Svešās vēlēšanas

Cik labi vai slikti ir, ka EP un pašvaldību vēlēšanas notiek vienā dienā?

Tam ir labās un sliktās puses. Labā ir tāda, ka būs lielāka sabiedrības līdzdalība un lielāka vēlēšanu leģitimitāte. Sliktais savukārt ir tas, ka EP tematika kopējo vēlēšanu jūklī saplūst ar nacionālo tematiku un to ir grūtāk atpazīt.

Vai tās partijas, kuras gūs atbalstu municipālajā līmenī, to gūs arī EP vēlēšanās?

Tas ir fakts, uz kuru daudzi droši vien cer un kas arī nospēlēs savu lomu. Tomēr šķiet, ka daudzi vēlētāji diezgan rūpīgi vērtē to, kas notiek politikā. Liekas, ka cilvēki tomēr skatās partiju programmās un vērtē kandidātus. Iepriekšējās EP vēlēšanās uzvarēja partija ar ļoti spēcīgu kandidātu sarakstu un uzstādījumu. Tātad vēlētāji ir vērtējuši kandidātu iespējas izpildīt viņu programmas.

Kā kopumā vērtējams fakts, ka vēlētāji pievērš lielāku uzmanību personībām, nevis partiju programmām? 

Domāju, ka ļoti svarīga ir mijiedarbība starp partijas programmu un kandidāta personību. Iepriekšējās vēlēšanas liecina: jo kandidātam ir labāka pieredze un reputācija Latvijā, jo lielākas ir viņa iespējas EP ieņemt atbildīgāku posteni. Piemēram, Valdis Dombrovskis, kuram Latvijā bija laba finanšu ministra slava, aizejot uz Briseli, vienu gadu bija viens no diviem Eiropas Savienības budžeta ziņotājiem. Tas bija ļoti ietekmīgs postenis, kurš viņam nebūtu ticis, ja Jaunajam laikam būtu tikai laba partijas programma.

Partijas programma savukārt ir svarīga tādēļ, ka tā dod iespējas gan novērtēt partijas piedāvājumu, gan saukt to pie atbildības solījumu nepildīšanas gadījumā.

Ir viedoklis, ka atbildīgu amatu ieņemšana savā valstī traucē deputātam pievērsties tiešajiem pienākumiem Briselē, jo viņš joprojām var būt nodarbināts ar iekšpolitiku dzimtenē. 

Jā, šāds risks ir. Apvienot pilnas slodzes darbu Eiropas Parlamentā ar kādu citu amatu, piemēram, partijas vadīšanu, var būt ļoti sarežģīti. Viens no abiem darbiem, visticamāk, cietīs. Ja amati ieņemti pagātnē un tajos veicies labi, tad tas drīzāk nāk par labu veiksmīgai darbībai Eiropas Parlamentā. Par līdzšinējo darbību visi ātri uzzina.

"Ļoti svarīga ir mijiedarbība starp partijas programmu un kandidāta personību."

Kādās jomās nacionālā līmeņa aktivitātes ar EP kompetencēm tiek jauktas visvairāk?

Svarīgākie divi jautājumu bloki, kā jau minēju, ir hektārmaksājumi lauksaimniecībā un struktūrfondu sadalījums. Gandrīz katrā partiju programma ir solījumi, kurus nevar pildīt, strādājot EP. Tātad vai nu šie politiķi nezina, ko sola, vai arī uzskata vēlētājus par muļķiem. Bieži vien šie neadekvātie solījumi ir partiju nepadarītie uzdevumi pēdējo valdību laikā, kuri vispirms ir jārisina nacionālajā līmenī, vai arī tie ir jautājumi, kuri pat vispār nav EP kompetencē. Piemēram, struktūrfondu sadalījums pa prioritātēm vai hektārmaksājumi mūsu zemniekiem. Kā mēs tiksim pie lielākiem hektāru maksājumiem, ja Lauksaimniecības ministrija septiņu gadu laikā nav spējusi izstrādāt pietiekamu pamatojumu šo maksājumu saņemšanai? Savukārt struktūrfondu sadalījums ir tīri nacionālas lemšanas jautājums.

Kā vērtējami vairāku partiju solījumi Briselē panākt Latvijas pievienošanos eirozonai 2012. gadā?

Tā būs atkarīga no Latvijas finansiālajiem rādītājiem. EP uz tiem ir ļoti pastarpināta ietekme. Līdzīgi ar uzstādījumu padarīt elastīgākus Māstrihtas kritērijus. Grūti iedomāties, kā EP deputāti šos jautājumus varētu būtiski ietekmēt, taču noteikti ar rezolūcijām un citiem instrumentiem būtu jāiestājas pret pašreizējo nevienlīdzību kritēriju piemērošanā. Kura eiro valsts šobrīd ievēro stingros Māstrihtas kritērijus? Bet no jaunajiem tie tiek prasīti.

Kā ir bijis ar Latvijas deputātu spēju pārliecināt par savu viedokli līdz šim?

Atsevišķos jautājumos Latvijas deputāti bijuši ļoti veiksmīgi, taču ir nepieciešami būtiski uzlabojumi. Tieši šis jautājums izceļ vienu no galvenajām Latvijas problēmām EP. Latvijai vēlamu lēmumu panākšana ir ļoti atkarīga no mūsu eiroparlamentāriešu spējas cieši sadarboties gan savā starpā, gan ar Eiropas Komisiju, gan ar institūcijām Latvijā – valdību, Ārlietu ministriju, Saeimu un nevalstiskajām organizācijām. Lai kādu jautājumu izcīnītu, nepieciešama pastāvīga informācijas apmaiņa un savstarpējais atbalsts. Mūsu deputāti EP savā starpā ir spējuši sastrādāties pat labāk nekā viņu pārstāvētās partijas Latvijā, taču informācijas apriti un atbalsta sistēmas līdz šim ir grūti raksturot citādi kā katastrofu.

Kā vērtējams partiju piedāvājums šajā jomā?

Iepriecinoši ir tas, ka gandrīz katrā otrajā programmā ir minēta nepieciešamība vairāk sastrādāties ar pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām. Tām, Briselē lobējot, ir ļoti liela ietekme, un arī nozīme nacionālo pozīciju veidošanā pieaug. Sadarbība ar citām institūcijām, kas ir saistītas ar lēmumu pieņemšanu EP, gan diemžēl bija minēta tikai ļoti nedaudzās programmās.  

Pašlaik lielākā daļa – četri no deviņiem Latvijas deputātiem EP – pārstāv Nāciju grupu. Trīs pieder pie Eiropas tautas partiju (kristīgo demokrātu) grupas. Cik adekvāts ir bijis šāds sadalījums?

Par to, cik veiksmīgs bijis šāds sadalījums, var strīdēties. Fakts tas, ka mums nav bijis spēcīgs pārstāvis Sociāldemokrātu grupā, kas ir otra lielākā pēc Tautas partiju grupas. Lēmumi, kas var būt svarīgi Latvijai, visbiežāk top kādā no šīm lielajām grupām. Ja nebūtu Ilvesa un citu spēcīgu igauņu vai poļu Sociāldemokrātu grupā, tad man būtu pat bail iedomāties, kas notiktu, piemēram, ar vienu otru Krievijas depešu virzīšanu, jo mūsu interešu aizstāvība būtu krietni vien vājāka. Tas, ka mums bija vairāki deputāti Nāciju grupā, deva dažus ieguvums, jo mēs, piemēram, tikām pie vārda vienā otrā būtiskā jautājumā. Bet mīnuss – šī tomēr nav tā ietekmīgākā grupa EP. Šie deputāti galu galā savu ideju īstenošanā bija atkarīgi no lielākajām grupām.  

Pašlaik labas izredzes iekļūt EP ir diviem Saskaņas centra un diviem PCTVL kandidātiem, kas būtu puse no Latvijas astoņām vietām. Kā tas varētu iespaidot Latvijas pozīcijas EP?

Bieži vien saka, ka līdz šim mums EP bija astoņi deputāti, kas aizstāvēja Latvijas intereses, plus Ždanoka, kura pārstāvēja Krieviju. Lasot PCTVL programmu, brīžiem rodas iespaids, ka viņa EP aizstāvēs pat ne tik daudz Latvijas krievvalodīgo, bet tieši Krievijas intereses. Tas ir pilnīgs absurds. Es ceru, ka šādi uzstādījumi negūs lielu atbalstu vēlētājos. Ja Latvijas iedzīvotāji aktīvi piedalīsies vēlēšanās, domājams, jūsu minētajiem politiskajiem spēkiem četras vietas EP tomēr netiks.

"Kā gan latviešu jaunieši var kļūt par vadītājiem un sava likteņa kalējiem, ja jebkura iniciatīva viņiem tiek iznīcināta jau saknē?!"

Ļoti nepatīkams scenārijs būtu, ja Rubiks un iespējams vēl kāds ar ļoti šaubīgu valstisko nostāju tiktu uzņemts Sociāldemokrātu grupā, kura, iespējams, būs lielākā EP. Lai gan Rubiks sevi pozicionē kā smagākā kalibra komunists, viņa apvienība, Saskaņas centrs, tomēr koķetē ar Sociāldemokrātu grupu. Par laimi, Rubiks neprot nevienu no valodām, ko plašāk izmanto EP. Tas, protams, mazina viņa iespējas. Ja vienlaikus citi deputāti no Latvijas iekļausies mazajās grupās, situācija būtu neapskaužama. Protams, mums atliek cerības paļauties uz igauņiem un lietuviešiem. Labā ziņa, ka lielākā daļa reitingos labas vietas ieņemošo partiju ir deklarējušas, ka sastrādāsies ar ietekmīgākajām partiju grupām EP. Pašlaik šķiet, ka Tautas partija, Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai gatavojas sadarboties ar Kristīgo demokrātu un Tautas partiju grupu. Tikai TB/LNNK, ja pārvarēs 5% barjeru, varētu būt mazajā Nāciju grupā, ja tāda vēl pastāvēs.

Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt Latvijas prioritātēm jaunajā EP sasaukumā?

Tās ir lielās diskusijas par Eiropas budžeta pārstrādāšanu. Būs jāizvēlas starp subsīdiju politiku un ieguldījumiem zinātnē, izglītībā un inovācijās. Otrkārt, visa veida vides, izmešu kvotas, dabu saudzējošas enerģētikas atbalsts, kas pašlaik lieliski atbilst gan Latvijas, gan Eiropas prioritātēm par enerģētisko neatkarību un vides aizsardzību. Latvijai ir lielas iespējas sevi zīmolot kā zaļās enerģijas valsti. Diemžēl šī joma šobrīd ir viens no spilgtiem valsts izzagšanas piemēriem Latvijā. Treškārt, tā ir mūžizglītība, darbavietas, kur sagaidāmi arī lieli ideoloģiski cīniņi starp sociāldemokrātiskajiem, konservatīvajiem un liberālajiem spēkiem. Svarīgas ir arī lauksaimniecības reformas, kur, man šķiet, Latvijai lieli pārsteigumi varētu nebūt, ja vien neizdarām kādas muļķības. Latvijai svarīga ir arī Eiropas kopējā ārpolitika – cik lielā mērā spēsim to līdzveidot.

Praksē Eiropas ārpolitiku nosaka lielās valstis – Vācija, Francija, Lielbritānija. Latvijas pozīcija Gruzijas un Krievijas kara gadījumā bija daudz nesamiernieciskāka. Pozīcijas atšķiras arī Baltijas jūras gāzes vada jautājumā. Tātad kopīga pozīcija ne vienmēr sakrīt ar atsevišķu valstu mērķiem.

Pašlaik tā ir. Bet, ja Īrijas referendumā apstiprinās Lisabonas līgumu, tas nodrošinās ciešāku koordināciju ārlietu jautājumos. Eiropai būs kopīgs ārlietu ministrs ar spēcīgākām pilnvarām nekā šobrīd ir Havjeram Solanam, bet, protams, arī tad vēl būs cieši jāsastrādājas ar dalībvalstu ārlietu ministriem. Tā varbūt nebūtu ielaista viena otra kļūda Sarkozī un Putina plānā par Gruziju.

Tas, kas mums būtu pašlaik jādara, bet ko nemana, ir mērķtiecīgs darbs pie tā, lai šī Eiropas ārlietu ministra birojā, kā arī citos nozīmīgos posteņos Eiropas politikā būtu spēcīgi Latvijas pārstāvji, padomnieki, kas piedalās lēmumu pieņemšanā. Informācija par šādu posteņu atbrīvošanos ir pieejama jau labu laiku iepriekš, un pareizi rīkojas valstis, kas jau nekavējoties sāk gatavot un lobēt savu pārstāvju ceļu uz šiem amatiem. Piemēram, Francijas Ārlietu ministrijā ar to nodarbojas pat atsevišķs departaments. Latvijai ir vairāk jāattīsta savas lobēšanas spējas jomās, kas mums ir svarīgas. Turklāt Latvijai ir jādefinē, kas ir mūsu prioritārās darbības jomas. Neskaidrība par to ir būtiska problēma šobrīd. Mēs joprojām to bieži nezinām nacionālajā līmenī.

Saistībā ar Latvijas interesēm un dalību ES bieži vien tiek pārmesta Savienības normatīvu nepamatoti stingra interpretēšana Latvijā. Kur ir problēma?

Pārcentība Latvijai tik tiešām ir raksturīga. Tās novēršana ir minēta arī partiju programmās saistībā ar darbību EP. Taču, manuprāt, šī atkal ir vēlētāju mānīšana, jo pārcentība nerodas Briselē, bet gan tepat – mūsu ministrijās, mūsu ierēdņu galvās.

Kopumā Latvija slīgst divās galējībās – vai nu pārcenšas Eiropas rīkojumu pildīšanā, vai arī pretēji – tos nepilda, sabotē. Taču jāatgādina, ka lielākā daļa Eiropas normatīvu nāk Latvijas iedzīvotājiem par labu. Tā ir patērētāju interešu aizsardzība, dažādu drošības normu ieviešana. Ir jomas, kurās, kā to apstiprina arī iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana, striktāku Eiropas normu ieviešana un stingrāka uzraudzība ir pat vēlama, jo mūsu bāleliņi diemžēl ir apliecinājuši, ka nespēj būt savu uzdevumu augstumos.

"Pārcentība nerodas Briselē, bet gan tepat – mūsu ministrijās, mūsu ierēdņu galvās."

Interesanti, ka parādās pieaugošas prasības pēc stingrākas Eiropas institūciju kontroles arī sociālās jomas regulējumā, izglītības jautājumos. Tas savukārt mani dara bažīgu – piemēram, izglītība noteikti ir joma, kurā, manuprāt, mēs paši daudz labāk spētu noteikt sev vēlamo politiku, kas neizslēdz koordināciju ar citiem. Kopumā mēs kā pilsoņi par daudz paļaujamies, ka kāds visu izdarīs mūsu vietā. Izdara jau arī. Bet ir jautājums: vai vienmēr mūsu interesēs?

Daudz mēs varētu pārmest politiķiem, taču mūsu situācija neuzlabosies, kamēr arī mēs paši, visa sabiedrība, nekļūsim aktīvāki, prasīgāki. Diemžēl sabiedrības inertums ir viena no lielākajām problēmām pašvaldību, valsts un ES līmenī.

Uzstājoties jauniešu auditorijās, es parasti diskusiju sāku ar jautājumu: kā reaģētu jūsu vecāki, ja jūs viņiem pateiktu, ka tikko esat ievēlēts skolēnu vai studentu pašpārvaldē? 90 procentos gadījumu atbilde bija: Viņi iesauktos: „Nu, ko tu tur lien!” Turpretim Zviedrijā, Vācijā, atbilde būtu: „Kāpēc tikai tagad? Tev tur vajadzēja būt jau pagājušajā gadā!” Tas ļoti raksturo problēmas būtību. Kā gan latviešu jaunieši var kļūt par vadītājiem un sava likteņa kalējiem, ja jebkura iniciatīva viņiem tiek iznīcināta jau saknē?!

Ir skaidrs, ka daudzi vēlētāji nemaz nemēģinās īpaši iedziļināties partiju piedāvājumā EP vēlēšanām. Kādus galvenos kritērijus vajadzētu izvērtēt, izvēloties, par ko balsot?

Vairumam neizlēmušo cilvēku būs tikai kādas divas vai trīs partijas, par kurām, ņemot vērā savas intereses, viņš varētu balsot. Šajos gadījumos es īpaši ieteiktu ieskatīties šo partiju programmās, kura no šīm partijām konkrētā vēlētāja interesēm atbilst visvairāk. Ņemot vērā, ka programmas nav apjomīgākas par pāris lapām, to ir iespējams izdarīt minūtēs piecās, desmit kaut vai vēlēšanu iecirknī.

Otrkārt, ņemot vērā, ka ne katrs spēj atšķirt, kuri no partiju solījumiem ir attiecināmi uz Eiropas, bet kuri – uz nacionālo jomu, es ieteiktu pārbaudīt, cik lielā mērā partijas programmā rakstītais ir parādījies attiecīgā kandidāta vai partijas darbībā. Piemēram, ja partija, kurai septiņus iepriekšējos gadus bija lauksaimniecības ministrs, sola cīnīties par vienlīdzīgiem hektārmaksājumiem Latvijai, ir vērts padomāt, vai tas ir pārliecinoši. Ja septiņus gadus viņi ir bijuši neveiksminieki nacionālajā līmenī, iespējams, nav liela pamata domāt, ka pēkšķi viņi spēs kaut ko izdarīt Eiropas līmenī.

Treškārt, vērtējot partijas, kuras ir bijušas valdībā, tikpat skeptiski der raudzīties, ja solījumos tagad parādās iepriekš nepadarītie valdību mājasdarbi. Ceturtkārt, ir svarīgi izvērtēt, vai partija spēs pārvarēt piecu procentu barjeru. Ja nē, tad jūsu balss aizplūdīs smiltīs.

Un visbeidzot – es aicinātu izmantot lielisko iespēju vērtēt kandidātus, vēlēšanu zīmē tiem liekot plusiņus vai tos svītrojot. Te der arī ņemt vērā ne vien kandidāta kompetences, bet arī reputāciju. Cilvēkam ar sliktu slavu iespēja kaut ko panākt EP būs krietni vien mazāka.

Pārskats par lielāko Latvijas sarakstu iecerēto piederību EP partiju grupām

Saraksts veidots pēc informācijas publiskajā telpā un kandidātu izteikumiem. Tikai dažos gadījumos ir oficiāls partijas viedoklis vai lēmums par vēlamo piederību. Pēc EP vēlēšanām iespējamas arī jaunu grupu izveidošanās vai esošo izjukšana. Šobrīd pietiekami ticami liekas, ka Britu konservatīvie varētu atdalīties no Eiropas Tautas partiju un demokrātu grupas, ar dažiem tās partneriem izveidojot jaunu konservatīvu grupu. Pašreizējās Nācijas grupas pastāvēšana jaunajā sasaukumā nav droša.