Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās piedalās tikai trešdaļa vēlētāju, lielākā daļa acīmredzot nesaskata Briselē pieņemto lēmumu saikni ar Latviju. Kāpēc EP vēlēšanas tomēr ir svarīgas Latvijas iedzīvotājiem?
Lēmumus pieņem Briselē, bet dažādas ES politikas īsteno Latvijā. Deputāti, kurus ievēlēsim EP, lems par dzīvi, kādu dzīvosim Latvijā. Briselē un Strasbūrā tiek pieņemti gan likumi, gan akceptētas vērtības visai Eiropai, un būtu tikai loģiski, ka piedalāmies vēlēšanās, kuras izšķir Latvijas un Eiropas kopīgo nākotni.
Skepsi vēlētājos raisa fakts, ka no Latvijas EP ir tikai astoņi deputāti no septiņiem ar pusi simtiem.
Es teiktu – Latvijai ir veseli astoņi deputāti! Jā, jo vairāk kādai valstij deputātu, jo labāk, vērtējot absolūtos skaitļos. Taču labāk ir astoņi kvalificēti deputāti, kuri zina, ko dara, nevis 99, kuri domā, ka aizbraukuši uz Briseli ekskursijā. Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle pērn iekļauti starp 20 ietekmīgākajiem EP politiķiem. Artis Pabriks bija atbildīgais par Eiropas Savienības (ES) brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu sagatavošanu un arī par ES ārējo robežu. Savukārt Sandra Kalniete bija atbildīgā ziņotāja par ES globālo stratēģiju.
Vai ir kas tāds, ar ko būs nozīmīgas tieši šīs EP vēlēšanas?
Ir vairāki aspekti, kas būtu jāņem vērā. Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaudzis populisma un eiroskepticisma vilnis Eiropā, kas apšauba ES projekta ilgtspēju. ES saskaras ar “Brexit” un citiem izaicinājumiem. Nākamajos gados risināsies diskusijas par Eiropas nākotnes attīstības virzieniem, būs sarunas par ES budžetu, lauksaimniecības politiku, kas iegājusi strupceļā, un kurās būs jādzird Latvijas balss. Aizejot Lielbritānijai, ES jārēķinās ar mazākiem finanšu līdzekļiem, tāpēc EP sevišķi kritiski būs jālemj par to efektīvu izmantošanu. Tādēļ šoreiz īpaši svarīgs ir pēc iespējas konstruktīvāks pilsoņu balsojums, izvēloties pieredzējušus un zinošus deputātus.
Kā vērtējamas partiju izvirzītās kandidatūras?
Runājot par vadošajām partijām un reālākajiem kandidātiem uz deputātu vietām, šoreiz to piedāvājums ir viens no spēcīgākajiem, kāds bijis, – ļoti pieredzējuši cilvēki ar lielu pieredzi, labu reputāciju ES, kā Sandra Kalniete, Valdis Dombrovskis, Roberts Zīle. Arī jaunpienācējiem ir spēcīgi kandidāti, kuri labi izprot Eiropas lietas un apzinās, ko EP var izdarīt, piemēram, Dana Reizniece-Ozola, Ivars Ijabs, Baiba Rubesa.
Kā raugāties uz politikas ekspertu kandidēšanu EP vēlēšanās?
Tie ir cilvēki, kuri labi pārzina gan Eiropas, gan nacionālā līmeņa politiku, zina, kas ir svarīgi, darbojoties un pārstāvot Latvijas intereses ļoti daudzveidīgajā un sarežģītajā ES vidē, kur saskaras dažādu valstu intereses.
Tas, ka eksperti iet politikā, iespējams, ir signāls tam, ka varētu notikt pārslēgšanās uz šādu praksi arī nacionālā līmenī, kā tas jau notiek Rietumu valstīs. Ja cilvēks ir augsta līmeņa ekonomists vai politologs, tas nenozīmē, ka viņam nav vietas politikā. Tieši pretēji. ASV, kas gan nav Latvijai gluži tipiskākais piemērs, pārvietošanās no politiskiem institūtiem uz politiku un atpakaļ ir gluži ierasta prakse. Arī Zviedrijā politiķi uz laiku, kad pārtrauc ciklu tautas kalpa amatā, atrod sev vietu kādā no domnīcām un pēc tam atkal atgriežas politikā. Vai tas būtu Ivars Ijabs vai Andris Kudors, katram no viņiem piemīt kompetences, kas ir ļoti vajadzīgas gan nacionālajā, gan Eiropas līmenī.
Uz ko vidējam vēlētājam, kas nav sevišķi iedziļinājies politikas finesēs, raudzīties, ko vēl vērtēt, izdarot izvēli par labu vienam vai otram kandidātam, viņa pārstāvētā spēka programmai?
Runājot par vēlētājiem, kas nav iedziļinājušies finesēs, partiju programmas nebūs tās, ko vajadzētu cītīgi studēt. Programmas šajā gadījumā nav svarīgākais. Svarīgākais ir saprast, vai deputāta kandidāts vispār apzinās, ko nozīmē ES un kā tā darbojas. Kandidātam ievēlēšanas gadījumā lielākoties nepieciešami divi trīs gadi, lai vispār saprastu, kur īsti nonācis.
Otrs, ko vajadzētu pavērtēt kaut vai priekšvēlēšanu debatēs, – cik lielā mērā kandidāts spēj samērot Eiropas un Latvijas intereses. Tie, kas runā tikai par Latvijas interesēm, lielā mērā nav sapratuši EP darbības principus. EP un ES institūcijas kopumā darbojas pēc kopējā labuma, savstarpējo interešu respektēšanas un consensus principa.
Treškārt, EP deputātam jāprot vismaz viena ES valoda – angļu, franču, vācu. EP lielā mērā darbojas tīklojoties, deputātiem meklējot un atrodot kontaktus ar līdzīgi domājošajiem. Tādējādi kandidātam ir jāpiemīt arī labām komunikācijas spējām kopumā.
Kā vērtējamas Latvijas iespējas iesaistīties patlaban aktuālās ES nākotnes veidošanas dienaskārtībā?
Nav tā, ka ir tikai viena vai divas lielās valstis, kuras spēj ietekmēt ES nākotnes attīstību. Vislielākās iespējas šajā ziņā ir valstīm, kuras atrodas ES kodolā, valstīm, kuras pieņēmušas lielāko skaitu ES kopīgo politiku. Lēmumus par tām valstis pieņem, apvienojoties un līdzdarbojoties kopīgu interešu koalīcijās, savstarpēji konsultējoties. Tostarp Latvijai sadarbojoties ar Vāciju, Franciju un citām valstīm, kurām ir līdzīgas intereses. Raugoties, kā Latvija līdz šim darbojusies šādās valstu koalīcijās, mūsu valsts iespējas vērtējamas kā visai labas.
ES tiek meklēts labāks pārvaldes modelis, cenšoties atrast līdzsvaru starp nacionālajām interesēm un pārnacionālo līmeni. Vai te nepastāv noteikta pretruna – valstu iedzīvotāji vēlas efektīvāku, lēmumu pieņemšanā ātrāku, tātad centralizētāku ES, vienlaikus vēloties saglabāt vairāk savu nacionālo valstu noteikšanas?
Jā, taču šajā pretrunā ir arī viss ES skaistums – tas, ka valstis nevis atsakās no kaut kā tādēļ, lai būtu kopā, bet veido kopīgas saites tur, kur to viedokļi saskan, piemēram, vides, lauksaimniecības un vienotās valūtas politikā, savukārt jautājumos, kur vēlas vairāk saglabāt savu nacionālo pozīciju, pieturas pie patstāvības. Piemēram, nodokļu, drošības un aizsardzības jomā. Ar to ES faktiski apliecina visai lielu elastību.
Es teiktu, ka ES nav jāizšķiras starp centralizāciju un nacionālajām interesēm, bet jāsaglabā esošais modelis, meklējot iespējas padarīt to vēl elastīgāku. Piemēram, jautājumos, kur valstis vēlas iet individuālu ceļu politiku īstenošanā, nevajag tik daudz laika investēt viedokļu salāgošanai.
No vienas puses, centralizētas vai starpvaldību pieejas problēma, protams, pastāv. Taču, no otras puses, tā palīdz izvairīties no atsevišķu valstu vai to grupu interešu dominēšanas, atstājot pietiekami lielu telpu arī dalībvalstu brīvai manevrēšanai.
Par vienu no galvenajām, ja ne pašu būtiskāko, ES mēroga problēmu atzīst arvien vairāk pieaugošo ienākumu nevienlīdzību, kas apdraud vidusslāņa stabilitāti, kas ir viens no demokrātijas pamatiem. Cik lielā mērā ES spēj mazināt nevienlīdzību dalībvalstīs?
Nevienlīdzība, atšķirības starp dažādām iedzīvotāju grupām un dažādiem ES reģioniem 60. un 70. gados bija krietni vien ievērojamāka nekā šobrīd. Un ES vienmēr ir centusies to mazināt.
Nevienlīdzības mazināšanai ir divi ceļi – salīdzinoši šaurais ES mēroga ceļš un ievērojami plašākais dalībvalstu kompetences ceļš. Vajadzētu vairāk virzīties uz šo abu ceļu satuvināšanu. Pagaidām to izdarīt, protams, ir ļoti grūti, jo pārticības līmeņa atšķirības starp dalībvalstīm joprojām ir iespaidīgas. Pat, ja griba to mazināt būtu milzīga, atrisinājums nenāks ne ātri, ne viegli. Tomēr tas noteikti būs viens no ES prioritārajiem jautājumiem.
