Četri mēneši kultūras ministra amatā - bez politiskajām un citām dividendēm

Individualitāte, kas atšķir no pārējiem

Kā šie četri mēneši, kopš pildāt kultūras ministra pienākumus, ietekmējuši jūsu uzskatus par attiecībām starp sabiedrību un tā saukto varu?

Es redzu, ka šīs valsts ekonomisko un sociālo satricinājumu pamatā ir objektīvi jautājumi, bet galvenais jautājums ir subjektīvs – tas ir politisko partiju finansēšanas princips. Šāds viedoklis man jau bija, un tas turpina nostiprināties. Tagad partijas iztiek no dažādiem privātajiem ziedojumiem, taču turpmāk neredzu cita ceļa, kā finansēt politiskās partijas no valsts budžeta. Radikāli skeptiķi saka, ka arī šobrīd beigu beigās finansēšana tāpat notiek no valsts budžeta, tikai partijas tiek piespiestas to darīt sarunāšanas vai kādā citā veidā – caur dažādiem valsts pasūtījumiem, tarifiem, iepirkumiem u.c.

Ikviena partija, kam uzticēta kāda atbildīga tautsaimniecības joma, domā par to, kā iegūt līdzekļus savas partijas pastāvēšanai, jo tai gluži kā ar cepuri jāstaigā apkārt uzņēmējiem un jāvāc ziedojumi vēlēšanu kampaņai. Droši vien ir kāda daļa taisnības stāstā par to, ka nodokļi nekustamo īpašumu spekulācijām netika uzlikti, jo Saeimā pārstāvēto partiju ziedotāju vidū ir arī nekustamo īpašumu firmu īpašnieki. Tas, ka bizness atbalsta kādu politisku spēku kopumā – ideoloģijas vārdā, tas ir apsveicami, taču nedrīkstētu būt tā, ka politiski lēmumi tiek pieņemti par labu konkrētam biznesam. Šāda veida lēmumi agri vai vēlu kļūst publiski, un tas rada neuzticību valsts varai.

Tomēr, neraugoties uz to, jūs vēlējāties iestāties partijā.

Jā, protams. Tāda ir mūsu valsts sistēma, ka politika tiek vadīta caur politiskajām partijām. To apiet šobrīd nav iespējams, lai ko kāds mēģinātu stāstīt. Ja es neesmu partijā, es savus lēmumus nevaru īstenot bez kādas frakcijas vai vismaz daļas deputātu atbalsta. Izlikties par liekuli negribu, kā varbūt daži to dara: „Ziniet, es šai partijā neesmu, bet es esmu no šīs partijas izvirzīts ministrs.” Tā ir liekulība. Ja tu esi izvirzīts no šīs partijas, tad nevajag stāstīt, ka tev nav nekāda sakara ar to un ka tu veido kaut kādu savu profesionālo politiku – tādas sistēmas Latvijā nav.

Kāda bija jūsu motivācija, piekrītot strādāt par kultūras ministru?

Man ir svarīgi, kāda ir šī valsts, kurā mēs dzīvojam. Varbūt tas augstu skan, bet citas motivācijas šinī brīdī man vienkārši nav. To neviens nespēs novērtēt – šo sabiedrisko spiedienu, to kritikas devu, kas nepārtraukti tiek adresēta gan valdībai, gan atsevišķiem ministriem. Šobrīd šajā amatā nopelnīt kādas politiskas vai materiālas dividendes praktiski nav iespējams, te tikai var nākt fanātiski darīt to, ko tu uzskati par pareizu. Mēs apzināmies, ka būsim „sliktie” uz ilgu laiku, taču mēs negribam būt pašnāvnieki, mēs gribam izvest valsti no šīs situācijas labākajā veidā, kādā vien to varam izdarīt.

Par ko jūtaties atbildīgs kā kultūras ministrs?

Man ir milzīga atbildība par visu, kas notiek Latvijā. Gribu uzsvērt – kultūra ir tā, ar ko Latvija var konkurēt un būt īpaša pasaulē. Ja šobrīd mums pārmet par to, kādā stāvoklī ir mūsu ekonomika un politika, tad nevienam nav lielu pārmetumu par to, kādā stāvoklī ir mūsu kultūra. Tātad šī ir vislabākā nozare valstī, par to jūtu ļoti lielu atbildību un vēlētos, lai tas tā būtu arī turpmāk.

Nauda, kuras nepietiek

Bet kā saprast to, ka vispārējas taupības apstākļos KM nāca klajā ar tik nepopulāru lēmumu – palielināt jau tā ievērojamo kapitālsabiedrību (teātru un koncertorganizāciju) valdes locekļu atalgojumu?

Gribētu vēlreiz izstāstīt šo stāstu. Pirmais lēmums, ko Ministru kabinets pieņēma 12. maijā, paredzēja samazināt teātru un orķestru direktoru atalgojumu par 60%. Tai pašā laikā darbinieku algas tika samazinātas par 15 procentiem. Mums likās, ka šāda starpība ir sociāli netaisnīga, ka direktori nav pelnījuši šādu „sodu”. Nenoliedzami, direktoriem bija lielas algas, un tās bija jāsamazina vairāk, taču te bija jābūt saprātīgai proporcijai: 40% - direktoriem, 15% - darbiniekiem. KM nolēma, ka varētu lūgt valdību mūsu teātru institūcijas ievirzīt kā vidēji lielas kapitālsabiedrības, bet tad nāca budžeta grozījumi, situācija pilnībā izmainījās un bija skaidrs, ka mēs šo prasību vairs nevaram uzturēt spēkā, un tajā brīdī es to arī atcēlu. Varētu teikt, tas bija lēmums citos apstākļos.

Taču - vai teātrim ir jābūt kapitālsabiedrībai? Par šo jautājumu mēs domāsim nākotnē.

"Mēs negribam būt pašnāvnieki, mēs gribam izvest valsti no šīs situācijas labākajā veidā, kādā vien to varam izdarīt."

Šobrīd tas ir valsts SIA. Budžeta iestāde arī tā nav, jo gūst ieņēmumus. Nav arī SIA, jo SIA mērķis ir gūt peļņu. Teātrim jāpilda kultūras funkcija, tādēļ, iespējams, vislabākais būtu aģentūras modelis, tikai ne šobrīd, kad aģentūras valstī tiek uztvertas kā visu nelaimju cēlonis.

Gribu arī teikt: nevajadzētu algu jautājumā atgriezties pie sociālisma laika izpratnes. Loģiski, ka direktoram nevar būt piecreiz lielāka alga nekā darbiniekiem, bet nevar būt arī tā, ka visiem tiek maksāts vienādi, jo tad vairs nav nekādas motivācijas strādāt labāk.

Latvijas teātru direktoru gada ienākumi. Kāpēc tik lielas atšķirības?

Teātra direktora alga lielākoties tiek maksāta no paša teātra ieņēmumiem. Viņiem tā ir reāla motivācija strādāt labāk, veidot labākas izrādes, piesaistīt vairāk skatītāju un vairāk pelnīt – tāda skaidra uzņēmējdarbības forma. Tai paša laikā daudzās ministrijās redzam, ka no budžeta tiešā veidā tiek maksātas stipri lielākas summas.

Cik lielā mērā KM var regulēt valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojumu?

Teātru budžets veidojas no divām lielām daļām – valsts dotācijas un pašu ieņēmumiem. Ja runājam, piemēram, par Dailes teātri, tad šā gada valsts dotācijas ir viens miljons, bet 700 000 ir pašu ieņēmumi. Kopā ņemot, apmēram pusi algas maksā valsts, pusi – teātris nopelna pats.

Kapitālsabiedrību darbinieku atlīdzību regulē MK noteikumi. KM kā kapitāldaļu turētāja var ierobežot atalgojumu „uz leju”, bet „uz augšu” nevar. Kā jau minēju, no 1. janvāra kapitālsabiedrību vadītāju atalgojums samazināts par apmēram 60% un vēl lielāks netiek plānots.

Valdības noteiktais 20% samazinājums ar 1. jūliju attiecas uz valsts centrālajā aparātā un aģentūrās strādājošajiem. Arī ministrijā nesen samazināts darbinieku atalgojums par 20 procentiem.

Premjers aicinājis visas ministrijas publiskot mājaslapās savus tēriņus, padarot tos caurskatāmus un saprotamus visai sabiedrībai. 3. jūlijā preses konferencē esat solījis, ka jau tuvāko nedēļu laikā žurnālistiem būs pieejama visa ar aģentūras „Jaunie „Trīs brāļi”” darbību saistītā informācija. Žurnālisti tiks iepazīstināti arī ar Francijas uzņēmuma „Lordeurop” sagatavoto Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja Andrejsalā tehniski ekonomisko pamatojumu, organizatorisko modeli un biznesa plānu, par kuru no Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļiem tika samaksāti 78 975 lati (neskaitot PVN), un ar Dānijas kompānijas „Cowi AS” konsultantu sagatavoto akustiskās koncertzāles biznesa plānu un citiem dokumentiem, par kuriem ir samaksāti 247 754 lati.

Ar ministrijas budžetu jau var iepazīties mājaslapā, arī citi tēriņi tiks tuvākajā laikā publiskoti. Saskaņā ar premjera rīkojumu tas jāveic līdz 31. jūlijam. Ja kāds vēlas zināt ko specifisku, mēs varam atbildēt. Mans uzstādījums ir tāds, ka par visu sabiedrisko naudu nevar būt nekādu komerciālu noslēpumu.

Ideja, kas jānotur

Ko jūs kā ministrs darīsiet, lai noņemtu šaubu ēnu pār Nacionālās bibliotēkas būvniecību un spodrinātu ideju, kurai sabiedrība notic?

Vienīgais iespējamais veids, kā turpināt Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību, ir maksimāli noņemt no tās aizdomu ēnu par to, ka mūsu jau tā trūcīgie līdzekļi tiek iztērēti nelietderīgi. Esmu ticies arī ar jaunizveidotās Kultūras infrastruktūras nodaļas darbiniekiem, un praktiski katru otro dienu mēs atgādinām – dodiet visu iespējamo informāciju par tēriņiem būvlaukumā. Valsts nolīgtās būvuzraudzības un autoruzraudzības SIA „Hill International” pārstāvim esmu vaicājis, vai viņi, liekot roku uz sirds, var pateikt, ka visu darījuši pēc labākās izpratnes un ka mums neviens lats nav pārmaksāts. Viņš apgalvoja, ka viņi tiešām varot to darīt, jo nepārtraukti strīdoties ar būvniekiem, kuri savukārt mēģina pierādīt kādas savas izmaksu pozīcijas.

"Vai teātrim ir jābūt kapitālsabiedrībai? Teātrim jāpilda kultūras funkcija, tādēļ, iespējams, vislabākais būtu aģentūras modelis, tikai ne šobrīd, kad aģentūras valstī tiek uztvertas kā visu nelaimju cēlonis."

Mēs varam publiskot to, ko maksājam ģenerāluzņēmējam par atsevišķiem darbiem, kur tāmēs iekļauta vidējā darba samaksa un arī izdevumi par materiāliem, bet par katru, teiksim, betona kravu vai armatūras stieni – mēs kā ministrijas darbinieki šādu uzskaiti neveicam. Būvniecības vispārējās izmaksas atbilst vispārējiem standartiem, ir veiktas vairākas ekspertīzes. Šobrīd tās valstī kritušās, taču ne tik lielā mērā, kā mums gribētos.

Šaubas var kliedēt atklāts dialogs ar sabiedrību.

Bez dialoga ar sabiedrību es neredzu iespēju turpināt šo būvobjektu nākamgad. Pie šāda sabiedrības noskaņojuma mēs to līdz galam nerealizēsim. Visgrūtākais mans uzdevums ir atgriezt sabiedrības uzticību, jo mana dziļa pārliecība ir, ka tas vairs nav tikai kultūras un mūžizglītības objekts, bet tas ir vienīgais ekonomikas sildīšanas objekts šajā valstī, un Kultūras ministrija to dara. Tas dod darbu vairāk nekā 1500 cilvēkiem.

Neesmu stāvējis pie šī objekta sākotnes, bet es saprotu, ka šādu būvobjektu sākšana ir saistīta ar lielām politiskām peripetijām, koalīcijas savstarpēju vienošanos, un tā tas ir visā pasaulē. Taču tagad, kad notiek reāli būvdarbi, nedrīkst būt šaubu par to, ka šādā veidā mēs finansējam kādus politiskos spēkus.

Tikko biju Grieķijā, kas arī lielā mērā cieš no ekonomiskās krīzes. Tur atklāja Akropoles jauno muzeju. Un kā grieķi lepojās ar to! Viņiem gājis ļoti grūti – 1976. gadā sākuši veidot šo muzeju. Bet grieķi pragmatiski saprot, ka vēsture un kultūra viņiem ienes lielāko daļu līdzekļu.

Ja šo naudu, ko mēs varētu ieguldīt Nacionālās bibliotēkas būvniecībā, sadalīsim pabalstos, mēs neilgu laiku būsim labāk paēduši, bet kas būs tālāk?

Valstī pieņemts lēmums uz pusi samazināt aģentūru skaitu. Kas notiks ar muzeju aģentūrām?

Visi valsts muzeji ir KM pārziņā esošas aģentūras, un muzejiem tas ir ideālākais modelis. Domāju, valdība sapratīs, ka muzejs ir pilnīgi kaut kas cits nekā, piemēram, Nekustamo īpašumu aģentūra.

Muzejiem klājas grūti pēc šiem samazinājumiem, un man ir ļoti žēl, ka īsti labs finansējums tiem tā arī nav bijis. Pēdējos gados, piemēram, Rundāles pils spējusi uzplaukt, bet, kā būs tagad, ir grūti pateikt. Es ļoti ceru, ka Lancmaņa kungs pratīs noturēt ieguldītos līdzekļus, lai šo mūsu valsts eksportpreci neiznīcinātu.

Kultūras pieejamība

Naudas cilvēkiem paliek aizvien mazāk, taču koncerti, teātra izrādes, opera, izstādes un citi kultūras pasākumi joprojām tiek apmeklēti ļoti labi. Kāpēc šāds paradokss?

Tas norāda uz to, ka ir konkrēta sabiedrības daļa, kam kultūra ir vajadzīga, un te es neredzu draudus. Draudus redzu politiskajā plāksnē: tie cilvēki, kas ir atbildīgi par politiskajiem lēmumiem, īsti neizprot kultūras būtību. Viņi kultūru uzskata kā vienu no pakalpojumu veidiem, kā izklaides industrijas biznesu. Viņi nesaskata saistību starp ekonomiku un kultūru.

"Iespējams, ka pēdējos gados kopējā valsts tērēšanas eiforijā arī atsevišķas kultūras lietas tika pārfinansētas. Lielai daļai sabiedrības sāka šķist, ka kultūrai naudas ir par daudz."

Nākot uz šo amatu, man bija pilnīgi skaidrs, ka, lai sasniegtu Rietumeiropas labklājības līmeni, pirmkārt, mums jāsasniedz kultūras un izglītības līmenis. Tam līdzi nāk labklājība. Tas nav otrādi. Ja Vācijā ir 250 simfoniskie orķestri, tad ne tāpēc, ka valsts ir bagāta. Valsts ir bagāta, jo tai ir 250 simfoniskie orķestri! Tas dod viņiem pilnīgi citu skatu uz dzīvi, pilnīgi citus izglītības centienus, pilnīgi citu attieksmi pret materiālām vērtībām. Tas dod iespēju viņiem pacelt savu ekonomiku. Tā ir galvenā aksioma, kas mūsu valstī nav izprasta līdz galam. Mēs gribam abstrakti pabarot savu tautu un pēc tam būvēt bibliotēku.

Iespējams, ka pēdējos gados kopējā valsts tērēšanas eiforijā arī atsevišķas kultūras lietas tika pārfinansētas. Lielai daļai sabiedrības sāka šķist, ka kultūrai naudas ir par daudz. Krīzes apstākļos ir pilnīgi skaidrs, ka uz lietām jāraugās ļoti racionāli, nepieciešams reformēt esošās institūcijas, pārskatīt tēriņus, nospraust prioritātes.  

Sistēma, par ko mūs apskauž citas valstis

Medijos 13. jūlijā tika izplatīts Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas lūgums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim ietekmēt mūzikas un mākslas pedagogu algu jautājumu. Kāds ir risinājums, lai turpmāk saglabātu profesionālās ievirzes izglītību valstī?

Jāņem vērā, ka pamati nākotnes Latvijas sabiedrības radošumam, zināšanām un spējai veidot ekonomiski plaukstošu valsti tiek likti šodien, un par to, kādi izaugs nākotnes Latvijas iedzīvotāji – nodokļu maksātāji, šobrīd vienlīdz lielu atbildību nes gan valsts, gan pašvaldības, gan ģimenes. Tā ir trīspusēja atbildība, kas tuvāko divu gadu laikā varētu tikt nostiprināta mūzikas un mākslas skolu trīspusējā finansējuma modelī, paredzot, ka valsts, pašvaldības un audzēkņu vecāki procentuāli vienādās daļās finansē ar skolu uzturēšanu un mācību procesa nodrošināšanu saistītās izmaksas.

Starptautiskā Valūtas fonda eksperti gan apšaubījuši vajadzību valstiski atbalstīt pašvaldību pārziņā esošās kultūras un interešu izglītības iestādes. Esmu centies starptautisko finanšu ekspertu viedokli atspēkot, uzsvērdams, ka valsts dotācija noteikti jāturpina piešķirt, jo pretējā gadījumā tiktu nopietni apdraudēta Latvijas unikālā kultūrizglītības sistēma, kas ir būtiska mūsu tautas tālākai pastāvēšanai.