Valsts prezidents uzrunā tautai atgādināja, kāpēc viņš 31. martu bija noteicis par termiņu, līdz kuram parlamentam jāizpilda viņa janvārī noteiktie uzdevumi politiskās un ekonomiskās krīzes situācijā, kādu pašreiz pārdzīvo Latvija: „Politiskajai elitei jau ilgu laiku, runājot medicīniskajā terminoloģijā, bija dzirdes un redzes problēmas. Latvija ir parlamentāra valsts, taču tautas ievēlētajai Saeimai uzticas tikai 4% valsts iedzīvotāju. Tā vietā, lai deputāti un ministri analizētu visu šo notikumu cēloņus un rīkotos valstiski, bieži tika meklēti vainīgie vai grēkāži. Atbildība tika uzvelta pasaules globālajiem procesiem.”
Pēc 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā prezidents Saeimai izvirzīja šādus uzdevumus: pieņemt grozījumus Satversmē par tautas tiesībām lemt par parlamenta atlaišanu, veidot grozījumus Vēlēšanu likumā, novēršot lokomotīvju principu un izveidot ekonomikas attīstības plāna un aizņēmuma izmantošanas plāna uzraudzības padomi.
Savukārt valdībai, kuru tolaik vadīja Ivars Godmanis, bija jāsagatavo precīzs valsts pārvaldes reorganizācijas plāns, jāiekļauj valdībā jauni ministri un jāapstiprina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs. Ivara Godmaņa valdība krita 20. februārī. Jauno Ministru kabinetu Valda Dombrovska vadībā Saeima apstiprināja 12. martā. Vienīgais no Saeimas līdz galam neizdarītajiem darbiem ir Satversmes grozījumu pieņemšana. Tie parlamentā tikuši līdz otrajam lasījumam un varētu tikt pieņemti šomēnes.
Prezidents norādīja, ka vēsture izšķirs, vai viņam bija taisnība, taču jau šobrīd esot redzams, ka kopš 14. janvāra politiskā situācija ir mainījusies - apstiprināta jauna valdība, panākta atteikšanās no lokomotīvju principa Saeimas vēlēšanu likumā, pieņemti tā dēvētie antimafijas grozījumi Kriminālprocesa likumā, parlaments ir iecēlis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, izstrādāts ekonomikas stimulācijas plāns un sākta valsts pārvaldes reforma.
Prezidents pateica, kāpēc šobrīd nav īstais brīdis rosināt Saeimas atlaišanu: „Ir pagājušas 20 dienas, kopš ir apstiprināta Valda Dombrovska valdība. Valdībai dots sabiedrības uzticības kredīts, un tā cenšas izvest valsti no ekonomiskās krīzes. Valdības lēmumu īstenošanai parlamentārā valstī ir nepieciešams stabils parlamenta atbalsts. Tieši šī uzdevuma veikšanai un tieši šobrīd valdībai ir vajadzīga rīcībspējīga, nevis atlaista “uz koferiem sēdoša” Saeima.”
Prezidents noteica aktuālos darbus parlamentam un jaunajai valdībai – Saeimai jāpieņem grozījumi šā gada budžetā, ievērojot vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu: “Tas būs smags un nepopulārs lēmums, bet tas ir nepieciešams valsts nākotnei. Šoreiz tie nevar būt grozījumi, kas paredz mehānisku valsts izdevumu apcirpšanu. Valsts budžeta grozījumiem ir jāatspoguļo valsts pārvaldes, izglītības un veselības sistēmas strukturālā reforma. Saeimai jāsniedz atbalsts valdībai un kopā jāuzņemas atbildība par Latvijas tālāko nākotni.”
"Jānodrošina, lai Eiropas nauda tiktu izmantota tālredzīgai un valstiskai tautsaimniecības attīstībai, nevis lāzeršoviem un briežu dārziem."
Valdībai jāpalīdz uzņēmējiem, ekonomisko grūtību laikā nekavējoties atceļot priekšnodokļu un avansa maksājumu slogu, kā arī jānovāc birokrātiskie šķēršļi ES fondu apguvē: “Jānodrošina, lai Eiropas nauda tiktu izmantota tālredzīgai un valstiskai tautsaimniecības attīstībai, nevis lāzeršoviem un briežu dārziem.”
Prezidents uzsvēra nepieciešamību pieņemt visaptverošu minimālās sociālās aizsardzības programmu, īpašu uzmanība pievēršot bezdarbnieku sociālajām garantijām.
Valsts galva aicināja turpināt politiskās vides sakārtošanu un vēlēšanu sistēmas pilnveidošanu, lai nākamās būtu kvalitatīvi jaunas vēlēšanas. Prezidents patur iespēju izmantot Satversmē dotās tiesības, ja gaidīto rezultātu vietā sastapsies ar politiķu iepriekšējo ignoranci: „Es biju un joprojām esmu gatavs uzņemties atbildību par Saeimas atlaišanas rosināšanu, ja politiskā situācija to prasīs.”
Premjera amata kanditāts Valdis Dombrovskis 12. martā aicinājumā 9. Saeimai balsot par viņa sastādīto valdību, pateica būtiskākos vārdus – balsot arī par „veicamajiem darbiem”. Latvijai patiesi ir ļoti daudz darāmā.
Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pat tā sauktajā treknajā 2007. gadā gadā bija tikai 14,4 tūkstoši eiro. Lielāks tas bija gan Lietuvā -15 tūkstoši eiro, gan, protams, Igaunijā – 17,9 tūkstoši eiro. Mums tuvajās Eiropas sociālā komforta valstīs šis rādītājs ir divtik lielāks: Zviedrijā – 31,3 tūkstoši, Somijā – 29 tūkstoši, Dānijā – 30,5 tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju. Tās ir arī valstis, kurās ir vislielākais nodokļu slogs.
Latvijā nodokļu problēmas nomāc visus - gan tos, kuri tos maksā, gan tos, kuri iesaistās simtiem uzņēmumu shēmās, lai izvairītos, un, izmantojot pievienotā nodokļa karuseļa shēmas, izkrāptu no valsts miljoniem latu.
Gandrīz vai neticams ir cinisms, ar kādu Latvijā dalīta Eiropas fondu nauda: īpaši atbalstāmam reģionam paredzētā nauda tiek tērēta nevis Latgalē, bet Rīgas reģionā, un piešķīrēji aizbildinās, ka Eiropas Komisija nav taču noteikusi, ka projekts ne tikai jāpieraksta šādos reģionos, bet arī tam piešķirtajai naudai tur jāpaliek attīstībai. Briselē, visticamāk, pat sapņos nevar rādīties, ka latvieši naudas piešķiršanu saprot tieši tā, kā saprot. Jo te taču galvenais - paņemt. Par kādu godīgu konkurenci Latvijā var runāt?
Marta pēdējā dienā, pirms prezidents gatavojās paziņot savu lēmumu un konsultējās ar deputātiem, pēc Rīgas pils apmeklējuma politiķi runāja par solidaritāti. Lai vārdu patiesumu novērtētu, būtu jāpašķirsta likumu grāmatas un jāatzīmē tie normatīvie akti, kas pieņemti savtīgās grupu, pat indivīdu interesēs. Tad varam ticēt solidaritātes piesaukšanas realitātei.
“Jums - vēlētāji - izmaiņas politiskajā vidē iespējams veicināt, rūpīgi izvērtējot politisko partiju un politiķu darbu, viņu attieksmi pret saviem darba pienākumiem, viņu darba spējas un viņu efektivitāti. Latvijas tautai ir vajadzīgi politiķi, kas strādā,” katra tiesības piedalīties valsts nākotnes veidošanā uzsvēra Valsts prezidents, aicinot vēlētājus rūpīgi izvērtēt, par ko atdot savu balsi gan pašvaldību, gan Eiropas parlamenta vēlēšanās.
Latvija nav antisociāla globālajā pasaulē, starp tuviem un tāliem kaimiņiem un interesentiem. Paldies Dievam un diemžēl. Diemžēl tāpēc, ka pārāk daudzi Latvijai atdotās neatkarības gados ir izmantojuši pirmās nakts tiesības. Un ne tikai, lai uzsildītu savu kapitālu uz latviešu kailām rokām kurtās uguns, bet arī lai ierīkotu perēkļus ar raustāmiem un atkarīgiem vanckariem un grūti izoperējamām metastāzēm. Taču, paldies Dievam, ka Latvija mums vēl ir un mēs - Latvijai.
