Eiropas sociālās un kultūras identitātes pamatos ir kristietība, no kuras eiropieši pakāpeniski novēršas. Diženās idejas, kuras reiz iedvesmoja Eiropu, kā pauž pāvests, ir zaudējušas savu pievilcību. Saka, ka divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams. Vai ir iespējama Eiropas atgriešanās pie saviem kristīgajiem pamatiem, to mūsdienīga renesanse?
Domāju, ka atgriešanās jeb renesanse Eiropā būs. Un tieši to sekmēs satikšanās ar citu kultūru spēku, kas nav iegrimušas tik dziļā postmodernismā. Eiropai ir daudz saprāta un kritiskās domāšanas, lai pārvarētu to, kas neved uz labu. Patlaban šāda pārvērtēšana ir sākusies. Filozofijas jomā redzu, kā notiek aicinājumi veidot metafiziku no jauna, no kuras bija jau atteikušies. Relatīvisms daudzus ir nobaidījis. Gribas stabilitāti.
Man gribētos ieraudzīt un saprast konkrēto humānismu, ko pauž, piemēram, Tu Veimings Ķīnā, parādot konfuciānisma morālās vērtības: cieņu, darbīgumu, uzticību. Man gribētos ieraudzīt apgaismoto liberālismu, kas Eiropā ir kantisks, Kanta filozofijas vēstnesis, man gribētos atkal atgriezties pie klasiskās mākslas skaistuma un apstāties, pārtraukt neglītuma estētikas dievināšanu, attīstīt ideju par labā, skaistā un patiesā vienību. Jājautā, vai tad šis sengrieķu gars nav atmodināms? Arī kristietībā ir lielas vērtības, tās pašas manis minētās cilvēktiesības būtībā sakņojas kristīgajā cieņā pret cilvēka personu.
Arī pāvesta runas akcents ir cilvēks, indivīds kā galvenā vērtība. Latvija no šā gada janvāra uz trim gadiem ievēlēta par ANO Cilvēktiesību padomes locekli. Varbūt jums ir kādas rekomendācijas darba akcentiem šajā postenī?
Cilvēktiesību filozofija ir labākais, kas 20.gadsimtā ir radīts. Taču nevajag šīs tiesības sadrumstalot, pārtaisīt par 10000 tiesību kopumu, dezorientēt cilvēkus, spēlējot ar tām politiskas spēles. Jāattīsta cilvēktiesību antropoloģija un ētika, jāpaskaidro, ka cilvēktiesības nav tikai un vienīgi jurisprudences un politikas sastāvdaļa - to izpratne jāpaplašina līdz dzīvesveidam, ka cilvēks dzīvo labu dzīvi, zinot savas tiesības un veicot savus pienākumus. Jāmāca par tiesībām reizē ar mācību par cieņu. Es ieteiktu Latvijas pārstāvjiem iestāties par plašas, filozofiski ētiskas cilvēktiesību izglītības sistēmas ieviešanu visā pasaulē, sākot ar Latviju.
Indivīda vērtības nenovērtēšana lielā mērā radusies eiropiešu šībrīža utilitārās, pragmatiskās attieksmes dēļ pret teju it visu. Cilvēks tiek vērtēts galvenokārt ekonomiskā aspektā. Arī izglītību un zinātni, kā redzam tepat Latvijā, vērtē pēc tā, cik lielu naudisko, ekonomisko atdevi no tām var iegūt. Eiropas racionalitāte nomāc tās garīgumu. Te vietā ir jautājums: cik racionāla ir racionalitāte bez garīguma?
Racionalitāte bez garīguma nav nekas. Humanitārās zinātnes ir tikušas un tiek pazemotas, prasot no tām naudā aprēķināmu ekonomisku labumu. Atbalsta trūkums zinātnei, it īpaši es gribu runāt par atbalsta trūkumu vēsturniekiem, literātiem, filosofiem u.c., ir Latvijas specifiska dīvainība. Mūsu valstī politiķi ilgstoši realizē ekonomiskā pragmatisma doktrīnu, aizraujas ar neoliberālisma absolūtā tirgus doktrīnām un pilnīgi neapjēdz, ka cilvēks nav tikai un vienīgi darbaspēks vai patērēšanas subjekts.
Par to es brīnos jau sen un domāju, ka šis ekonomiskais pragmatisms vienreiz smagi atriebsies valsts vadībai, kad ļaudis pateiks, ka šāda domāšana bez humanitārās saprašanas ir pilnīgi un galīgi nepieņemama. Jau tagad, emigrējot no Latvijas, daudzi pasaka, ka visaizskarošākā nav bijusi vis nabadzība, mazās algas, bet gan gadu desmitu garumā valsts vadības nelāgā izturēšanās pret cilvēkiem, aizmirstot par jēgu un vērtībām. Citiem vārdiem sakot, tas ir attieksmes jautājums; nevis pasmīnēt, ka to mazo pensiju jūs paši esat pelnījuši, tagad kuļaties, kā mākat, bet gan parādīt cilvēcisku ieinteresētību. Kristieši teiktu pavisam nemodernu vārdu - žēlsirdību.
Modernā leksikā to sauc - sociāli atbildīga valsts. Ekonomiskais pragmatisms ir auksts, matemātisks, un, ja tas vēl savienojas ar korupciju, birokrātiju, netaisnību, tad cilvēka nozīmes nenovērtēšana ir acu priekšā. Pareizi formulējāt: "Cilvēks tiek vērtēts galvenokārt ekonomiskā aspektā." Gribētos visiem šiem ekonomiskajiem un politiskajiem pragmatiķiem, šiem IKP tabulu dīdītājiem un procentu rēķinātājiem likt izlasīt vismaz vienu filozofijas grāmatu - kas ir cilvēks un kāpēc viņš vai viņa dzīvo?
Cilvēka tiesības un tolerance pret dažādām minoritātēm ir būtiskākās eiropeiskās vērtības. Tādējādi varētu domāt, ka tās jāvairo bez ierobežojumiem, taču praksē Rietumu pasaulē vērojama tendence prasīt arvien plašākas individuālās tiesības, kuras sāk jau nonākt pretrunā kolektīvajām interesēm un vērtībām. Kā raugāties uz šo pretrunu?
Par šo pretrunu runāja pāvests Francisks. Jā, tāda ir izveidojusies absolūtā kaislībā pret neoliberālisma dogmām - es, tikai es un vēlreiz es pats. Citi lai paiet malā. Tas bojā dzīvi, sabiedrību, nenes kopīgo labumu. Ir pēdējais laiks attapties un sākt lietot vārdiņu "mēs", "tauta", mūsu kopīgais labums. Jo citādi sairsim molekulās un izšķīdīsim.
Ko par Eiropas Savienības spēju pieturēties pie savām vērtībām, jūsuprāt, pasaka Krievijas-Ukrainas krīze. Ko tā liecina par Eiropas Savienības vienotības dzīvotspēju?
Domāju un ceru, ka nenormālās Krievijas un Ukrainas attiecības, Krievijas karavīru un militārās tehnikas atrašanās Ukrainas valstī, Krimas okupācija atmodināja Eiropas Savienības politiķus, arī tautas, jo nevienam nenāca prātā, ka tā var notikt 21.gadsimta sākumā.
Eiropas Savienībai ir jābūt dzīvotspējīgai, tas ir arī mūsu – Latvijas – interesēs, jo ģeopolitiskas jukas ir bīstamas visai pasaulei. Tāpēc, domājams, Eiropas Savienībā nostiprināsies kopīgā izjūta, arvien vairāk un ātrāk veidosies kopīga reakcija uz skarbiem notikumiem. Un tas ir vajadzīgs, citādi Eiropas Savienība bija pārāk nevienota un pārāk daudzveidīga, raugoties primāri uz savām ekonomiskajām interesēm. Tagad tā sāk sevi vairāk apzināties kā ģeopolitisku spēku, atbildīgu par cilvēciskajām vērtībām un mieru.
Vai Valsts prezidentam Andrim Bērziņam kā Latviju un Eiropu pārstāvošai figūrai, jūsuprāt, vajadzētu braukt uz 9.maija svinībām Maskavā?
To viņš izlems pats kā Valsts prezidents. Es atbalstu viņa atturēšanos sniegt atbildi, jo līdz maijam vēl daudz kas var notikt.
Rietumvalstu raižu fokusā pēc aukstā kara nepārtraukti ir bijis islāmistu terorisms; nupat sevi pieteikusi izteikti antirietumnieciskā "Islāma valsts". Cik lielā mērā, jūsuprāt, patlaban ir pamats to visu uzlūkot kā civilizāciju sadursmi, par kuru savulaik runāja Semjuels Hantingtons, sakot, ka atšķirīgās kultūras un reliģiskās identitātes būs galvenais iemesls konfliktiem pasaulē pēc aukstā kara?
Jā, Hantingtons norāda uz kultūru un reliģiju pretrunām, taču, manuprāt, bieži vien viņu mēdz interpretēt pārspīlēti. Ir pierasts domāt, ka konflikti pasaulē balstās pretenzijās uz dzīvestelpu, finanšu, ekonomisko interešu sadursmēm. Hantingtons turpretī norādīja, ka civilizāciju pamatā ir noteiktas kultūras un reliģijas, kuru atšķirības vajag ņemt vērā, novērtējot pasaules procesus. Vienkārši sakot, civilizāciju dziļākie pamati sakņojas reliģijās, un to atšķirības turpina iespaidot starpvalstu attiecības arī mūsdienās.
Hantingtonu nevajag saprast tā, it kā viņš paredzētu trešo pasaules karu un civilizāciju neizbēgamas sadursmes. Viņš tikai parāda iespējamos "pūznīšus", konfliktu vietas, sakot, ka tās veidojas uz civilizāciju satikšanās robežām. Viņa pasaules kartes ir trāpīgas un analītiķiem vērā ņemamas.
Domāju, ka "Islāma valsts" rosīšanās nav nekāda civilizāciju sadursme, tas būtu pārāk spēcīgi teikts un neprecīzi. Islāma radikālais atzars pasaulei par postu patlaban ir ieguvis spēku, taču jāņem vērā, ka daudzi musulmaņi nebūt neatbalsta šādas vardarbīgas izrīcības. Es izteiktos daudz piezemētāk – patlaban notiekošais, arī tā dēvētā "Islāma valsts", nav civilizāciju konflikts. Tās ir bruņotu, agresīvu radikāļu aktivitātes, nevis islāms kā tāds kopumā.
Pasaules civilizācijām ir jādzīvo mierā. Tas ir visas cilvēces interesēs, tādēļ 21.gadsimta perspektīvai jāsakņojas saprātā, kultūru mijiedarbībā, reliģiju savstarpējā cieņā un cilvēka kā personas vērtības atzīšanā. Eiropiešiem ir raksturīga ticība saprātam, tāpēc tam, skatoties nākotnē, jābūt mūsu civilizācijas vadmotīvam.
