Kā norādīja komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš, apritējis tieši gads kopš komisijas lēmuma par vidēja termiņa stratēģiska plāna izstrādāšanas nepieciešamību. To paveikt uzticēja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM) - kā atbildīgai par plānošanas lietām valstī.
Šajā laikā RAPLM ir izstrādājusi Latvijas Stratēģiskās attīstības plānu 2010.-2013. gadam, kas ir projekta stadijā. Taču tā pieņemšana komisijā atlikta jau četras reizes, un 3. februāra sēde nebija izņēmums.
Vārdi, tikai vārdi
„Saskaņā ar Attīstības plānošanas likumu hierarhiski augstākais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments ir Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007.-2013. gadam (NAP). Ievērojot NAP noteikto valsts izaugsmes mērķi (dzīves kvalitāte), plāns piedāvā esošai situācijai aktuālas prioritātes un rīcības virzienus, kuru ietvaros nepieciešams īstenot krīzes situācijai atbilstošus uzdevumus,” teikts plāna ievadā.
Plāna izstrādē gada laikā notikušas četras atbildīgo iestāžu pārstāvju tikšanās, divas ministru diskusijas, kurās tika panākta vienošanās par plāna prioritātēm, rīcības virzieniem, uzdevumiem, pasākumiem un sasniedzamajiem rezultātiem.
Komisijas sēdē reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns skaidroja: „Domāju, ka ministrija komisijas uzdevumu saprata diezgan pareizi un sagatavoja priekšlikumus, kas tika izvirzīti diskusijai ar ministrijām. Vispirms tajās tika iesaistīti ministri, pēc tam diskusijas vairāk bija ierēdnieciskas.
Mūsu piedāvājums sākotnēji bija radikālāks, bet realitāte ir uzspiedusi savu zīmogu. Ja plāns netiks sasaistīts ar budžetu, nekas nebūs. Viens ministrs šeit neko nevar izdarīt. Piekrītu, ir sagatavota tikai teorētiskā platforma.”
„Teorētiskajā platformā” ir noteikts virsmērķis (saglabāt dzīves kvalitāti valsts iedzīvotājiem), mērķis (kāpināt valsts konkurētspēju), tālāk seko trīs prioritātes – ekonomikas izaugsme, sociālā drošība, publiskās pārvaldes efektivitāte un pakalpojumi. Zem katras prioritātes – vidēja termiņa rīcības virzieni. Pareizi un diendienā dzirdēti vārdi. Piemēram, ekonomikas izaugsmei rīcības virzieni ir šādi:
- veicināt makroekonomisko stabilitāti un uzņēmējdarbības vides konkurētspēju;
- veicināt izglītības un pētniecības ieguldījumu ekonomikas izaugsmē;
- veicināt preču un pakalpojumu eksportu un vietējās produkcijas patēriņu Latvijas tirgū;
- mazināt sociālekonomiskās attīstības atšķirības starp reģioniem.
Katrā prioritātē uzrādītas arī problēmas, noteikti gaidāmie politikas rezultāti 2013. gadā. Tālāk seko uzdevumi – arī gana vispārīgi. Pats pēdējais ir pasākumi, kas tad noteiktu uzdevumu īstenošanu, lai tiktu pie mērķa. (Plāna projektu sk. RAPLM vietnē http://www.raplm.gov.lv/uploads/filedir/aktualitates/LSAP.doc)
Un te apstājamies strupceļā. Jau minētajā ekonomikas prioritātē zem šīs „cepures” ierūmēta Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma un tās ieviešanas rīcības plāns, informatīvais ziņojums par Ekonomikas ministrijas izstrādātās ekonomikas atveseļošanas politikas virzieniem vidēja termiņa periodā, tradicionālais uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plāns, virkne ES struktūrfondu atbalsta programmu.
Tā teikt, šajā un citos plauktos ievietots viss, kas attiecas uz noteikto tematu. Bet nekā tāda, kas saskaņotu laivas airētāju vēzienus vienam virzienam.
Tikai par taupīšanu, ne pelnīšanu
Par plāna īstenošanas pasākumu sadaļu E.Zalāns komisijas sēdē skaidroja: „Grūtības radās uzreiz pēc plāna pirmās versijas izstrādes – neparādījās sasaiste ar valsts budžetu, nebija redzama ministriju vēlme kaut ko mainīt savos budžetos vai savos pasākumu plānos, nosprausto mērķu sasniegšanai izmantojot arī Eiropas naudu. Viss rudens pagāja pietiekami garās diskusijās...
Visa procesa gaitā nav pārvarētas sektoru barjeras, joprojām ir ļoti grūti runāt ar pārējām ministrijām par kopīgiem uzdevumiem. Sākotnējais uzstādījums, ka plānu pieņem valdība, diemžēl ir transformējies Informatīvā ziņojumā. Mēs aicinājām premjeru sasaukt ārkārtas valdības sēdi un rīkot diskusiju ministru līmenī, kā šos uzdevumus tālāk veikt brīvprātīgi piespiedu kārtā. Valdība zināšanai pieņēma Informatīvo ziņojumu (2. februārī – red.). Lai mēs tiktu tālāk, tika pieņemts lēmums rīkot diskusiju Reformu vadības grupā.”
Īsi sakot, daļēji atkārtojas sižets ar Latvijas Nacionālo attīstības plānu.
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Nacionālā plāna (NAP) īstenošanas uzraudzības apakškomisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis sacīja: „Kāpēc mēs esam šeit – NAP apakškomisija? Esam domubiedru grupa, kura uzskata, ka bez plānošanas nevar dzīvot ne savā ģimenē, kur nu vēl valstī. Kā NAP veidošanas iniciators apzinos – mēs sabiedriski apspriedām prioritātes, šajā darbā iesaistījām ļoti daudz cilvēku, plāns kļuva par tādu kā karogu, ko katram pacelt mastā, bet lielākais trūkums ir tas, ka netika izstrādāts rīcības plāns.
Ar lielu interesi sekojām līdzi, kā top šis Latvijas Stratēģiskās attīstības plāns, saņēmām apstiprinājumu, ka kopīgi strādā Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija, RAPLM un citas ministrijas. Bija cerība, ka varētu veidoties dokuments, kas patiešām būs šis rīcības plāns. Šobrīd esam nonākuši posmā, kur plāna teorētiskā daļa ir, bet nav ne mazākās vēsmas par to, ka būs rīcības plāns.”
"„Teorētiskajā platformā” ir noteikts virsmērķis - saglabāt dzīves kvalitāti valsts iedzīvotājiem, mērķis - kāpināt valsts konkurētspēju, tālāk seko trīs prioritātes – ekonomikas izaugsme, sociālā drošība, publiskās pārvaldes efektivitāte un pakalpojumi."
Kāds saskaitījis, ka Latvijā izstrādāti 160 lielāki un mazāki attīstības plāni. Ir tērēts laiks, sēdēts, rakstīts, katram savs sīvi sargājams budžets, katram savs plāns, kas pilda kādu funkciju vai vienkārši noslēpts datoru failos.
Ik dienu mēs dzirdam atgādinājumus, cik daudz esam parādā ārvalstu aizdevējiem, cik simti miljonu būs jāietaupa, lai mazinātu budžeta deficītu. Nekur nav dzirdamas aplēses, kā un cik daudz sākt pelnīt vairāk – pēc gada, trim, četriem.
Tāpat bija arī komisijas sēdē. Finanšu ministrs Einars Repše stratēģiskajam plānam pauda vispārīgu atbalstu, bet precīzāk ministrijas nostādnes paustas viņa vēstulē ministriem un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai. Cita starpā tur lasāms: „Papildus informējam, ka 2010. gada 21. janvārī Saeimas ārkārtas sēdē tika izskatīts ziņojums „Finanšu ministra ziņojums Latvijas Republikas Saeimai par valdības pozīciju, gatavojot nodomu vēstules projektu Starptautiskajam Valūtas fondam un Papildus saprašanās memoranda projektu starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku”.
Tajā ir norādīts, ka pēc 2010. gada būs nepieciešami ievērojami papildu pasākumi, lai līdz 2012. gadam sasniegtu Māstrihtas kritērijus un panāktu eiro ieviešanu līdz 2014. gadam. Turpmākajos gados tiek plānots sasniegt fiskālā deficīta mērķi, kas nepārsniedz 6 procentus no IKP 2011. gadā un 3 procentus no IKP 2012. gadā (pēc EKS metodoloģijas). Lai sasniegtu Māstrihtas kritērijiem atbilstošu budžeta deficīta līmeni, Latvija plāno nākamo divu gadu laikā veikt būtisku fiskālo konsolidāciju. Finanšu ministra ziņojumā ir norādīts, ka piesardzīgi sākotnējie aprēķini liecina: turpmākajām korekcijām būs nepieciešami 800-900 miljoni latu divu gadu laikā. Šim nolūkam būs nepieciešami ievērojami izdevumu ietaupījumi, sevišķi saistībā ar strukturālajām reformām.
Sakarā ar nepieciešamo lielo fiskālās konsolidācijas pasākumu apjomu informēju, ka turpmākajos gados nav paredzami līdzekļi jauno politiku iniciatīvu finansēšanai. Ņemot vērā plānoto budžeta izdevumu samazinājumu, paredzams, ka prioritātes būs jāfinansē esošā budžeta ietvaros, veicot izdevumu pārskatīšanu.
Vienlaikus informējam, ka Finanšu ministrija konceptuāli atbalsta Latvijas Stratēģiskās attīstības plānā 2010.-2013. gadam izvirzītās prioritātes, kā arī informējam, ka Finanšu ministrija iesniegs Ministru kabinetā normatīvā akta projektu, kurā noteiks budžeta sagatavošanas procesu un termiņus, par vidējā termiņa budžeta mērķiem nosakot:
- uzņēmējdarbības vides konkurētspējas attīstīšanu kā galveno nosacījumu Latvijas tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanai;
- sociālās drošības un atbalsta nodrošināšanu, turpinot Sociālā drošības tīkla stratēģijā iekļauto pasākumu īstenošanu, kā arī izveidojot uz mērķa grupām labāk orientētu sociālo pabalstu sistēmu.
Jo īpaša prioritāte ir Eiropas Savienības un citu ārvalstu finanšu palīdzības fondu apgūšana, kas ir galvenais nosacījums ekonomikas attīstībai vidējā termiņā.”
E.Zalāns, atzīstot, ka šobrīd vienīgais attīstības resurss ir Eiropas fondu nauda, iebilda: arī to pārstrukturēt ir minimālas iespējas.
Tā nu stratēģiskā plāna veidošanā iestājusies stadija, kā kad suns noķēris savu asti – visi vārdos atbalsta, bet tā var skriet pa apli bez mitas.
Savrupo interešu tīklā
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) pārstāve Lidija Škoļnija komisijas sēdē sacīja: „Šobrīd ir viena problēma - mums ir viens grozs, kurā ir nauda, un ir stratēģija, kā mēs redzam savas valsts attīstību nākotnē. Bet problēma ir savienot šos divus blokus kopā. Vai to var izdarīt Ministru kabinets, vai to var izdarīt ministrijas? Nevar! Atšķirīgas intereses. Vai politiskās partijas? Arī nevar! Atšķirīgas intereses. Kas tad to var? Kas var naudu salikt kopā ar stratēģiskajiem mērķiem? Man šķiet – neatkarīgu ekspertu grupa.” L.Škoļnija ierosināja, ka ekspertu grupas varētu būt divas – otra no ministriju speciālistiem, un tad priekšlikumus samērotu savā starpā.
Pāris dienu pirms sanāksmes Saeimā Stratēģiskās attīstības plānu apsprieda Ekonomikas ministrijā Tautsaimniecības padomē. Atbalsis no minētās sanāksmes ir šādas. RAPLM Valsts stratēģiskās plānošanas departamenta direktors Artis Grinbergs savā ziņojumā atzinis, ka plāna izstrādes darba grupa nonākusi strupceļā, jo atskārtusi: šis attīstības plāns neatbilst esošajai ekonomiskajai situācijai, tāpēc plānu vajadzētu izstrādāt, piemērojoties apstākļiem.
Pret plānu iebilda Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas pārstāvis Normunds Bergs, atzīstot, ka viņš ir skatījis daudz un dažādas stratēģijas: „Secinu, ka papīri dzīvo savu dzīvi, bet dzīve rit savējo. Jums bija nepieciešams pusgads, lai radītu stratēģiju 2010.-2013.gadam, bet pēc pāris mēnešiem dzīve atkal būs pavirzījusies uz priekšu un realitāte būs citādāka. Mans priekšlikums - tā vietā, lai mudinātu veicināt eksportu, ierosinu atrast kaut kādus trīs instrumentus, kas būtu efektīvi eksporta veicināšanai.”
LTRK valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende atzina, ka neīstenojamas stratēģijas vietā būtu jāizveido pāris veicamu reformu saraksts un tās arī jāveic. „Sarunās par stratēģiju piedalos piecus gadus, un šķiet, ka tā tūlīt būs, bet nekā. Tādā gadījumā beidzam uz to cerēt un cīnāmies par reformām," tā LTRK vadītāja.
Valsts kontroliere Inguna Sudraba nav tik kategoriska un Saeimas komisijas sēdē aicināja Stratēģiskās attīstības plānu veidot saskaņā ar valsts reālajām vajadzībām: „Es šeit saskatu, ka cilvēki turas pie sava viedokļa un šauri redz procesus valstī. Nevaru saprast, kā var īstenot šā gada budžetu, ja pretim nestāv reāls plāns, ko valdība gatavojas šā gada laikā un turpmākajos gados sasniegt. Kāpēc ir svarīgi domāt par turpmākajiem gadiem? Tāpēc, ka pasākumiem, kurus sāk īstenot pašlaik, ir jāredz turpinājums.
Kā mēs saprotam savu konkurētspēju? Pirmām kārtām būtu jābūt analīzei, kas mums ir īpašs, ar ko spējam konkurēt pasaules mērogā. Piemēram, Latvija noteikti var konkurēt ar savu tīro dabu. Mums tradicionāli spēcīga ir bijusi lauksaimnieciskā ražošana, kas spēj dot kvalitatīvus lauksaimniecības produktus, ko mēs protam arī kvalitatīvi pārstrādāt. Tad, ja mēs, piemēram, izvirzām vienu šādu nosacījumu – spēt konkurēt ar saviem kvalitatīvajiem pārtiks produktiem –, tālāk ir jābūt pasākumu plānam - kas jāizdara, lai konkurētspēju pasaules tirgū maksimāli veicinātu.
Pārtikas ražotāji tiek atbalstīti tādējādi, ka pietiekami racionāli noslogo savas jaudas. Mums ir ļoti daudz individuālo ražotāju ar salīdzinoši mazām ražošanas jaudām, un tas atkal ir valdības uzdevums –panākt šo uzņēmēju kooperēšanos, arī individuālo interešu pārvarēšanu. Tagad katrs grib būt par sevi, bet tā konkurētspēja nekad neradīsies.
Vēl jātiek skaidrībā, kas jādara valdības iestādēm, lai veicinātu eksportu. Vienlaikus jādomā par to, kādi virzieni saistībā ar šīm prioritātēm jāizvērš izglītībā, zinātnē, lai ieviestu unikālākas un modernākas tehnoloģijas, izstrādātu jaunus produkcijas veidus. Tā parādās sektoru pieejas pārvarēšana. Nevis pieļaut, ka izglītības sektors dzīvo savu dzīvi, labklājības - savu ar savām programmām bezdarbnieku apmācībai. Tas, ka mēs tik mazā valstī nespējam vienoties par kopīgām interesēm, no kā visiem būtu ieguvums, ir paradoksāli.”
Plāna nākamā izskatīšana Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā tika nolemta 25. martā, uzklausot nozaru ministru viedokli. Tā vien šķita, ka visi atviegloti uzelpoja, ka ar piņķerīgo jautājumu tikts galā šādi. Vien Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Nacionālā attīstības plāna īstenošanas uzraudzības apakškomisijas locekle Karina Pētersone iebilda: „Plāns taču ir līdz 2013. gadam. Ja ilgi to vilks – vai vispār būs vajadzīgs?”
