Latviešu nacionālās identitātes vērtības mūsdienās. Lauki un lauksaimniecība

Darbs koncentrējas uz latviešu nācijas vērtību – lauku un lauksaimniecības – reprezentācijas analīzi laikrakstā "Latvijas Avīze", pieņemot, ka mediju reprezentācija ir būtiska nacionālās identitātes pārmaiņu procesa liecība.

Identitātes krustceles

Latviešu nacionālās identitātes veidošanā un uzturēšanā nav noliedzama lauku un lauksaimniecības vēsturiskā nozīme. Latvieši sevi kultūrā un ideoloģijā bija pozicionējuši kā zemnieku, arāju tautu un laukus uzskatījuši par īsteno latvietības, tautas stabilitātes un tradīciju krātuvi. Taču patlaban lauki un lauksaimniecība atrodas uzskatu krustcelēs par to nozīmi, nākotni un vērtību.

Pētījuma mērķis bija atklāt, kādas nozīmes laukiem un lauksaimniecībai piešķir dienas laikraksts „Latvijas Avīze” piecu gadu periodā kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (2004–2008); vai lauki un lauksaimniecība avīzes reprezentācijā ir latviešu nacionālās identitātes vērtības vai arī pakāpeniski tiek dzēsti no latviešu identitātes vērtību kopuma.

Latvieši – zemnieku tauta

Vēsturiski pašreprezentācija „mēs – zemnieku tauta” bija kļuvusi par vienu no noturīgākajām latviešu nācijas identitātēm, taču tā vairs netiek viennozīmīgi attiecināta uz visu latviešu nāciju.

Vēsturnieki norāda, ka pirmajā Latvijas Republikā agrārā reforma, iedalot latviešiem nelielus zemes gabalus, tika veikta ar mērķi radīt zemnieku nāciju.[1] Zemniecība tika slavināta mākslā un publiskajā sfērā. Īpaši zemniekus kā latviešu kultūras pamatu atbalstīja K. Ulmaņa autoritārais režīms. Arī pats K. Ulmanis sevī iemiesoja latviešu mentalitātei saprotama, kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu.[2] Šajā laikā tika publicēts arī filozofa P. Jureviča darbs, kas deklarēja, ka latviešu tautu „var glābt tikai tas, ka mēs turamies pie laukiem”.[3] Nācijas raksturs tika savīts ar zemniecības vērtībām un zemes darbu strādāšanu.[4]

Padomju gados līdz ar viensētu likvidāciju un kolektivizāciju latviešu kultūrā notika „lauku poētikas” virziena veidošanās, it īpaši literatūrā 60. gadu nogalē un 70. gados.[5] Tādējādi koncepts par latvietības un zemniecības ciešo saikni izdzīvoja 50 padomju gadus un tika likts arī atjaunotās Latvijas Republikas šūpulī.

"Vēlmei iegūt savu zemnieku saimniecību ir bijusi izšķirīga nozīme vairākās latviešu tautas vēstures krustcelēs jau kopš dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā."

Pēcpadomju Atmodas laikā vēsturnieki un nācija uzturēja vēsturisko saistību starp pagātni (pirmo Latvijas Republiku) un atjaunoto Latvijas valsti.[6] Pirmās brīvvalsts sasniegumi lauksaimniecībā veidoja atmiņas par lauku sētu kā valsts labklājības simbolu, kurā ietilpa ne tikai ekonomiskie panākumi, bet arī nacionālā identitāte un latvietība.[7]

Tāpēc 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā latvietības un zemniecības vienādošana bija raksturīga latviešu nācijas iezīme. Vārds „laucinieks” ieguva vienādu nozīmi ar vārdu „latvietis”.[8] Latviskās identitātes tiešs pārcēlums no pirmās Latvijas brīvvalsts laika Atmodas gados, iespējams, bija vieglākais veids, kā atjaunotajā valstī nācijai sevi definēt un kādas vērtības atzīt par prioritārām.

Lauki un lauksaimniecība – vērtības, kas izbalē

Vēlmei iegūt savu zemnieku saimniecību ir bijusi izšķirīga nozīme vairākās latviešu tautas vēstures krustcelēs jau kopš dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā. Arī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā uz laukiem pārcēlās daudzi pilsētnieki – zemes ieguvēji – un strauji pieauga zemnieku saimniecību skaits.

Tomēr pārējie apstākļi, piemēram, nestabilā valsts ekonomika, starptautiskais tirgus un globālie pasaules procesi, veicināja latviskās identitātes vērtību maiņu. Sākotnējas cerības, kas saistījās ar lauksaimniecību kā pirmās Latvijas Republikas veiksmīgās pieredzes turpinātāju, vairāku iemeslu dēļ vēlāk pārauga daudzu lauku cilvēku bezdarbā, bezcerībā un negribīgās, lēnās atvadās no sapņa par Latviju kā veiksmīgu agrāru valsti. Izredzes palika vien atsevišķām zemnieku lielsaimniecībām un reizē – neatbildēts jautājums par Latvijas lauku turpmāko nākotni.

Viedokli „no laukiem esam nākuši” uzturēja arī 2002. gadā izdotā grāmatā „Lauki – Latvijas sirds”, kurā vairākas sabiedrībā par autoritātēm atzītas personas izteica savu atbalstu lauksaimniecības un lauku pastāvēšanai. Piemēram, dramaturgs Pauls Putniņš domā, ka „latviešu nelielo zemnieku saimniecību iznīcināšana, kur vēl turas īstais latviskums, būtu latviešu tautas gala sākums”.[9] Viņš ir pārliecināts, ka „zemnieka, zemes kopēja gēns latvietī – tā ir mūsu vēl neapjēgta milzu bagātība!”.[10]

"Valdība un ierēdņi lauksaimniecību dēvē par biznesu. Zemnieki – par misiju, dzīvesveidu, hobiju."

Kopumā 20. gadsimta 90. gadu vidū un 21. gadsimta sākumā statistika un atsevišķu ekspertu, valdības pārstāvju paustais vēstīja par lauksaimniecības kā vadošās tautsaimniecības nozares norietu (un pat nepieciešamību pēc tā drīzākas realizācijas), kam pretstatā publiskajā telpā joprojām izskanēja saukļi par latviešiem kā zemnieku tautu un aizstāvības argumenti nepieciešamībai saglabāt lauksaimniecību kā pamatu lauku pastāvēšanai. Koncepts „Latvija nāk no laukiem” sāka izbalēt.

Statistikas krājumos un toreizējā zemkopības ministra Mārtiņa Rozes runās lauksaimniecība tika aplūkota tikai kā ražojošs sektors, no kura tika gaidīta augstāka efektivitāte un uz ilgtspējīgu attīstību orientēta virzība. Valsts politika bija vērsta uz lielsaimniecību attīstību, lauku tūrisma, nevis tradicionālās lauksaimniecības ierakstīšanu prioritāšu sarakstā. Vēsturniece K. Švarca uzsver: „Līdzko Latvija sāka integrēties Eiropas un pasaules tirgū, radikāli līdzsvara stāvokli zaudēja tradicionālās attiecības starp zemi, darbu un latvietību.”[11]

Kādu lauku un lauksaimniecības reprezentāciju piedāvā „Latvijas Avīze”[12] laikā, kad daļa lauku iedzīvotāju emigrē uz pilsētām un ārzemēm, neliels skaits zemnieku saimniecību veiksmīgi attīstās un iegādājas modernu tehniku, bet citi nespēj nomaksāt kredītus, izpārdod saimniecības, un lauku ainavā iezīmējas neapdzīvoti lauku ciemi ar tukšām viensētām un aizaugušām pļavām?

Ierēdņiem – bizness, zemniekiem – dzīvesveids

Laikraksta reprezentācijā lauku iedzīvotāji un valdības pārstāvji pauž pretējus viedokļus par laukiem, lauksaimniecību, to nozīmi un attīstību.

Lauku iedzīvotāji atbalsta tradicionālu saimniekošanu (tostarp sīksaimniecībās) un uzskata, ka laukiem ir nepieciešams valsts atbalsts. Savukārt ierēdņi un valdības pārstāvji ir pārliecināti, ka lauksaimniecība jāuztver kā bizness, nevis dzīvesveids. Viņuprāt, galvenais zemnieku saimniecību pastāvēšanas nosacījums ir to ekonomiskā efektivitāte.

Valdība un ierēdņi lauksaimniecību dēvē par biznesu. Zemnieki – par misiju, dzīvesveidu, hobiju, uzsverot, ka peļņas iespējas viņiem nav galvenās. Nodarbošanās izvēli zemnieki pamato ar īpaša „zemnieku gēna” esamību, likteni un dzīves aicinājumu.

„Latvijas Avīzes” atveidojumā izvēle dzīvot laukos zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem balstās ne tik daudz ekonomiskajos, kā sociālajos faktoros. Salīdzinoši zemās peļņas iespējas aizvieto gandarījums un citi morālie ieguvumi.

Lielsaimniecību atbalstītāji norāda: „Sapnis ar lauksaimniecību kā ģimenes ienākuma avotu ir izsapņots. [..] Lauksaimniecība ir un būs bizness”.[13] Savukārt sīkzemnieki, aizstāvēdami savu saimniecību pastāvēšanas pamatotību, uzsver: „Mazo ražotāju produkti ir tie, ar kuriem lepojamies, kad braucam uz ārzemēm. Tad mēs meklējam Ķelmēnu maizi, mājās sietu sieru, grūstās kaņepes. Tie palīdz saglabāt mūsu identitāti, atšķirīgo.”[14]

Modernā saimniekošana, ne tradīcijas

Modernizācija „Latvijas Avīzes” atveidojumā ietver (1) procesu, kurā ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu atbalstu iegādāta mūsdienīga tehnika, (2) jaunas, modernas nodarbes pretstatā tradicionālajai lauksaimniecībai, piemēram, pļavu golfa laukuma ierīkošanu.

Tā kā lauku modernizācija ir arī varas pārstāvju sludinātā lauku attīstības vīzija, „Latvijas Avīzes” saturā tās reprezentācija ieņem būtisku vietu, tradīcijām atstājot neviennozīmīgas vērtības statusu.

Patlaban, kad ir neskaidrība arī par lauku kultūrvēsturisko vērtību, lauku iedzīvotājus raksturo apmulsums par lauku prestiža zaudēšanu un nākotni. Tādējādi vērtību pārskatīšanas laikā tiek atzītas jaunas (piemēram, modernizācija, uzņēmējdarbība), kas neietilpst tradicionālajā izpratnē par laukiem un lauksaimniecību. Tas ir mēģinājums rast laukiem un lauksaimniecībai jaunu idejisko pastāvēšanas pamatu.

"Latviešu identitāti veidojošo elementu sistēma atrodas pārmaiņu gaidās. Vecā, tik ierastā sāk sairt, zust un kļūt nereprezentatīva, bet jaunā alternatīva vēl nav tapusi."

Neskaidrība un latviešu nacionālās identitātes vērtību maiņa atspoguļojas arī laikrakstā. Piemēram, lai gan “Latvijas Avīze” zemnieka portretējumā akcentē vairākas tradicionāli pozitīvas īpašības (čaklumu, kārtību, dabas mīlestību), tā norāda arī uz viņa rakstura trūkumiem, piemēram, ne uz biznesu vērstu domāšanu, nespēju pielāgoties tirgus prasībām.

Modernizācijas laikmets no zemnieku pozitīvā portretējuma arvien vairāk izslēdz tās rakstura īpašības, kurām agrāk bija lauku vērtības nozīme, piemēram, dzīve savrupībā, pretošanās jaunām ietekmēm, turēšanās pie tradicionālām saimniekošanas metodēm, jo tās ir šķērslis efektīvai, uz biznesu orientētai saimniekošanai. Laikraksts norāda: „Zemnieki raduši visu darīt paši, kaut arī tas ne vienmēr ir visefektīvākais risinājuma veids”[15] vai „daudz kas jāmaina pašu zemnieku domāšanā”.[16]

Zemnieks ar latvieša īpašībām

Jāatzīmē, ka vairums raksturoto zemnieku īpašību atbilst arī laikraksta reprezentētajam latvieša portretējumam.

Atsevišķos laikraksta intervēto personu izteikumos ir tieša norāde uz latvieša un lauku ciešo saistību, piemēram, „latvieša sirds vienmēr bijusi laukos”.[17] To pauž arī Sēlijas novada pētnieces Lūcijas Ķuzānes jautājums politiķim Mārim Kučinskim: „Ko jūs, kā zemnieku pēcteči, sēdēdami Rīgā, esat izdarījuši ar savu tēvu zemi?”[18]

Lauki – vieta atpūtai, ne pastāvīgai dzīvei

Laikraksta reprezentācijā mūsdienās laukiem ir trejāda nozīme: lauku iedzīvotāju dzīvesvieta; rekreācijas telpa pilsētniekiem; veselīgas un dabiskas pārtikas avots. Kopumā tas liecina par laukiem kā vietu, kur doties ciemos, nevis dzīvot. Piemēram, “Latvijas Avīze” pauž, ka pilsētnieki „meklē klusu un skaistu dabas nostūri, lai labi atpūstos”.[19] Miers, skaistums, neskarta daba, paradīzes stūrītis – vārdi, ar kuriem visbiežāk tiek apzīmēti lauki – tūristu intereses objekts. Intervētie cilvēki atzīst: „Lai arī kādus kalnus pilsētā gāzis, dvēsele allaž vilkusi atpakaļ uz laukiem, uz dzimto pusi.”[20]

Turpretī pilsēta tiek raksturota negatīvi – trokšņaina, ar steigu, burzmu. Uz laukiem jādodas, lai no tā visa patvertos un veldzētos.

Šai ziņā var teikt, ka „Latvijas Avīze” ir zemniecības garīgo vērtību „muzejs”, jo saglabā un estetizēti reprezentē tradicionālās lauku vērtības, piemēram, savdabīgo lauku sētas mieru, rudzu aleju, kas ved uz mājām, rudzu maizi un citus lauku elementus.

Latvijas zemnieku ražotā pārtika „Latvijas Avīzē” tiek raksturota ar vārdiem: pašu, bez ķimikālijām audzēta, ekoloģiski tīra, tiešām garda un veselīga u.tml.

Zeme un dabas ainava

Zeme un dabas ainava ir galvenās avīzē reprezentētās lauku vērtības. „Latvijas Avīzes” rakstos tiek popularizēts viedoklis, ka „zeme ir visvērtīgākais, kas Latvijai pieder”[21]. Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups uzskata: „Kurā dzimtā nav steigušies savu zemes gabalu pārdot, būs lieli ieguvēji. Un dēļ tā zemes stūrīša latvietis Brīvības cīņās bija gatavs atdot savu dzīvību. Tā, ka tā viņam ir svēta lieta un dzīvības lieta.”[22]

Zeme ir ne tikai zemnieka darba vide. Tā vienlaikus ir latviskuma iezīme un simbols latviešu pārtapšanai no muižnieku kalpiem par savas zemes saimniekiem, dzīves noteicējiem. Šim solim nācijas kolektīvajā atmiņā ir piešķirta spēcīga nozīme, jo laikrakstā šīs transformācijas joprojām tiek atgādinātas. Zeme latviešu kultūrā ir arī pamats latviskās identitātes veidošanās procesam un citu latvietības vērtību pastāvēšanai.

Quo vadis?

Statistika apliecina, ka dzīves līmenis laukos ir zemāks nekā pilsētās, savukārt bezdarbs – augstāks. Par spīti tam 67–70% lauku iedzīvotāju tomēr nepieļauj iespēju mainīt dzīvesvietu un pārcelties dzīvot citur Latvijā vai doties uz ārzemēm.[23] Tas norāda, ka izvēli dzīvot laukos balsta dažādi sociāli, nevis ekonomiski apstākļi. Visticamāk, sava nozīme šādam lēmumam ir nācijas kolektīvajā atmiņā saglabātajai lauku un lauksaimniecības vērtības atzinumam.

„Latvijas Avīzes” (2004–2008) reprezentācijā lauki un lauksaimniecība joprojām ir latviešu nacionālās identitātes vērtības, taču vienlaikus notiek to pārskatīšana un atsacīšanās no vairākām tās tradicionālajām iezīmēm mūsdienām raksturīgo sociālo parādību ietekmē.

Var secināt, ka pakāpeniski notiek tradicionālo lauku un lauksaimniecības vērtību kopuma sairums fragmentētās vērtībās. Turpinoties vērtību fragmentācijas procesam, tās var arī no latviešu nacionālās identitātes vērtību kopuma izzust vai arī saglabāties tikai neliela daļa, piemēram, skatījums uz laukiem kā uz veselīgas pārtikas avotu vai mierpilnas atpūtas vietu – proti, vērtības, ko par tādām atzīst pilsētnieki.

Nacionālo vērtību fragmentācijas un neskaidrības sākums to reprezentācijā vienā no Latvijas konservatīvākajiem laikrakstiem norāda uz draudiem latviešu nacionālās identitātes vērtību līdzšinējai pastāvēšanai. Laikrakstā vērojamais vērtību koptēla trūkums liecina, ka latviešu identitāti veidojošo elementu sistēma atrodas pārmaiņu gaidās. Vecā, tik ierastā sāk sairt, zust un kļūt nereprezentatīva, bet jaunā alternatīva vēl nav tapusi.

[1] Schwartz, Z. S. K. (2006). Nature and national identity after communism: Globalizing the etnoscape. Pittsburgh: University of Pittsburgh press. P. 8.

[2] Butulis, I. (1999, 17. jūl.). Vadonis nāk! Sestdiena. 7., 19. lpp.

[3] Jurevičs, P. (1936). Nacionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas apgāds. 239. lpp.

[4] Schwartz, K. S. Z. (2006). Nature and national identity after communisms. P. 8.

[5] Tuvāk par latviešu literatūru sk.: Hausmanis, V. (zin. vad.). (2001). Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj.: 1940–1941, 1945–1999. Rīga: Zvaigzne ABC. 32.–295. lpp.

[6] Jubulis, A. M. (2007). The persistence of the Baltic nations under Soviet rule: An ethnosymbolist critique of modernist perspectives on the breakup of the USSR. In: Young, M., Zuelow, E., Sturm, A. (eds.). Nationalism in a global era: the persistence of nations. London and New York: Routledge. P. 192.

[7] Beitenere, D. (2003). Pašreference latviešu kultūras paradigmā (20. gadsimta 20.–40. gadi un 90. gadi līdz mūsdienām). Disertācija socioloģijā. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīgas Stradiņa universitāte. 8. lp.

[8] Zelče, V. (2006). Lauku vērtība: krāšana un tērēšana. Grām.: Zelče, V. (galv. red.). Agora 5: Patērniecība Latvijā: tendences un alternatīvas. Rīga: LU Akadēmais apgāds. 257. lpp.

[9] Grīnbergs, A. (red.). (2002). Lauki – Latvijas sirds. Jelgava: Latvijas Lauksaimniecības universitāte. 183. lpp.

[10] Turpat. 188. lpp.

[11] Schwartz, K. S. Z. (2006). Nature and national identity after communisms. P. 84.

[12] “Latvijas Avīze” kā pētījuma bāze izraudzīta, jo tā sevi pozicionējusi kā nacionāli konservatīvu dienas laikrakstu. Šī koncepcija izpaužas arī tā sociālajās aktivitātēs. Piemēram, ar “Latvijas Avīzes” finansiālu atbalstu tapis „Latvijas televīzijas” seriāls “Likteņa līdumnieki”, kā arī tiek īstenoti latviešu identitāti publiski reprezentējoši pasākumi, piemēram, Latvijas čempionāts zāles pļaušanā ar izkapti. Tas ir visvairāk abonētais laikraksts un viens no visvairāk lasītajiem preses izdevumiem Latvijā. Tā sāka iznākt 1988. gadā ar sākotnējo nosaukumu “Lauku Avīze” (līdz 2003. gadam). Jau Atmodas gados, rakstot lauku ļaudīm par lauksaimniecību, tā ietvēra vēstījumu par latvietību, tās tradicionālo vērtību sistēmu.