl nav panākts. Tas ir nākamā gada uzdevums, un šī procedūra turpināsies. Turklāt, lai to varētu izdarīt kvalitatīvi, papildu notiek funkciju auditi lielajās nozarēs. Jo, lai varētu nodot kādas noteiktas kontroles funkcijas, piemēram, profesionālajām asociācijām, ir jāskatās, cik naudas pašreiz valsts pārvalde tērē šīm kontrolēm un vai profesionālās asociācijas to var piedāvāt lētāk. Nav jēgas atdot funkciju un maksāt dārgāk.
Problēma, ko es, vadot pirmos četrus auditus, varu formulēt, ir: audita komisijā atbalstīts priekšlikums, nonākot valdībā, ne vienmēr tiek atbalstīts, par to tiek pieņemts politisks lēmums. Un tas ne vienmēr sakrīt ar lēmumu, ko ir piedāvājusi funkciju audita komisija. Tas ir jārespektē.
Uz funkciju pārskatīšanu mudinošās sabiedriskās organizācijas jau nolūko objektus. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadība ir paudusi, ka varētu pārņemt no Uzņēmumu reģistra un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras eksporta funkcijas. Tas ir tāds īss ceļš – piedalīties un gribēt sev.
Bet, ja tā funkcija izmaksās lētāk, un tas no valsts viedokļa ir labs risinājums, ja tas neskar valsts drošību vai citus apsvērumus, kāpēc to nevar nodot? Ja ir kāda nevalstiska organizācija vai profesionāla asociācija, kas var piedāvāt šo pakalpojumu vai veikt šo funkciju par salīdzinoši mazāku maksu, tas ir atbalstāms.
Tas, par ko jūs runājat, vai mēs, nododot vienu vai otru funkciju, nezaudējam, piemēram, ieņēmumus valsts budžetā. Minēšu citu piemēru par Valsts proves uzraudzības inspekciju. Tā ir svarīga funkcija, liek provi zeltam, sudrabam. Šim nolūkam ir pirkta dārga aparatūra. It kā nav problēmu šo funkciju deleģēt privātam sektoram. Jautājums ir - jānodod, vai jāpārdod. Tas ir valsts ieguldījums. Lai uzturētu šo inspekciju, valsts daudz netērē, jo viņi dzīvo no pašu ieņēmumiem. No vienas puses, nodot funkciju, priecāties, ka esam kvalitatīvi atdevuši, maksāt par to mazāk, bet, no otras puses, jāskatās, vai funkcija tiek pienācīgi pildīta.
Par Proves inspekciju jau pavasarī tika teikts, ka valsts no savām funkcijām varētu atteikties, bija iespaids, ka sekos teju vai paraugprocess. Kā tas ir pavirzījies?
Par to tika lemts Ministru kabinetā, un inspekcija ir pārveidota par kapitālsabiedrību, daļu funkcijas nododot Valsts ieņēmumu dienestam. To var uzskatīt par pirmo posmu funkcijas privatizācijai, ja darbība komercsabiedrības formā izrādīsies veiksmīga.
Sociālie partneri valdībai prasa mazināt izdevumus valsts pārvaldei, jo nav ticības, ka tas notiek.
2009. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir 296 miljonu latu valsts budžeta samazinājums atlīdzībai. Atlīdzība ir visa darba samaksa, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, sociālie pabalsti, piemaksas, kompensācijas, prēmijas, uzņēmumu vadības līgumi, kas vairs neeksistē.
Šajā summā ietilpst arī skolotāju atlīdzība?
Jā.
Bet ierēdņi – cik viņiem naudas ir mazāk?
Ir arī ierēdņu cipars. Ministrijās un padotības iestādēs darbinieku skaits samazināts par 20-30% – salīdzinot ar 2008. gadu, vairāk nekā par 12 tūkstošiem. Tajā skaitā ierēdņu skaits ir samazināts par 2032 ierēdņiem. Vidējā darba samaksa pret 2008. gada vidējo ir samazinājusies par 12 procentiem. It kā nav liels cipars, jo vidējā alga pērn bija 585 lati, šā gada jūlijā - 517 lati, pašreiz būs vēl mazāk. Bet centrālajā aparātā samazinājumi ir lielāki, Valsts kancelejas vadītāja atalgojums samazināts par vismaz 50 procentiem. Ir jāņem vērā, ka vidējās algas rādītāju ietekmē tas, ka pirmām kārtām tiek atlaisti mazāk kvalificētie darbinieki ar zemākiem atalgojumiem, tāpēc vidējās algas rādītājs pazeminās ne tik strauji.
Šogad janvārī bijušā premjera Godmaņa un finanšu ministra Slaktera parakstītajā saprašanās memorandā ar Eiropas Komisiju jau ir noteikti uzdevumi strukturālām reformām. Kāpēc tiek uzsvērts, ka šīs sāpīgās pārmaiņas izdomātas pašreiz kā sodība tautai?
Aizdevēji saņem atskaites par reformām. Un ir uzteikuši reformas izglītības un veselības sistēmā, to, ka nozarēs veiktajam ir ilglaicīgs efekts, samazinot valsts budžeta izdevumus, jo donori vērtē – skolu skaita samazināšanai ir izdevumu ietaupījums ilgstoša laika periodā. Tas ir ļoti labs darbs. Valsts pārvaldē ir notikusi funkciju izvērtēšana, administratīvā sloga mazināšana, optimizācijas pasākumi, reorganizējot valsts pārvaldes iestādes. Sākotnējā vienošanās bija aģentūras samazināt par 50%, pašreiz aģentūru skaits samazināts par 67 procentiem. Ir samazinātas atbalsta funkcijas, un tā ministrijas, to padotības iestādes ir panākušas līdzekļu ekonomiju. Piemēram, Valsts zemes dienests centralizējis visas atbalsta funkcijas centrālajā aparātā, arī Satiksmes ministrija ir izdarījusi lielu darbu šajā jomā.
"Valsts pārvaldē ir notikusi funkciju izvērtēšana, administratīvā sloga mazināšana, optimizācijas pasākumi, reorganizējot valsts pārvaldes iestādes."
Kas attiecas uz institucionālo struktūru valsts pārvaldē, daudz izdarīts, ne tikai apvienojot aģentūras, bet arī centralizējot politikas veidošanas struktūras, paņemot tās no padotības iestādēm uz centrālo aparātu, notiek arī visu valsts pārvaldes procedūru vienkāršošana gan nozaru līmenī, gan valdībā kopumā. RAPLM ir izstrādājusi koncepciju par vienas pieturas aģentūru vai pakalpojumu centru veidošanu reģionālajā un vietējā līmenī, arī tā ir uzskatāma par strukturālu reformu.
Tas viss notiek. Jautājums ir, kāpēc to nezina sabiedrība. Zināmā mērā to var skaidrot ar to, ka procesi notiek ļoti ātri. Piemēram, visbūtiskākie samazinājumi būs 2010. gada budžeta pieņemšanas rezultātā, bet informāciju par šīm izmaiņām varēs apkopot tikai pēc budžeta pieņemšanas. Tomēr šie procesi ir atspoguļoti gan Finanšu ministrijas ceturkšņa ziņojumos, gan Valsts kancelejas gatavotajos pārskatos.
Funkciju auditi arī ietilps izglītības reformas paketē?
Jā, tos paredzēts pabeigt nākamgad martā. Auditu grupām ir pienākums līdz marta beigām sniegt priekšlikumus par iespējamajām korekcijām. Jo tas nav normāli, ka vienā skolā nāk pašvaldību, vecāku pārbaudes, inspekcijas, ir jautājumi par sertificēšanu. Tas bija IZM lūgums, lai palīdzam savest to kārtībā.
Valdība 15. septembrī ārkārtas sēdē Valsts prezidenta vadībā nolēma līdz 29. septembrim izšķirties, no kurām funkcijām atteikties.
Šāds funkciju izvērtējums tika piedāvāts. Ne visos gadījumos būs runa par atteikšanos no funkcijām vispār. Kādas var tikt arī iesaldētas. Piemēram, mēs vadījām Okupācijas režīma nodarīto zaudējumu komisiju. Lai cik grūti būtu šo darbu nepabeigt līdz galam, tur ir ļoti daudz izdarīts, bet šā brīža situācija prasa, lai darbu apturam. Tā nav atteikšanās no funkcijas pavisam, darbs apturēts ar domu, ka nākotnē to varēsim pabeigt. Un 2010. gada budžets ir veidots, ņemot vērā mūsu piedāvāto funkciju izvērtējumu.
Pašvaldības iedzīvotāju pārmetumus birokrātijai uz sevi neattiecina. Nav mierā arī ar iekļaušanos vienotajā atalgojuma sistēmā.
Sabiedrība tomēr uzskata – arī pašvaldībā strādājošais ir ierēdnis. Iedzīvotājam visbiežākā saskare ir ar pašvaldību iestādēm, vai tie būtu komunālie vai citi jautājumi. Tātad man pretī ir cilvēks, manā uztverē, pakalpojumu sniedzējs. Un tai pašā laikā nosacījumi viņam ir pavisam citi. No sākta gala pašvaldības nav piekritušas būt vienotajā valsts pārvaldes sistēmā. Jo ierēdnim ir ne tikai pienākumi, bet arī atbildība, viņš nedrīkst strādāt divās darbavietās, saņemt papildu ienākumus, pašvaldībās tas nav reglamentēts.
Es pieņemu, ka ir vēl citi iemesli, kāpēc pašvaldības vēlas palikt savrup. Vienotajā atalgojumu sistēmā ir iekļauti arī pašvaldību darbinieki, kas jau ir solis uz priekšu. Ir izrēķināti koeficienti atalgojumam. Tas nav zemāks par valsts darbinieku algu. Vēlme izvairīties no vienotās atalgojuma sistēmas, manuprāt, nav labas pārvaldības princips.
Civildienesta optimizācijas mērķis ir maza, profesionāla, godīga valsts pārvalde. Ko varat teikt par sabiedrības skepsi? Un vai tuvojaties šim mērķim?
Jautājums ir par to, cik katrs mēs kā vadītājs uzņemamies atbildību. Lai mēs katrs savu institūciju, par kuru esam atbildīgi, padarām par mazu, profesionālu, cienījamu un godīgu institūciju, ar kuru katrs vadītājs var lepoties. Manuprāt, nevajadzētu būt šķēršļiem, lai tāda būtu jau pēc pāris gadiem.
Vērtējot savu iestādi, varu teikt: neskatoties uz to, ka samazināts atalgojums, ir samazināts cilvēku skaits, neviens nerēķina darba stundas. Sabiedrība to neredz, tāpēc, iespējams, nevar novērtēt. Un tad ir dalījums: jūs, sliktie tur, valsts pārvaldē, un mēs šeit, pārējie. Taču nevienam nav liegts piedalīties, nākt strādāt, ja ir pietiekama kompetence un nepieciešamās prasmes.
