Sabiedriskā apspriede aizvadītajā nedēļā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā (RAPLM) bija veltīta vides pārskata projekta apspriešanai, un tā izvērtās visai asa un diskutabla.
Viens no stratēģijas autoriem sociologs Viesturs Celmiņš skaidro: „Kāpēc liels piņķeris rodas ar kārtējām sanāksmēm un vairākām redakcijām? Tāpēc, ka mēs cenšamies visu darīt iespējami publiskāk, esam aicinājuši nevalstisko organizāciju un visdažādāko nozaru pārstāvjus. Tas, kā mēs cenšamies iesaistīt sabiedrību šī plānošanas dokumenta tapšanā, notiek pirmoreiz. Mēs „sēžam uz diviem krēsliem”, vienlaikus rakstot dokumentu valsts pārvaldei, kura šo dokumentu nevēlas, bet spēj to īstenot, un sabiedrībai, kas ir galvenokārt neapmierināta, jo saskata tikai un vienīgi trūkumus un reti ierauga kaut ko pozitīvu. Tādējādi autori un RAPLM cenšas panākt, lai sabiedrība ir ieinteresēta un stratēģijas idejas pārņem un īsteno savā ikdienā vai izdara spiedienu uz valsts pārvaldes aparātu, lai tas rīkojas atbildīgi, saskaņā ar sabiedriskajām vajadzībām izlietojot sabiedriskos līdzekļus, proti, mūsu nodokļu naudu.”
Saistība ar citiem plānošanas dokumentiem
Saskaņā ar likumu „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” šādam nacionālā līmeņa plānošanas dokumentam nepieciešams veikt stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu (SIVN), lai jau plānošanas stadijā izvērtētu LIAS īstenošanas iespējamo būtisko ietekmi uz vidi un laikus novērstu vai mazinātu negatīvās ietekmes. SIVN kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums”.
LIAS ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskats norāda uz saistību ar citiem starptautiskajiem plānošanas dokumentiem: „1992. gadā Riodežaneiro notika ANO konference “Vide un attīstība”. Kopš šīs konferences ilgtspējīga attīstība tiek skaidrota kā “attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai”. Konferences laikā parakstīta Riodežaneiro deklarācija „Par vidi un attīstību”. 2002. gadā Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā, notikušajā ANO galotņu sanāksmē tika pieņemts Ilgtspējīgas attīstības ieviešanas plāns (balstīts uz Riodežaneiro deklarāciju), kuru parakstīja arī Latvija. Šis plāns nosaka trīs galvenos mērķus, kas ir jāsasniedz, lai nodrošinātu ceļu uz ilgtspējīgu attīstību. Tie ir nabadzības novēršana; ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu maiņa; dabas resursu aizsardzība un pārvaldība.
"Kāpēc liels piņķeris rodas ar kārtējām sanāksmēm un vairākām redakcijām? Tāpēc, ka mēs cenšamies visu darīt iespējami publiskāk."
V. Celmiņš
Globālie ilgtspējīgas attīstības mērķi ir atspoguļoti ANO, Pasaules Bankas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2000. gadā pieņemtajā Tūkstošgades deklarācijā. Pamatojoties uz šo deklarāciju, izvirzīti astoņi tūkstošgades attīstības mērķi, kuriem Latvija 2005. gadā ir noteikusi savus nacionālos uzdevumus.
Eiropā galvenais ilgtspējīgas attīstības plānošanas dokuments kopš 2001. gada ir Eiropas Savienības (ES) Ilgtspējīgas attīstības stratēģija (Gēteborgas stratēģija), kas ir viens no būtiskākajiem ES stratēģiskajiem plānošanas dokumentiem. ES Padome 2006. gada jūnijā apstiprināja atjaunotu ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju.
Kas attiecas uz nacionāla līmeņa plānošanas dokumentiem, kopš 2009. gada 1. janvāra Latvijā ir spēkā Attīstības plānošanas sistēmas likums, kas nosaka attīstības plānošanas sistēmu un dokumentu hierarhijas pamatprincipus. Likumā noteikts, ka LIAS ir hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments. Tādējādi visiem pārējiem politikas plānošanas dokumentiem ir jābūt saskaņotiem ar LIAS izvirzītajiem uzdevumiem. Tas nozīmē, ka visi iepriekš izstrādātie plānošanas dokumenti būs jāpārskata un jāveic tajos izmaiņas, lai novērstu iespējamās pretrunas. Pirmais un galvenais ilgtspējīgas attīstības (IA) politikas plānošanas dokuments Latvijā līdz šim bija 2002. gadā pieņemtās Latvijas Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes. IA principi ievēroti arī Nacionālajā attīstības plānā (NAP), kas saskaņā ar jauno Attīstības plānošanas sistēmas likumu ir hierarhiski augstākais vidēja termiņa plānošanas dokuments Latvijā.”
Jāizvērtē iespējamā ietekme uz vidi
SIA „Firma L4” vides konsultante Ilze Puķīte stāsta, ka šo novērtējumu veic plānošanas dokumentiem, lai novērtētu stratēģijā paredzēto risinājumu ietekmi uz vidi - gan pozitīvo, gan negatīvo - un izstrādātu priekšlikumus, kā negatīvās ietekmes samazināt vai novērst.
„Tā kā LIAS būs hierarhiski visaugstākais plānošanas dokuments valstī, tad ir svarīgi, lai vides aspekti nepazustu, tālāk īstenojot paredzētos konkrētos pasākumus,” norāda I. Puķīte. „Izteikti negatīvas iezīmes stratēģijā mēs neesam konstatējuši. Gribētu pievērst uzmanību cilvēkam un cilvēka veselībai, jo cilvēks ir tas, uz ko stratēģija ir balstīta. Mums ir nelielas iebildes pret lidostu attīstību, rūpējoties par cilvēkiem, kuri dzīvo ostu un lidostu tuvumā. Jādomā jau laikus, kā, pieaugot reisu skaitam, tātad paaugstinoties trokšņu un vibrāciju līmenim, mazināt šo faktoru negatīvo ietekmi uz lidostas tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem.
"Tā kā LIAS būs hierarhiski visaugstākais plānošanas dokuments valstī, tad ir svarīgi, lai vides aspekti nepazustu, tālāk īstenojot paredzētos konkrētos pasākumus."
I. Puķīte
Nākamais faktors ir augsnes kvalitāte. Kas attiecas uz atjaunojamajiem energoresursiem un paredzēto koksnes biomasas izmantošanu, ir gaidāma intensīvāka mežizstrāde, līdz ar to zemsedžu bojāšana ar smago tehniku, kas ietekmēs turpmāko augsnes kvalitāti. Tāpat ir jāparedz ostu attīstības potenciālā negatīvā ietekme uz ūdens kvalitāti ostu akvatorijās. Stratēģija paredz ekonomiskās aktivitātes papildināšanos, kas saistīta arī ar transporta vienību palielināšanos, it īpaši lauku teritorijās, tas savukārt palielinās gaisa piesārņojuma līmeni un atstās ietekmi uz vidi. Ir laikus jādomā, kā nepieļaut šīs negatīvās ietekmes.”
Gribam, kā ārzemēs, bet vai tas mums der?
Saistībā ar dabas daudzveidību LIAS piedāvā vairākus risinājumus dabas pieejamības veicināšanai, bet I. Puķīte norāda, ka jāizvērtē, cik liela būs slodze uz šīm dabas vērtībām, vai mēs neriskējam, ka tās nevienam vairs nebūs vajadzīgas, tiks iznīcinātas.
Ekonomiskā attīstība ir saistīta ar infrastruktūras attīstību. Koģenerācijas stacijas un vēja parki ietekmē ainavu, un ir svarīgi izvērtēt, kur šie objekti paredzēti, vai tās nav īpaši vērtīgas ainavas, kurās šādi objekti nebūtu pieļaujami. Kas atteicas uz vēja parkiem, I. Puķīte rosina piesaistīt kompetentus speciālistus, tostarp ornitologus, jo vēja parki var nodarīt kaitējumu arī putniem.
„Firma L4” negatīvās ietekmes uz vidi mazināšanai ierosina, pirmkārt, ievērot vides normatīvo aktu prasības, jo stratēģijā nedrīkst būt kādas pretrunas ar pastāvošajiem likumiem. Kas attiecas uz bioloģisko daudzveidību, tad jebkuru projektu, pirms tas tiek īstenots, iesaka rūpīgi izvērtēt - ko tas dos sabiedrībai.
„Stratēģija pati par sevi ir inovatīva, jo tajā ir daudz tādu lietu, kas Latvijā nav ne dzirdētas, ne redzētas,” atzinīgi izsakās I. Puķīte. „Dažviet man ar savu izglītību gan ir grūti izprast, kas ar kādu konkrētu risinājumu ir domāts. Protams, katram šim risinājumam ir piemērs, lielākoties no ārzemēm ņemts, tomēr ir svarīgi, lai mēs akli nepārņemtu labos piemērus no ārzemēm, kur tie ļoti labi darbojas. Droši vien prātīgāk būtu sākt ar kādiem pilotprojektiem, lai pārbaudītu, vai viss, ko esam iecerējuši, mums der.” I. Puķīte norāda, ka pārāk maz uzmanības pievērsts sabiedrības vides apziņas veidošanai, stratēģijā piemirsta atkritumu apsaimniekošana un kultūras mantojuma saglabāšana.
Vides pārskata projektā secināts: „LIAS kopumā atbilst starptautiskajiem un nacionālajiem vides politikas mērķiem un tiešā veidā neparedz pasākumus, kas būtu pretrunā ar Latvijai saistošo starptautisko konvenciju prasībām, ES stratēģijām un nacionālajiem vides politikas plānošanas dokumentos iekļautajiem mērķiem. Tomēr, ņemot vērā LIAS vispārīgo raksturu un nepietiekamo detalizācijas pakāpi, šīs prasības ir jāņem vērā, izstrādājot attiecīgos nozaru plānošanas dokumentus.”
Dzīves kvalitāte vai latviskā identitāte?
Liela daļa laika kārtējā LIAS sabiedriskajā apspriedē tika veltīta jautājumam, kas īsti ir stratēģijas pamata mērķis un kam ir jābūt tās centrā. Rīgas Tehniskās universitātes Telpiskās un reģionālās attīstības pētījumu centra pētniece Inese Trušina uzskata, ka stratēģijas mērķim ir jābūt cilvēka dzīves kvalitātei, un tas nozīmē radīt nosacījumus, iespēju cilvēkam attīstīties.
Citādu skatījumu uz stratēģiju pauž Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte: „Manuprāt, šai stratēģijai trūkst viena konceptuāla rāmja, viena augstākā uzdevuma, proti, kā tā sekmēs un attīstīs Latvijas identitāti, Latvijas nāciju, Latvijas kultūrtelpu? Ja valsts un sabiedrība pietiekami nedarbosies šajā nācijas veidošanā, tad pēc divdesmit gadiem mēs runāsim par vienu etnisku grupu. Ja mēs to definējam kā zināmu augstāku jēgu, jo Latvija mums ir maza un nodota šai paaudzei lietošanā, tad jautājums ir - vai mēs šo zemi atstāsim noplicinātāku gan cilvēku resursu, gan dabas, gan arī Latvijas identitātes ziņā? No tā, ka nav šī fokusa, izriet vēl viena absurda lieta – stratēģija īsti nenoenkuro Latviju Rietumu vērtību telpā. Ir slikta gaume atsaukties uz Igauniju, bet es ieteiktu visiem izlasīt šīs valsts ilgtermiņa attīstības stratēģiju, kur identitāte, kultūrtelpa, igauniskums ir attīstības stratēģijas augstākais mērķis, saprotot un uzsverot to, ka, paliekot atvērtiem globālajai pasaulei, nacionālā identitāte dod priekšrocības, tā nav norobežošanās. Ir pilnīgi skaidrs, ka turpmākajos 20 gados mums būs jārunā, ko darīt ar migrāciju. Piemēram, vai mēs imigrantus izolēsim vai integrēsim sabiedrībā? Bez šī konceptuālā uzstādījuma, manuprāt, daudzi jautājumi stratēģijā netiek uzdoti, kur nu vēl atbildēti, bet tie ir pamatjautājumi.”
"Stratēģijai trūkst viena konceptuāla rāmja, viena augstākā uzdevuma, proti, kā tā sekmēs un attīstīs Latvijas identitāti, Latvijas nāciju, Latvijas kultūrtelpu."
S. Ēlerte
Jāpiebilst, ka S. Ēlertes vadītās padomes funkcijās ietilpst kultūras nozaru stratēģiskās perspektīvas vērtēšana un prognozēšana, izstrādājot viedokli par tām plašā kultūrpolitiskā un sociālekonomiskā kontekstā, kā arī sadarbība ar dažādu nozaru ekspertu komisijām, kuras sagatavo argumentētus kultūrpolitikas stratēģijas priekšlikumus, konsultāciju sniegšana par nevalstisko sektoru un dalība likumprojektu izstrādāšanā.
Savukārt Kreativitātes zinātniskā institūta direktore Rita Bebre iebilst, ka LIAS cilvēkkapitāls parādās kā ražošanas subjekts, bet vajadzētu uzsvērt to, ka jāsāk ar cilvēku, nevis ar ekonomiku un ražošanu. „Ļoti daudz, runājot par cilvēkkapitālu, stratēģija pievēršas novecošanai un vecu cilvēku apkalpošanai, bet kur paliek cilvēki labākajos gados, kuros šis radošais potenciāls ir jāatraisa? Es redzu radošu personību kā kultūras pašvērtību Latvijas sabiedrībā. Ikvienam ir jābūt ar maksimāli atraisītu snaudošo kreativitāti. Ir jāiemieso stratēģijā radoša personība kā pašvērtība,” uzver R. Bebre.
Šīs sabiedriskās apspriešanas laikā daži klātesošie rosināja pārcelt stratēģijas akcentus, par svarīgāko izvirzot cilvēku, nevis ekonomiku.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) un LIAS autori ieteikumus un precizējumus aicina sūtīt rakstiski info@latvija2030.lv
