Jau gadu desmitiem izskan kritika par demokrātijas deficītu ES un to, ka savienība ir "elites projekts". Taču ir arī viedokļi gan, ka ES ir pietiekami demokrātiska, gan, ka ES nav valsts un tai nemaz nav jābūt sevišķi demokrātiskai. Kādai, jūsuprāt, jābūt ES? Cik tuvu iespējams pietuvināt vēlamo un reālo?
ES ir ļoti demokrātiska, un patiesībā problēmas, par kurām runājam, ir pārāk lielas demokrātijas izpausmes, pārāk daudz ir šīs demokrātijas. Tādējādi gan cilvēkiem, gan institūcijām ir grūti šajā kompleksajā demokrātijas daudzveidībā noorientēties un atrast optimālāko ceļu uz sev tīkamākajiem rezultātiem.
ES ir 28 valstis, un neviens neapšauba, ka katra no tām ir demokrātiska – to konstitūcijas nosaka demokrātiskus pārvaldes principus. Tad kā gan ES var būt nedemokrātiska? Taču tad nonākam līdz nākamajam aspektam – apmēram 75–80% ES dzīves tiek īstenots dalībvalstīs, to parlamentos, un ap 20% ir tā daļa, par kuru tiek lemts Briselē. Un tad ir jautājumus: kā garantēt, ka tas, kas notiek Briselē, joprojām ir demokrātiski? Eiropas politiskās sistēmas veidotāji ir izdomājuši teorētiski ļoti labu modeli. Eiropas Padome – tā pārstāv dalībvalstu intereses, balsis sadalot proporcionāli to iedzīvotāju skaitam, lai tādējādi iedzīvotāju vairākuma viedoklis atspoguļojas Briselē pieņemtajos lēmumos. Eiropas Komisijas uzdevums ir ievērot Eiropas kopējo viedokli, bet Eiropas Parlaments ievēlēts pēc politisko partiju principa, atspoguļojot Eiropā aktuālās politiskās idejas.
Taču Eiropas Parlaments joprojām ir vienīgā institūcija ES, kuru pilsoņi ievēlē tiešās vēlēšanās. Vai tas nav par maz? Vai nav nepieciešams paplašināt tiešās demokrātijas ietekmi?
Redziet, Eiropas Padomē, kur ir tiešā lēmumu pieņemšanas institūcija, darbojas nacionālā elektorāta ievēlēti politiķi, kuri deleģēti pārstāvēt savu valsti. Tie ir politiķi, kuri saņēmuši mandātu no saviem vēlētājiem. Tur jau tā lieta – padomē viņiem ir jāpārstāv nacionālās intereses, savukārt parlamentā – vairāk politisko partiju ideoloģiskās intereses. Te šis līdzsvars veidojas un tāpēc nevar īsti teikt, ka demokrātijas ir par maz. Es drīzāk sacītu: problēma ir tā, ka vidusmēra eiropietis īsti neizprot, kā šī sistēma ir iekārtota un darbojas. Tā ir atsvešināta un komunikācija ar iedzīvotājiem - nepilnīga. Tātad vietā ir norādīt nevis uz demokrātijas, bet institūciju un sabiedrības komunikācijas un izpratnes deficītu.
Tātad viens no problēmas risinājumiem būtu lielāka iedzīvotāju līdzdalība nacionālajā līmenī. Kā to īstenot?
Ja kāds uz to izsmeļoši spētu atbildēt, viņam pienāktos Nobela prēmija. Ja politiskā dzīve, ekonomiskie un sociālie jautājumi valstī tiek risināti vairāk vai mazāk atbilstoši iedzīvotāju interesēm, viņi par tādu ES ikdienā īpaši nedomā. Latvija šajā ziņā neatšķiras no citām ES dalībvalstīm.
Ko darīt? Pirmkārt, būtu vairāk jādomā, kā nacionālajos informācijas kanālos Eiropas jautājumi tiek novadīti iedzīvotājiem. Ar esošo apjomu acīmredzami nepietiek; informācija par Eiropā notiekošo ir jāsniedz regulāri, pietiekamā apjomā un kvalitātē. Otrkārt, ES institūcijām jāpilnveido savas komunikācijas programmas, sniedzot informāciju, kas specifiski atbilst katras dalībvalsts iedzīvotāju interesēm. Arī it kā zināmais kanāls Euronews - cik cilvēkiem ir pieejams, cik to skatās? Turklāt šis kanāls izveidots tāds, ka tas interesē visai šauru cilvēku loku, savukārt ziņas BBC un CNN ir daudz interesantākas.
Vēl viena lieta, ko varētu darīt, – dalībvalstīs ir daudz Eiropas norisēs ieinteresētu nevalstisku, pilsonisku grupu, kuras savu informāciju par tām varētu vairāk izplatīt sabiedrībā. Protams, ir arī politiķu pašu personīgā atbildība. Piemēram, visā Eiropā tiem ir raksturīga kaite – ja kaut kas politiķim nesokas pašu mājās, tajā tiek vainota ES.
Pirmajās EP vēlēšanās, kurās piedalījās Latvijas iedzīvotāji, uz iecirkņiem atnāca tikai 41% vēlētāju, 2009. gada vēlēšanās piedalījās tik tikko puse balsstiesīgo - 53%, un šādu rezultātu visticamāk lielā mērā nodrošināja tas, ka šīs EP vēlēšanas notika kopā ar pašvaldību vēlēšanām. Kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir tik skeptiski pret ES?
Jāteic - Latvija joprojām ir valsts, kurā EP vēlēšanās piedalās pat salīdzinoši daudz iedzīvotāju. Lielā daļā valstu, izņemot tās, kur šīs vēlēšanas ir noteiktas kā obligātas, iecirkņu apmeklētības līmenis ir vēl zemāks – labi, ja ap 40 procentiem.
Eiroskepticisms gan Latvijai ir spēcīgi izteikta parādība. Taču mēs neesam vienīgie – tādi allaž ir arī briti, čehi. Kāpēc tomēr esam lejasgalā? Tam ir vairāki iemesli. Latvijas sabiedrība attiecībā pret Eiropu ir sadalīta trīs skaitliski līdzvērtīgās grupās. Vieni, pārsvarā jauni un izglītoti cilvēki, vienmēr ir "par Eiropu", jo saprot, kādus ieguvumus viņiem un viņu bērniem tā var dot. Otri - nepilni 30% - ir konsekventi pret ES. Šie cilvēki lielākoties vai nu mēdz uzsvērt visu, "ko Eiropa mums aizliedz, uzspiež un ierobežo", vai nu ir tik lieli patrioti, ka Latvijas sadarbību ar citām valstīm uzskata par apdraudējumu. Un vēl 30% cilvēku pret ES ir neitrāli noskaņoti. Šī grupa dažādās socioloģiskajās aptaujās var nospēlēt par labu gan vienam, gan otram no iepriekšminētajiem viedokļiem, piemēram, atkarībā no ekonomiskās situācijas.
Otrs lielais eiroskepses iemesls - attieksme pret ES Latvijā lielā mērā ir būvēta uz negatīvām emocijām, kas sakņojas bailēs, ka tik kaut kas nenoiet greizi. Savukārt igauņi, lai gan visai skeptiski ir pret ES virtuvē pie tējas krūzes, tomēr ir ļoti racionāli, jo saredz ekonomiskos ieguvumus, ko sniedz ES. Tiklīdz ir jāpieņem racionāli lēmumi, viņi nevilcinoties Eiropai saka "jā".
Treškārt, Igaunijā vienmēr bijusi augsta politiskā pašapziņa, ko uzturējusi arī viņu politiskā elite – ka mēs, igauņi, vēlamies piederēt demokrātiskajai Eiropai, būt kopā ar tiem, kas ir turīgi, pašapzinīgi, spēj iespaidot norises pasaulē. Svarīgi ir ne tikai praktiskie, bet arī vērtību apsvērumi. Savukārt Latvijā Eiropas diskurss lielākoties bijis kā par mazāko no iespējamiem ļaunumiem.
Līdz šim iedzīvotāji EP vēlēšanās partijas vērtējuši pēc to veikuma nacionālajā politikā
Iepriekšējās divas vēlēšanas parādīja, ka Latvijas vēlētāji nobalsoja par tiem kandidātiem, kuri, viņuprāt, ir zinoši Eiropas lietās. Izņēmums bija tikai attiecībā uz Mirska kungu un Rubika kungu. Šie vēlētāji, kaut tie būtu tikai 40% no kopējā balsstiesīgo skaita, tiešām zina, par ko balstot.
Jaunajās dalībvalstīs kopumā EP vēlēšanas bijušas vairāk balsojums par kompetenci. Eiropas lietu eksperti jums pateiks: pēc paplašināšanās Eiropas Parlaments savās zināšanās ir kļuvis daudz dinamiskās, kompetentāks un savas funkcijas spēj veikt ievērojami labāk.
Ar interesi gaidu vēlēšanas, lai redzētu, par ko vairāk tiks nobalsots – par tiem kandidātiem, kas savas kampaņas balsta uz noliegumu, eiroskepticismu, vai tiem, kuri izceļas ar savu kompetenci Eiropas lietās.
Par kuriem, jūsuprāt, balsos vairāk?
Ceru, ka balsojums pārsvarā būs par kompetenci. Tas būs arī rādītājs, vai Latvijā domāšanā par Eiropas lietām kaut kas mainās.
Vai ir pētīts, noskaidrots, cik lielā mērā Latvijas eiroparlamentāriešu darbība saskan ar viņu vēlētāju interesēm?
Smalkās zinātniskās metodoloģijās balstītu pētījumu par šo tēmu nav bijis. Taču pirms pagājušajām EP vēlēšanām mūsu veiktais uzskaitījumus par to, ko kandidāti ir solījuši un ko pildījuši, liecina: viņu kampaņu solījumi lielākoties ir pildīti. Godmaņa kungs bija solījis, ka rūpēsies par budžetu un piedalīsies diskusijās, un viņš to ir darījis. Rubika kungs bija apņēmies interesēties par lauksaimniecību, un viņš to ir darījis. Nav arī neviens deputāts, kas būtu darījis kaut ko pretēju saviem solījumiem.
Vai Latvijas iedzīvotāji jūtas piederīgi Eiropai?
Lai to noskaidrotu, būtu vajadzīgas īpašas sociālās aptaujas. Taču tas ir savdabīgs paradokss, no kura latvietis netiek ārā – laikā, kad atjaunojām neatkarību, sabiedrības noskaņojumā un politiskajās runās dominēja vadmotīvs: pēc iespējas ātrāk atgriezties Eiropas demokrātiskajās struktūrās, taču tagad ES skaidri atbalsta vien trešdaļa iedzīvotāju.
Taču nedomāju, ka tagad latvietis jūtas mazāk eiropietis nekā tolaik. Mūsu eiropeiskajai identitātei patlaban traucē dubultošanās starp Eiropu kā ideju, principu, vērtību, kultūras kopumu un ES kā institūciju, kuru īsti neizprot. Kultūras izpratnē latvieši ir eiropieši; politiskajā identitātē – tikai daļēji.
Vai ES galvenais uzdevums patlaban nav eiropeiskas identitātes celšana?
Identitātes radīšana nav birokrātiski izpildāms uzdevums, bet gan ilgstošs process, kas veidojas gadu desmitos vai pat simtos. Identitāte top diskusijās, agorā - mūsu politiskās identitātes avoti ir meklējami senajā Grieķijā. Biežāk un vairāk būtu nepieciešams diskusijas par ES norisēm un nākotni no Briseles pārnest uz dalībvalstīm iekšpolitiski, lai tajās caur dialogiem veidotos identitāte.
Identitāte nekad neattīstās pilnīgi vienlaidus, bet kā daudzi sociāli procesi - ar kritumiem un kāpumiem, taču ar kopējo tendenci pieaugt. Tas vairs nenotiek tik vienkārši kā aukstā kara laikā, kad Eiropas integrācija Rietumu un komunistiskā bloka konfrontācijas apstākļos attīstījās teju tikai augšupejošā taisnē. Tagad šis faktors vairs nedarbojas. Dienaskārtībā ir tādas komplicētas problēmas kā migrācija, ekonomiskā un finanšu krīze, kas gan liek būt vienotiem, bet tas jau ir daudz sarežģītāk.
Ievērojamās labklājības līmeņa atšķirības veido būtisku plaisu starp vecajām un jaunajām ES dalībvalstīm. Vai šis bagātības-nabadzības kontrasts, jūsuprāt, vismaz tuvākajā desmitgadē tomēr neizrādīsies pārāk fundamentāls šķērslis kopējās identitātes celšanai?
Identitāte nav tieši atkarīga no nabadzības vai bagātības līmeņa. Kopīga darbība plaisas mazināšanai starp turīgām un trūcīgākām valstīm gan ir identitāti veicinošs faktors. Svarīgi ir raudzīties uz identitāti nevis kā uz statisku, iepriekš definētu elementu kopumu, bet gan kā procesu, kuru virza dažādas darbības, diskusijas, izvēles un lēmumi. Iespējams, nemākam vai nevēlamies atzīt, ka pasaulē nav otras līdzīgas valstu grupas, kur tiktu ieguldīts tik daudz līdzekļu (dalībvalstu un ES) ekonomisko un sociālo atšķirību mazināšanai kā ES. Visnabadzīgākā ES dalībvalsts ir bagātāka par vairāk nekā pusi pasaules valstu.
Vai ES centralizācijas procesi, kas neapšaubāmi turpināsies, vēl vairāk nenostiprinās nacionālos centienus, nevis kopējo identitāti?
Jā, arī tā ir viena fundamentāla pretruna. Taču tā iet līdzi visai ES attīstībai. Tās būtība ir tāda – no vienas puses, katra valsts vēlas, lai tās nacionālās intereses savienībā ieņemtu pēc iespējas vairāk vietas, bet, kad šī valsts redz, ka tai apkārt ir vēl 27 citas valstis, tā saprot, ka centralizācija ir risinājums, jo Eiropas Komisija ir vienīgā centralizētā politiskā vara, kas neļauj kādai citai valstij dominēt vai traucēt pārējo valstu attīstību. Tātad Komisijai ir liela loma eiropeisko nacionālo vērtību nodrošināšanā, ko vajadzētu saglabāt arī turpmāk. Tas, ko, reaģējot uz kritiku par demokrātijas trūkumu, iespējams, ar laiku izdarīs - ieviesīs kādu tiešo vēlēšanu mehānismu vai nu caur Komisijas prezidenta, vai komisāru vēlēšanām vai kā citādi. Šādi meklējumi jau notiek.
Cik tālu, jūsuprāt, ES centralizācijas virzienā būs iespējams iet?
Es nepiederu pie tiem, kas apgalvo, ka vienīgais perspektīvais modelis ir Eiropas Savienotās valstis. ES tēvi 50.gadu sākumā tās pamatos ielika šos divus virzienus - meklēt kompromisus, kas vieno eiropiešus, bet vienlaikus saglabājot un respektējot dalībvalstu intereses. Jā, tajā ir pretrunas, tās konfliktē, bet tur jau ir tā ES būtība – meklēt kopīgo, saglabājot savu specifisko. Par to, ka ES arvien vairāk ies centralizācijas virzienā, šaubu nav, jo tai ir globāli jākonkurē. Vai gala iznākums būs Eiropas Savienotās valstis, es šaubos; vismaz pārskatāmā nākotnē – noteikti nē.
Kā raugāties uz turpmāku ES paplašināšanos?
Ja runājam par klasisku ES paplašināšanu, kādai arī mēs esam izgājuši cauri, tad reāli pretendenti ir Balkāni, kā arī Islande un Norvēģija, ja šīs valstis izdarīts tādu izvēli. Vairāk vai mazāk tā būtu tā pati Eiropas ekonomiskā telpa, kas jau darbojas.
Ukrainai, Gruzijai un Moldovai nav pateikts "nē", bet to iekļaušanās ES būs ļoti ilgstošs process, kurš var vainagoties ar panākumiem, ja šīs valstis veic nepieciešamās reformas. Attiecībā uz Turciju – tā jau ir problēma pati par sevi, jo ir jautājums: cik ilgi var gatavoties uzņemšanai?
Cik liela nozīme Turcijas jautājumā ir reliģiskajam aspektam, cik – ekonomiskiem apsvērumiem?
Reliģiskais noteikti vairs nav dominējošais, jo musulmaņu skaits Eiropā jau patlaban ir gana iespaidīgs, lai nebūtu pamata runāt, ka ES ir tikai un vienīgi kristīgs projekts. Kabinetos, kur lemj par Turcijas uzņemšanu ES, galvenais jautājums ir par to, ka tā ir ļoti liela valsts un ka tās uzņemšana mainītu institucionālo un lēmumu pieņemšanas uzbūvi Eiropā. Tas ir jautājums, vai, uzņemot vienu jaunu, bet milzīgu valsti ES, tai netiktu piešķirtas pārāk lielas tiesības lemt par Eiropas attīstību. Turklāt nav skaidrs, ko darīt ar Turcijas milzīgo lauksaimniecības sektoru, kas ievērojami atpaliek no Eiropas lauksaimniecības sektora. Tur ir daudz pragmatisku jautājumu, kuri ir fundamentālāki nekā reliģiskā piederība.
Izskanējis daudz viedokļu, ka Eiropu visvairāk apdraud tieši nepieturēšanās pie savām kristīgajām, vēsturiskajām vērtībām. Vai tajā neskatāt riskus?
Esmu starptautiskās politikas speciālists; jautājums par vērtībām īsti nav mans lauciņš. Taču domāju: vērtības nav nekas sastindzis, tās attīstās. Ir skaidrs, ka arī tad, ja mēs noslēgtu Eiropas robežas un vārītos savā sulā, tas, kas notiek pasaulē, vienalga, mūs ietekmētu. Tātad šis nav tik daudz jautājums par kaut kā saglabāšanu, cik par saglabāšanu caur attīstību.
Latvijas prezidentūras potenciālās prioritārās jomas ir Eiropas Savienības izaugsme un konkurētspēja, ES digitālā potenciāla izmantošana un informācijas sabiedrības veidošana, kā arī ES lomas stiprināšana un labklājības telpas veidošana globālā mērogā. Lai gan ES un Latvijā atsevišķi ir milzīgs eiroskepticisms, nekas no šīm prioritātēm neliecina par demokrātijas un leģitimitātes vairošanu ne savienībā kopumā, ne pašu mājās. Varbūt tēmējam uz augstiem mērķiem, kuri mums šķiet augsti, nesaredzot reālu problēmu degungalā?
Latvija var izvēlēties tieši tās prioritātes, kuras ir svarīgas mūsu valstij un Eiropai konkrētajā laika periodā. Leģitimitātes un demokrātijas jautājums ir ilglaicīgs, to nevar atrisināt sešos mēnešos. Taču starp tām prioritātēm, kuras minējāt, ir tādas, kuras ir saistītas ar demokrātijas un leģitimitātes jautājumu. Piemēram, izaugsmes un konkurētspējas problēmas ir viens no iemesliem, kāpēc Eiropā patlaban pieaug eiroskepticisms, jo ekonomiskais un sociālais līmenis krīt. Lai mazinātu plaisu starp sabiedrību un politisko eliti Eiropā, viens no līdzekļiem ir izmantot informācijas tehnoloģijas, ieviešot arvien vairāk e-pakalpojumus, sociālo mediju pakalpojumus, informējot cilvēkus. E plaisas mazināšana ir visciešākajā veidā saistīta ar demokrātijas deficīta problēmu.
Eiropas loma pasaulē - tas sakrīt ar to, kas Latvijai būs jādara savas prezidentūras laikā. Tuvosies brīvās tirdzniecības un investīciju atbalstīšanas līguma noslēgšana ar ASV, būs Austrumu partnerības samits, aktuāls būs Ukrainas jautājums, būs vesela virkne forumu, kas saistīti ar Āzijas valstīm. Arī tur būs iespējas runāt par demokrātijas vērtībām. Varbūt šī prioritāte nav nosaukta tieši, bet aiz daudziem Latvijas prezidentūras pasākumiem slēpjas aktivitātes, kur tas tiks darīts.
Latvijas prezidentūras aktivitātes ir ar ārpolitiku tieši saistīti jautājumi, taču sabiedriskā televīzija šogad likvidējusi vienīgo šai tēmai īpaši veltīto raidījumu "Pasaules telpa". Vai tas nav kārtējais apliecinājums valsts mediju politikas kļūdām?
Ir grūti atbildēt: kas ir labāk – pusstundu garš speciāls raidījums reizi nedēļā vai kvalitatīvas starptautiskās un Eiropas ziņas katru dienu. Manuprāt, ja šī viena raidījuma neesamība tiks kompensēta ar kvalitatīvām starptautiskajām ziņām ik vakaru, tad "Pasaules telpas" zaudēšana nebūs liela nelaime. Taču, ja tās būs tikai pāris rindiņas bez jebkādas analīzes un diskusijas, tad, protams, tā ir problēma.
