Atgādināsim, ka pēc 9. Saeimas vēlēšanām no 100 deputātiem tikai 51 tika ievēlēts, kā paredzēts Satversmes 6. pantā, tiešās vēlēšanās. Atlikušie 49 Saeimā ieņēma vietas, ko tiem bija atbrīvojuši deputāti, kurus ievēlēja no citiem vēlēšanu apgabaliem. Mazliet vairāk nekā trīs ceturtdaļas no tieši ievēlētajiem deputātiem (39 no 51) ievēlēja no Rīgas un Vidzemes!
Kā tas bija iespējams? Ļoti vienkārši – atbilstoši Saeimas vēlēšanu likuma 10. panta 3. daļai, ka „vienu un to pašu kandidātu var pieteikt (..) vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos”, partijas savos vēlēšanu sarakstos iekļāva vienus un tos pašus kandidātus vairāk kā vienā vēlēšanu apgabalā. Saeimas vēlēšanu likuma 40. pants savukārt noteica: “Ja viens un tas pats kandidāts saskaņā ar šā likuma 38. pantu ievēlēts par deputātu vairākos vēlēšanu apgabalos, viņš uzskatāms par ievēlētu tajā vēlēšanu apgabalā, kurā saņēmis visvairāk balsu, bet pārējos vēlēšanu apgabalos no attiecīgā kandidātu saraksta par ievēlētu uzskatāms nākamais kandidāts, kas saņēmis lielāko balsu skaitu.” Rīgai (ar 398 087 vēlētājiem) un Vidzemei (383 830), salīdzinot ar Latgali (249 232), Zemgali (226 032) un Kurzemi (199 858), bija (un vēl ir) nesamērīgi liels vēlētāju skaits. Ja partija pārvarēja 5% barjeru, kandidātus, kas balotējās apgabalos visā valstī, ievēlēja no Rīgas vai Vidzemes.
Kādas konsekvences no tā radās? Partijas (pareizāk - partiju vadības) par saviem kandidātiem izvirzīja savus vadoņus un sabiedrībā plaši pazīstamus cilvēkus vairākos apgabalos, tos ierindojot savu sarakstu pirmajās vietās. Priekšvēlēšanu kampaņās partijas izcēla šos kandidātus (t.s. lokomotīves), pārējiem kandidātiem sevišķu vērību neveltot. Parasti šīs „lokomotīves” katrā apgabalā, kur tās kandidēja, saņēmu lielāko balsu skaitu, bet visvairāk – apgabalos ar vislielāko balsotāju skaitu, t.i., Rīgā vai Vidzemē. Atlikušajos apgabalos viņu vietas atbrīvojās, un viņi kā lokomotīves tajās ievilka nākamos saraksta kandidātus (t.s. vagoniņus), kurus šo apgabalu vēlētāji īpaši nebija atbalstījuši un, ļoti iespējams, dažkārt pat nepazina. Piemēram, viens no kandidātiem Zemgalē saņēma vairāk vēlētāju svītrojumus nekā plusus un savas partijas sarakstā ieguva tikai 14. vietu, bet, neraugoties uz to, iekļuva Saeimā!
"Saeimas vēlēšanas nebija ne vienlīdzīgas, ne tiešas, kā paredzēts Satversmes 6. pantā."
Nav pārspīlēti teikt, ka vairākumu Saeimas deputātu no Latgales, Zemgales un Kurzemes izraudzīja vēlētāji Rīgā un Vidzemē. Tas bija klaji nedemokrātiski. Saeimas vēlēšanas nebija ne vienlīdzīgas, ne tiešas, kā tas paredzēts Satversmes 6. pantā. Vēlētāji Rīgā un Vidzemē izrādījās „vienlīdzīgāki” par vēlētājiem Latgalē, Zemgalē un Kurzemē.
Pārdomāti plānojot, partijas varēja sarindot kandidātus tā, lai, piemēram, četras partijas „lokomotīves” kandidē visos apgabalos. Ir iespējams, ka tās ievēl Rīgā, bet šie deputāti sevis atbrīvotajās vietās Vidzemes sarakstā ievelk „vagoniņus” – nākamos četrus kandidātus, kas savukārt atbrīvo vietas nākamiem četriem „vagoniņiem” Latgalē utt., līdz Kurzemē ievelk „vagoniņus”, kuri savā sarakstā palikuši pašās pēdējās vietās. Šis piemērs, saprotams, ir pārspīlēts, bet norāda uz partiju manipulāciju iespējām, veidojot kandidātu sarakstus. Liekas, tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ daži politiķi, ieskaitot deputātu Kārli Leiškalnu, lobē šādas sistēmas atjaunošanu Saeimas vēlēšanās vēl ekstrēmākā veidā – viens kandidātu saraksts visos vēlēšanu apgabalos.
Būtiskus argumentus, kā „lokomotīvju principa” atjaunošana uzlabotu demokrātiju Latvijā, tuvinātu deputātus vēlētājiem vai nodrošinātu tautas gribas izpausmi, Leiškalna kungs nemin. Tādu nav! Ar labu finansēšanu jānodrošina tikai dažu personu popularitāte visos vēlēšanu apgabalos. Pārējos kandidātus partiju sarakstos jāsakārto pēc lojalitātes vai pakļāvības partiju vadībai.
Tomēr ar gandarījumu jākonstatē, ka šādas manipulācijas ne vienmēr izdodas, ja vēlētāji tās saredz un izmanto savas plusu un svītrojumu veikšanas tiesības vēlēšanu zīmēs. Piemēram, 9. Saeimas vēlēšanās pietiekams skaits vēlētāju izsvītroja Ūdres kundzi un Straumes kungu, lai viņi neiekļūtu Saeimā.
Minēto vēlēšanu principa trūkumu dēļ Valsts prezidents V. Zatlers 2009. gada 14. janvārī iesniedza Saeimai „ultimātu”, kurā prasīja atcelt „lokomotīvju” principu (praksi kandidēt vairākos apgabalos). Līdzīgs ierosinājums bija nogūlies Saeimas Juridiskās komisijas darba kārtībā jau kopš 2008. gada 23. aprīļa. Reaģējot uz prezidenta prasību, Saeimas Juridiskā komisija TP deputātes Vinetas Muižnieces vadībā pēkšņi attapās un jau 2009. gada 20. janvārī ar būtisku balsu vairākumu atbalstīja „lokomotīvju” principa atcelšanu. Parlaments 2009. gada 26. februārī ar 68 balsīm par, 11 pret, 11 nebalsojot atbilstoši izmainīja Saeimas vēlēšanu likumu. Te jāatzīmē, ka Leiškalna kungs bija viens no balsotājiem pret, pārējie 10 bija no Saskaņas centra.
"Vēlētāji Rīgā un Vidzemē bija „vienlīdzīgāki” par vēlētājiem Latgalē, Zemgalē un Kurzemē."
Leiškalna kungs savu ierosinājumu pamato ar argumentu, ka tā pieņemšanas gadījumā vēlētājiem nebūs jābrauc balsot uz apgabalu, kurā kandidē viņa iecerētais Saeimas deputāts. Deputāts gan nemin, cik tādu vēlētāju būtu – jo nav nekādu datu, kas liecina par vajadzību vēlētājiem balsot citā apgabalā. Tiešāk sakot, Leiškalna pamatojums ir bez seguma.
TP deputāta priekšlikums turklāt ir nekonstitucionāls. Tas neatbilst Satversmes 7. panta nosacījumam, ka „Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam”. Leiškalna variantā deputātu skaitu apgabalos noteiktu proporcionāli apgabala balsotāju skaitam. Deputāts gan no vārda „balsotāji” izvairās un sevis ieteiktās izmaiņas likumdošanā ietērpj rafinētāk, balsotājus dēvējot par vēlētājiem, kas nodevuši derīgu vēlēšanu zīmi. Tas ir mēģinājums apiet Satversmes 7. pantu, piedāvājot vienu vienīgu sarakstu visos vēlēšanu apgabalos. Šāda kārtība Latviju praktiski izveidotu par vienu vienotu vēlēšanu apgabalu, kas jau norāda uz tieksmi manipulēt ne tikai ar vēlētājiem un Saeimu, bet pat Satversmi.
Nav sarežģīti iedomāties, ar kādām grūtībām vēlētāji cīnītos, lai izvērtētu garos kandidātu sarakstus un kaut ko uzzinātu par kandidātiem. Viņi pat nezinātu, no kurienes lielākā daļa kandidātu nāk, bet kandidātiem nebūtu ne jausmas, kas viņus Saeimā ievēlējis un kuru apgabalu viņi īsti, ne tikai butaforiski pārstāv. Partiju kampaņās caur šim kandidātu juceklim spīdētu izredzēto „lokomotīvju” sejas un vārdi.
Šāda situācija novestu pie tā, par ko viens no Satversmes tēviem Marģers Skujenieks jau brīdināja 1919. gadā, sakot: „Ja Latvija būtu viens vienīgs vēlēšanu apgabals, noteicošais vārds piederētu politiskam centram Rīgai, kurš uzstādītu savu listi visai valstij. Tās listes varbūt būtu ļoti labi sastādītas, bet tomēr ne tā, ka apmierinātu visas lokālās intereses. Komisijas priekšā liktais sadalījums ir mēģinājums saskaņot minoritātu (sic) intereses un lokālās prasības.” Te ir skaidri izteikts apgabalu pārstāvniecības princips Saeimā, kuru TP deputāts Leiškalns cenšas apiet.
Var piekrist Leiškalna kunga apgalvojumam, ka tieši vēlētāju pārvietošana ar autobusiem uz citiem vēlēšanu apgabaliem kropļo apgabalu proporcionalitātes normu. Taču šis pārkāpums nav risināms ar „lokomotīvju” principa atjaunošanu. Turklāt vēlētājus vēl arvien varētu pārvietot ar autobusiem, lai iespaidotu kāda cita apgabala vēlēšanu rezultātus. Ar labi organizētu plusu un svītrojumu taktiku vēlēšanu zīmēs varētu iespaidot to, kurš deputāts apgabalu pārstāvēs Saeimā. Taču iespējamā vēlētāju migrācijas problēma ir pavisam vienkārši risināma ar vēlētāju reģistra ieviešanu arī Saeimas vēlēšanās.
"No vēlētājiem nav jābaidās, izņemot gadījumus, kad viņus cenšas apvest ap stūri!"
Ir dzirdēts, ka Leiškalna kunga lobētā kārtība pastāv citās valstīs ar proporcionālu vēlēšanu sistēmu un ka tajās valsts esot kā viens vienots vēlēšanu apgabals. Šim argumentam nav seguma. Pirmkārt, praksei vienlaicīgi kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos nav precedenta demokrātiskajā pasaulē. Igaunijā ir 12 vēlēšanu apgabali, Dānijā – 17, Zviedrijā - 29, Somijā -15, Norvēģijā – 19, Nīderlandē - 19, Beļģijā -11, Šveicē – 26, Luksemburgā – 4, Spānijā – 52 un Portugālē – 18. Citiem vārdiem sakot, valsts sadalīšana vairākos vēlēšanu apgabalos ir norma Latvijas kaimiņvalstīs, nevis izņēmums. (Latviju ar Lietuvu šajā ziņā salīdzināt nevar, jo Lietuvas Seima vēlēšanās izmanto citu (jaukto) vēlēšanu sistēmu.)
Leiškalna kunga ierosinājuma pieņemšana būtu liels solis atpakaļ laikā, kad ir tik liela neapmierinātība ar Saeimu un politiķiem un vēlētāji nejūt saikni ar saviem priekšstāvjiem. Vēlētāji pat nezina, kas viņus Saeimā pārstāv situācijā, kad ir skaidri redzams, ka sabiedrība vēlas saukt deputātus pie atbildības par padarīto. Ir grūti noticēt, ka Saeima mestu tādu kūleni, ka apmierinātu Leiškalna kunga ieceri, jo tā būtu absolūta cinisma izpausme un izgāšanās tautas priekšā. Nevaru iedomāties arī, ka Valsts prezidents to parakstītu.
Nepietiktu tikai ar Leiškalna kunga ierosinājuma noraidīšanu. Saeimai un politiķiem būtu jāsper solis pretim vēlētājiem un jāveido tiešākas savstarpējas saites, lai viens otru labāk izprastu. Lai vēlētājs justu, ka viņu tiešām kāds Saeimā pārstāv, bet deputāts savukārt labāk apzinātos, ko viņš pārstāv un kā priekšā ir atbildīgs. Tas būtu sasniedzams ar mazāku vēlēšanu apgabalu noteikšanu – 13 apgabalu izveidošanu piecu apgabalu vietā. Šāds dalījums nodrošinātu, ka apgabali Saeimā būtu pārstāvēti līdzīgi, katrs ar septiņiem astoņiem deputātiem. Diemžēl ir politiķi, kuri saistībā ar šādu risinājumu izrāda tādus kā alerģijas vai pat baiļu simptomus. Taču no vēlētājiem nav jābaidās, izņemot gadījumus, kad viņus cenšas apvest ap stūri.
