ES Padomes prezidentūrā Latvija pārstāv Eiropu, bet cik lielā mērā kā valsts un sabiedrība Latvija patiešām reprezentē Eiropu? Kā jūs raugāties uz Latvijas iederību un potenciālu šajā postenī?
Iespēju Latvijai būt vienu nelielu brīdi par ES prezidējošo valsti es uzskatu par lielisku gadījumu un nemaz neuztraucos, vai mēs piederam pie tā saucamajām "smalkajām valstīm" vai ne. Katrai ES valstij ir savs šarms un savas bēdas, ne jau mēs tie sliktākie. Paskatieties, kā iet Grieķijai - ar nepaklausību Eiropai, ar saviem kreisajiem radikāļiem, bezdarbu. Bet, kad prātā iedomājas grieķus, tad uzreiz rodas sajūta – viņi taču ir eiropeiskās civilizācijas sākotne. Taču šie senie laiki nebūt nenāk par labu šodienas grieķiem. Visi skatās, kāds tu esi patlaban, ko spēj, cik atbildīgi dzīvo.
Man liekas, ka no ES prezidentūras varētu būt daži labumi: Latvijai paaugstināsies māka formulēt savas idejas, intereses, vajadzības, kļūt cienījamākai. Ceru, ka mazināsies korupcija, jo būs lielāks kauns izgāzties ar netīriem darījumiem, kurus varētu pamanīt. Paleposimies ar savu estētisko dzīvesvedumu, mūziku, ar savu zaļo zemi, izglītotajiem cilvēkiem (dzērājus un ubagus taču noslēpsim no viesu acīm, vai ne?). Eiropa sevi prezentē kā vienotību daudzveidībā, un mēs esam viens no šīs daudzveidības stariņiem, tādēļ jau mums nebūt nav jāpārstāv kaut kas vienveidīgs un universāls, Eiropa kā tāda. Esam paši savā labākajā veidolā, un tā tad arī ir Eiropa.
Latvijas prezidentūra sākusies sarežģītā laikā, kad uzmanības fokusā būs drošība ne tikai Krievijas kontekstā, bet arī saistībā ar terorismu un ekstrēmismu, kuru nupat aktualizējusi vardarbība Parīzē. Šis ir kārtējais gadījums, kad ko tamlīdzīgu pastrādā Eiropā dzīvojoši un pat dzimuši radikālie islāmisti. Izskatās, ka multikulturālisms, kas cita starpā ticis uzskatīts par vienu no Eiropas vērtībām, kāds tas bijis līdz šim, vismaz attiecībā uz islāmticīgajiem neeiropas izcelsmes iedzīvotājiem, daudzviet cieš neveiksmi. Uz kādiem principiem, ja atzīstam, ka no multikulturālisma Eiropā neizbēgt, tam vajadzētu balstīties turpmāk?
Pasaule ir tapusi globāla, un tur neko vairs nevar izdarīt. Ļaudis imigrē, emigrē, cenšas atrast savai dzīvei labākus apstākļus, iemīlas, veido biznesu, brauc ekskursijās, tā teikt, viss plūst, burbuļo, sajaucas. Angļu sociologs Zigmunts Baumans šo laiku nosaucis par "plūstošajām" jeb "šķidrajām sabiedrībām". Tāpēc būs neiespējami noslēgties. Ir tikai dažas valstis pasaulē, kas cenšas dzīvot noslēgti: sliktais variants - Ziemeļkoreja, kas savus ļaudis tur bailēs un zem terora sloga, un labāks - tāda maziņa kalnu valstiņa kā Butāna, kurai nemaz neiet tik slikti, taču karalis ir izvēlējies savu zemi plaši neatvērt svešiniekiem, lai nesabojātu Butānas identitāti. Eiropas Savienības filozofija ir tolerance, atvērtība, dialogs, izglītība, cilvēktiesības. Visas šīs vērtības pašas par sevi ir izcilas un humānismam vajadzīgas.
Taču jāņem vērā, ka dialogam, tiesībām, tolerancei vajag divas puses. Viena puse piedāvā, uzrunā, gaida, dod tiesības, bet otrai pusei - imigrantiem - tāpat vajadzētu reaģēt pretī - strādāt, mācīties, socializēties, iekļauties Eiropas kultūras tradīcijās, cienīt vērtības. Šī filozofija ir Eiropas apgaismības laikmeta bērns ar domu, ka katru var izaudzināt, pārveidot, izglītot... Citiem vārdiem sakot, Eiropā ir zināms naivums, tāda labticīga ideoloģija, ka cilvēki, nonākot labvēlīgākos apstākļos, saņemot sociālo atbalstu, varētu kļūt labāki, pateicīgāki, strādīgāki, atvērtāki jaunajam. Tādēļ Eiropas nostādnēs līdz šim netiek kultivēti apriori aizspriedumi pret imigrantiem, cerot viņus iesaistīt attīstītas sabiedrības sociālajās un izglītības struktūrās. Tik tālu viss ir apsveicami. Cilvēktiesību ideāls modelis.
Taču cilvēks pēc savas dabas laikam nav īsti tāds, kā domāja apgaismotāji. Reliģiskās jūtas, aizspriedumi nereti mēdz būt spēcīgāki par racionālo domāšanu, slinkums - par strādīgumu, pakļaušanās radikālu organizāciju kultivētajām agresivitātes tieksmēm izvelk no mazizglītota cilvēka viņa zemapziņas melnās strāvas. Laipnā Eiropa par maz ir ieklausījusies kultūras psihoanalītiķu, reliģijas pārzinātāju, masu apziņas analītiķu u.c. ekspertu spriedumos. Tā ir dzīvojusi multikulturālisma ideoloģijas spozmē, nereti uzdodot vēlamo par esošo. Es nebūt nenoliedzu multikulturālismu, pats šis apzīmējums ir moderns, laikmetīgs, ataino pasaulē notiekošo, t.i., kultūras netiek nodalītas ar necaurejošām sienām, bet krustojas, ietekmējas, sadarbojas un papildinās.
Taču jārunā ir par ko citu. Pats šis kultūru satikšanās process jeb pieņemtais multikulturālisms daļu no iebraucējiem Eiropā nepadara par atvērtākiem, izglītotākiem un tolerantākiem. Eiropas Savienībai ir jābūt prasīgākai attiecībā pret mūsu vērtību izpratni. Tai nebūt nav jācenšas izdabāt visu iebraucēju vēlmēm, uzskatot viņu pieradumus par obligātiem un kultivējot tos, lai tik kultūru sejas pie mums būtu raibākas. Visvairāk ir vajadzīga tolerances mācība no visām pusēm, izglītība vairo iejūtību un saprašanos.
Neizglītotie radikāļi ir spējīgi terorizēt Eiropu, atrodot tajā sev domubiedrus arī no pašu eiropiešu vidus. Nav ko lielīties, it kā starp eiropiešiem nebūtu radikāļu, bandītu un ekstrēmistu. Nevajag domāt etniskās kategorijās, tas nebūtu pareizi, piemēram, itāļus jau automātiski uzskatīt par labākiem, bet bēgļus sīriešus par sliktākiem, netolerantākiem. Atšķirības starp cilvēkiem ir citur - izglītībā, audzināšanā, iejušanās un izpratnes spējā.
Nenodarīt citam ļaunu ar savu vardarbīgo stāju, prasībām, bet iejusties, saprast un palīdzēt visas sabiedrības attīstības labā. Šī patiesība ir tik veca kā visa pasaule. Morāles un audzināšanas lieta. Tādēļ pie cilvēktiesībām pieder ne tikai tiesības uz pajumti, iztiku, veselību, bet arī tiesības (un pienākums) uz mītnes zemes kultūras saprašanu un pieņemšanu. Tātad nevis noslēgšanās, ielīšana savās aliņās ir izeja, bet gan atvērtā tiecība uz izglītību, audzināšanu, nevardarbību un ētiskām vērtībām, kas ir vispārcilvēciskas. Taču tas ir jāprasa no visiem.
Kā norāda orientālistikas profesors Leons Taivāns, islāms pēc savas doktrīnas nav gatavs pieņemt citu kultūru, tā dziļākais nolūks ir pārveidot pasauli pēc savas līdzības. Pāvests Francisks savā nesenajā uzrunā Eiropas Parlamentam pauda, ka nav pieļaujama Vidusjūras kļūšana par Ziemeļāfrikas valstu bēgļu kapsētu, kā problēmas risinājumu minot nepieciešamību Eiropai vairāk paust savu kultūras identitāti un īstenot likumus, kuri aizstāv ES pilsoņu tiesības un nodrošina imigrantu pieņemšanu. Vai te tomēr nav pretruna, ja šie imigranti nav spējīgi pieņemt Eiropas kultūru, identitāti un likumus? Varbūt pat gluži pretēji – ir jādara viss, lai ierobežotu Eiropai kulturāli svešu iebraucēju pieplūdumu? Turklāt - vai masveida migrācija no islāma valstīm Eiropai, tās identitātei nav bīstama arī tad, ja šie iebraucēji būtu pilnīgi lojāli? 2014.gadā Anglijā izplatītākais jaundzimušā vārds bija Muhameds. Iebraucējiem no islāma valstīm dzimst daudz vairāk bērnu nekā Eiropas pamatnācijām piederīgajiem.
Man ir radies iespaids, ka islāmam nupat no eiropiešu puses tiek gāzts virsū ideoloģisks nepatikas vilnis, visiem principā, bez izņēmuma. Tas nav īsti korekti, jo starp musulmaņiem ir ļoti daudz humānistiski ievirzītu, izpalīdzīgu, labu cilvēku. Saku to, piemēram, no savas pieredzes Āfrikā, kad divas nedēļas šoferis Agoro - īsts musulmanis, kurš iepazīstināja ar savu lielo ģimeni, māti, māsām, imamu utt. - parādīja lielisku cilvēcības un sadarbības spēju, kādu Eiropā var redzēt daudz retāk, jo dzīve pie mums vairāk balstās uz naudu, bet tur - ne tik daudz. Es pakļāvos Āfrikas man svešajai kultūrai, Agoro pakļāvās eiropiešu priekšstatiem, beigās bija dzīves dialogs un drošība, uzticība, cilvēciskums. Mans priekšstats ir, ka tas ir iespējams apstākļos, kad pastāv tolerance, saprast spēja. Un tādu starp kultūrām ir iespējams kultivēt, protams, tikai balstoties uz audzināšanu un izglītību.
Jūs savā jautājumā, citējot profesoru Taivānu, sakāt: musulmaņi principā nav gatavi pieņemt citu kultūru. It kā viņiem tā cita kultūra būtu jāpieņem ticības līmenī? Kādēļ? Lai pastāv ticības. Ticība ir cilvēka intīma dzīves izjūta, nonākot pie sajūtas par visaugstāko, svētāko, cerot uz pēcnāves dzīvi. Reliģijas atšķiras, kristieši, budisti, hinduisti, musulmaņi, pat kristiešu starpā valda atšķirības, parādās jaunas reliģiskas kustības. Mana pārliecība ir, ka risinājums jāmeklē formulā: ticības brīvība pieder pie cilvēktiesībām, tā ir privāta, intīma lieta, taču, iebraucot un paliekot uz dzīvi Eiropā, jārespektē un jāapgūst sekulārās sabiedrības normas, tradīcijas, tā teikt, jāsaprot un jāiedzīvojas mūsdienu Eiropas garā.
Eiropeiskums nav vienas dienas radīts, arī tam ir tūkstošgadīgas saknes, piemēram, racionalitāte, kritiskā domāšana, brīvības izjūta utt. Posts rodas no tā, ka ļaudis mēģina savas ticības lietas iznest ārā sociālajā, publiskajā dzīvē, apšaubīt mītnes zemes normas, tradīcijas un uzspiest tikai savas. Nav jau tā, ka izglītotie musulmaņi nespētu iedzīvoties eiropeiskajā kultūrā, strādāt kopā starptautiskā kolektīvā, būt gudri, kritiski, labi pelnīt un nezaudēt savu reliģisko ticību.
Pasaule tehnoloģiski ir ļoti attīstīta, man, piemēram, ir vienalga, vai lidmašīnas pilots ir musulmanis, budists vai neticīgais ateists, no tā viņa vadītās lidmašīnas kurss nemainās. Ja mēs dzīvojam kopā Eiropā, tad man nav nekas pretī, ja musulmaņi iet uz savām mošejām, bet mēs kristieši – uz savām baznīcām. Taču jābūt neiejaukšanās politikai tādā nozīmē, ka mūsdienu Eiropā ticība ir personīga lieta, skolas un valstis ir atdalītas no baznīcas. Tas ir pareizi. Arī politikā nevajag pārspīlēt atsauces uz ticības lietām. Ticības privātums nevienam nevar traucēt, bet ticības politizācija, vardarbīga izmantošana kādu mērķu labad – gan. Tad tā ir greiza pasaule.
Jāsaka, ka pāvesta Franciska runa Eiropas Parlamentā bija lieliska, viņš minēja gan Vidusjūru kā kapu Ziemeļāfrikas bēgļiem, gan valdošo neiecietību. Ja mēs kā eiropieši ticam humānismam, tad nevaram norobežoties no traģēdijām, kas skar kara postītās zemes. Mums ir jāuzņem cietušie bēgļi, jo citādi nevaram runāt par morāli. Taču runa ir vēl par ko citu: mums ir jāspēj pretoties ekonomisko labumu meklētāju vilnim, kas nebūt nedodas uz Eiropu traģēdiju dēļ, bet gan cerībā bez lielām pūlēm un darba iegūt sociālos labumus. Tas neder, jo Eiropa nav biezpiena kūka katram pāri lidojošam putnam, kas cer uz tās uzsēsties un pieēsties. Eiropas dzīves pamats ir izglītība, darbs, tiesiskums un kārtība. Šīm nostādnēm ir jābūt skaidrām, stingrām un bez koķetērijas ar imigrantiem.
Par bērnu dzimšanu. Jums taisnība, demogrāfiskā situācija Eiropai nav par labu, paliekam veci. Kā teica pāvests, Eiropa ir kā vecmāmiņa, neauglīga un mazliet nogurusi. Kādēļ tā? Ir ko pamācīties no citām tautām, piemēram, no tiem pašiem musulmaņiem, tur nenotiek atteikšanās no bērniem, tur tos nebāž glābējsilītēs, vienalga, cik trūcīgi klātos. Mums pastāv liela sajūsma par visu, kas ir jauns - jaunas mantas, jauni prieki, tikai bērni nav tā dzīves stīga, ko uztvertu kā dzīves spēku. Žēl. Esam pārāk materializējušies, tāpēc kultūru krustošanās varētu mums šo to pamācīt.
Intervijas turpinājumu lasiet rīt.
