VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. augustā, 2009
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
3
11
3
11

Vērdiņš, izrādās, ir falšs

LV portālam: MAIJA KŪLE, filozofijas profesore, akadēmiķe
Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

M. Kūle: “Arī šo dižķibeli (cik smieklīgs vārds!) izdosies pārvarēt tikai tad, kad beidzot visi attapsies, kas ir galvenais: ja esi lēmumu pieņēmējs, tad domā par kopīgo labumu visiem! Domā par maksimāli saprātīgāko, mazāk cinisko un nākotnei labvēlīgāko lēmumu!”

Rietumu pasaule ir nonākusi naudas un patēriņa varā, pašlaik tā pārdzīvo krīzi. Vai tādā gadījumā Eiropa joprojām var būt mērķis, uz ko tiekties Latvijai? Vai Latvija vispār ir Eiropas valsts? Vai finanšu kapitāla glābšana radīs jaunu, vēl dziļāku pasaules krīzi? Par šiem un citiem jautājumiem intervijā LV.LV runā filozofijas profesore, akadēmiķe MAIJA KŪLE.

Jau gandrīz veselu gadsimtu filozofi, arī jūs, runā par Rietumu kultūras, civilizācijas norietu, bojāeju, ko jau 1918. gadā pasludināja Osvalds Špenglers. Kā uzlūkojat pašreizējo pasaules ekonomisko krīzi šīs hipotēzes kontekstā?

Interesanti, ka minat Špengleru. Viņa grāmata “Vakarzemes noriets” 20. gs. divdesmitajos gados bija bestsellers. Patiešām, Špenglers runāja par Rietumu pasaules norietu, taču jāņem vērā daži apstākļi. Grāmata tika sacerēta Pirmā pasaules kara laikā. Vai tas pats par sevi jau nebija drūmākais posms? Špengleram bija hipotēze, ka mirst jebkura, ne tikai Rietumu, civilizācija, jo vidējais dzīves laiks kultūrām/civilizācijām esot ap tūkstoš gadiem. Kultūra attīstās kā radošs, spēka pilns uzplaukums, ko parāda filosofija un māksla, bet pēc tam uz tās pašas kultūras bāzes nāk civilizācija, ko raksturo formālisma, birokrātijas, tehnoloģiju, tiesību nostiprināšanās. Līdzīgi kā vecumā civilizācijas apstākļos viss top stīvāks, nemainīgāks, un tad nāk nāve. Patlaban Špenglera grāmatai pasaulē gan lielas piekrišanas nav, kaut interesenti to joprojām uzskata par vērienīgi sarakstītu darbu. Tajā ir hipotēze par Rietumu pasaules galu, bet daudz interesantākas ir interpretācijas par kultūrtelpām, laiku, skaitli, simboliku utt. Man šķiet, ka Špenglera darbs var labi parādīt Eiropas kultūras formas gadsimtu garumā, bet ar finansiālā burbuļa plīšanas skaidrojumu 21. gs. tam visai maz sakara.

Domāju, ka globālā krīze, kas sākās pagājušā gada rudenī, ir jauns un specifisks fenomens, par kuru mūsdienu teorētiķiem nav skaidrības. Nav tādu piemēru, uz kuru pamata jau būtu izdarīta fundamentāla analīze. Gaidu kādu lielu filosofisku autoru, varbūt tas būs Habermāss, varbūt Rifkins, varbūt Hesle, kas izanalizēs notiekošo, neuzsverot kādas valsts vai bankas likteni, bet ieraugot patiešām globālus un likumsakarīgus procesus. Bet vēl neesmu sagaidījusi. Kad maijā biju Vīnes universitātē, redzēju, ka studenti, arī daži pasniedzēji, bet īpaši aktīvi – grāmatu veikali aģitē par atgriešanos pie Marksa idejām, kas palīdzētu izskaidrot šo krīzi. Manuprāt, tas ir maldu ceļš.

"Ir radusies situācija, kad ekonomikas attīstību diktē nevis cilvēciski saprotamas vajadzības, bet vēlmes, kas rada atkal jaunas, bieži pilnīgi nevajadzīgas vēlmes."

Kāpēc šāda veida krīze ir jauns fenomens pasaules vēsturē? Domāju, tādēļ, ka dažādu apstākļu kopums, tajā skaitā arī datortehnoloģijas, telekomunikācijas, situācija, kad, kā teica Frīdmans, “pasaule ir kļuvusi plakana”, ir radījusi fenomenu, kurā beidzot finanšu kapitāls ir atrāvies no ekonomikas un spēlē pats savas spēles. Un šo spēļu pamatlikumus neviens tā īsti nezina, kaut arī attīstītās valstis un starptautiskie finanšu monopoli tajās aktīvi piedalās. Te vajag tādu kā hēgelisko prātu, kas redz pāri vēsturei.

Man ir savs skaidrojums, bet tikai shematisks. Sabiedrības attīstībā allaž piedalās cilvēki, institūcijas, t. sk. ražotāji, kā arī preces, nauda, bankas, peļņa utt. Markss runāja par ražošanas spēku un ražošanas attiecību kopsakarībām. Bet tagad jārunā par cita veida struktūrām.

20. gs. Eiropu no Pirmā līdz Otrajam pasaules karam pazīstam kā rūpnieciskās ražošanas, militāro tehnoloģiju attīstības, zināšanu un relatīvas ekonomiskās labklājības pieauguma laiku. Bija ekonomiskā krīze, bet tā tika pārvarēta. Simboliskais ekonomiskais objekts tolaik ir rūpnīca, tās saražotā produkcija, peļņa.

Otrais pasaules karš iztīrīja starptautisko ekonomisko attiecību telpu, jo pēc kara mēdz zust bijušo starptautisko parādu attiecības. Sākas jaunas attiecības starp zaudētājiem un uzvarētājiem, zaudētājiem piesprieda kontribūcijas utt. Vārdu sakot, viss sākās no gala... Kamēr tika atjaunota karā sagrautā Eiropas ekonomika, finanšu kapitāls turējās kopā ar ekonomikas procesiem, bet vienā brīdī, manuprāt, no tā liktenīgi atrāvās. Par simbolisko ekonomisko objektu kļuva bankas. Bet bankas pēc savas darbības taču būtiski atšķiras no rūpnīcām. Ja rūpnīcu darbības motīvam svarīgas ir cilvēku vajadzības, tad bankām – vēlmes, iztēlotas un arī sagudrotas. Kredītu ņem tāpēc, ka kaut ko ļoti vēlas... Eiropā (arī Latvijā pēc 20. gs. 90. gadiem) mēdz lielīties ar banku sistēmas attīstību, īpaši neapsverot, cik banku darbības rezultativitāte ir bijusi noderīga ekonomikas, tajā skaitā rūpniecības, stimulācijai, bet cik tā ir kalpojusi tikai savām interesēm.

Krīzi, manuprāt, radīja finanšu kapitāla aprites patvaļa visā attīstītajā pasaulē un lielākoties pilnīga nevēlēšanās strādāt ekonomikas kapitāla labā. Eiropas civilizācija ir tiktāl attīstījusies, ka nonākusi pilnīgā naudas (nevis preču ražošanas) varā. Taču vērdiņš, kā Skalbes pasakā, ir falšs. Marksam tomēr ir ekonomikas analīze, viņš aplūko, kas notiek ar preci. Kaut arī viņš kritizē kapitālismu no šķiriskā viedokļa, dažas struktūras viņš redz, piemēram, par darba, virsvērtības, lietošanas vērtības un peļņas attiecībām. Bet finanšu kapitāla radītajā krīzē taču vairs nestrādā nekāds Marksa izprastais ieguldītā darba un saņemtās peļņas modelis. Bankas darbs nav tas, kas ir rūpnīcas darbs. Nauda it kā bankā būtu tāda pati prece, tomēr izrādās, ka tā ar savu universālo funkciju darbojas citādi. Tāpēc skaidrojums par globālo krīzi būtu jāmeklē jaunās civilizācijas formas aprakstā, kur dominē vēlmes, nauda un naudas radītāji (kas nav ražošanas sektors).

Postmodernais, kas atbīda malā Eiropas klasisko vērtību autoritāti, tomēr ir viens no mūsdienu rietumnieka identitātes pamatiem. Vai saskatāt kādus svarīgākos problēmjautājumus, ar ko nāktos saskarties, mēģinot iedibināt kāda jauna laikmeta vērtību pamatsistēmas?

Tāds posms pasaules vēsturē kā tagad – attīstītajās valstīs – vēl nav bijis. Postmodernisms kļuva aktuāls 20. gs. 80. gados, bet pie mums tas nonāk kā atrauga, savukārt Rietumos, domāju, tas sāk izsīkt. Taču finanšu kapitāla plosīšanos pastiprina draudīgs faktors, kas arī ir samērā jauns pasaules vēsturē: tā ir globālā patērētāju sabiedrība. Tas nav tas pats, kas postmodernisms, kaut arī zināmā mērā – līdz ar vēlmju ražošanu – tie pārklājas. Ir radusies situācija, kad ekonomikas attīstību diktē nevis cilvēciski saprotamas vajadzības (pārtika, mājoklis, drošība, izglītība utt.), bet vēlmes, kas rada atkal jaunas, bieži pilnīgi nevajadzīgas vēlmes, pieprasot to tūlītēju apmierināšanu, protams, ar kredītu bankā. Nesaprotu, kas tā ir par aizvēsturisku ekonomikas filosofiju (arī mūsu valstī), kas liek pie IKP pieauguma pieskaitīt finansiālos burbuļus? No filosofa redzespunkta, šis rādītājs kā mērvienība ir pilnīgi novecojis. Turklāt atceroties visas tās aplamības par Latvijas IKP pieaugumu jau esošās krīzes laikā, par kuru rājās toreizējais premjers Godmanis.

"Finanšu kapitāla plosīšanos pastiprina draudīgs faktors, kas arī ir samērā jauns pasaules vēsturē: tā ir globālā patērētāju sabiedrība."

Nedomāju, ka tūlīt radīsies jauna laikmeta vērtību pamatsistēma. Viss notiek tieši otrādi, – tiek stimulēta finanšu kapitāla varenība, neprasot tā ciešāku piesaisti ekonomikai (vai, precīzāk, prasot, bet nevarot dabūt). Abus šos "kapitālus" jau neviens vairs kopā nedabūs, tie laiki ir pagājuši. Tomēr no globālā attīstības viedokļa ir dīvaini, ka finanšu kapitāla slimību pasaulē ārstē ar milzīgām investīcijām finanšu kapitālā, tas ir, pastiprina tā varenību, palīdz tieši tiem "vīrusiem", kas izraisīja slimību. Ja padomā tālāk, tātad šīs darbības ieprogrammēs jaunu uzliesmojumu, nākamo, vēl dziļāku globālo finanšu krīzi, kas, protams, atkal skars arī mūs. Latvija jau darīja tāpat kā pasaules attīstītās valstis – Parex banka iegrūda visus dziļā krīzē, bet valsts aizņēmuma daļas lielākā porcija tika tieši Parex bankai. Tā tikai uz priekšu!

Saprotu, ka šo amoka skrējienu neviens nevar apstādināt, jo vēlmju radīšanas mašinērija ir iedarbināta. Patērētājs vairs negrib būt strādnieks, bet grib aizņemties no bankas un dzīvot pieaugošā labklājībā. Latvijas valsts ar savu milzīgo aizņēmumu arī patlaban izskatās kā tāds izmisis patērētājs, jo 2006.–2008. gads daudzos cilvēkos iedarbināja vēlmju ražošanas mašinēriju, bet rūpnieciskā ražošana un eksports tika atstāts novārtā. Ja runā ļoti rupji, tad no vēlmju mašinērijas un patērētājsabiedrības tīksmes ārā izsist var jauns karš, taču tas nav vajadzīgs un es nevēlos pat skaļi teikt šādus vārdus.

Kopš 19. gadsimta otrās puses latviešu sabiedrības garīgi aktīvākā daļa vienmēr centusies akcentēt latviešu un vēlāk arī Latvijas piederību Eiropai. Vai tagad, atzīstot Rietumu civilizācijas lejupslīdi, pat bojāeju, orientācija uz Eiropu kā paraugu vairs var būt universāls mērķis?

Nekad neesmu apšaubījusi Latvijas piederību eiropeiskajai kultūrai. Kopš 2004. gada esam Eiropas Savienības dalībvalsts, un pie tā arī jāturas. Mēs nevaram pārlēkt pāri savai vēsturei, nevaram ielēkt citā ģeopolitiskā telpā, nevaram paņemt savu zemi un nolikt, piemēram, blakus Singapūrai. Jā, no Eiropas esam pārmantojuši negatīvas parādības. Viena, Eiropai ļoti slikta lieta salīdzinājumā ar Austrumu zemēm, ir novecošana, bērnu trūkums, nevēlēšanās turpināties nākamajās paaudzēs, bet tieksme savu labklājību nolikt pirmajā vietā. Manuprāt, pat pārējās lietas nav tik draudīgas, cik reāla ir eiropiešu izmiršana novecošanas dēļ. Ko tur runāt par Eiropas civilizācijas bojāejas dažādajiem apstākļiem, ja rietumu tautas labprātīgi atsakās no bērnu radīšanas. Ar to jau viss arī beidzas. Bet jāteic, ka procesu pagriezt uz pretējo pusi – mīlēt un gribēt daudz bērnu, viņu dēļ atteikties no egoistiskās labklājības – nemaz nav tik vienkārši. Neoliberālisma radītais egoistiskais individuālisms eiropiešu domāšanā ir atstājis sliktas pēdas. Salīdzinoši, Singapūrā ap 70% tautas ir jaunatne, visi mācās, acis mirdz, tā ir ļoti maziņa, bet sakārtota valsts, nāvessods narkotiku izplatītājiem, sodi košļeņu sūkātājiem un zemes piedraņķotājiem. Nezin kāpēc, to visu redzot, gribas noticēt "Āzijas tīģera" nākotnei.

Eiropas domāšana tradicionāli lielā mērā ir balstījusies uz racionalitāti. Paradoksālā kārtā Rietumi, jo sevišķi Latvija, kur dzīvi mēdz uzlūkot ļoti utilitāri, piedzīvojot ekonomikas krīzi, vienlaikus apliecina arī zināmu racionalitātes fiasko. Vai, domājot par attīstību turpmāk, mums būtu jāmeklē kāda jauna racionalitāte vai tomēr kaut kas cits?

Vārds "racionalitāte" Eiropas filosofijā tiek izprasts ļoti plaši, pirmām kārtām tā ir spēja atzīt prāta nozīmību, vadīties pēc prāta. Es nedomāju, ka eiropiešu racionalitāte ir īpaši sašķobīta, izgāzusies drīzāk ir pārvaldības sistēma, sociālās zinātnes neko daudz nav saskatījušas, kas notiek ar ekonomiku, sabiedrību, pārvaldību. Vai arī tajās neviens lēmumu pieņēmējs nav ieklausījies.

"Saprotu, ka šo amoka skrējienu neviens nevar apstādināt, jo vēlmju radīšanas mašinērija ir iedarbināta. Patērētājs vairs negrib būt strādnieks."

Utilitārisms savā ziņā ir Eiropas racionālisma sastāvdaļa, te nav nekādas lielās pretrunas. Bentams nāca ar ideju, ka sabiedrība jāorganizē tā, lai pēc iespējas lielākai ļaužu daļai sniegtu pēc iespējas lielāku laimi. Tāpēc jādarbojas saprātīgi, izsvērti, pragmatiski. Praktiski to grūti izdarīt, bet nekā aizvainojoša vai neprātīga te nav. Mēdz sacīt, ka ASV kā lielvalsts uzplaukums savā ziņā meklējams tur, ka viņiem vienīgā iespaidīgā filosofija ir pragmatisms. Viņi saka: patiess ir tas, kas nes labumu, dod efektu, ir derīgs. Vai tad šī doma būtu neracionāla? Eiropieši gan no Akvīnas Toma laikiem (13. gs.) mokās ar patiesību kā lietas un idejas sakritību, visu grib zināt un pie visa pielikt savas rokas. Filosofi, ja runā par jaunu racionalitāti, tad 20. gs. beigās un patlaban ļoti uzsver komunikatīvo racionalitāti. Mums, lūk, jābūt solidāriem, tolerantiem, jāmīl saskarsme, jāciena citādība utt. Man liekas, ka tās ir kā grēmas no pārlieku lielā individuālisma.

Ne vien morāli, bet arī juridiski apšaubāmā Latvijas iedzīvotāju atalgojuma, pensiju un pabalstu apcirpšana, finanšu problēmu risināšana uz sociālās nozares, zinātnes un izglītības rēķina nav pazīmes, kuras liecinātu par Latviju kā eiropeiski domājošu valsti. Arī nonākšana pasaules mērogā visvairāk ekonomikas krīzes skarto valstu saraksta galvgalī apliecina procesu, kurš Latviju gadiem ilgi ir attālinājis, nevis tuvinājis Rietumiem. Varbūt ir pamats secināt, ka Latvija, atskaitot ģeogrāfisko aspektu, nekad tā īsti nav bijusi piederīga Eiropai vai Rietumiem kopumā?

Es te neizdarītu tik milzīgus secinājumus par Latvijas (ne)piederību Rietumiem. Budžetu samazina visur, kā nu katra valdība prot. Šoreiz izrādījās, ka sadarbībā ar tā sauktajiem sociālajiem partneriem viņi labāk ir spējuši aizsargāt uzņēmēju intereses nekā pensionāri savējās. Un zaudētājos ir vecie cilvēki, zinātnieki, tautas veselība un izglītība. Protams, ka tas nav tālredzīgi, jo augstākajai izglītībai un zinātnei budžetu palielina pilnīgi visās ES valstīs, būdami pārliecināti, ka tas ilgtermiņā pavērs ceļu izejai no krīzes.

Man šķiet, ka visa nelaime slēpjas gadu desmitus ilgā neveiksmīgā valsts pārvaldībā, pie kā lielā mērā ir vainīga politiskā elite jeb varneši. Tautu es nevainoju, kaut arī zināms kūtrums var tikt pamanīts latviešu mazspējā pārkārtoties uz kapitālisma dzīves noteikumiem. Tagadējā krīze parāda, cik neveiksmīga un dažkārt lielīga ir bijusi valsts pārvaldība un likumdošana ne tikai pēdējos trijos gados, bet visu laiku kopš 1991. gada. Kādreiz domāju, ka Latvijas Repiblikai ir bijušas labākas un sliktākas valdības, bet process kopumā tomēr apliecinājis mūsu valsts dzīvotspēju. Taču izrādās, ka notikumi pēdējos divdesmit gados apliecina nelabu ievirzi. Gadu gadiem netiek likta priekšplānā pati svarīgākā doma, ka politiķiem un valsts pārvaldei jāmeklē kopīgais labums visiem! Lielākā daļa soļu, likumu nav bijuši valstij izdevīgi, bet stimulējuši varnešu varaskāri. Arī šo dižķibeli (cik smieklīgs vārds!) izdosies pārvarēt tikai tad, kad beidzot visi attapsies, kas ir galvenais: ja esi lēmumu pieņēmējs, tad domā par kopīgo labumu visiem! Domā par maksimāli saprātīgāko, mazāk cinisko un nākotnei labvēlīgāko lēmumu! Taču mūsu varas un pārvaldības sistēma joprojām nespēj iegaumēt vienkāršas filosofiskas nostādnes: domā par visiem, ne tikai par sevi, savu tīklojumu un ekonomisko grupējumu! Īstermiņā tā darīt daudziem liekas izdevīgi, bet visi zaudē ilgtermiņā!

Cik eiropeiska, jūsuprāt, ir bijusi Latvijas iedzīvotāju izvēle, balsojot aizvadītajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Balsojums atspoguļo Latvijas vēlētāju politisko struktūru, citādi nevar būt. Ievēlēti pieci pārstāvji, kas, domājams, aizstāvēs Latviju, un trīs pārstāvji, kuri, kā šķiet, būs vairāk Krievijas interešu pusē. Jāteic, ka starp tiem trijiem A. Rubika atrašanās Eiropas Savienības parlamentā ir vēsturisks kuriozs, jo viņš, kā atceramies, ar savām rokām būtu mēģinājis iznīcināt Latvijas atjaunošanu, ja vien būtu varējis. Man liekas, ka S. Kalnietes un I. Godmaņa atrašanās EP ir savā ziņā simboliska, jo viņi manās acīs ir cilvēki no Tautas frontes valdes, kas dibināja šo valsti. Prese aprakstīja EP deputātu A. Mirski, novēlot viņam pievienoties dīvainīšu pulkam. Protams, ka inteliģentajam B. Cilēvičam būtu cits svars EP, taču nepaveicās. Eiropas Savienības parlaments ir milzīga, simboliska ļaužu kopa, kurā ir daudz jāstrādā, lai panāktu kādu ideju realizāciju. Man viena no nozīmīgākām vēsturiskā taisnīguma idejām liekas nacisma un komunisma noziegumu nosodīšana, ko jau savā laikā organizēt aizsāka delegāte Liene Liepiņa. Gribu novēlēt, lai EP Latviju aizstāvošajiem deputātiem veicas panākt savu, Latvijai un visai Eiropai nozīmīgo, ideju atbalstīšanu!

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
11
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU