Orientieris un mērķu sakārtotāja varētu būt Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija (LIAS) „Latvija 2030”, kas vismaz ļauj ieraudzīt gaismu ceļa galā: „Latvija 2030. gadā būs plaukstoša, aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens cilvēks varēs justies drošs, lepns un piederīgs Latvijai, šeit ikviens varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas.”
Stratēģija – nacionālo bagātību glabātāja un vairotāja
Tik skaisti un līgani! Kā pasakā, kur Antiņš nones Saulcerīti no Stikla kalna. Bet ticēt jau kaut kam vajag, jo, visu apšaubot un kritizējot, patiešām zūd ceļa gala uzstādījums. LIAS šo ceļu iezīmē kā valsts attīstības vadlīnijas laika posmā līdz 2030. gadam. Valsts attīstība ir aplūkota starptautiskās virzības kontekstā, iedalot to vairākos sektoros: kultūra, iedzīvotāji, izglītība, ekonomika, daba, telpiskā attīstība (maksimāli izmantojot atrašanās vietas priekšrocības), publiskā pārvalde. Tas viss vērtēts no kapitāla skatupunkta – kā šo nacionālo bagātību izmantot un vislabāk lietot, lai nenoplicinātu un pavairotu nodotu tālākajām paaudzēm. Ja to izdarīsim, tad sasniegts būs arī mērķis, kas katrā plānošanas dokumenta sadaļā izmērāms konkrētos indikatoros.
Stratēģija sociālantropologa profesora Roberta Ķīļa vadībā ir tapusi daudzu ekspertu neatlaidīgā darbā, divus gadus apspriesta gan dažādu ekspertu lokā, gan publiskajā telpā, tostarp virtuālajā vidē. Kopumā par šo dokumentu viedokli izteikuši 45 tūkstoši iedzīvotāju, un iesniegti 609 priekšlikumi.
Tagad plāns ir ievirzīts finiša taisnē – pirms drīzās iesniegšanas parlamentā to vēlreiz vētī gan sociālie partneri, gan plānošanas reģionu un pašvaldību pārstāvji, gan Nacionālās attīstības padomes locekļi.
Stratēģijas dokuments veidots Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) paspārnē, un ministrs Edgars Zalāns šo pēdējo posmu raksturo tā: „Būtu labi, ja „Latvija 2030” beidzot atrastu savu vietu Latvijas plānošanas dokumentu hierarhijas sistēmā. Likumā šī dokumenta vieta jau ir ierakstīta (Attīstības plānošanas sistēmas likums nosaka, ka LIAS ir augstākais attīstības plānošanas dokuments, kas aptver laikposmu līdz 25 gadiem un nosaka ilgtermiņa attīstības prioritātes un telpiskās plānošanas perspektīvas – red.), un tad, kad stratēģija to reāli ieņems, no tās izrietēs diezgan daudz darbību. Gadu gaitā jāmainās arī daļai plānošanas dokumentu, vismaz līdz tam termiņam, ko stratēģijā esam noteikuši.”
Par plāniem, kuri reāli nedarbojas
Par LIAS sīkāk nerunāsim. To var izlasīt vietnē www.latvija2030.lv, un dokumenta apspriešanas gaita gana sīki līdz šim atspoguļota portālā LV.LV.
Patlaban svarīgs ir cits jautājums – kas būtu darāms, lai šis dokuments patiešām iegūtu jēgu un spēku, nevis kā daudzi citi „nelaiķi” iegultos ierēdņu plauktos un kalpotu vien kā ieraksts birokrātijas atskaišu ailēs. Vērīgie ir saskaitījuši, ka mūsu valstī „saražots” vairāk nekā divi simti dažādu plānu, kuros dažādās versijās un dažādu resoru un organizāciju skatījumā ilgākā un īsākā laikā risināta Latvijas turpmākā gaita.
Līdzīgs liktenis jau ir piemeklējis arī Nacionālās attīstības plānu 2007.-2013. gadam (NAP) - vidēja termiņa stratēģiskās plānošanas dokumentu, kurā atrodams viss, kas Latvijai vajadzīgs, bet – vēlamajā izteiksmē.
Šis plāns tika apstiprināts valdībā 2006. gada jūlijā, pieņemot Ministru kabineta noteikumus Nr. 564 un norādot, ka „tas ir kompass politiķiem, ierēdņiem un ikvienam Latvijas iedzīvotājam un nosaka Latvijas galvenos attīstības virzienus, parāda valsts un sabiedrības svarīgākos uzdevumus ceļā uz tālāku mērķi - pakāpenisku dzīves kvalitātes pieaugumu.” Skan jau skaisti...
Lai NAP īstenošanu virzītu uz priekšu, nodrošinātu NAP vadības un uzraudzības institucionālā modeļa ieviešanu, 2007. gadā tika izveidots NAP forums ar sešām ekspertu darba grupām.
"Kaut arī stratēģija nereti ir kritizēta par skaistiem vārdiem un konkrētības trūkumu gaišās nākotnes sasniegšanai, tajā katrā sadaļā konkrētos skaitļos tomēr ir norādīti indikatori, kādu redzēsim Latviju pēc diviem gadu desmitiem."
Nākamā gada janvārī parādījās RAPLM rīkojums Nr. 2-02/22, kurā teikts: „Lai koordinētu NAP īstenošanas uzraudzību, izvērtējuma veikšanu un nodrošinātu NAP ekspertu darba grupu saskaņotu darbību atbilstoši valsts vidēja termiņa attīstības mērķiem, atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. panta pirmajai un piektajai daļai izveidot NAP īstenošanas uzraudzības koordinācijas darba grupu /../.” Darba grupā ir seši cienījami cilvēki, piemēram, ekonomists Uldis Osis, Banku augstskolas rektore Tatjana Volkova, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, un to vada Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Edvīns Karnītis.
Un kas no tā visa? Būtībā – nekas. Cilvēki pūlas pēc labākās sirdsapziņas, uz sēdēm nāk, plāna izpildes gaitu analizē, priekšlikumus iesniedz, taču viņi visi ir pietiekami aizņemti savā tiešajā darbā, lai akmeni veltu pret kalnu. Tā tas ir, jo plānam atrastas vairākas vainas:
- nav definēta valsts attīstības vīzija, un neskaidra ir NAP vieta citu dokumentu vidū;
- NAP ir stratēģija, nevis plāns (nav konkrētu pasākumu, atbildīgo, finanšu plāna, izmērāmu sasniedzamo rezultātu, ieviešanas mehānisma);
- nepietiekama uzmanība pievērsta lauku attīstībai;
- neskaidri izklāstīta policentriskā attīstība un nav nosauktas reģionu prioritātes (līdzīgi kritizē arī jauno ilgtermiņa stratēģiju);
- zinātnē un izglītībā ir pārāk zems bāzes līmenis un nepietiekama IZM kapacitāte tik ambicioziem uzdevumiem.
NAP forums 2007. gadā sagatavoja plašu informatīvo ziņojumu par plāna realizēšanas gaitu, un tā pirmajā punktā lasāms šāds secinājums: „Nav īstenojies viens no galvenajiem NAP pamata uzstādījumiem par valsts un sabiedrības attīstību. /../Straujas ekonomiskās attīstības posmā valdība nav nodrošinājusi pietiekamu valsts budžeta sabalansētību, kas būtiski ierobežotu inflācijas kāpumu. Savukārt Latvijas Banka nav mēģinājusi pilnībā izvērtēt tās īstenotās monetārās politikas atbilstību reālajai situācijai.”
Kāpēc tik sīki to visu šeit aplūkot? Tādēļ, ka LIAS ir stratēģija, bet NAP ir stratēģiskās attīstības plāns, kam pēc 2013. gada būtu jāturpinās nākamajos posmos, īstenojot ilgtermiņa stratēģijas uzstādījumus. Tātad abiem dokumentiem vajadzētu būt cieši sajūgtiem kopā.
Stratēģijas īstenošanai – īpašs institūts
Stratēģijas īstenošanā kā plānotāji un īstenotāji būtu ministrijas, plānošanas reģionu administrācijas, bet uzraudzītāji – Ministru kabinets, Saeima, Nacionālās attīstības padome, kā arī nevalstiskās organizācijas, kas iesaistītas visās iepriekš minētajās darbībās. Taču pāri visam parādās gluži jauns veidojums – Ilgtspējīgas attīstības institūts. RAPLM ir ideja par šāda neatkarīga iestādījuma veidošanu, kas būtu galvenais LIAS un NAP īstenošanas uzraugs, no ministrijām neatkarīgs „smadzeņu” jeb ekspertu centrs, kas vienlaikus arī sekotu norisēm valstī, valdības un parlamenta projektiem, izvērtējot un laikus brīdinot, vai paredzamās rīcības atbilst valsts attīstības stratēģiskajam virzienam ilgtermiņā.
Totāla naudas trūkuma apstākļos šāda ideja gan šķiet nedaudz utopiska. Taču E. Zalāns norāda, ka šo ieceri varētu īstenot, nevis balstoties tikai uz valsts budžeta finansējumu, bet veidojot publiskās un privātās partnerības attiecības ar biznesa, zinātnes un valsts struktūrām, varētu būt iespēja institūtam rast Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu.
Ideja īstenībā nav gluži jauna - kādā prestižā ekonomistu diskusijā pērn bijušais Hipotēku bankas valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis nāca klajā ar priekšlikumu – mūsu valstī ir vajadzīga neatkarīga struktūra, kuras augsti kvalificētie eksperti spētu laikus analizēt nākamos valdības lēmumus, prognozēt to sekas un norādīt pareizos virzienus. Līdzīgs viedoklis dzirdēts arī no citiem gana autoritatīviem tautsaimniecības speciālistiem.
Šaubas gan rosina tas, cik lielā mērā šāda vietēja iestāde varētu ietekmēt lēmumu tapšanu varas gaiteņos, ja to savulaik neiespēja nedz Pasaules Bankas, nedz Starptautiskā Valūtas fonda speciālisti...
Kā būt nepolitiski politiskam?
RAPLM ir daži gluži reāli saprotami argumenti, kādēļ šāds „virsuzraugs” vajadzīgs.
E. Zalāns, prezentējot LIAS gala versiju sociālajiem partneriem, uzdeva šādus jautājumus: „Vai mums izdosies nonākt līdz pietiekami konkrētai LIAS realizācijai? Vai atbilstoši LIAS izdosies sasaistīt nozaru politikas kopīgā virzībā? Latvijā, īpaši uz attīstību strādājot, līdz šim visvairāk ir traucējis ministriju feodālisms. Katram ir sava mazā karaļvalsts un diemžēl diezgan maza spēja redzēt ārpus tās robežām, starpministriju līmenī. Visu turēt savās rokās un neko neizlaist laukā. Te ir divas problēmas: starpministriju un valsts un pašvaldību līmenī. Daudzas funkcijas, kuras nav lietderīgi turēt valsts pārvaldībā, jau sen varēja nodot pašvaldību kompetencē.”
Nākamā birokrātiskā barjera ir tā, ka LIAS ir izstrādāta RAPLM paspārnē, bet, kā norāda E. Zalāns, „mūsu ministrijai nav mandāta, kurš dotu kādu priekšrocību attiecībā pret citām ministrijām šajā attīstības kontekstā. Var būt vislabākās idejas, bet ministrijas iestājas „pret” pozā, un nekas uz priekšu neiet. Protams, ir Nacionālās attīstības padome, bet tā sanāk tikai reizi no reizes.”
"Ilgtspējīgs dzīvesveids, domāšana un rīcība prasa noteiktu sabiedrības un indivīdu paradumu un attieksmes maiņu."
Par iecerēto jauno iestādi ministrs saka: „Mēs esam gatavi koordinēt, bet tai jāatrodas kaut kur blakus premjeram un jābūt politiski nepolitiskai.” Ko nozīmē – politiski nepolitiskai? E. Zalāna viedoklis: iestāde tieši nav atkarīga jeb saistīta ne ar vienu partiju, bet „protams, ar partijām konsultējas”.
Jāpiebilst, ka igauņiem jau labu laiku ir šāds Attīstības institūts. Vienīgi nav zināms, cik daudz tā eksperti konsultējas ar politiķiem.
Kas vajadzīgs, lai LIAS patiešām būtu reāls pasākums
E. Zalāns uzskata: ja izdosies LIAS vadības shēmu „salikt kopā”, tātad, ja stratēģijas izvirzīto mērķu sasniegšanai būs rīcības programma un finanšu plāns, nodrošinot sasaisti ar valsts budžeta plānošanu, tad viss izdosies. „Ja nē, viss paliks tikai uz papīra. Mums ir pieredze ar Latvijas stratēģiskās attīstības plānu. Atceramies, cik labi sākām, „uzstādījām” tos trīs blokus: ekonomika, „sociālais spilvens” un valsts pārvalde. Viss bija labi līdz brīdim, kamēr piesaistījās pārējās ministrijas ar saviem viedokļiem un pasākumiem.” Tās jaunajam plānam „ķeksīša” dēļ pievienojušas vecos pasākumus. „Tur arī esam iesprūduši. Uztaisām jaunu galvu, bet atstājam vecās kājas.”
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis LIAS kontekstā ir pesimistiski noskaņots un piesauc Eiropas attīstības stratēģiju – gaisma aust, bet ir jāatver acis, lai to ieraudzītu! „Latvijā vienīgā ilgtspējīgas attīstības institūcija ir Finanšu ministrija. Tā visu nosaka, kas būs un kas nebūs. Lai LIAS vai jebkuru citu stratēģiju īstenotu, ir vajadzīgs reāls mehānisms. Lai to iegūtu, valstī nepieciešamas politiskās reformas, ir jāmaina Satversme, vēlēšanu sistēma. Esošajā sistēmā mēs neizdarīsim neko!”
Taču arī viņš LIAS neatkarīgas vadības iestādes nepieciešamību atbalsta. Tāpat kā biedrības „Latvijas Pilsoniskā alianse” direktore Rasma Pīpiķe: „Šādam „smadzeņu centram” noteikti ir jābūt. Bet tam patiešām ir jāiegūst mandāts būt neatkarīgam, jo allaž kāds noteikšanu grib monopolizēt. Bet vairāk ir jāņem vērā arī aktivitātes, ko veic nevalstiskās organizācijas, un man ir mazliet žēl, ka LIAS septītajā sadaļā, kur runāts par sabiedrības līdzdalību publiskajā pārvaldē, tas pietiekami nav novērtēts. Eiropas Padome jau ir pieņēmusi jaunu dokumentu – ES līdzdalības kodu, kurā sociālo partneru un sabiedrisko organizāciju loma valstisko jautājumu lemšanā ir ievērojami pastiprināta.”
Jā, viedokļu ir daudz. Par LIAS joprojām notiek diskusijas, arvien pienāk jauni priekšlikumi, un brīžiem šķiet, ka tā, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Bet būs, jo termiņi ir noteikti un drīz tai jānonāk Saeimas deputātu rokās.
Noslēgumā vien jāpiebilst stratēģijā izlasāmo: „Ilgtspējīgs dzīvesveids, domāšana un rīcība prasa noteiktu sabiedrības un indivīdu paradumu un attieksmes maiņu.”
