Kopš 2021. gada beigām Krievija sāka savilkt savu karaspēku pie Ukrainas robežas, medijos pieauga komentētāju skaits, kuri vaicāja, – kas notiks? Skaidrojumi bira kā no pārpilnības raga, un tie joprojām ieņem dažādas formas – pie apvāršņa parādās jauni žurnālisti, politologi, ekonomisti, Kremļa intrigu pārzinātāji, bet jau ierastie notikumu Krievijā komentētāji, piemēram, bijušais čekists, tagad opozicionārs, Jurijs Švecs, ekonomists Andrejs Illarionovs, Kremļa iekšpasaules pārzinātājs Valērijs Solovejs, rakstniece un žurnāliste Jūlija Latiņina u. c., ik brīdi izdomā jaunus skaidrojumus par notiekošo. Latvijā aktīvi strādā Andis Kudors, Andris Sprūds, Ilga Kreituse, Bens Latkovskis, Arnis Kaktiņš un citi, vērtējot notiekošo no savas specialitātes, proti, vēstures, politikas zinātnes, žurnālistikas, socioloģijas, skatpunkta.
Filosofisku skatījumu ir maz, gandrīz nemaz. Iespējams, tāpēc, ka karš galvenokārt tiek uztverts kā militāri politiska norise un galvenās atbildes, kuras cilvēki grib dzirdēt, mēdz būt uz jautājumiem: “Kurā pusē Tu esi? Kurš un kad uzvarēs?” Pēc 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, komentētāju vidē sākās teju sacensība: “Es taču pirmais teicu, ka viņi iebruks! Vai es to neteicu jau pirms gada?”
Prognozēšana ir vajadzīga māksla, un, ja kādam ir lieliska intuīcija par procesu loģiku, tas ir tikai apsveicami. Tomēr vajag, lai tajā arī ieklausītos. Parasti modernajās sabiedrībās vairāk dzird masu troksni, nevis atbildes.
“Izrādes sabiedrība” jeb “publika”
Krievijas tautu (visus, kuri pieder šai valstij) negribas dēvēt ne par Krievijas sabiedrību, ne nāciju, ne dažādu tautību mistrojumu – pašlaik tā visdrīzāk ir “publika”. Šādu apzīmējumu izvēlos tāpēc, ka milzīga daļa Krievijas iedzīvotāju ir televīzijas skatītāji. Viņus iespaido dažādi ekrānmediji, bet daudziem nemaz nav sava viedokļa. Un šāda sabiedrība rīkosies pēc tādas dzīves loģikas, kas raksturīga publikai, nevis pēc reālas sabiedrības loģikas.
Interesanti, ka militārais analītiķis Oleksijs Arestovičs plašu ievērību ieguva ar to, ka viņa prognozes par Krievijas uzvedību, izteiktas pirms vairākiem gadiem, precīzi sakrita ar notiekošo 2021.–2022. gadā. Šķita, ka kāds pārdabisks spēks viņam rokās būtu iedevis Krievijas plānus. Varbūt tā arī bija, taču Arestoviča izklāstos bieži atskan frāze: “Secinu pēc procesu iekšējās loģikas… būs tā un tā.” Viņš runā par kultūras formām, jēgu un loģiku, kas analīzi padara saistošu. Raksturojot karu militāri politiskā skatījumā, ir svarīgi uzrādīt tanku skaitu, dzīvā spēka daudzumu, kara taktiku un stratēģiju utt., ko TV24 kanālā katru vakaru lieliski dara NBS rezerves pulkvedis Igors Rajevs. Tā ir fakticitāte – vajadzīga, skaidrojoša mācība.
Kāpēc karš ir jākaro? Tā jau ir filosofiski ētiska dilemma. Filosofija darbojas kā gara dzīves un kultūras formu loģika. Tās uztaustīšana atver acis arī militāristiem, valstu aizstāvjiem un politiķiem. Piemēram, filosofs Karls Popers Otro pasaules karu dēvēja par “atvērtās sabiedrības” cīņu pret “slēgto” jeb totalitāro sabiedrību. Atvērtais, brīvais pret slēgto, apspiedošo kā visa Otrā pasaules kara galvenais vērtību krustojums.
Par karu Ukrainā tagad raksta, ka tas ir līdzīgs, – Ukrainas demokrātija pret Krievijas totalitārismu. Ukrainas lūgums to atzīt par Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsti ir skaidrs solis eiropeisko vērtību un liberālās demokrātijas virzienā. Ukrainas iedzīvotāju patriotisms patiešām ir pasaulvēsturiskas nozīmes fenomens un liek domāt par nacionālas valsts vērtību.
Kāds ir Krievijas totalitārisms, ko tagad mēdz saukt par jauno fašismu (rašismu)? Vai Krievijas publika sacelsies, pati būdama apspiesta? Nē, nesacelsies, jo publika skatās, nevis saceļas pret varu! Skatītāji nemēdz būt revolucionāri, viņi vairāk ir zvilnētāji. Dažas Naši un citas grupas ar sarkanziliem karogiem maršē ielās (Interesanti, ka pat Vācijā, Kanādā, Grieķijā, bet grieķi viņus iekausta!). Maršēšana, braukšana auto kolonnās ir uz skatīšanos vērstai publikai vajadzīga performance, t. i., izrādīšanās. Viss notiek pēc sociālās loģikas principiem.
Filosofs Gijs Debors ir lieliski aprakstījis jēdzienu “izrādes sabiedrība” (La société du spectacle, 1967). Lūk, pēc 50 gadiem tāda ir gatava, turklāt ar kaujinieciski militāru ievirzi, Krievijā, uz kuras fona rietumnieku patērētājsabiedrības izrādīšanās skaistos lūpukrāsu reklāmrullīšos tāds nieks vien izskatās.
Būdami “publika”, Krievijas ļaudis neiziet ielās, neprotestē kā Navaļnijs, tajā nav intences, uz kuru 19. gadsimtā aicināja Markss: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Ekspluatācija nav motīvs, lai ietu ārā, jo jāpaliek iekšā, pie dārgā TV. TV visu pasaka un parāda, kā tas esot. Kritiķiem būtu jāsaprot, ka īstenā realitāte ir samainījusies vietām ar TV virtualitāti un apgriezusies kājām gaisā. Sociālie konstruktīvisti (Latvijā tādu ir papilnam), kuri sociālo realitāti atzīst par konstruētu, tagad var iet un pielaikot putinisko impēriju kā savas metodes kvintesenci, jo tur nav nācijas, bet ir publika.
Interesanti, ka Hitlera ideoloģijas uzvaru 1930. gados sekmēja tehnikas brīnums – radio. Putinam spēku dod televīzija kā rupors. Jāpiebilst, ka cilvēkus ietekmē ne tikai ļoti labi apmaksātie ekrānmediju virtuozi (no kuriem daži neticot tam, ko sludina, kā stāsta par Solovjovu Krievijas 1. kanālā), bet TV kā sociālā tehnika. Krievijā ir veikts diezgan ticams pētījums “ “Афина”, Исследование отношения жителей России к специальной военной операции РФ в Украине”, pieejams: www.extreamscan.eu. Pēdējos trijos mēnešos pirms kara sākuma vadošās Krievijas TV programmas spējušas mainīt attieksmi pret Ukrainu no pozitīvas 2021. gada novembrī (45%, negatīva – 43%) uz negatīvu 52% (pozitīva ir vairs tikai 35%) 2022. gada februārī, tādējādi sagatavojot augsni Ukrainas iedzīvotājus uztvert kā ienaidniekus. Pamatīgs infokarš bija sācies jau pirms 24. februāra. Infokarā vērojama metafora: ledusskapis pret televizoru – labklājības vērtību (pārtikas) pretstāve TV kā kara ideoloģijai.
Pētījumā “Аfina” var redzēt vēl kādu svarīgu lietu – tieši TV un internets ir tā robežšķirtne, kas sadala Krievijas sabiedrības viedokļus par/pret karu, nevis reģioni, darbs, dzimums vai vecums. Krievijā 2022. gada marta sākumā 71% izmantoja TV, tikai 28% to neskatījās. TV ietekme ir radījusi 68% kara piekritēju (neatbalstītāji ir tikai 16%).
“Afina” pētnieki secina, ka interneta vidē 34% atbalsta karu, 37% to neatbalsta. Tā ir vērā ņemama atšķirība no TV skatītājiem. Internets, kuru vairāk izmanto jaunatne, ar daudzveidīgiem kanāliem attieksmes veidošanā pret karu rāda viedokļu dažādību un šaubas.
Tātad globālā interneta pieejamības sekmēšana Krievijā, kā liekas, ir glābiņš no impērisma sloga. Tieši tāpēc vara to ierobežo. Internetam kā informācijas avotam vajadzētu būt maksimāli pieejamam Krievijas iedzīvotājiem, lai veidotu demokrātiskus uzskatus un tiktu vaļā no TV “dvakas” un kara veicinātājiem. Visu krievu sabiedrību uzskatīt par pilnīgi apmātu būtu pārsteidzīgi.
Citos pētījumos putinisma un kara atbalstītāju skaits jau ir ticis palielināts līdz 83%. Gribas domāt, ka infokara laikā varbūt vairs nevajag socioloģiju, jo cilvēki diezin vai atbild patiesi. Socioloģija, iespējams, pati ir kļuvusi par kara mākslu, jo runā ar publiku, nevis indivīdiem, kuriem būtu savs viedoklis.
Interesants ir Londonas Ekonomikas skolas 6. aprīlī veiktais pētījums, kuru izstrādāja Filips Čapkovskis (Philipp Chapkovski) un Makss Šaubs (Max Schaub), ar speciālu metodi atklājot, ka 15% aptaujāto neatbild, ko īstenībā domā, bet saka, kā varai vajag. Viņu secinājumos parādās, ka tikai 53% respondentu atbalsta karu Ukrainā, taču žēl, ka viņu aptaujātie galvenokārt ir jaunatne, kura sēž pie datora, nevis viss plašais spektrs. Tātad valstī kopumā kara atbalstītāju ir vairāk par pusi, bet ne 83%.
Franču filosofs Žans Bodrijārs 1981. gadā uzrakstīja grāmatu par simulakriem un simulācijām. Visi šie TV stāsti un tēli ir spilgti simulakri (šķietamais, ko uztver kā reālo), kas nav klasiski feiki (fake), jo to ietekme ir iegūta nevis ar blēdības palīdzību, bet ar citas realitātes radīšanu. Simulakri ir apveltīti ar vizuāli estētiskas, ideoloģiski piesātinātas ticības spēku, lai kā reālo attēlotu to, ko rāda un saka. Tā ir virtuāla pasaule, kuru cilvēki pieņem par vienīgo reālo. Ir populārs izteiciens: “No [bijušās] realitātes tagad ir palicis tikai tuksnesis!”
Kāpēc Putins baidās Krievijā izsludināt mobilizāciju? Tāpēc, ka tā publiku no vizuāli virtuālās dzīves iemetīs ciešanām pakļautās reālās dzīves sfērā. Cilvēks, “kurš mīl ekrānu”, var nosisties, un to viņš neparko negrib. Tāds kritiens ir baigs – kā izkrist no piektā stāva. Tāpēc cilvēki dzīvo kā publika karam. Krievijas varai cilvēku trakā mīla pret TV patlaban ir veiksme, atbalsts viņu vadībai, jo tā ir estetizēti politiska dzīves forma, par kuru pati publika domā, ka tā ir ārpus politikas.
Kara politikai pieder šausmas TV ekrānā, taču tās ir vizuālas šausmas – kā datorspēle, psihes uzbudinājums, virzība uz bezapzinātajām nāves un dzīvības konfrontācijas alkām –, bet tikai kā spēle, jo tas “taču nenotiek ar mani”. Ukraiņu ideologi min skaitli 20 000 – ap 20 000 bojāgājušo krievu karavīru, kurus kā miroņus lielajā Krievzemē vajadzētu sajust kā bēdu. Tas skan nelāgi, taču viņu ir par maz (sadedzināti pārvietojamajās krematorijās, pamesti Ukrainā uz lauka, noslēpti utt.), lai kara publiku novestu pie kara realitātes.
Tas, ka Krievija ir “publika”, vēl vairāk redzams viņu izmantotajā valodā. Kara laikā mēdz būt rupja, emocionāla valoda, ideoloģiski piesātināti izteikumi. Taču Krievijas vara realizē slēpto valodu, eifēmismus. Kurš izgudroja, ka nedrīkst teikt “karš”, bet jāsaka “speciāla operācija”? (Izklausās pēc galma bijušā ideologa V. Surkova jociņiem, taču šis “kungs” esot aizvākts no varas gaiteņiem.)
Slēptā jeb šifrētā valoda ir viena no totalitāras iekārtas pazīmēm, kuru lieliski atmaskoja Viktors Klemperers grāmatā “LTI. Trešā Reiha valodas filologa piezīmes”. Par Krievijas–Ukrainas karu var uzrakstīt tieši to pašu un vēl vairāk, jo klāt nāk aizrautība ar vizualizāciju – video, foto, TikTok ainiņām kā kara valodu. Tā nav īsti dezinformācija, bet veids, kā kara valoda funkcionē publikai, kura to identificē ar realitāti.
Par varas baudu
Jāmin arī tāds fenomens kā bauda. Krievija kā publika vēlas baudu un to iegūst. Nav runa par kādu militāru uzvaru, bet identifikāciju. Tas ir psihoanalītiski saprotams kultūras aspekts. Šādu lietu sauc par “sublimāciju” – kad kaut kā trūkst, to aizvieto (sublimē) ar ko citu. Kad Krievijai trūkst normāla, cilvēciska progresa, to aizvieto ar krieviskuma pašapziņas celšanu, cenšoties izmantot citas nācijas pakļaušanu. Sublimācija, ja tā tiek pareizi un spēcīgi vērsta, dod baudu.
Cilvēks kā dzīva, miesiska būtne vēlas baudu, apmierinājumu, pieklājīgi to sauc par “laimi”. Pastāv dažādi baudas veidi: ķermeniska, miesiska, garīga, intelektuāla, estētiska, seksuāla, varas, vardarbības utt. Katrs dzīvē ir ieguvis kādu kripatiņu baudas un zina, par ko ir runa. Cilvēkam pēc dabas ir dota tieksme vairot baudas un mazināt ciešanas (protams, sev). Nav lielas atšķirības – pirmais vai divdesmit pirmais gadsimts. Tāpēc ir filosofi un teologi, kuri patlaban saka, ka cilvēciskā būtne gadu tūkstošos nav mainījusies. Tiktāl viņiem ir taisnība – baudas gūšana ir dzīvošanas princips.
Aplūkosim divu baudas veidu sadursmi un savijumu – varas baudu un patēriņa baudu (to var saukt arī par labumu baudu). Šis karš piedāvā iniciēt notikumus ap abām baudām. Krievijas publikai tas ļoti spilgti un pārliecinoši piedāvā varas baudu, un tā ir kaislīga, spēcīgi uzbudinoša lieta – līdzdalība impēriskajā apziņā.
Jautāsiet: “Kādas varas, kam Krievijā ir vara? Tikai pašam Putinam!” Taču tā nav taisnība. Krievija tagad spilgti realizē izteiktu impēriskas varas tieksmi un tajā ievelk visu, ko spēj. Šī tieksme drīzāk ir no cara laika, nekā saistīta ar ļeņinisko revolūciju, padomju varu. Putins uzbrūk Ļeņinam (kas par pavērsienu, kā publika to sagremos?) nevis par sīkumiem, bet konceptuāli. Ļeņins nāca no “apakšas”, revolūciju Krievijā uztaisīja kā maidanu, sajauca kārtis krieviskajai impērijai, grāva tās diženumu, vēl iekūlās pilsoņu karā utt. Tikai impēriskā, cariskā, pašapziņas pilnā līnija Krievijā ir vajadzīga, nevis šis boļševistiskais, sākotnējais juceklis. Varas vertikāles aizskaršana, nākot “no ielas”, ir bīstama, tāpēc maidans Ukrainā Krievijas acīs bija īpaši bīstams.
Katrs krievs savā abstraktajā tēlā ir dižs, pievienojieties mums, un arī jums kā tautietim tiek atļauts identificēties ar šo diženumu, varu, pārākumu pār citām valstīm un jebkuru cilvēku, kurš nepieder Krievijai. Krieviskā izredzētība! Tā ir dalīšanās ar varas sajūtu, kas dod baudu. Nemateriālu, zemapziņas baudu.
Nevajag to novērtēt par zemu – tas būtu naivi. Šī iedēstītā varas bauda var būt sakne nākamajam, paplašinātajam karam, ekspansijai, izredzētībai, kura vēl nav maksimalizēta. Šādu gājienu ar izredzētības sajūtu pasaule pieredzēja jau ar Hitleru, tikai viņa ideoloģija teorētiski bija dziļāk izstrādāta nekā putiniskā.
Ir zināms, ka Krievijas ZA institūtiem pēdējos gados tika pasūtīta civilizāciju ideoloģija. Kad Filosofijas institūts Maskavā sāka stāstīt, ka pasaulē ir dažādas civilizācijas un katrā ir kas labs, direktoru gāza, tādā stilā rakstītais tika uzskatīts par nepareizu, jo vajag stāstu, kurā Krievija ir īpaša, citus aplaimojoša civilizācija. Multikulturālisms neder.
“Krievu pasaules” ideja arī “pačākst”, jo tās interpretācijā nereti taisās respektēt kāda reģiona īpatnības, kas grauj diženumu. Kļūst redzams, ka Krievijas karam Ukrainā nav viltīgas filosofiski ideoloģiskas bāzes, izņemot izredzētības tēmu un slāvu identitātes vienādošanu. Ja Krievija būtu tā īpašā civilizācija, tad vajag pateikt, ko tā dos visai pasaulei. Kā izrādās, ideoloģija nav bijusi nobriedināta varas dzīlēs un jāiztiek ar saukļiem un “brošām”, turklāt nākas mainīt stāstus, kāds ir bijis militāristu mērķis Ukrainā.
Krievijas publikai, kurai īsti nekā nav, tiek piedāvāta “impēriskās varas bauda” ar zīmēm. Katrs var sev piespraust Georga lentīti, krāsot “Z” burtu uz mašīnām (redz, kā, baidieties), vicināt karogu. Varas baudas maksimums nenoliedzami parādās rīcībā, kuru sauc par Bučas fenomenu – slepkavot ukraiņus un vietējos krievus, sievietes, bērnus, vecīšus. Jo vājāks stāv pretī, jo lielāks sadisms pret to.
Krievijas karavīri, kuri nav identificējušies ar varas baudu, varbūt atturas no vardarbības pret civilajiem un ievēro tā saucamos “kara noteikumus” – karot tikai ar militāru pretinieku. Taču šis nav klasisks karš, kurā militāristi ietu pret militāristiem. Klasikas laiks ir beidzies, pastāv postmodernās baudu sabiedrības, kurās nogalināt, ņirgāties, izvarot, tīšuprāt sagraut mājokļus, mašīnas, visas normālās dzīves lietas, kādam okupantam dod baudu. Tas tiek stimulēts no Krievijas varas puses (kā pierāda par kara noziegumiem savāktās liecības).
Vai ar labumu ierobežošanu būs gana
Labu dzīvi rada divu baudu kombinācija – vara un labumi. Taču Krievijā abus bija sagrābuši oligarhi. Vispārākajā pakāpē tie pieder prezidentam Vladimiram Vladimirovičam. Daļu no labumiem pēdējos 10–15 gados cilvēki Krievijas lielpilsētās tomēr dabūja, kad valstī ieplūda naftas un citu energoresursu nauda. Pilsētās viens pēc otra atvērās smalki restorāni, spa, kosmētikas veikali, bija pieejama laba ārstniecība, ceļojumi.
Rietumu sankcijas šos labumus tagad mēģina atņemt. Tomēr sankcijas iedarbojas lēni, un bauda no labumiem nav bijusi visaptveroša parādība, ja raugās uz visu lielo Krieviju kopumā. Večuks kādā Aizbaikāla ciematiņā, kad viņu intervē TV, saka, ka pilnībā atbalsta Putinu, karu Ukrainā, jo tā ir valsts varenība, bet pašam no labklājības tik vien ir ticis, ka divām vistām izperinājušies cālēni. Arī labi. Tā ir pierasts dzīvot.
Tagad augsta likme ir jautājumam – vai piedāvātā varas bauda, identificējoties ar Putina ideoloģiju un atbalstu karam, nebūs stiprāka par tiekšanos pēc labumu baudas? Vai sankcijas iedarbosies uz psihi? Labumi zudīs, bet varbūt varas bauda tos kompensēs ar savu vilinājumu? Ja varas bauda būs stiprāka, tad visiem Krievijai apkārt dzīvojošajiem draud ilgstoši kari. Režisors Aleksandrs Rodjanskis radio DOLIN (13.04.2022.) saka: “Kamēr pastāv impēriskā apziņa, Krievija ir bīstama.”
Patērētājsabiedrība ienāca Krievijā, bet ne visur. Varlamova un Dudj’a raidījumi rāda briesmīgi nabadzīgas sādžas. Vai publika tur spēj iztēloties, ka viņiem vajag baudas, ko dod labumi, kaut vai silto ūdeni, jaunu mašīnu, nemaz nerunājot par tūrisma braucienu uz Parīzi? Diezin vai. TV pirmais kanāls piedāvā identificēties ar Superkrievzemi, kura uzvarēšot karā pret kaut kādiem ukraiņu nacistiem, un tas, iespējams, ir labāk saprotams notikums nekā “redzēt Parīzi un mirt”. Turklāt, kāda Parīze, ja 72% Krievijas iedzīvotāju nav ārzemju pases (Levada centrs, 2016) un iespējas ceļot.
Varbūt Krievijā savu vārdu kaut kad teiks potenciālā vidusšķira, kurai nav bijis ļauts izaugt kā šķirai. Programmētāji, interneta vidē mītošie speciālisti, pat dāmiņas, kurām tagad atņēma Instagram? Nevis strādnieku šķira, kā gribēja marksisti, bet patērētāju šķira, kas jau ir sajutusi labumu smaržu. Būs pārmetumi varai, kāpēc esam sākuši dzīvot sliktāk, – cukura nav, ceļot vairs nevaram!
Taču pagaidām, kā to vēro socioloģija, nekas tāds nesākas. Tāpēc, ka identifikācijas bauda ar varu ir sapīta ar bailēm no īstās varas. Jāpadomā, kāpēc 500 Krievijas lielāko universitāšu (kurām pietrūkst līdzekļu) rektori parakstījās zem vēstules “urrā, Putina režīmam!”. Nevis kritiski paprasīja budžeta līdzekļus, piemēram, no militārā aparāta, kur tie tagad izgaist nebūtībā.
Neviens nezina, vai varas bauda jeb putiniskā ideoloģija patiešām pieveiks šo publiku līdz galam un tā pilnīgi padosies šīs baudas tīksmei. Bet uz to virzās. Šobrīd baudu stratēģija ir kara ideologu rokās – atmodināt zvēra instinktus. Ir noteikti sodi, apturēta opozīcija. Labāk nebūs. Pat ja nomainītu patvaldnieku, šajā karā starp baudu variantiem nekas nemainītos, jo tas nav viena cilvēka rokās. Sociālā loģika ir iedarbināta, kuģis peld.
Izskatās, ka Krievijas kultūrā strauji tiek atmodināti sen ieliktie motīvi: “Mēs esam visdižākie! Vardarbība atnesīs mūsu iztēloto taisnīgumu.” TV un filmu industrija pie tā piestrādā. Filmas “Brālis” (rež. Balabanovs) varonis Daņila ir šis varas baudas tēls, kurš šauj bandītus, pats pie tiem piederot, un tajā tiek mēģināts saskatīt kaut kādu ceļu uz taisnīgumu. Savukārt Ukrainā filma “Brālis” esot skatīta ar aizdomām. Filma dod identifikācijas – čečens ir terorists (Čečenijas kara laikā), ukrainis ir nacists (tagad). Pat Puškins daļā darbu ir šovinistisks, impērisks, un ir laiks to atgādināt. Labumos dzīvojošajiem eiropiešiem tas ir nesaprotami, un tā ir liela kļūda. Krievija sevi patiešām ir uzbūvējusi citādu, publikai identificējoties ar varas baudu.
Labumu baudas pārņemtie Rietumi
Kāpēc mums, Rietumos, tā nav? Tāpēc, ka mēs sludinām demokrātiju, kuras princips ir varas maiņa. Demokrātiskās iekārtās vadību pārvēl, nomaina koalīcijas, daudzos amatos pat neļauj aizsēdēties. Tas ir princips, lai neļautu saplūst ar varas baudu! Šis pat ir būtiskāks princips nekā demokrātijas dotā iespēja diskutēt, izteikt savu viedokli, runas brīvība. Runāt jau var, tikai jāsaprot, ka bieži neviens to neņem vērā.
Rietumu sabiedrības ir iegrimušas labumu baudā. Tas nemaz nav tik labi, kā paši domājam. Atcerēsimies, ka Latvijas iedzīvotāji ap 1990. gadiem ļoti vēlējas dzīvot tikpat labi kā Rietumos. Trīsdesmit gados ir daudz sasniegts, lielveikali ir pilni ar mantām, ir mašīnu pārpildītas ielas, ceļotāji no Latvijas ir redzējuši pat Antarktīdu, nemaz nerunājot par Eiropas lielpilsētām. Latvijas valsts dokumentos ir ierakstīts ceļš uz sociālās labklājības valsti. Ar sociālo vienlīdzību gan diezin kā neiet, nabadzīgo iedzīvotāju procents ir pārāk augsts, arī Džini koeficients.
Tomēr, vērojot mūsu sabiedrību, šķiet, ka ir iekosts labumu baudas pīrāgā. Tagad, kad priekšplānā iznāk bailes no kara, kas var atvelties uz Baltiju, daļa iedzīvotāju ir ar mieru samazināt tēriņus un nesavtīgi palīdz ukraiņiem. Tauta šeit vēl nav tik dziļi ieslīgusi tīksmē pēc labumiem kā daļa Rietumvalstu pilsoņu. Ungārija, daļēji arī Vācija, Austrija patlaban cenšas saglabāt iespēju pirkt energoresursus no Krievijas (praktiski finansējot viņu kara izdevumus). Tas nozīmē patērētājiem (demokrātijā tie ir arī vēlētāji) nodrošināt dzīvokļos siltumu, mašīnās degvielu, redzēt IKP pieaugumu, un biznesa peļņu, t. i., dzīvot ierasti. Tas rada aizdomas, ka labumu sabiedrībā ir grūti ar uzupurēšanos kādu citu vērtību, piemēram, Ukrainas brīvības, labā. Labumi ir labi, taču tie sasilda tik daudz, ka tiek aizmirsta patiesība, – pasaule sastāv ne tikai no labumiem, bet arī no ciešanām, uzupurēšanās un mīlestības.
Jauna Gribas laikmeta sākums
Ukraina pašlaik ne tikai karo, bet arī audzina pasauli. Tomēr pasaules vēsturiskajā gaitā patlaban ir iesaistījušies vēl lielāki “pūķi” nekā karš Ukrainā. Šo pavērsienu piedāvāju nosaukt par jauna Gribas laikmeta sākumu. Kad valda griba, dzīves formas mainās – vairāk spēka, lielāki izaicinājumi, mazāk argumentācijas utt.
Ja ar ļoti plašu skatu raugāmies uz laikmetu maiņu, tad jau kopš skolas laikiem visi zinām – bija Apgaismības laikmets, pēc tam tehnoloģiju laiks, 20. gadsimta kari, un tad 21. gadsimta cilvēce vēlējās būt miera laikos. Taču mūsdienās tas nav izdevies. Kāpēc?
Filosofijā ir pazīstamas divas cilvēka spējas – prāts un griba. Apgaismība ir tipisks prāta laikmets. Tajā paredz krāt zināšanas un prasmes, darbībām ir cēloņi, rīcībai vajag mērķus, idejām – argumentus. Apgaismība nebeidzas ar 19. gadsimtu, tā ir klātesoša katrā uz prātu balstītā sabiedrībā, arī Latvijā.
Taču prāts nav tas, kas valda vienmēr un visur. Kur ir runa par spēku, tur ir griba. Griba–spēks–vara ir mūsdienu 21. gadsimta “svētā trīsvienība”. Turpretī patērētājsabiedrībās dzīve ir nevis cīņa, bet gan patērēšana. Šādas sabiedrības nav stipras tādēļ, ka labumi tiek pavairoti, piedāvāti un doti, – tie tikai jāpaņem, jāsamaksā, un pie tiem pierod. Ekonomiskā, finansiālā, kultūras situācija attīstās, jo tā ir sakārtota ar prātu un zināšanām. Pat darba stundu skaits tiek samazināts, lai pagarinātu brīvdienas. Tiek solīta izlīdzināšanas nauda bez darba (ideja dot katram mēnesī 500 eiro)! Protestantiskā darba morāle pazūd. Laiks, kad darbs bija jēga, arī pazudīs. Kas patērētājiem nāks tā vietā? Nezinām. Dzīves forma no varoņstāstiem ir pārvirzījusies uz ķermeņa tīksmi un labumiem. Egils Levits jau pirms sava prezidentūras laika pareizi rakstīja, ka tas, ko mums vajag, ievērojot gribas laikmeta tuvošanos, ir valstsgriba.
Labklājības sabiedrību augstais līmenis priecē cilvēkus, taču padara nevērīgus pret visiem tiem, kuriem prevalē griba. Mūsdienās daudz runā par ģeopolitiskām pārvirzēm, par multipolāriem varas centriem, kuros koncentrējas griba. 21. gadsimtā tāda noteikti ir Ķīna. Ja piederam ES, tad vēlamies, lai Eiropa būtu viens no šādiem centriem, nevis tā “vecmāmiņa”, par kuru savā runā Eiropas Parlamentam vēstīja pāvests Francisks. Vēl vairāk –, lai ES būtu savas robežas, griba sevi aizsargāt, savi militārie spēki (NATO ietvarā).
Gribas laikmetā daudz kas notiek citādi nekā tad, kad dominē saprāts. Nevajag argumentus, jo griba vienkārši grib. Tāda ir pasaules vēstures skola, jo gribas laikmeti ir bijuši ne vienu reizi vien. 20. gadsimta pasaules karu laikā šķita, ka gribai ir vajadzīga pamatojoša ideoloģija (ne velti hitlerieši piestrādāja pie āriešu pārākuma idejas, lai kaut kā argumentētu savas darbības).
Šobrīd putiniskajai ideoloģijai vairs nav nepieciešami argumenti – tā grib, vienkārši grib savu varenību, un lai to iegūtu, grib iznīcināt ukraiņu nāciju un valsti. Eiropā gribas gribēšana nekad nav bijusi tik baiga, ārpus saprāta zonas. Agrāk prāts nereti ir ticis pielikts pie kalpošanas gribai, tagad pat tas vairs nav vajadzīgs.
ES ar zināšanu sabiedrības un zināšanu ekonomikas ideju 2010. gados paaugstināja prāta lomu. Kur “izčākstēja” šī ideoloģija? Arī Latvijā, arī attiecībā uz zinātni.
To nomainīja cits konstrukts – zaļais kurss –, kas netiek īstenots, jo bija pandēmija, un tagad ir karš Ukrainā. Eiropeiskais konstruktīvisms spēlējas ar idejām kā būvklucīšiem. Taču neievēro vienu lietu – gribas laikmetā neder trausli klucīši, bet ir vajadzīga stingra, ar pašapziņu apveltīta stāja – spēja gribēt! Nevajag četrdesmit telefona zvanus no patērētājsabiedrībā grimstošo valstu puses, zvanot tam patvaldniekam, kurš savu iecerēto impēriju nolēmis balstīt uz varas baudu. Gribas laikmetā atkal vajag Eiropas varoņus, spēku un pašpārliecinātību.
