Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pat kara apstākļos piemērojot sodu, nav iespējams izvairīties no kļūdām, tādēļ arī šādās situācijās augstākajam soda mēram ir jābūt mūža ieslodzījumam bez apžēlošanas tiesībām, nevis nāves sodam.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Vairākas Saeimas komisijas - Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, Juridiskā komisija un Ārlietu komija – pirms nodošanas skatīšanai Saeimā martā un aprīlī vērtē grozījumus vairākos likumos, paredzot nāves soda pilnīgu atcelšanu Latvijā.
Latvija joprojām nav pievienojusies 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolam par pilnīgu nāves soda atcelšanu. Kā skaidro Tieslietu ministrijas (TM) valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medin, ministrija regulāri saņem starptautisko organizāciju vēstules par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokola par pilnīgu nāves soda atcelšanu ratifikāciju.
Ministru kabinets jau pirms trim gadiem Saeimā iesniedza vairākus likumprojektus, lai nāves sodu pilnībā izslēgtu no Latvijas krimināltiesību sistēmas. Ministru kabineta 2008. gada 19. maija sēdē tika atbalstīti un 2008. gada 22. maijā Saeimā iesniegti vairāki TM sagatavotie likumprojekti, kas attiecas uz nāves soda atcelšanu:
"Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolu par nāves soda pilnīgu atcelšanu",
"Grozījumi Krimināllikumā",
"Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā",
"Grozījums likumā "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību"",
"Grozījumi Apžēlošanas likumā".
2008. gadā likumprojektu tālāku virzību atbalstīja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, bet Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija kā atbildīgā komisija neatbalstīja likumprojektu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", un tas Saeimā 1. lasījumā tika noraidīts. Līdz ar to visu minēto likumprojektu virzība tika apturēta un jautājums vairs netika skatīts.
Latvijā pēdējo reizi nāves sodu izpildīja 1996. gada 26. janvārī, nošaujot divus slepkavas. Kopumā no 1990. līdz 1996. gadam Latvijas valsts vārdā nāves sods izpildīts 13 cilvēkiem.
Šobrīd saskaņā ar Krimināllikuma 37. pantu nāves sods Latvijā ir paredzēts tikai īpašos gadījumos ļoti šauram personu lokam – pilngadību sasniegušiem vīriešiem, kas izdarījuši slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos kara laikā.
Krimināllikums paredz:
"37. pants. Nāves sods
Šis pants jāsasaista ar Krimināllikuma 118. pantu, kurā teikts, kas ir slepkavība sevišķi pastiprinošos apstākļos. Tajā teikts, ka par slepkavību:
Savukārt kopš 1996. gada septembra Latvijā ir noteikts nāves soda moratorijs – nevienam nāves sods netiek piespriests un izpildīts saskaņā ar Apžēlošanas likumu. Tas nosaka, ka apžēlošana ir notiesātās personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešanas, soda veida mīkstināšana vai sodāmības noņemšana, ko veic Valsts prezidents. Apžēlošanas likuma 2. pants paredz vairākus apžēlošanas veidus: nāves soda aizstāšana ar mūža ieslodzījumu; brīvības atņemšanas soda neizciestās daļas aizstāšana ar citu, vieglāku soda veidu; pilnīga vai daļēja atbrīvošana no pamatsoda izciešanas; pilnīga vai daļēja atbrīvošana no papildsoda izciešanas un sodāmības noņemšana. Tātad jau šobrīd nemaz nepastāv iespējamība, ka Latvijā kādam varētu piespriest un izpildīt nāves sodu.
"Latvijā pēdējo reizi nāves sodu izpildīja 1996. gada 26. janvārī, nošaujot divus slepkavas. "
Turklāt Ministru kabineta 2009. gada 9. janvārī apstiprinātā Kriminālsodu politikas koncepcija paredz pilnīgu nāves soda izslēgšanu no Latvijas kriminālsodu sistēmas. Kriminālsodu politikas koncepcijā secināts, ka nāves sods pēc savas dabas neatbilst Krimināllikumā definētajiem soda mērķiem. Krimināllikumā teikts, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
TM uzsver: pamatā ir nepieciešams pievienoties Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolam, kas paredz, ka nāves sods ir jāatceļ, to nevar nevienam piespriest vai izpildīt, jo tiesības uz dzīvību ir viena no galvenajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām. 2002. gada 3. maijā Latvija parakstīja Konvencijas 13. protokolu, tā parādot valsts politisko gribu turpmāk atzīt protokolā paredzētos noteikumus par juridiski saistošiem, bet neratificēja to, kas var norādīt uz valsts rīcības nekonsekvenci.
Kā skaidro TM, pievienošanās Konvencijas 13. protokolam nodrošina cilvēku vienlīdzību kara un miera apstākļos, kā arī nodrošina cilvēka pamattiesību – tiesību uz dzīvību – garantiju: ikvienas personas tiesības uz dzīvību ir demokrātiskas sabiedrības pamatvērtība un nāves soda atcelšana ir būtiski svarīga šo tiesību aizsardzībai un visu cilvēku neatņemamās cieņas pilnīgai atzīšanai.
"Jau šobrīd nemaz nepastāv iespējamība, ka Latvijā kādam varētu piespriest un izpildīt nāves sodu."
Kā norāda TM, Konvencijas 13. protokola ratificēšana visās Eiropas Padomes dalībvalstīs ir viena no Eiropas Padomes darbības prioritātēm. Dalībvalstīm regulāri jāsniedz informācija starpvaldību darba grupās, kā arī Eiropas Padomes Ministru Komitejas līmenī par plāniem ratificēt Konvencijas 13. protokolu, kā arī par iespējamām grūtībām ratifikācijas procesā. Konvencijas 13. protokola ratifikācijas gaitai lielu uzmanību pievērš arī EP Parlamentārā asambleja, kura izdevusi rekomendācijas un rezolūcijas attiecībā uz nāves soda pilnīgu atcelšanu.
Jau 1994. gada rekomendācijā Parlamentārā asambleja norādīja, ka nāves sodam nav racionāla attaisnojuma ne miera, ne kara laikā. Savukārt 2006. gada rekomendācijā tā atzina Konvencijas 13. protokola ratifikācijas veicināšanu visās EP dalībvalstīs par prioritāti, kā arī aicināja citu valstu starpā arī Latviju grozīt Krimināllikumu, lai izslēgtu normas, kas ļauj piemērot nāves sodu kara laikā. 2007. gada rezolūcijā Parlamentārā asambleja atkārtoja savu aicinājumu ieviest pilnīgu moratoriju nāves sodam ar mērķi to pilnībā aizliegt, kā arī atkārtoja aicinājumu valstīm, kas to vēl nav izdarījušas, tai skaitā arī Latvijai, ratificēt Konvencijas 13. protokolu.
Parlamentārā asambleja ir nepārtraukti vērsusies un turpina vērsties pie dalībvalstīm ar aicinājumu izdarīt visu, lai veidotu Eiropu kā "no nāves soda brīvu zonu". Kā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātiem skaidroja L. Medin, pašlaik no EP dalībvalstīm Konvencijas 13. protokolu ir parakstījušas, bet nav ratificējušas tikai Armēnija, Polija un Latvija, bet nav parakstījušas Krievijas Federācija un Azerbaidžāna.
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka nāves sods ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 2. panta "Tiesības uz dzīvību" un 3. panta "Spīdzināšanas aizliegums" pārkāpums. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kuras 2. panta otrajā daļā ir noteikts aizliegums piespriest un izpildīt nāves sodu.
"Pašlaik no Eiropas Padomes dalībvalstīm Konvencijas 13. protokolu ir parakstījušas, bet nav ratificējušas tikai Armēnija, Polija un Latvija, bet nav parakstījušas Krievijas Federācija un Azerbaidžāna."
ES ietvaros pastāv vienota nostāja par nāves soda atcelšanu. ES nāves sods ir uzskatāms par nežēlīgu un cilvēka cieņu pazemojošu soda veidu, kura atcelšana veicina tiesību uz dzīvību augstāko standartu ievērošanu. Visas 27 ES dalībvalstis ir apņēmušās pilnībā atcelt nāves sodu. 2007. gada decembrī ES ir arī pievienojusies Eiropas Padomes iniciatīvai par "Eiropas dienu pret nāves sodu" noteikšanu.
Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī ir aktivizējušās diskusijas par nāves soda pilnīgu atcelšanu, ar dažādiem pasākumiem veicinot 1966. gada ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otrā papildu protokola ratifikāciju, kas paredz, ka katra valsts veic attiecīgus pasākumus, lai pilnībā izslēgtu nāves sodu no tās jurisdikcijas. Šo dokumentu gan Latvija vēl nav parakstījusi.
"TM apzinās, ka šis ir ļoti delikāts jautājums, kuru pirmajā brīdī sabiedrība var nesaprast. Ir svarīgi izskaidrot, ka šobrīd nav runa par nāves soda atcelšanu vai atstāšanu spēkā un reālu piemērošanu. Jautājumu par valsts nostāju nāves soda piemērošanā un izpildē Latvija jau ir pateikusi 1996. gadā, nosakot nāves soda moratoriju. Šajā brīdī jautājums ir tikai par Latvijas spēju izpildīt savas starptautiskās saistības un neizvairīties no nepatīkamu jautājumu izlemšanas politiskā līmenī," skaidro Krimināltiesību departamenta direktores vietniece Inga Melnace.
Izskatot TM rosinājumus Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, deputāts Aleksejs Holostovs norādīja, ka jau sen bija laiks pieņemt lēmumu par nāves soda pilnīgu atcelšanu. Komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene atzīst, ka, pat kara apstākļos piemērojot sodu, nav iespējams izvairīties no kļūdām, tādēļ arī šādās situācijās augstākajam soda mēram ir jābūt mūža ieslodzījumam bez apžēlošanas tiesībām, nevis nāves sodam. Tādā gadījumā varētu labot kļūdu, ja ar augstāko soda mēru tiks notiesāts nevainīgs cilvēks.
Atbalstu šai pozīcijai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā pauda arī tiesībsargs Juris Jansons, uzsverot, ka šo lēmumu vajadzēja pieņemt jau pirms vairākiem gadiem.
