Taču iespējas nepastāv zilajā padebešu telpā, kurā tās varētu vienkārši pasmelties. Tās ir cieši saistītas ar cilvēku uzņēmību, brīvo gribu, sevis attīstību un nepaļaušanos publiskajā telpā izskanošajiem kliedzieniem. Kliedzieni paši par sevi neko nedod, jo jēgpilna rīcība prasa mērķus, idejās pamatotu rīcību. Iespēju realizācija saistās ar tālākdomāšanu, ko darīt, lai situāciju vērstu par labu, kā rīkoties, lai sasniegtu mērķus.
Bet kādus mērķus? Doma, ka jāpārvar krīze, nav nekāds tālāks mērķis, tā ir tikai šā brīža taktika. Lai būtu mērķi, nepieciešams apzināties, ar kādām vērtībām dzīvojam un uz ko tiecamies. Tā vien liekas, ka daudziem vairs nav citu mērķu un vērtību, kā saglabāt un dabūt atpakaļ 2007. vai 2008. gada labo algu.
"Doma, ka jāpārvar krīze, nav nekāds tālāks mērķis, tā ir tikai šā brīža taktika."
Taču Latvija un latviešu nācija nepastāvētu un neturpinātos, ja daudzu gadsimtu gaitā kultūras dziļākās saknes neveidotu vērtības. Politiski un ekonomiski daudz grūtākā situācijā nekā tagad jaunlatvieši ieraudzīja vienu no nācijas pamatvērtībām – dzimto valodu. Paraugieties uz Ausekli, J. Alunānu u.c. mūsdienu kontekstā – kas par trāpīgu izjūtu, tolaik spēt uzrakstīt “valoda ir brīnišķīga lieta” (1858. g.). Nācijas dzimtā valoda ir viens no nacionālās identitātes pamatiem. Kaut Latvijā spēkā ir Valsts valodas likums, darbojas valodas inspekcijas, tās visvairāk apliecina valodas vērtību no spēka pozīcijām. Lai valoda dzīvotu, tai jāļauj izpausties literatūrā, zinātnē, valodniecībā, sarežģītu tekstu tulkojumos, no tās ārā jānīdē prastums un izteiksmes neskaidrības. Kaut nelielās tirāžās, bet jāļauj valodniekiem apcerēt novadu dialektus, literatūras kritiķiem un filozofiem – dzīvā vārda izmaiņas tekstos, valodisko jutīgumu, kurā izpaužas ne tikai refleksijas par politiskajām ziņām, bet daudz dziļāka līmeņa – kā mūsdienu eksistenciālie pārdzīvojumi.
Krišjānis Valdemārs 19. gadsimta vidū nolēma, ka viņš ir latvietis, un vēstīja to citiem. Publiskot šo tolaik neparasto identitāti bija daudz grūtāk nekā mūsdienās saprast, ka latviskā identitāte nav pretrunā ar eiropeisko identitāti. Kā viņš raksta motivējumā par agrāro reformu trijās Baltijas guberņās: “Īstie pirmiedzīvotāji Baltijas krievu iestāžu oficiālajā valodā tiek saukti par non indigenae, t.i., par svešiniekiem!” Tagad latviešus Latvijā vairs neviens nesauc par svešiniekiem, taču, emigrējot ekonomiskās krīzes rezultātā, viņi kļūst par svešiniekiem citās zemēs. Jautājums, vai aizbraukušie vēlēsies savus bērnus saistīt ar latvisko identitāti, ir atkarīgs no tā, kāda attieksme pret latviskumu pastāvēs mūsu pašu zemē. Kad nauda dominē pār prātiem, latviskuma idejas sāk izklausīties pēc rožainām kūciņām, kas domātas labākiem laikiem.
Taču vēsturē bija tieši otrādi, latviskums kā kolektīva vērtība parādījās gluži neiespējamos apstākļos. Raksturīgi, ka latviskuma ideja nepārauga šaursirdīgā un naidīgā nacionālismā, bet lielākoties pastāvēja kultūras nacionālisma formā. Un, lūk, kultūru nacionālisms ir mūsdienu apvienotās Eiropas vadmotīvs: in uno plures! Latviskās identitātes apceres tagad veidojas dažādās dimensijās, sākot no teātra izrādēm par latviešu stāstiem un beidzot ar analītiskām monogrāfijām par dziedātājtautu, maskām un maskošanos, dzīves formām un dzīvesstāstiem.
"Ja Latvija, mokoties dižķibelē, pazaudēs vērtību skatījumu, tas būs vēl briesmīgāks zaudējums nekā IPK sarukums par mīnus 18%."
Pēteris Zālīte 20. gs. sākumā izdomāja ideju – jādibina Latvijas universitāte, jo augstākā izglītība mazai tautai ir viena no lielākajām vērtībām un saimniecisko sekmju pamats. Universitāte tika nodibināta. Viņu vadīja pārliecība par izglītības vērtību un mērķis – radīt izglītošanās vietu, nevis dabūt sev un citiem grādus, amatus un varu. P. Zālītes izjūta par intelekta diženumu pavadīja viņu visu dzīvi, lai arī kādās ķezās viņš neiekultos. Tomēr mūsdienu dižķibeles laikos politisko lēmumu pieņēmēji uz universitāti raugās nevis kā uz vērtību, bet tikai kā uz finanšu patērētāju, uzskatot augstāko izglītību par pārāk dārgu pakalpojumu, nevis par investīciju laikmetīgajās vērtībās.
Kārlis Ulmanis 20. gs. 30. gados ar domubiedriem izdomāja, ka Latvijā jāstiprina humanitārie pētījumi, pirmām kārtām vēsture. 1936. gadā tika nodibināts Vēstures institūts ar mērķi tālāk veidot plašāku zinātnisko institūtu kopu. Ne jau merkantilas vai tautsaimnieciskas intereses viņus vadīja, bet gan pārliecība, ka katrai nācijai sevis izpratne veidojas saistībā ar vēsturisko atmiņu. Sistematizēta atmiņa ir vērtība nākotnes veidošanā (ne jau tik vienkāršoti, lai ar vēstures apguves palīdzību neatkārtotu pagātnes kļūdas, jo tās tiek atkārtotas, bet citā aspektā: vēsturiskais nav atdalāms no nākotnes, jo tagadne ir atmiņas par nākotni). Var sacīt, ka Ulmaņlaikos tika pārspīlēta vēstures ideoloģizācija nacionālā skatījuma garā, taču mērķis bija citādāks – vēsture kā objektīva zinātne, kas centrā liek savu kultūrtelpu, savu esību un, izejot no tās, skatās uz pasauli. Mūsdienu vēsturnieki atkal raksta un raksta vēsturi, jo ceļš uz Latvijas nākotni turpinās. Jauninājumos ietilpst Latvijas vēsture laikmetīgi uzrakstītas Eiropas vēstures kontekstā, padomju politisko un militāro noziegumu analīze, kolaboracionisma jautājumi, citas “neparastās” vēstures. Vēsturnieki dažkārt daudz spēcīgāk ienes Latviju Eiropas Savienības kultūrtelpā, nekā to izdara mūsdienu politiķi, jo viņu rokās ir vērtību vēsture, kurā parādās, ka Latvija allaž ir bijusi eiropeiski orientēta zeme.
Kā trāpīgi teikts Latvijas kultūrpolitikas nostādnēs, kultūrpolitikas uzdevums ir izvērtēt nacionālās kultūras atvērtību paplašinātai kultūru komunikācijai un apmaiņai un atrast līdzekļus, kā nodrošināt atvērtību pasaules kultūras daudzveidības piedāvājumam, reizē saglabājot savu identitāti un savdabību unifikācijas un globalizācijas procesos. Īpašs izaicinājums tas ir mazām nacionālām valstīm, kas līdztekus domāšanas un izpausmju plurālisma veicināšanai sabiedrībā vēlas saglabāt nacionālās kultūras savdabību un garīgās saites.
"Valsts atbalsta programmas humanitārās sfēras pētniecībai nozīmētu, ka interese par vērtību izpratni vēl ir dzīva."
Valsts pētījumu programma “Letonika” (2005. gada otrā puse – 2009 .gads) deva iespēju humanitārajiem zinātniekiem studēt jautājumus par nacionālo identitāti, valodu, vēsturi, kultūru un vērtībām. Kopumā šajā programmā ir izdotas 125 grāmatas, publicēti 1100 raksti, notikuši divi kongresi, tajos nolasīti 750 referāti, organizētas 70 konferences. Publikācijas lasošā publika nav liela, jo ļaudis vairāk drūzmējas veikalos “Sky”, “Spice”, “Origo” un “Alfa” nekā zinātniskos priekšlasījumos. Un uz to arī neviens negaida, jo masas intelektuālās kultūras apliecinājumā jau nav svarīgas. Būtiskāks ir saprastais, atrastais, izteiktais vārds, kuru tālāk nes tie, kam intelekts ir vērtība. Tādi līdz šim ir atradušies jebkurā tautā, ja nav tikuši speciāli iznīdēti.
Zinātniskajās prioritātēs 2010.–2014. gadam tiek ierindota tēma “Nacionālā identitāte (pētījumi par valodu, vēsturi, kultūru un sociālo drošību)”, kam vajadzētu nozīmēt iespēju turpināt humanitāros pētījumus. Nav mērķtiecīga ceļa uz saimniecības attīstību, ja tam nav vērtību pamata. Nevar naudu, naudu, naudu... uzskatīt par attīstības mērķi, jo tā ir tikai labāks vai sliktāks līdzeklis. Izglītība kopumā, kā arī augstākā izglītība visdažādākās nozarēs ir Latvijas tagadnes un nākotnes vērtība. Vēsturiskā atmiņa, pētījumi par nācijas pagātni un filozofisko ideju tapšanu, novadu identitātes, latviskās un eiropeiskās identitātes krustošanās, Latvijas kultūras modernizācija ir norises, kurās tiek apliecinātas vērtības. Vērtību apliecinājums nenotiek pašplūsmā, tā nevienā kultūras valstī nekad nav noticis. Ir cilvēki, kas izdomā ideju, tiecas uz to, rada, un ir citi, kas viņus atbalsta pašas vērtības dēļ. Ja Latvija, mokoties dižķibelē, pazaudēs to vērtību skatījumu, ko dod valodas kopšana un glabāšana, individuālo un kopības patību meklējumi, nacionālās identitātes apliecinājums globalizācijas laikmetā, augstākā izglītība, zinātne un māksla, tas būs vēl briesmīgāks zaudējums nekā IPK sarukums par 18%. Valsts atbalsta programmas humanitārās sfēras pētniecībai nozīmētu, ka interese par vērtību izpratni vēl ir dzīva, un atliek cerēt, ka šī zeme un ļaudis netiks pārvērsti par bezdomu izsalkušiem radījumiem, kam augstākā vērtība būs gulēt un ēst.
