Eiropeiskā domāšana lepojas ar savu racionalitāti, spēju definēt un atšķirt situācijas, nenonākt pretrunās. Kā, jūsuprāt, izskaidrojams apmulsums un pat haoss, ko patlaban, sastopoties ar imigrantu krīzi, demonstrē Eiropas politiskie vadītāji? Ko tas liecina par Eiropas patieso domāšanu, tās patību?
Man liekas, ka te spilgti parādās mūsdienu pretruna – Eiropa, protams, uzskata sevi par domāšanas civilizāciju – mēs esam analītiķi, racionālisti, kas prot uzkrātās zināšanas un pieredzi likt lietā. Tas jādara apdomīgi un pamatīgi. Taču tagad valda ātrlaiks – mirkļa tirānija. Mirklis dzen mirkli, un norises netiek pietiekami analizētas, situācijas netiek modelētas. Savulaik Latvijas politiķiem esmu izteikusi priekšlikumu, ka, pieņemot likumus vai reaģējot uz situācijām biznesā, ekonomikā, politikā, būtu nepieciešama modelēšana, lai saprastu, kas no tā iznāks. Un tas būtu jādara neangažētiem cilvēkiem. Diemžēl nekas gan no tā nav ieviests.
Man liekas, ka Eiropas Savienības vadība, arī Vācijas kanclere Merkele šoreiz, sastopoties ar imigrācijas krīzi, nemodelēja neko, bet kaut ko darīja ļoti ātri, reaģējot uz situāciju. Merkele, kā prese vēsta, atvēra durvis patvēruma meklētājiem un teica: nāciet, mēs paņemsim visus. Varbūt Merkelei šajā ziņā ir kāds lielāks konteksts padomā, taču par to nekas nav zināms, izņemot alkas pēc jauna darbaspēka. Jāteic, pirms tik nozīmīgu vēstījumu pauž tik augsta līmeņa politiķe, kā saka, "Eiropas māte", vajadzēja modelēt – kas notiks nākotnē. Šī situācija atgādina brīdi, kad ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija "satrakojies" un par katru cenu gribēja sākt karu Irākā. Lai gan viņam iebilda gan ANO Drošības padome, gan partnervalstis. Nekas labs no tā nav sanācis, jo kara situācijas attīstības varianti netika pietiekami izmodelēti. Netiek pietiekami ņemta vērā arī cittautu mentalitāte, netiek paredzēta viņu reakcija, kas var atšķirties no rietumnieciskās uztveres.
Runājot par šo tēmu ar ārvalstu kolēģiem, esmu viņiem jautājusi – kāpēc ASV toreiz neizvērtēja visus apstākļus? ASV politikas zinātnes profesors Makbraits man teica: viņi, politisko lēmumu pieņēmēji, taču nekonsultējās ar ekspertiem. Izlēma paši. Arī tagad šķiet, ka Eiropas vadītāji īsti nemaz nevēlas iedziļināties, kas notiks. Rietumu aplēsēs dominē tanki, lidmašīnas, naftas ieguves vietas u.tml. Lai gan varētu domāt, ka Eiropa ir uz zināšanām balstīta civilizācija, tagad gan Eiropas, gan Latvijas politiskā vadība skrien pakaļ sekām, kas mūs pārsteidz arvien pieaugošā daudzumā.
Vai, jūsuprāt, ņemot vērā visu iepriekšminēto, Vācijai ir morālas tiesības prasīt bēgļu pieņemšanu citām valstīm?
Manuprāt, te būtu vietā minēt vislielāko priekšnieku Eiropas Savienībā – Eiropas Komisijas vadītāju Junkera kungu, kurš no savām varas pozīcijām nolēma šīs bēgļu plūsmas sadalīt pa valstīm, vadoties pēc noteiktām kvotām. Es nezinu, ar ko viņš bija vai nebija konsultējies, taču šķiet, viņš patiesībā nemaz neapzinājās imigrantu masas milzīgo apmēru. Tagad starp valstīm sadalāmo bēgļu sākotnējais skaits jau daudzkārt palielinājies un turpinās palielināties. Latvijai, tādai mazai pēcpadomju valstij, kas, manuprāt, pamatoti izvēlējusies iestāties Eiropas Savienībā, patlaban atliek vien lūgties, lai ES nesabruktu no nastas, ko tā atļāvusies sev uzkraut.
Paraugoties uz Eiropas Savienības pārvaldību, uz Junkera kungu, tad … man liekas, ka asu krīzes situāciju risināšanai neder aristokrāti. Viņš, metaforās runājot, ir "Luksemburgas grāfs". Luksemburga ir maza, ekselenta valsts, kuru sen nekas nav apdraudējis, kuras iedzīvotāji ir ļoti, ļoti bagāti un kurā problēmas ir pilnīgi atšķirīgas, salīdzinot ar Eiropas Savienību kopumā, sevišķi ar tās jaunpienākušajām dalībvalstīm. Ziniet, ko Junkera kungs man patlaban atgādina? Gorbačovu pēdējos gados, kad bruka Padomju Savienība. Arī viņš bija zaudējis saikni ar realitāti, sabiedrību, cilvēkiem. Junkers tagad strauji zaudē, un varbūt viņam šāda saikne nekad nav bijusi. Miljonu miljoni eiropiešu daudzās valstīs patlaban saka, ka durvju nekontrolēta atvēršana tik lielam skaitam imigrantu ir bijis neprātīgs solis, taču Junkera kungs, izskatās, neko no tā nav dzirdējis – stāv tur Briselē un norāj nacionālās valstis, kuras iebilst viņa plāniem: kā gan jūs drīkstat mani neklausīt? Piedāvā jaunas kvotu formulas, kurām, iespējams, dalībvalstis atkal neklausīs. Gluži kā Gorbačovs: izdeva ukazus, bet tautas neklausīja. Tas ved pie sliktām sekām dalībvalstu kopienai.
Pašreiz Eiropas Savienība ir nonākusi dziļā krīzes situācijā, kuras atrisināšanai tās vadībai vajadzētu būt ar citu saprašanu - daudz stingrākai, racionālākai, uz priekšu modelējošai. Varbūt to spēj polis Donalds Tusks? Poļi ir ņipri, pārdzīvojuši briesmas Otrajā pasaules karā un ir, starp citu, katoliska tauta, kurai netrūkst savu pozīciju.
Man liekas satraucoša parādība arī tas, ka Eiropas Savienības iedzīvotāji, sastopoties ar imigrantu vardarbību, sāk pāriet uz pašaizsargāšanos, pērk gāzes baloniņus, gāzes pistoles, pat veido pašaizsardzības vienības.
Daudzi atskārtuši: Eiropā pēkšņi vairs nedarbojas vai tikai daļēji darbojas fundamentālais princips, ko pilsoņi no publiskās varas sagaida vispirms – drošības un likuma varas garantēšanu. Turklāt varas pārstāvji demonstrē gluži orvelisku attieksmi: visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, bet attiecībā uz imigrantiem likums piemērojams ar atlaidēm. Tas šķiet gandrīz neticami.
Jā. Nostādne, ka Eiropā jāveido tiesiski drošas valstis, ir sena, un saskaņā ar to iedzīvotāji maksā nodokļus arī par savas drošības garantēšanu no valsts puses. Un tas pēkšņi, izrādās, nestrādā. Arī man dažkārt šķiet, ka būs jāapsver pašaizsardzības līdzekļu iegāde gadījumam, ja kāds iebraucēju bars Vērmaņdārzā uzbruktu. Junkers mums saka tā: jūs nedrīkstat pakļauties bailēm. Taču katrs psihologs paskaidros: aicinājumi nebaidīties bez drošības garantijām cilvēkos izraisa vēl lielākas bailes. Ar administratīvu rīkojumu nav iespējams atcelt cilvēku iekšējās bailes. Tās ir reālas.
Mums ir jāatgriežas pie prasības, ka visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, ka mediji nedrīkst noklusēt patiesību. Es nezinu, kas tiem bija noticis – vai bija jāpilda kāda pavēle klusēt par imigrantu pastrādātajiem noziegumiem pret Eiropas valstu pilsoņiem vai vienkārši apmulsums. Jābrīnās, ka vēl līdz šim nav redzēts apkopots skaidrojums par Jaungada nakts notikumiem visās Eiropas pilsētās. Nav skaidrs, vai uzbrukumi bija organizēti visas Eiropas Savienības mērogā. Varbūt mums ir darīšana ar kādu ļoti bīstamu, organizētu spēku? Ja tā, tad Eiropā ir gandrīz kara stāvoklis. Kopš šiem notikumiem pagājis aptuveni mēnesis, bet mums neviens vēl neko nav izskaidrojis. Kāpēc? Tas sabiedrībā rada apmulsumu un nedrošības sajūtu.
Jā, Eiropā ienāk cilvēki, kuru priekšstati par pareizo un aplamo atšķiras no mums ierastajiem. Sevišķi attiecībā uz jomu, kas skar sievietes – priekšstatos par to, kā ģērbties, kas kādam var izskatīties kā seksuāli piedauzīga uzvedība, bet patiesībā ir rietumu modes atspulgs. Musulmaņiem bieži vien nav pieņemams, ka sieviete ir patstāvīga, iet uz darbu, dodas pavadīt brīvo laiku viena pati. Ienācēji lielākoties nav gatavi respektēt to, ko Eiropā sauc par dzimumu līdztiesības sasniegumiem.
Eiropas pārvalde, kā izskatās, ir tik ļoti gatava ne vien respektēt ienācēju kultūru, vērtības, bet pat demontēt savas to priekšā. Vai politkorektums, kas savulaik apliecināja Eiropas spēku, tagad kļuvis par politkorektumu, kurš apliecina tās vājumu?
Varbūt esmu naiva, tomēr negribētos ticēt, ka Eiropa tā padosies, kļūs tik pārspīlēti politkorekta, ka nedrīkstēsim vairs aizstāvēt ne savus paradumus, ne savu drošības sistēmu. Ja tā tomēr notiks, tad gan mūsu civilizācija ies bojā, tiks pārgrozīta atbilstoši islāmiskajiem un citu reliģiju priekšstatiem.
Lielā mērā tas, ko piedzīvojam, ir humānistiski ievirzīto eiropiešu naiva labticība, kura tikusi ļaunprātīgi izmantota. Sākotnēji daudzi imigrantu pūļus te sagaidīja ar puķītēm un bulciņām, teica: tie, lūk, ir mūsu nākamie arhitekti un inženieri. Tagad šī noskaņa manāmi noplakusi. Tas arī saistīts ar informācijas deficītu par šo iebraucēju mentalitāti un noskaņojumiem.
Es domāju, ka Eiropa šobrīd pārdzīvo apmulsuma brīdi. Politkorektums tomēr ir viena no mūsu vērtībām, humānisma nots, tolerance. Vienlaikus ir skaidrs, ka tolerance nevar būt bez robežām - šim atšķirīgajam ir jārespektē arī mūs.
Tomēr šis atšķirīgais ne vienmēr tā rīkojas. Ko darīt?
Tādā gadījumā mums ir jāliek lietā prasība ievērot likumus, un es ļoti sagaidu to kā Eiropas Savienības kopējo nostādni. Mums šajā ziņā ir jānostājas stingrās pozīcijās un jāpastiprina tiesībaizsargājošo institūciju, drošības dienestu iespējas un jādod tām skaidrākas instrukcijas rīcībai.
Tie patvēruma meklētāji, kuri Eiropā ir nonākuši un nav nofiksēti uz robežām, jau dzīvo starp mums. Nereti tie ir cilvēki, kas nekontrolēti klīst pa Eiropu, kuriem ir nauda un līdzekļi. Šķiet, Dānija jau nolēmusi šiem patvēruma prasītājiem nesniegt pabalstus, kamēr viņu rīcībā ir vērtslietas, nauda, tātad - iespējas nodrošināt sev iztiku. Tiesa, nav skaidrs, kā to varēs izkontrolēt.
Otrkārt, nāktos krietni ierobežot šo patvēruma lūdzēju milzīgās pretenzijas – tur nedzīvošu, tur nestrādāšu, to neēdīšu u.tml. Treškārt, kārtīgi nodrošināt aģentūru "Frontex", kas koordinē operatīvo sadarbību starp dalībvalstīm ārējo robežu pārvaldības jomā, Eiropas Savienības ārējo robežu aizsardzību. Turklāt šāda robežas stiprināšana būtu jāīsteno ne tikai ap Vidusjūras piekrasti, bet visur – arī gar Latvijas robežām. Ģeopolitiskā situācija ir tā pavērsusies, ka Eiropas Savienībai beidzot ir nopietni jāsargā savas robežas. Ceturtkārt, izvietojot imigrantus Eiropas valstīs, jāraugās, lai nepieļautu viņu koncentrēšanos vienuviet, tādējādi stimulējot viņu integrēšanos vietējā sabiedrībā, ja vien tas izdodas. Lai to veicinātu, man ienāca prātā doma no augstskolu dzīves: iebraucējiem būtu lietderīgi "piestiprināt" mentorus (nelielā mērā apmaksātu amatu),, t.i., atsevišķus cilvēkus, ģimenes, kuras tos pieskata, palīdz risināt ar integrāciju saistītās problēmas. Ar šādas mentoru sistēmas palīdzību arī valsts institūcijas varētu daudz vieglāk kontrolēt, ko viņi dara, kas ir paredzams nākotnē.
Jūs minējāt imigrantu dažkārt milzīgās pretenzijas. Šie ļaudis tās visbiežāk pamato ar savām cilvēktiesībām. Cik, jūsuprāt, tas ir pamatoti?
Manuprāt, šo cilvēktiesību konceptu šīs personas nelietīgi ekspluatē. Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju 1948.gadā pieņēma ANO kā pēckara pasaules filozofiski ētisko platformu. Laika gaitā šīm cilvēktiesībām radies ļoti daudz atvasinājumu. Starp citu, ir arī tāda islāma cilvēktiesību deklarācija, kur arī jau tas pats ir noteikts: dzīvība, brīvība, miers kā aizsargājamas vērtības. Cilvēktiesību kodols nozīmē, ka no valsts, sabiedriskās sistēmas, kurā dzīvoju, man ir tiesības sagaidīt, lai tā man dod garantiju dzīvībai, brīvībai, ka visa pamatā jābūt cilvēku savstarpējai cieņai un likumpaklausībai. Tās ir pietiekami universālas vērtības visā pasaulē.
Ja es patlaban nevaru droši iziet uz ielas Eiropas pilsētās, tas ir manu cilvēktiesību pārkāpums attiecībā uz manu dzīvību un brīvību. Ja daži islāmticīgie iebraucēji tagad spekulē, ka viņu pretenziju pamatā ir viņu cilvēktiesības, varu skaidri pateikt: tā nav taisnība. Jūs, neievērojot mūsu likumus, ar savu rīcību aizskarat manas cilvēktiesības, un es prasu jūs atrast un sodīt kā likumpārkāpējus un vēlos, lai jūs šeit nekad vairs nevarētu prasīt patvēruma tiesības. Eiropas civilizācijā jāvalda likumam un sodam par tā pārkāpšanu.
Savā grāmatā "Eirodzīve" jau pirms desmit gadiem jūs visai paredzoši rakstījāt: psiholoģiskā ziņā Latvijas iedzīvotāji ir pilnīgi negatavi sastapties ar imigrantu tūkstošiem, kas pārstāvētu citas civilizācijas. Ko ar to domājāt?
Negatavi tādā ziņā, ka Latvijā valsts līmenī tiek veicinātas utilitāri
pielietojamās eksaktās zinātnes, bet novārtā atstātas humanitārās. Patiešām
neizpratni raisa cilvēks, kurš studē universitātē un jautā – kas tas islāms ir,
kāpēc viņiem ir citi uzskati, cita morāle? Mums sen būtu laiks zināt, kādas
kultūras balstās islāmā, kāds imāmam ir spēks, zināt, ka valsts un reliģija
islāma zemēs nav atdalītas utt. Zināt gan vēsturi, gan filozofiju.
Kas notiek, ja islāma un kristīgā kultūra vienā vietā un laikā tomēr nav spējīgas sadzīvot?
Ja nav iespējams, Dievs, atpestī - tad mēs sakausimies. Un, ja tas notiek ar modernajiem ieročiem, tas nudien nav labākais variants.
Es domāju, ko citu – Rietumi ir spējīgi gan sakaut tā dēvēto Islāma valsti, gan pārtraukt konfliktus Sīrijā un Irākā, kuri patlaban rada bēgļu plūdus. Ja tas nenotiek, situācija patiešām balansē uz trešā pasaules kara robežas. Lai gan uzmanības lokā pašlaik ir islāma karojošā daļa, tam ir arī otrs mierīgākais, modernizētais atzars. Viesojoties konferencē Teherānā, Irānā, man savulaik bija izdevība dzirdēt šī atzara pārstāvjus, dažādus jaunus islāma teorētiķus, arī imāmus – dažāda ranga un gudrības cilvēkus. Viņu viedoklis: islāma nākotne ir modernizēšanās, tuvināšanās Eiropas civilizācijas standartiem. Patlaban priekšplānā diemžēl ir iznākuši radikāļi un fundamentālisti.
Cik lielā mērā attiecībā uz kultūru sadursmi var attiecināt dabiskās atlases principu, saskaņā ar kuru uzvar stiprākais?
Eiropai, manuprāt, nevajadzētu tagad atklāti vicināt dūres. Mūsu stiprums ir mūsu likumi, mūsu robežapsardze, policija, mūsu valstu iekārtas prasīgums.
Vēstot par Jaungada nakts incidentu Ķelnē, mediji, teju kā norunājuši, ziņoja: imigrantu uzbrukumi sievietēm notika pie stacijas, nevis katedrāles. Pirmajā gadījumā runa ir par vienkārši kādu pilsētas vietu, bet otrajā – jau par kristīgās kultūras simbolu. Cik lielā mērā tas, ar ko patlaban sastopamies, ir Semjuela Hantingtona 90.gados paredzētā civilizāciju sadursme vai karš?
Hantingtons nesaka, ka tas obligāti ir civilizāciju karš. Viņš saka, ka ir jāņem vērā tas, kas tika aizmirsts iepriekšējās desmitgadēs - ka politikā pamatlomu spēlē reliģiskā un kultūras dimensija, ne ekonomiskā un finansiālā, kuru bija pieņemts uzskatīt par galveno konfliktu un karu cēloni, piemēram, cīņu par resursiem. Šī Hantingtona doma bija lielā mērā tāda pati kā Špengleram: pirmkārt, kultūra, mentalitāte, reliģija. Viņš uzliek kultūras uz reliģiju bāzes un saka: lai cik sekulārs būtu laikmets, vienalga, dziļākajā līmenī reliģijas ir to pamatā.
Hantingtons velk līnijas uz Eiropas kartes, sakot, ka tās ir līdzīgas kā ap 1500.gadu. Civilizāciju un reliģiju sadursmju robežu mūsu reģionā iezīmē Ukrainai pa vidu un pēc tam novirza caur Balkāniem uz leju, visai asredzīgi paredzot to, kas šodien notiek Ukrainā. Viņš arī saka, ka šajās vietās būs jāieliek lielas pūles, lai tur neuzliesmotu lielāki kari.
Hantingtonu es neuzlūkoju kā trešā pasaules kara sludinātāju, kad kristieši sakausies ar musulmaņiem un paraus sev līdzi visu pasauli. Tik traki nav. Bet kas notiek? Globālajā pasaulē, kurā ir tik daudz informācijas iespēju, šīs civilizācijas tā arī nav īsti paraudzījušās viena uz otru – visapkārt ir tik daudz nezināšanu. Daudzi patvēruma meklētāji no islāma pasaules ir pārāk nezinoši, sevī aplami sacerējušies par rožaino dzīvi, kāda viņus sagaida Eiropā. Savukārt daudzi eiropieši pārspīlēti uzskata, ka visi patvēruma meklētāji ir teroristi, islāma fanātiķi. Kaut vai jautājums par sievietes lomu: ja sieviete strādā veikalā pie kases, tradicionāls musulmanis mēdz uzskatīt, ka viņa ir pazemota - viņai tur vienai pašai visu laiku ir jāapkalpo visādi sveši vīrieši, nabagi, piedzērušie, slimie. Savukārt mēs, ko tādu dzirdot sakām – kā!? Šai sievietei ir darbavieta, viņa saņem algu, viņa tiek ārā no mājas, un tas ir tik labi!
Pāvests Francisks, pērn uzrunājot Eiropas Parlamentu, salīdzināja Eiropu ar vecmāmiņu, taču vienlaikus aicināja uz jaunu renesansi. Cik lielā mērā varam teikt, ka Eiropa vai kristīgā pasaule piedzīvo norietu?
Protams, Eiropā ir bijuši divi pasaules kari un arī masu kultūra te ir iesakņojusies. Bet mēs esam ļoti stipra, uz zināšanām balstīta civilizācija, un tik bēdīgus secinājumus kā Špenglers, kurš runāja par Eiropas norietu, bojāeju, es vis neizdaru. Es domāju, ka Rietumu civilizācijas saņemšanās ir iespējama un ir nepieciešama. Pēc Špenglera domām, viena no ļoti sliktām pazīmēm Eiropā, par kurām viņš raksta jau 1918.gadā, ir birokratizēšanās – viss paliek formāls, cilvēki - bez radošuma, bez iniciatīvas. Lai gan ir likumi, tomēr viss vienādojas, nonivelējas, kļūst pašapmierināti pasīvs.
Špenglers par Eiropu runā arī kā par faustisko – materiālo labumu diktētu civilizāciju, kas materiāla labuma vārdā ir ar mieru pārdot savu dvēseli…
Jā, ir saskatāms patērētājsabiedrības milzīgs uzplaukums. Es gan domāju, ka tām jaunajām, postsociālisma valstīm, kuras ir piedzīvojušas talonu sistēmu un vispārēju preču un naudas deficītu, kādu laiku ir piedodams zināms materiālisms. Ir saprotams, ka par šiem nomācošajiem laikiem cilvēkiem gribas kompensāciju. Taču gan postpadomju zemēs, gan Eiropā kopumā ir nepieciešams kāds sauciens atpakaļ pie garaspēka, un droši vien, ka vēsture mūs tagad izaicina. Cik mēs paši saņemsimies savā pašcieņā un garaspēkā… Tādas pilnīgas nolemtības Eiropas civilizācijai nav. Tā nekur nepazudīs, jo tā ir tik daudz devusi visai pasaulei gan zinātnē, gan tehnikā, gan kultūrā, saprātā. Nevar mūs neviens pakļaut. Nevar!
Eiropa jau ir pārdzīvojusi daudzas krīzes. Kas tai līdz šim palīdzējis allaž atdzimt?
Filozofi mēdz atbildēt, ka tā ir spēja to daudzveidību, kura rada iekšējas pretrunas un konfliktus, sintezēt un savākt par vienotību, būt brīvai un daudzveidīgai. Tagad atkal pienācis brīdis, kad to apliecināt.
Katrai kultūrai ir sava mugurkaula valsts. Eiropai, kā uzskata, – Vācija. Kā raugāties uz to, ņemot vērā pašreizējās problēmas – bēgļu krīzi, karu Tuvajos Austrumos, pretrunas attiecībās ar Krieviju un pašu dalībvalstu starpā?
Jā, Vācija patiešām ir ļoti spēcīga un spējīga valsts. Tomēr man šķiet, ka Eiropas Savienības pamatprincips nav izvirzīt kādu vienu valsti, bet ir jāveicina visu 28 dalībvalstu vienlīdzība. Vācija ir bagāta, lielā mērā ir Eiropas sponsors, bet es to neuztveru kā mūsu garīgo vērtību līderi. Eiropai patlaban ir vajadzīgs stingrs, uz likuma ievērošanu un situāciju modelēšanu balstīts, ātri reaģēt spējīgs vadības centrs. No otras puses - būtu jārespektē valstu nacionālā patstāvība. Bet kāpēc Vācija? Baltija ir vislabākā!
Kāpēc?
Kad pie mums kā viesi atbrauc rietumnieki, viņos ir manāma tāda kā pārākuma attieksme: tāpēc vien, ka nāku no Londonas, esmu dižāks par jums, jo piederu kādreiz varenajai Lielbritānijai. Un tad mēs sakām: valstis, kuras tagad virza vēsturi , ir tās stiprākās. Un tās ir postpadomju valstis, kuras nupat veikušas ārkārtīgi lielu vēstures pagriezienu, izraujoties un sagraujot padomju impēriju. Kaut arī ekonomikā šīm valstīm pašlaik nav tā lielākā jauda, bet savā garaspēkā, savā mentalitātē, savā uzņēmībā tās ir stiprākas, enerģiskākas nekā labklājībā grimstošās vecišķās valstis. Tikai vēl nav izprasts šo jauno Eiropas valstu kopīgais garīgais spēks un spēja vienoties.
Mēdz norādīt, ka patlaban, sastopoties ar imigrantu krīzi, postsociālisma valstis apliecina lielāku veselo saprātu nekā tā dēvētās vecās Eiropas valstis…
Jā, jo mūsu pieredze ir smagāka, relatīvi nesen esam gājuši cauri ļoti sarežģītiem ģeopolitiskiem un ekonomiskiem procesiem, konfrontācijām un konfliktiem. Tad mēs arī atceramies savu garaspēku. 1998.-1991.gads bija apbrīnojams tautas iekšējā spēka ziņā. Vācija ir tā bagātākā, bet lielāks garaspēks, manuprāt, sakņojas šeit, šajā Baltijas jūras krastā. Ja domāsim citādi, būsim lemti pazušanai, bet to taču mēs nevēlamies!
Par garaspēku jūs runājat arī savā tikko iznākušajā grāmatā "Jābūtības vārdi". Ieskicējiet, par ko tā ir, kādi ir tās tapšanas mērķi?
Tikko izdevniecība "Zinātne" laida klajā manu jaunāko monogrāfiju "Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā". Ceru, ka tā ir atspulgs kādas sabiedrības daļas iekšējai sāpei par to, ka nedrīkst nonicināt nacionālās valstis, ka Latvijā, kā rāda Satversmes preambula, ir jābūt savām vērtībām, ka pie mums pārlieku ir uzplaucis tehnokrātisms, birokrātija, patērētājsabiedrība.
Garaspēku veido arī humanitārās zinātnes, kuru nozīmi ir jānostiprina skolās, visiem jāmāca filozofija, ētika, jādod kultūru un reliģiju zināšanas. Varu iedomāties, ka grāmata nepatiks mūsu kreisajiem radikāļiem, kosmopolītiem un postmodernistiem, taču ir pienācis laiks arī jābūtības vārdiem, kas vairāk satur kopā valsti, vieno sabiedrību un iedrošina indivīdus jēdzīgākas nākotnes vārdā. Vēlos piebilst, ka ļoti iestājos par Eiropas Savienības drošu tālāku pastāvēšanu, jo mums jau nav citas ģeopolitiskās izvēles, kāda jau tika izdarīta 2004.gadā.
