VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
12. novembrī, 2009
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
4
9
4
9

Grozījumi nozīmē jaunu redzējumu

LV portālam: ANDREJS JUDINS, Sabiedriskās politikas centra „Providus” krimināltiesību eksperts

Šā gada pavasarī apritēja desmit gadi, kopš spēkā stājies Krimināllikums. Laiks, apstākļi un veselais saprāts vairākkārt diktējuši nepieciešamību mainīt Krimināllikuma normas, bet nule pienācis brīdis, šķiet, nepieredzēti pamatīgiem grozījumiem – īpaša darba grupa izstrādājusi grozījumus virknei Krimināllikuma normu, turklāt paredzētās izmaiņas skar arī likuma Vispārīgo daļu. Tas nozīmē būtiskas izmaiņas mūsu valsts krimināltiesiskajās pamatnostādnēs. Par šo grozījumu mērķiem un būtību LV.LV saruna ar minētās darba grupas dalībnieku, Sabiedriskās politikas centra „Providus” krimināltiesību ekspertu doktoru ANDREJU JUDINU.

 Kādēļ grozījumi bija nepieciešami? Pēc kuru iestāžu vai institūciju iniciatīvas tie tika izstrādāti?

Krimināllikums būtībā ir modificēts Latvijas Kriminālkodekss, kam savukārt pamatā bija Latvijas PSR Kriminālkodekss. Pats par sevi tas nav nekas slikts, jo liecina par pakāpenisku likuma evolūciju. Piemēram, Kriminālprocesa likumā ir vairāk principiāli jaunā, jo minētā normatīva izstrādei bija vairāk laika. Taču nav tā, ka gribam veidot ko jaunu tikai tāpēc, ka mums patīk jaunais. Šie grozījumi atbilst koncepcijai, kas pagājušajā gadā tika apstiprināta ar valdības lēmumu. Grozījumu mērķis ir risināt problēmas, kuras, mūsuprāt, ir aktuālas. Protams, varētu izstrādāt jaunu Krimināllikumu, taču šis darbs būtu ļoti laikietilpīgs, tāpēc izvēlējāmies citu ceļu – reformēt Latvijas kriminālo justīciju, grozot esošo likumu.

Var runāt par atsevišķiem nepareiziem tiesu nolēmumiem, gadījumiem, kad sods ir nesamērīgi bargs vai, gluži otrādi, – pārlieku saudzīgs. Taču tiesu prakse veidojas, pamatojoties uz Krimināllikumā ietvertajām normām un principiem. Tāpēc, izstrādājot grozījumus, centāmies saprast, kāpēc prakse ne vienmēr veidojas gluži pareiza.

Jāizvērtē katrs noziedzīgais nodarījums

Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā noteikts, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Grozījumos paredzēts minēto normu papildināt, nosakot, ka soda mērķis ir arī aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu un resocializēt sodīto personu.

No normas patlaban spēkā esošās redakcijas izriet, ka personas sodīšana ir soda primārais mērķis. Iznāk, ka personu sodām, lai to sodītu! Varbūt 19. gadsimtā šāds mērķis bija adekvāts, 20. gadsimta sākumā ar to varēja sadzīvot, taču 21. gadsimtā ir skaidrs, ka tāds nevar būt soda mērķis. Es kā sabiedrības pārstāvis vēlos, lai sodītā persona neizdarītu jaunus likumpārkāpumus, bet no personas sodīšanas man labāk nekļūst. Es vēlos, lai sabiedrībai tiktu garantēta drošība un lai ar tiesas spriedumu tiktu atjaunots taisnīgums.

"Lai sasniegtu taisnīgumu kā soda mērķi, nepietiek par to runāt, tas ir arī jānostiprina likuma normā."

Mūsu sabiedrība ir pārlieku orientēta uz likumu formālu ievērošanu – ja kaut kas noteikts ar likumu, tas jāievēro, bet, ja ar likuma normām nav noteikts, tad to var arī neņemt vērā. Šāds juridiskais pozitīvisms arī noteicis mūsu normatīvo aktu attīstību, tāpēc, lai sasniegtu taisnīgumu kā soda mērķi, nepietiek par to runāt, tas ir arī jānostiprina likuma normā.

Jādomā, diskusijas raisīs arī grozījumos paredzētā atkārtotības kā noziedzīgu nodarījumu daudzējādības pazīmes izslēgšana no Latvijas krimināltiesību sistēmas.

Veidojot Krimināllikumu, likumdevējs ir ņēmis vērā, ka dažām personām ir tendence izdarīt vairākus noziedzīgus nodarījumus. Kā tas ir ņemts vērā? Piemēram, Krimināllikuma (KL) 175. pantā par zādzību paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem, bet tā paša panta otrajā daļā par atkārtoti izdarītu zādzību – brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem.

Kā notiek praksē? Persona tiek saukta pie atbildības par 30 zādzībām, taču tās tiek uztvertas kā viens noziedzīgs nodarījums. Un tiesnesis spriedumā raksta: tā kā persona pirmo reizi izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tā nebūtu sodāma pārlieku bargi. Ko izdarījusi pirmo reizi? Pirmos 30 noziedzīgos nodarījumus?! Ja cilvēks izdara zādzību, krāpšanu, brauc pie stūres reibumā un neuztur savus bērnus, viņam piespriež sodu par četriem noziedzīgiem nodarījumiem. Savukārt, ja izdarītas vairākas zādzības, sods tiek noteikts citādi. Iznāk, ka attiecībā uz personu, kas specializējusies noteikta veida noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, ir vienalga, vai tā izdarījusi, piemēram, septiņas vai piecpadsmit zādzības. Piecpadsmit zādzības nav vienkārši atkārtota zādzība, tie ir piecpadsmit noziegumi! Un par katru noziegumu jāsaņem sods.

Jāņem arī vērā, ka, iespējams, šajā lietā ir piecpadsmit cietušie, un mēs nevaram viņiem pateikt – tieši par jūsu apzagšanu zaglim neko nepiespriedīsim, sodīsim par visām zādzībām kopumā. Šajā gadījumā ir runa par taisnīguma atjaunošanu un gandarījuma nodrošināšanu cietušajām personām, jo cietušajam nodarītais kaitējums nekļūst mazāks tāpēc vien, ka lietā ir vēl vairāki cietušie.

Atbilstoši grozījumiem personai, kas izdarījusi piecas zādzības, sods tiks piespriests par katru zādzību un pēc tam tiks noteikts galīgais sods. Protams, var būt iebildumi – izdarītas desmit zādzības, par katru divi gadi, tātad kopumā piespriest divdesmit gadus? Nē, nebūtu mehāniski jāsaskaita sodu termiņi. Mēs vēlamies, lai katrs noziedzīgais nodarījums tiktu izvērtēts. Protams, tas prasa vairāk laika un arī naudas, taču nevajadzētu izveidoties situācijai, kurā aiz atkārtotības pazūd atsevišķi noziedzīgi nodarījumi.

Nevis represēt, bet palīdzēt

Likumprojektā paredzēts Krimināllikuma 50. pantu papildināt ar 1.1 daļu, kurā noteikts, ka vieglākā soda ietveršana smagākajā piemērojama tikai noziedzīgu nodarījumu ideālās kopības1 gadījumā. Tas nozīmē, ka, konstatējot reālo kopību2, sods tiks noteikts, summējot, piemēram, brīvības atņemšanas termiņus?

Daļēji varbūt, ņemot vērā, ka saskaņā ar tā paša 50. panta 1. daļu soda kopējais laiks nedrīkst pārsniegt attiecīgajam soda veidam noteikto maksimālo laiku. Attiecībā uz brīvības atņemšanu tie atbilstoši KL 38. panta 2. daļai būtu divdesmit gadi. Šādai robežai ir jābūt, lai tiesa neaizrautos ar sodu mehānisku saskaitīšanu, piemēram, par vairākiem desmitiem zādzību piespriežot brīvības atņemšanu uz četrdesmit gadiem.

Manā skatījumā, šobrīd sabiedrība tiek maldināta attiecībā uz brīvības atņemšanas kā soda veida piemērošanas jēgu un mērķi. Mums apgalvo, ka, atņemot sodītajai personai brīvību, tiek atjaunots taisnīgums. Taču faktiski Latvijā šis soda veids no līdzekļa soda mērķu sasniegšanai pats ir kļuvis par mērķi. Iznāk, ka mums kļūst labāk, ja personai tiek atņemta brīvība. Bet kāds gan no tā labums, ja tas ir pašmērķis?

Soda preventīvā funkcija it kā tiek pildīta.

Prevencija, kas tiek nodrošināta tikai ar personai noteikto ierobežojumu palīdzību, drīzāk asociējas ar viduslaiku justīciju. Tad jau notiesātajai personai varētu arī nocirst rokas – tas būtu vēl drošāk, šī persona vairs neko noziedzīgu izdarīt nespēs!

Nesaku, ka jāatsakās no brīvības atņemšanas kā soda veida. Taču, manuprāt, brīvības atņemšanai jābūt līdzeklim, kas speciālistiem dod iespēju strādāt ar noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu. Vairums cilvēku noziedznieku uzskata par ļaundari. Taču viņš nav ļaundaris, bet cilvēks, kuram ir problēmas!

Ko nozīmē fakts, ka cilvēks izvarojis, noslepkavojis vai izdarījis kādu citu likumpārkāpumu? To, ka šim cilvēkam ir problēmas, kuras viņš patstāvīgi nespēj atrisināt. Viņš, piemēram, vēlas labu mobilo telefonu, bet, tā kā šis cilvēks nestrādā, viņam nav naudas. Taču viņš uzskata, ka viņam ir tiesības šo telefonu iegūt jebkādā veidā – šā cilvēka morāles un ētikas līmenis nenosaka nekādas robežas viņa darbībai. Tāpat šāds cilvēks ir gatavs savu seksuālo vajadzību apmierināšanai lietot vardarbību, jo viņam nav prasmes vai vēlēšanās iepazīties un veidot attiecības ar potenciālo partneri.

"Prevencija, kas tiek nodrošināta tikai ar personai noteikto ierobežojumu palīdzību, drīzāk asociējas ar viduslaiku justīciju."

Kāpēc šis cilvēks tā domā un dara? Varbūt tas sakņojas bērnībā, varbūt iemesli meklējami citur. Taču, ja atzīstam, ka cilvēkam ir problēmas, mums viņam jāsniedz palīdzība. Būtībā ikviens noziedzīgs nodarījums ir sava veida sauciens pēc palīdzības, adresēts visai sabiedrībai. Pats noziedznieks, iespējams, savu problēmu neapzinās, taču mums tā jāsaskata un jāspēj viņam palīdzēt.

 Viedoklis, ka, ieslogot šo personu cietumā, mēs tai palīdzēsim, ir aplams, jo personas izolācija pati par sevi nepalīdz. Daži notiesātie ir gatavi sadarboties, apmeklēt kursus, piedalīties dažādās programmās, runāt ar speciālistiem. Tas jāizmanto, jo mūsu pienākums ir nevis represēt, bet palīdzēt. Jāpanāk, lai cilvēks pārkāpumu nedarītu nevis tāpēc, ka par to draud sods, bet gan tāpēc, ka viņš apzinās – šāda rīcība nav pareiza.

Kā iespējamo pretargumentu šai nostādnei var paredzēt iebildumus – šobrīd mēs tādu pieeju nevaram atļauties, tas maksā naudu, bet ir taču krīze!

Mūsu galvenā problēma ir nevis naudas trūkums, bet gan tas, ka īsti nezinām, kā esošo naudu tērēt. Jājautā: vai labāk tērēt naudu jauna cietuma būvei, vai minēto soda mērķu sasniegšanai? Uz noteiktu laiku izolējot likumpārkāpēju, mēs „slimību” neārstējam, bet gan uz laiku to „iekonservējam”.

Līdzšinējā pieeja ir pamatota ar dalījumu – mēs un viņi, ļaundari. Taču eksistē viens vesels kopums – sabiedrība, kurai esam piederīgi mēs visi. Un sabiedrībā ir cilvēki, kuri neprot risināt savas problēmas. Savukārt mēs nevis cenšamies viņu rīcības iemeslus novērst, bet tikai reaģējam uz sekām.

Var uzbūvēt vēl vairāk cietumu, taču kam tos nāksies uzturēt? Runājot par lieliem sodu termiņiem kā risinājumu – vai būtu pareizi cilvēku par septiņām zādzībām lielveikalā notiesāt ar brīvības atņemšanu uz četrpadsmit gadiem – tā teikt, divi gadi par katru zādzību? Varbūt vispirms noskaidrot, kāpēc šis cilvēks zog?

"Būtībā ikviens noziedzīgs nodarījums ir sava veida sauciens pēc palīdzības, adresēts visas sabiedrībai."

Reiz vaicāju kādam par zādzību notiesātam cilvēkam, vai viņš būtu gatavs izdarīt laupīšanu, tātad lietot spēku. Viņš atbildēja apstiprinoši. Kad vaicāju, kā var tā iesist citam pa galvu, notiesātais atbildēja: tie cilvēki paši ir slikti, kāpēc viņi ir gatavi riskēt ar dzīvību, aizsargājot savu mantu? Noziedzniekiem ir sava filozofija! Soda mērķim vajadzētu būt labot un izskaust šo aplamo filozofiju, kas cilvēku noved pie noziedzīga nodarījuma.

Kad runājam par senajās civilizācijās praktizēto taliona principu, kas paredzēja noziedzniekam atdarīt ar to pašu, mums šķiet, ka tas raksturo šo primitīvo sabiedrību. Taču mēs lielā mērā dzīvojam pēc tiem pašiem principiem – viņš man kaut ko nozaga, man ir nodarīts kaitējums, tāpēc ieliksim viņu cietumā, lai viņam tur ir slikti, tas būs taisnīgi! Ļaunums pret ļaunumu – tāda ir šī filozofija, no kuras jāatvadās.

Nedomāt deviņpadsmitā gadsimta līmenī

Likumprojektā paredzēts no Krimināllikuma izslēgt noziedzīgus nodarījumus, kuru sastāvu veido gada laikā atkārtoti izdarīti administratīvie pārkāpumi.

Mūsu Krimināllikumā izmantotais modelis ir dīvains, jo cilvēks tiek saukts pie kriminālatbildības par atkārtotu likumpārkāpumu gada laikā. Pirmajā reizē persona tiek saukta pie administratīvās atbildības – tātad šā pārkāpuma kaitīguma pakāpe nav pārlieku augsta. Ar ko otrā reize atšķiras no pirmās? Ne ar ko. Tātad iznāk, ka kriminālsods cilvēkam draud nevis par likumpārkāpumu, bet gan par to, ka šis cilvēks ir slikts, jo nelabojas.

Mēs, protams, neaicinām atteikties no atbildības par pārkāpumiem, mēs aicinām konceptuāli pārvērtēt līdzšinējo pieeju. Mēs norādām, ka otrā pārkāpuma kaitīgums ir vienāds ar pirmā pārkāpuma kaitīgumu, tāpēc nebūtu jāatšķiras arī par šo pārkāpumu paredzētajam sodam. Ja persona ignorē sodu, tas nozīmē, ka mūsu tiesiskie instrumenti nedarbojas un nav piemēroti mērķa sasniegšanai.

Saskaņā ar grozījumiem par noziedzīgiem nodarījumiem neatbilstošu būtu jāatzīst naudas soda kā pamatsoda piemērošana par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, bet atstājot tiesai iespēju to atsevišķos gadījumos piemērot attiecībā uz šādiem noziegumiem, taču – ne mazāku par divsimt minimālajām mēnešalgām un tikai tad, ja noziegums nav saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nav izraisījis smagas sekas un nav izdarīts organizētā grupā. Var paredzēt, ka liela daļa sabiedrības to uztvers kā bagātiem noziedzniekiem piedāvātu iespēju atpirkties.

Kā jau minēts, ikvienam likumpārkāpējam ir problēmas. Taču kukuļņēmēja problēmas atšķiras no laupītāja problēmām, tāpēc nebūtu pareizi tās risināt ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem. Personai, kas ir vardarbīgi noskaņota, kam cilvēka dzīvība nav vērtība, sniedzama cita veida palīdzība nekā noziedzniekam, kurš savus mērķus sasniedz ar blēdīgu viltību.

Latvijā attiecībā uz naudas soda piemērošanu pastāv problēma – daļai cilvēku šo sodu piemērot nav jēgas, jo viņiem naudas nav; savukārt citiem naudas ir tik daudz, ka viņiem šis sods neko nenozīmē. Somijā, kur vidusšķira ir daudz attīstītāka, vairāk nekā puse no visiem kriminālsodiem ir naudas sodi. Sociāli ekonomiskos apstākļos, kur vidusslānis veido lielāko sabiedrības daļu, cilvēkam svarīga ir gan viņa brīvība, gan nauda, un arī, piemērojot naudas sodu, likumpārkāpējam var likt saprast, ka viņš izdarījis ko ļaunu. Tāpēc naudas sods būtu jāpiemēro biežāk kā papildsods, piemēram, kopā ar piespiedu darbu.

"Kukuļņēmēja problēmas atšķiras no laupītāja problēmām, tāpēc nebūtu pareizi tās risināt ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem."

Kas attiecas uz bažām par noziedznieku iespējamo atpirkšanos, jāņem vērā, ka līdzšinējos apstākļos arī laupītāji un citi vardarbīgie likumpārkāpēji faktiski atpērkas ar to, kas viņiem ir – ar savu brīvību.

Diemžēl daudzi lēmumu pieņēmēji mūsu valstī domā tā: ir cietumi, ir probācijas dienests, bet krīzes apstākļos to visu nevaram atļauties. Cietumi ir vajadzīgi, bet no probācijas varam arī atteikties. Jo bargāk represēsim ļaundarus, jo labāk būs pasargāta sabiedrība, turklāt tas būs taisnīgi. Tā ir primitīva domāšana 19. gadsimta līmenī.

Izstrādājot grozījumus, mēs bijām un esam gatavi uzklausīt kritiku. Un, protams, mēs varam arī neko negrozīt. Varam dzīvot arī atbilstoši 18. vai 19. gadsimta principiem. Taču mēs vēlamies sabiedrību iepazīstināt ar mūsu redzējumu par kriminālās justīcijas mērķiem un jēgu.

[1] KL 26.panta otrā daļa: Personas izdarīts viens noziedzīgs nodarījums, kas atbilst vairāku dažādu noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm, veido noziedzīgu nodarījumu ideālo kopību.

[2] Kl 26.panta trešā daļa: Personas izdarīti divi vai vairāki savstarpēji nesaistīti nodarījumi, kas atbilst vairāku dažādu noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm, veido noziedzīgu nodarījumu reālo kopību.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU