Pasaules valstis šobrīd saskaras ar ievērojamām ārpolitiskām un iekšpolitiskām pārmaiņām. Eiropas Savienība stāv "Brexit" priekšā un meklē nākotnes scenārijus. Vai Latvija, jūsuprāt, šajā situācijā ir pietiekami skaidri definējusi savas intereses, ārpolitiskās darbības mērķus un līdzekļus to sasniegšanai?
Nevajadzētu raudzīties uz starptautiskajā vidē notiekošo kā uz kaut ko tādu, kam vajadzētu pastāvēt mūžīgi, – starptautiskā sistēma, valstis un to intereses mainās. Spēcīgāks un izturīgāks ir nevis tas, kurš vēlas saglabāt status quo, bet tas, kurš ir spējīgs piemēroties notiekošajam. Taču ir pastāvīgas, noturīgas tendences, kuras saglabāsies arī nākotnē. Viena no tām – globalizācija, kuras pastāvēšanu nodrošina starptautiskā tirdzniecība, mūsu komunikācijas veidi, zināšanu pārnese no vienas valsts vai sektora uz citu. Iepriekšējā tendence, ka globalizācija bija saistīta ar pieaugošu savstarpēju atkarību, noteikti mazināsies, valstīm ir nosliece vairāk raudzīties uz iekšpolitiku. Tomēr tas nenozīmē, ka tās būvēs uz robežām žogus un viena ar otru nesarunāsies.
Latvijai ar lielajiem ārpolitiskajiem mērķiem, prioritātēm viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Latvijas ārpolitika balstās, pirmkārt, savu iedzīvotāju drošības garantēšanā. Sevišķi pēc Ukrainas konflikta sākšanās 2014. gadā Latvja ir ļoti mērķtiecīgi darbojusies šīs prioritātes īstenošanā. Arī mūsu sabiedroto valstu loks ir tāds, kurš šo drošību spēj uzturēt.
Otra lielā prioritāte Latvijas ārpolitikā saistīta ar starptautiskajā vidē rodamo iespēju izmantošanu nacionālās labklājības vairošanā. Arī šajā jomā, domāju, mūsu valsts pēdējā laikā ir bijusi diezgan veiksmīga. Ekonomika kopumā labi pielāgojusies jaunajai situācijai, kurā darbojas ES noteiktās sankcijas Krievijai un tās pretsankcijas. Latvija jau laikus bija sākusi strādāt pie jaunu tirgu atklāšanas. Ņemot vērā, ka šis process prasa vidēji septiņus astoņus gadus, jaunu ekonomisko iespēju pavēršanās tikai tagad sāk pa īstam uzņemt tempu.
Trešā lielā Latvijas ārpolitikas prioritāte ir mūsu pilsoņu aizsardzība ārvalstīs, pie kā Ārlietu ministrija un valdība kopumā ir aktīvi strādājušas, tagad, notiekot sarunām par "Brexit", konsekventi uzstājot, ka Latvijas pilsoņu tiesības Lielbritānijā nedrīkst tikt ierobežotas arī pēc šīs valsts izstāšanās no ES. Tāpat arī diasporas jautājums mūsu ārpolitikā ir ļoti klātesošs. Informējot Latvijas iedzīvotājus, kā rīkoties dažādās situācijās ārvalstīs, nupat sākta kampaņa "Ceļo droši". Latvija ļoti noturīgi ir īstenojusi Austrumu partnerību – sadarbību ar Ukrainu, Gruziju, Moldovu. Tātad Latvijas ārpolitiskās prioritātes tiek visai konsekventi īstenotas.
Kā, jūsuprāt, vērtējamas Latvijas spējas, resursi savu ārpolitisko interešu īstenošanā, ņemot vērā, ka pasaules ģeopolitiskās aktualitātes patlaban raisās ne vien Eiropā, bet arī ASV, Tuvajos un Tālajos Austrumos un citur?
Mazajām valstīm vienmēr pietrūks resursu savas ārpolitikas īstenošanai – tā ir aksioma, saistīta ar ierobežotiem finanšu un cilvēku resursiem. Šajos ierobežotu iespēju apstākļos ir ļoti svarīgi, pirmkārt, lai valstij būtu skaidras prioritātes.
Otrkārt, ir būtiski ārpolitikā pēc partnerības principiem sadarboties ar citām valstīm gan divpusējās attiecībās, gan lielo starptautisko organizāciju ietvaros. Šajā ziņā Latvijai ir savas priekšrocības – pirmkārt, mēs daudz ko jau darām kopā ar abām pārējām Baltijas valstīm, piemēram, Austrumu partnerībā. Savukārt aizsardzībā, kā patlaban varam redzēt, notiek sadarbība ar Kanādu, Spāniju un citām valstīm NATO ietvaros.
Trešā ārkārtīgi būtiskā lieta, kas ir svarīga šajā ļoti mainīgajā un sarežģītajā starptautiskajā situācijā, ir iekšpolitiska starpresoru sadarbība ārpolitikas veiksmīgākai īstenošanai. Mani, piemēram, interesē, vai pašlaik, kad ES jau pilnā sparā rit diskusijas par nākamo daudzgadu budžetu, ir notikušas vienošanās starp ministrijām par Latvijas prioritātēm, iespējams, samazināta budžeta apstākļos Lielbritānijas izstāšanās no ES dēļ. Pagājušajā daudzgadu budžetā īsti nebija skaidras vienošanās, vai tā būs reģionālā politika vai lauksaimniecība. Vienubrīd svārstījāmies starp tām abām un diplomātiem bija daudz grūtāk aizstāvēt šīs intereses. Ārpolitikas iekšpolitiskā sakabe Latvijā šobrīd īsti nedarbojas, nav efektīva.
Kāpēc tā ir?
Pirmkārt, tas saistīts politikas veidošanas kultūru, kura joprojām ir ļoti fragmentēta atsevišķu ministriju ietvaros – noteikta politiskā partija kūrē noteiktu ministriju, caur kuru tad vēlas dabūt pēc iespējas vairāk līdzekļu, neraugoties uz valsts vajadzību kopējo laukumu. Otrkārt, Latvijā joprojām pieklibo valsts plānošana kopumā. Politika ir bijusi īstermiņa un politisko partiju "īpašumtiesību" kontrolēta. Starpsektoru sadarbība izpaudusies efektīvāk atsevišķos īsos brīžos, piemēram, kad Latviju uz to piespieda ES prezidentūras pienākumi 2015. gadā, taču ne ikdienas režīmā.
Saistībā ar ES nākamā daudzgadu budžeta pieņemšanu Eiropas Parlamenta deputāts, kādreizējais ārlietu ministrs Artis Pabriks nupat paudis, ka situācija "pieprasīs no Latvijas tādu premjeru un tādu valdību, kas spēj runāt gudri un angliski". Kā raudzīties uz faktu, ka gan Latvijas prezidenti, gan premjerministri ārpolitikā, starptautiskajā arēnā jau ilgstoši ir drīzāk vāji profilētas figūras?
No vienas puses, es teiktu, ka spožu angļu valodas zināšanu trūkums politiskajiem līderiem nav tā lielākā problēma, jo tulki atradīsies. Problēma drīzāk ir faktā, ka šiem līderiem nav, ko teikt. Un tieši te izpaužas starpsektorālās sadarbības trūkums un īstermiņa plānošanas slimība – tas, ka politiskajā diskusijā nacionālajā līmenī nav izstrādāti lieli, nozīmīgi iekšpolitiski un ārpolitiski ticami vēstījumi. Te vēlētos pieminēt kādu nesenu piemēru. Kad pirmo reizi par Eiropadomes prezidentu ievēlēja Polijas pārstāvi Donaldu Tusku, viens no pirmajiem kritikas punktiem bija labas angļu valodas prasmes trūkums. Toreiz viņš apsolīja, ka darīs visu, lai savu angļu valodu uzlabotu. Nesen redzēju Tusku uzstājamies GLOBSEC – vienā no lielākajiem drošības forumiem. Viņa angļu valoda joprojām izrādījās ļoti viduvēja, taču vēstījumi, ar kuriem viņš nāca klajā, bija ļoti skaidri. Manuprāt, tas ir svarīgākais – politiķim, ja viņš vēlas, lai viņu ņem par pilnu, ir jābūt ļoti skaidram vēstījumam.
Kāpēc mūsu politiķiem, nerunājot tikai par ārējo politiku, tāda pietrūkst?
Visdrīzāk, tāpēc, ka Latvijā joprojām ir nepietiekama pieredze veidot politiķus kā profesionāļus savā nozarē. Ja paraugāmies uz politiķi Vācijā vai Francijā, visbiežāk viņš ir sācis savu politisko karjeru jau no vidusskolas vai augstskolas sola. Viņš pakāpeniski ir sevī attīstījis gan argumentācijas, gan valodu prasmes, un ilgstoša karjera viņu pakāpeniski ir novedusi līdz kādam augstam politiskam postenim.
Latvijā, kur ir nemitīgs pieprasījums pēc jaunām politiskām partijām katrās vēlēšanās, politiskajā vidē ienāk cilvēki bez pieredzes, kuru, pat to vēloties, nav iespējams iegūt īsā laikā. Citi savukārt nav pārliecināti – pēc ievēlēšanas garantēts ir tikai četru gadu periods politikā, kura dēļ, kā var domāt, nav vērts investēt valodu apguvē un spējās, kādas nepieciešamas lielu vēstījumu radīšanai. Savā ziņā Latvijai tomēr ir paveicies – ar retiem izņēmumiem mums ir bijuši ļoti augstas raudzes ārlietu un arī aizsardzības ministri.
Nupat apritēja 25 gadi, kopš ar mērķi sniegt analīzi un ieteikumus lēmumu pieņēmējiem un plašākai sabiedrībai ārpolitikas jomā izveidots Latvijas Ārpolitikas institūts. Ilgstoši darbojušies arī Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, "Eiropas kustība Latvijā", Latvijas Transatlantiskā organizācija. Kā vērtējams šo organizāciju pienesums ārpolitikā? Cik lielā mērā ārpolitikas veidotāji ņem šo ekspertīzi vērā?
Pieredzējušās demokrātiskās valstīs šī ekspertīze parasti ir sadalīta divos lielos blokos. Viens no tiem – akadēmisko augstskolu ietvaros, kur nodarbojas ar teorijas izpēti, – domā konceptuāli. Lielākoties tas politikas veidotājiem nav interesanti, jo ir gari un sarežģīti. Taču bez šīs konceptuālās domāšanas ātri tajā visā varat zaudēt orientāciju, jo šodien presē ir vieni virsraksti, bet rīt jau citi.
Otrs lielais bloks ir tā sauktās domnīcas jeb politiskās analīzes institūti, kuri savukārt izmanto to, ko akadēmiskās aprindas savās augstskolās ir paveikušas, un liek lietā praktiski. Tādās valstīs kā Francija, Vācija, ASV šajos pētniecības institūtos pastāvīgi nonāk arī dažādi politiķi – kādā brīdī viņi nav ievēlēti, taču pēc tam atkal atgriežas politikā. Tā uz empīriskiem datiem balstīta analīze samērā ātri nonāk līdz politikas veidotājiem, notiek mijiedarbība.
Latvijā ar šiem politikas analīzes institūtiem notiekošais savā ziņā ir izglītības un zinātnes jomas drāmas rezultāts, jo sociālās zinātnes, kuru skaitā ir politikas analīze, nekad nav nopietni uztvertas. Pasniedzēja, pētnieka alga sociālajās zinātnes, ja viņš nepiedalās starptautiskos projektos, Latvijā ir zem vidējā. Savukārt tādos pētniecības institūtos kā Latvijas Ārpolitikas institūts, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs strādājošie ir atkarīgi nevis no valsts, bet ārējā finansējuma avotiem. Tādējādi Latvijā politikas pētniecība nenotiek uz kārtīgiem pamatiem un ilgtermiņā, bet balstoties uz atsevišķiem projektiem jomās, kuras pieprasa. Tādēļ mums ir virkne labu pētnieku drošības un ES lietās, kur ir bijuši apmaksāti projekti. Savukārt, ja uzdosiet jautājumu, vai Latvijai ir labi eksperti Tuvo un Tālo Austrumu jautājumos, vai ir labi Āzijas vai Latīņamerikas pētnieki, atbilde būs – nē. Tur nav bijis finansējuma.
Vienlaikus tā nav ļoti liela traģēdija, jo cilvēki, kuri nodarbojas ar politikas analīzi, ir iesaistīti dažādos starptautiskos tīklos, kuros pastāvošie kontakti paver iespējas saņemt ekspertīzi nepieciešamajos jautājumos, un to izpētei tādējādi nav nepieciešams veidot atsevišķus institūtus. Mēs arī ko tādu darām saviem ārvalstu kolēģiem. Piemēram, šobrīd skaidrojumus par Ukrainā notiekošo pieprasa mani spāņu kolēģi. Tas vēlreiz apliecina, cik svarīga ir sadarbība, kuras Latvijā vienā otrā jomā ļoti pietrūkst.
Pastarpināti ārpolitikas spēlētājs ir arī sabiedrība, vēlētāji. Turklāt mūsdienās valstu ārpolitikas veidošanā, lai tā būtu leģitīma, kā uzskata, ir jāiesaista plašāka sabiedrība, jānodrošina tās līdzdalība. Cik kompetenta, jūsuprāt, ir Latvijas sabiedrība ārpolitikas jautājumos? Cik lielā mērā tās simpātijas un antipātijas ārpolitikas jomā atbilst oficiālajām valsts ārpolitikas nostādnēm?
Jāteic, Latvijas sabiedrība, manuprāt, dažbrīd ir vairāk iesaistīta dažādu starptautisko notikumu izpratnē un analīzē nekā vienā otrā citā valstī. To izskaidro fakts, ka atjaunotās Latvijas vēsture vienlaikus bijusi valsts iestāšanās ES un NATO vēsture – tā ir bijusi mūsu ikdiena.
Viens no piemēriem, kas apliecina Latvijas sabiedrības iesaisti ārlietu jomā, ir gan Ārlietu, gan Aizsardzības ministrijas regulāri veiktās sabiedriskās domas aptaujas, ar kuru starpniecību tās seko sabiedrības reakcijai uz ārpolitikas aktualitātēm. Piemēram, pirms ekonomiskās krīzes, kad finansējums ārpolitikai bija vēl pietiekami dāsns, Ārlietu ministrija ļoti vēlējās daudz aktīvāk darboties Āfrikā, sekojot citu ES valstu apņēmībai iesaistīties attīstības sadarbības politikā. Taču sabiedrības aptaujas parādīja, ka apmēram divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju atbalsta palīdzību mūsu austrumu kaimiņvalstīm, bet attiecībā uz sadarbību ar Āfriku šis atbalsts izrādījās ļoti minimāls, un pilnīgi leģitīmi bija atteikties no tās.
Problēma gan tāda, ka sabiedrība Latvijā ir specifiski sadalīta visos jautājumos, kas attiecas uz Krieviju. Latvieši lielākoties ir pret sadarbību, bet krieviski runājošie galvenokārt uzskata, ka Latvijas politikai pret šo valsti vajadzētu būt draudzīgākai. Tas ir apgrūtinoši ārpolitikas veidotājiem, jo būtu vēlams, lai attiecībā pret kaimiņvalsti pastāvētu noturīga, nevis svārstīga politika. Dancošana ap sabiedrības dalīto viedokli uzdod jautājumu, vai politikai ir jāizdabā tam vai tomēr jābūt konsekventai, uz principiem balstītai, lai tādējādi savukārt pamatotu sabiedrībai savas pozīcijas noturīgumu.
Runājot par Latvijas sabiedrības attieksmi pret ES, ir pieņemts norādīt, ka tā, pretēji oficiālajai ārpolitikai, ir bijusi diezgan skeptiska.
Nē, aptaujas liecina, ka tā ES mērogā ir apmēram pa vidu. Kopš krīzes sākuma ES atbalstītāju Latvijas sabiedrībā ir vairāk nekā noliedzēju. Sabiedrība nav apmierināta ar to, ka ES uzspiež kādus savus standartus, bet valsts atrašanos ES kopumā vērtē pozitīvi. Apgalvojumam, ka Latvijā valda eiropskeptisks noskaņojums, ir pretarguments – tādā gadījumā mūsu politisko partiju spektrā būtu ievērojama vieta kādai eiroskeptiskai partijai. Taču tā tas nav.
Latvijas ieinteresēs ir stipra un vienota ES, taču – jo centralizētāka tā kļūst, jo lielāka pretestība pret ES rodas nacionālajās dalībvalstīs. Vai, jūsuprāt, vispār ir iespējams pārvarēt vai novērst šo pretrunu?
Man šķiet, ka tas ir iespējams, taču viss atduras pret dažādām politiskajām ambīcijām. Viens no pieciem EK piedāvātajiem Savienības attīstības scenārijiem – vairāku ātrumu Eiropa – tieši piedāvā lielāku centralizāciju jomās, par kurām konkrētas valstis vēlas vienoties, vienlaikus pieļaujot nepiedalīties tām valstīm, kuras to nevēlas. Problēma ir, ka pēdējos 20 gadus ES politiskā elite ir pieņēmusi: jo vairāk integrācijas, jo labāk. Jo vairāk kopīguma, jo labāk, nerēķinoties ar to, ka var būt daudz atšķirīgu viedokļu, kas ir demokrātijas būtība.
Šobrīd gan nav runas, ka ES vajadzētu vairāk centralizācijas. Drīzāk tiek spriests, kā pārvaldīt Eiropu, arvien vairāk varas piešķirot vietējām struktūrām. To ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt, pastāvot dažādiem valstu budžetiem un citām atšķirībām.
Kā šajā kontekstā raudzīties uz Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikto ideju, kuru, šķiet, atbalsta arī Vācijas kanclere Angela Merkele, par kopēju parlamentu, budžetu un finanšu ministru visām eirozonas valstīm, kuru vidū ir arī Latvija?
Šī ideja jau nav slikta. Jautājums – kā tas funkcionēs? Pēc finanšu krīzes ieviestie pārvaldes mehānismi jau lielā mērā iet šajā virzienā, tikai pakāpeniski, lai neatstumtu citas valstis. Tas ir veids, kā darbojas ES, – tiek piedāvāts kāds projekts, kam seko diskusija, kuras rezultātā atsijājas graudi no pelavām. Reti kad kāds projekts tiek pieņemts tā sākotnējā versijā. Kaut vai – jau cik gadu runā par kopēju Eiropas armiju? Jau pats Eiropas armijas nosaukums, protams, skan diezgan dīvaini. Taču tas ir aktivizējis diskusiju un arvien vairāk valstu nopietni sāk ņemt par pilnu ES kopējo aizsardzības un drošības politiku. Parādās arvien vairāk iniciatīvu šajā jomā. Bieži vien jaunu, nebijušu ieceru piedāvājumi ir kā akmens iemešana dīķī, lai redzētu, vai tas saviļņojas vai nē.
Diskusija par Eiropas armiju vienmēr saskārusies ar argumentu, ka tāda nevajadzīgi dublētu NATO uzdevumus. Vai situācijā, kad redzam ASV prezidenta Donalda Trampa diezgan nekonsekvento attieksmi pret NATO līguma 5. pantu, minētais arguments joprojām ir spēkā?
Šobrīd dalībvalstis nerunā par kopīgu armiju, bet aizsardzības politikas koordināciju un aizsardzības spēju attīstību. Ņemot vērā, ka pieaug ES starptautiskā loma un pie tās robežām veidojas konflikti, drīzāk tiek runāts par to, kā sinhronizēt ES dalībvalstu darbību krīžu pārvarēšanai karstajos punktos.
Sarunas sākumā norādījāt, ka uz līdzšinējo pasaules kārtību, uz starptautiskajā vidē notiekošo nevajadzētu raudzīties kā uz kaut ko tādu, kam vajadzētu mūžīgi pastāvēt. Taču šī kārtība bijusi miera un labklājības nodrošinātāja daudzas desmitgades pēc Otrā pasaules kara. Tādēļ daudzi uzskata, ka attālināšanās no tās tomēr uzlūkojama kā risks vai pat katastrofa.
Es neteiktu, ka katastrofa, bet risks tas noteikti ir, jo, kā liecina vēsture, brīžos, kad mainās spēku samērs pasaulē, vienmēr uzvirmo krīzes, kari, postījumi. Neiepriecinošā ziņa ir, ka riski noteikti pieaugs un starptautiskā sistēma kādu laiku vēl būs destabilizētā stāvoklī. Taču labā vēsts, runājot vismaz par Latviju, ir tā, ka esam salīdzinoši priviliģētā stāvoklī, jo mums ir sabiedrotie gan NATO, gan ES, kur valstis savā starpā respektē gan starptautiskās tiesības, gan vispārpieņemtās uzvedības normas un savā starpā nekaro, bet, tieši pretēji, mēģina mobilizēt resursus un iespēju robežās pieturēties pie solidaritātes principa. Mums joprojām ir ļoti uzticami partneri, tostarp arī ASV ar visu pretrunīgo prezidentu Trampu. Attiecībā uz drošību NATO, neraugoties uz dažādiem viņa izteikumiem, Savienotās Valstis tomēr ir ļoti konsekventas. Ir putas, un ir alus. Bieži vien Trampa izteikumi ir tās putas, bet alus kausā kā ir, tā ir dzerams.
