Mums diezgan ilgus gadus labpatika uzskatīt, ka Latvija pasaulē ir uzlūkojama
kā tīrs veiksmes stāsts. Pamatu šādai nostājai deva gan atsevišķu
tautsaimniecības rādītāju straujā izaugsme, gan valsts kļūšana par nozīmīgu
starptautisko organizāciju dalībnieci. Vienlaikus ir bijis arī pamats Latviju
uzlūkot kā daudzu attīstības problēmu māktu Austrumeiropas valsti. Kāds,
jūsuprāt, ir objektīvs Latvijas attīstības novērtējums, ja skatām to no malas?
Pēdējie divdesmit gadi ir Latvijas ārpolitikas veiksmes stāsts. Taču līdztekus Latvija kā tāds bērns pēc grūtas bērnības cenšas beidzot saņemties un sākt atbildīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Diemžēl šādu atbildību mēs pilnībā neesam spējuši uzņemties, un tas mums ir ļoti traucējis.
Lai izkļūtu no plašās krīzes, vispirms ir jāpievēršas tās pamatcēloņiem valsts attīstībā. Kur, jūsuprāt, tie ir meklējami, kurā brīdī Latvijas politiskajā, pilsoniskajā, saimnieciskajā attīstībā tika pieļautas kļūdas?
Domāju, ka viena no lielākajām kļūdām ir tā, ka mēs nepievērsām pienācīgu vērību tādām senām vērtībām kā godīgums, godprātība. Mēs metāmies tādā nepārdomātā pragmatisma orģijā. Mēs tērējām vairāk nekā pelnījām, dzīvojām uz parāda, mums likās, ka tā visur pasaulē dara un tā var turpināties bezgalīgi. Un pašreizējā krīze ir vairāk morāla nekā ekonomiska. Mani satrauc tas, ka tie atveseļošanās instrumenti un līdzekļi, kuri pašlaik tiek piedāvāti, neņem vērā, ka mums vispirms ir jāpārorientējas uz citām, pamatīgākām vērtībām.
Runājot par vērtībām – kāpēc, jūsuprāt, Latvijas sabiedrība, kura tik aktīvi iesaistījās 80. un 90. gadu mijas sabiedriski politiskajos procesos, jau tik drīz pēc tam ieņēma tik pasīvu nostāju valsts turpmākajā politiskajā attīstībā?
Te ir jāatskatās Atmodā. Tas bija laiks, kad jutāmies pacilāti, tie bija svētki, mēs visi jutāmies labāk. Manuprāt, pirmais pārsteigums bija atskārsme, ka neatkarība nav nekādi svētki – uzcelt valsti no drupām, tā ir rutīna, pilna ar nepatīkamiem un garlaicīgiem pienākumiem. Tajā pašā laikā radās pietiekami liela cilvēku grupa, kas pragmatiski ķērās pie to lietu kārtošanas, kas bija vajadzīgs viņiem tieši personīgi. Tā radās šis modelis, jauna ekonomiskā elite, kurai, protams, vajadzēja savus „kabatas politiķus” savu mērķu īstenošanai. Un redzot to, cilvēkiem izveidojas arvien lielāka neticība saviem spēkiem un iespējām valstī kaut ko mainīt.
"Mēs nepievērsām pienācīgu vērību tādām senām vērtībām kā godīgums, godprātība. Mēs metāmies tādā nepārdomātā pragmatisma orģijā."
Taču Latvijā valsts ir tauta. Un to nekad nevajag aizmirst. Toreiz atmodāmies un uzvarējām tieši tāpēc, ka ikviens apzinājās, ka no tā, vai es aiziešu piedalīties manifestācijā, parakstīšu petīciju par kādu politisku jautājumu, ir atkarīgs mūsu lielais kopējais mērķis – neatkarība. Tāpēc mēs to arī atguvām.
Šobrīd šādā pasivitātē diez vai mēs apzināmies pat to, ka nākamajās vēlēšanās, kas būs izšķirošas Latvijai, vai nu sāksim iet normālības virzienā, vai arī iestigsim tādā latentā kontrolētas demokrātijas stāvoklī, kas ilgs vismaz paaudzi.
Cik pamatots, jūsuprāt, ir viedoklis, ka bipolārās pasaules sabrukuma rezultātā Latvijai neatkarība nākusi pārāk viegli?
Es tam negribu piekrist. Protams, lielajām ģeopolitiskajām pārmaiņām ir sava nozīme, bet nav noliedzams, ka šo izdevību mēs, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ļoti labi pratām izmantot sava mērķa sasniegšanai. Mēs neatkarību ļoti vēlējāmies, to ieguvām un arī pirmajos neatkarības gados ļoti grūti strādājām, lai pierādītu, ka esam tās cienīgi.
Vai valsts smagās saimnieciskās un sociālās problēmas un gaidāmās Saeimas vēlēšanas ir kombinācija, kura paver vismaz divas iespējas – valsts un sabiedrības tālāku lejupeju vai arī – beidzot atbilstošu pilsonisku aktivitāti un situācijai adekvātu izvēli? Kurai no šīm iespējamībām, jūsuprāt, ir lielākas izredzes piepildīties?
Tas joprojām ir atkarīgs no tā, kā mums izdosies konsolidēt demokrātiskos spēkus. Pilsoniskā savienība to apzinās. Un jau pirmajā publiskajā intervijā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām es aicināju demokrātiskos spēkus uzsākt sarunas par vēlēšanu apvienības veidošanu. Mēs tajās tālu esam tikuši, mums jau ir kopīgs nosaukums, ir rīcības programmas uzmetums. Šis lielais darbs ir ļoti tuvu tam, lai janvārī-februārī mēs varētu uzskatīt, ka pilnībā esam paveikuši neiespējamo – manuprāt, pirmoreiz Latvijas vēsturē izveidojuši apvienību, kuras konsolidācija nebalstās uz naudas interesēm.
Kāpēc tas ir svarīgi? Mums ir jādod cilvēkiem signāls, ka apzināmies, cik kritiskā pagrieziena punktā pašlaik atrodas Latvijas valsts un tauta. Ja jau tie, kas ir politikā, nespēj vienoties, tad kāds gan ir pamats gaidīt, ka vēlētāji mums uzticēsies?
Pilnībā stājoties spēkā Lisabonas līguma nosacījumiem, Latvijas iespējas ES lēmumu pieņemšanā palielināsies. Vienlaikus joprojām liela nozīme paliek valstu spējai lobēt savas idejas un intereses. Kā vērtējat Latvijas izredzes šajā jomā, ja ņem vērā, ka arī līdz šim tās nav izmantotas tik, cik varētu, turklāt mūsu valsts prestižam kaitē dziļā krīze?
Protams, ekonomiskā krīze un arī reputācijas pasliktināšanās atstāj lielu iespaidu. Tomēr arī pirms tas viss bija noticis, Latvijai nav bijis īstas skaidrības pašai par savu ceļu, to, kas ir mūsu prioritātes. Tad, kā varētu sagaidīt, ka tad, kad mēs ejam pie lielā Eiropas galda, mēs skaidri varētu pateikt, ko mēs gribam? Tam ir arī virkne ļoti konkrētu iemeslu.
Mums nav neviena zinātniski pētnieciska institūta, kas nodarbotos ar Latvijas interešu Eiropas Savienībā pētīšanu, mums nav izveidots konkrēts un mērķtiecīgs Eiropas politikas koordinācijas instruments. Saeimas Eiropas lietu komisijā pozīcijas atnāk vēlu un tiek apstiprinātas formāli. Un tā es varētu turpināt un turpināt. Taču vēlreiz vēlos uzsvērt, ka Eiropas Savienībā spēsim darboties lietišķi un ar panākumiem tikai tad, ja mēs savus nelielos cilvēkresursus spēsim apbruņot ar skaidru uzdevumu un mērķi. Un, ja mums būs skaidrs, ko vēlamies sasniegt arī Latvijā. Jo Eiropas Savienības politika ir arī mūsu iekšpolitika.
Kādām, jūsuprāt, vajadzētu būt Latvijas galvenajām interesēm Eiropas Savienībā?
Es zinu, šis vārds daudziem uzdzen šermuļus – ilgtspējība. Ilgtspējība tautsaimniecībā, ilgtspējība izglītībā utt. Vienkārši izsakoties – mums vajag ieguldīt tajās jomās, kas pēc kāda laika spētu dot būtisku attīstības lēcienu Latvijai. Diemžēl mēs to nedarām. Esam kā tāds lupatu deķītis – liekam vienu ielāpu uz otra, ņemam nost naudu izglītībai un zinātnei. Īrija savus kolosālos panākumus guva, tikai pateicoties ieguldījumiem tieši šajās jomās.
Ir izskanējušas nopietnas bažas par Latviju kā potenciālu Krievijas interešu lobiju ES gadījumā, ja pēc Saeimas vēlēšanām uzlabotos tā dēvēto prokrievisko politisko spēku pozīcijas. Kā vērtējat šo situāciju?
Ziniet, mani pat mazāk uztrauc tas, ka Latvija varētu kļūt par Krievijas lobiju Eiropā, jo vispirms Latvijai pašai būtu jātop krietni vairāk orientētai Austrumu virzienā. Un tas ir process, kas mani uztrauc visvairāk un ko pēdējos pāris gados mūsu pašu „bāleliņu” izpildījumā pietiekami esam redzējuši. Tās īstās briesmas nav ne Ušakovs, ne Urbanovičs. Tie īstie Maskavas partneri šobrīd ir Šlesers un Kalvītis, Tautas partija. Tas ir vislielākais drauds mūsu Rietumu izvēlei.
Un te nu es gribētu ielūkoties tajā 1991. gada perspektīvā. Tie, kas izprot Latvijas starpkaru vēsturi, apliecinās, ka arī toreiz, 30. gados, bija divi strāvojumi, kas cīnījās savā starpā. Vieni, kas teica: mūsu nākotne ir Rietumos, kur ir jāmeklē mūsu partneri. Un otri, kas teica: mūsu nākotne ir Padomju Savienībā, mēs esam gudrāki, izglītotāki, mēs tajā milzīgajā tirgū varēsim vairāk nopelnīt. Kas no tā iznāca, mēs redzējām.
"Nākamajās vēlēšanās, kas būs izšķirīgas Latvijai, vai nu sāksim iet normālības virzienā, vai arī iestigsim latentā kontrolētas demokrātijas stāvoklī, kas ilgs vismaz paaudzi."
Šobrīd atkal sākam šo bīstamo spēli tirgus iespēju vārdā. Jā, mūsu uzņēmēji pašlaik nav spējīgi noturēties Rietumos, kur tas ir pārāk grūti. Turklāt kopējā tirgus apstākļos šobrīd ir daudz vieglāk kaut ko ātri pārdot Krievijā. Taču neviens nerēķinās ar to, ka Krievija ir autokrātiska valsts, ka tā lēmumus par saviem tirgus partneriem nepieņem ilglaicīgi, bet voluntāri. Tātad ikvienā brīdī varam sagaidīt sankcijas un ierobežojumus. Visus, kas pašlaik skatās uz it kā vieglāko Austrumu virzienu, es aicinu pārdomāt, ko tajā brīdī viņi darīs. Ir jau piedzīvots.
Esat aicinājusi Baltiju uzņemt eirozonā, norādot, ka Māstrihtas kritēji attiecībā uz Baltijas valstīm ir jāpielieto elastīgi. Taču, vai šis priekšlikums nesatur principiālu kļūdu – rada atslābuma risku ekonomikas un finanšu sfēras pilnveidošanā?
Kā gan mēs vēl atslābinātu šo potenciālu, ja tieši pašreizējos apstākļos to visu laiku samazinām? Savukārt ātrāka eiro ieviešana un stabilāka monetārā situācija Latvijā būtu ļoti labs signāls investoriem. Investīcijas, lai sildītu Latvijas ekonomiku, pašreiz ir vajadzīgākas par visu. Stāsti par Rīgas ekonomikas sildīšanu ar spēļu ellēm vai tūrismu ir kāpšana uz tā paša grābekļa, ar kuru jau reiz pa pieri esam dabūjuši. Tā vietā, lai ieguldītu ilglaicīgās jomās, daudzi joprojām grib to trako, ātro naudu.
Krievijas prezidents nupat atbalstījis likumu, kas šai valstij ļautu iejaukties savu pilsoņu aizstāvībā aiz tās robežām. Nupat bija sarīkoti vērienīgi militārie manevri pie mūsu robežām. ASV ir atcēlusi savus iepriekšējos militāros plānus Austrumeiropā, par ko bažas pauduši šī reģiona valstu līderi. NATO joprojām nav aizsardzības plāna Baltijai. Vienlaikus finanšu trūkums spiež Latviju samazināt savas starptautiskās aktivitātes militārajā jomā, un nevar arī neatcerēties plānus par mūsu diplomātiskās pārstāvniecības sašaurināšanu šī paša iemesla dēļ. Kā jūs raksturotu Latvijas ārējās drošības pozīcijas pašlaik?
Fakts, ka Latvija ir NATO dalībvalsts, jau ir garantija pati par sevi. Tiešu draudu Latvijai pašlaik nav, pat neraugoties uz to, ka nesen pie mūsu valsts robežām notika pēdējos gados lielākie Krievijas un Baltkrievijas manevri. Tomēr satraucoši ir tas, ka patlaban Amerikas Savienotajās Valstīs mainās drošības intereses. Un tur uzskata, ka Austrumeiropa un Baltijas valstis ir teritorija, kur viss jau ir kārtībā.
"Īsti pārliecībā, ka ar mūsu drošību viss ir kārtībā, varēsim būt tikai tad, kad Krievija vairs nebūs autoritāra valsts."
Šāds pieņēmums ir kļūdains, jo ekonomiskā krīze paver Krievijai lielas iespējas īstenot savas ārpolitiskās ambīcijas. Īsti pārliecībā, ka ar mūsu drošību viss ir kārtībā, varēsim būt tikai tad, kad Krievija vairs nebūs autoritāra valsts. Jo īsteni demokrātiskas valstis viena otru neapdraud.
Latvija savā ārpolitikā līdz šim ir ļoti orientējusies uz ASV. Vai turpmāk, pasaulei izejot no ekonomiskās krīzes, šajā politikā būtu jāmaina kādi akcenti? Varbūt vairāk jāattīsta sadarbība ES vai reģionālajos ietvaros?
Amerikas Savienotās Valstis ir mūsu visnepieciešamākais partneris. Varu tikai atkārtot: kamēr Krievija ir autoritāra valsts, mums ir jāuztur īpaši labas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm un, cik vien var, jāmēģina tās iesaistīt reģionā. Taču nevajadzētu aizmirst, ka mums ir ļoti aktīvi jāstrādā bijušās Padomju Savienības teritorijā. Šeit es runāju par Austrumu partnerību. Mums ir ārkārtīgi svarīgi, lai tādas valstis kā Gruzija, Ukraina kļūtu par patiesi demokrātiskām valstīm, lai paplašinātos šī demokrātijas zona. Un es gribētu izteikt cerību, ka vēl kādus desmit gadus Krievija būs tik ļoti aizņemta ar savām un Ķīnas attiecībām, ka Gruzijas, Ukrainas un citu valstu demokrātiskā izvēle īstenosies.
