Pēc tam risināsies diskusijas par minētajiem priekšlikumiem, saskaņošana un apstiprināšana, tostarp par ES prioritātēm Kohēzijas politikas ietvaros. Bet nākamā gada vidū EK jau plāno apstiprināt stratēģisko ietvardokumentu. Tā kā mūsu valstī taupības režīma dēļ nav paredzami vērā ņemami līdzekļi investīcijām tautsaimniecības atdzīvināšanai, vienīgā cerība faktiski ir uz Eiropas naudu. Taču lielais jautājums, kas joprojām nav izkustējies no vietas, – kam tieši un kā šo naudu paredzēt, lai tā nestu vislielākos augļus?
Lai to zinātu, ir jābūt konkrētam plānam, konkrētiem mērķiem. Un tieši tā patlaban Latvijā nav. Tādēļ Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Attīstības plānošanas apakškomisija, Valsts prezidenta stratēģiskās analīzes komisija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) 29. aprīlī rīkoja konferenci "Optimāls nacionālo attīstības stratēģiju ieviešanas un uzraudzības mehānisms", lai aktualizētu jautājumu par jaunā Nacionālās attīstības plāna (NAP) izstrādi un īstenošanu.
Tikai mērce ikreiz cita...
Kārtējā Latvijas pretruna: lai nu kā, bet plānu, stratēģiju un dažādu vadlīniju mūsu valstī netrūkst, to ir desmitiem un pat simtiem. Tajā pašā laikā saistībā ar budžeta līdzsvarošanas pasākumiem allaž izskanējis, ka tie norisinās bez nākotnes redzējuma, ugunsgrēka dzēšanas režīmā. Arī "ugunsgrēkā" faktiski nokļuvām lielā mērā tādēļ, ka valdībām nebija cieša ceļa ietvara turpmākajiem gadiem. Var iebilst: mums ir Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija "Latvija 2030", NAP 2007.-2013. gadam un vēl citi plāni.
Taču, kā konferencē cita starpā norādīja tagad par plānošanas lietām atbildīgās VARAM ministrs Raimonds Vējonis: "Prakse liecina, ka esam ļoti bagāta un ražīga valsts, jo mēs spējam saražot gadā ļoti daudzus plānus, kas paši par sevi droši vien ir labi, bet pamatā dublē cits citu, un bieži vien uzstādījumi tajos ir vieni un tie paši, tikai mērce tiek pielieta mazliet cita. Šā gada četros mēnešos esam jau paspējuši radīt gan Latvijas Nacionālo reformu programmu, gan Strukturālo reformu plānu, ikgadējo pasākumu plānu administratīvā sloga mazināšanai, Konverģences programmu, un tā tālāk. Normāls cilvēks pat nevar saprast, pēc kura plāna valstī notiek attīstība.
"Vienīgā cerība faktiski ir uz Eiropas naudu."
Ja mērķi visiem plāniem un programmām būtu vienādi, ja tiem būtu sasaiste ar valsts budžeta plānošanu, ar Eiropas naudas izmantošanu, tad tas būtu vēl daudzmaz pieņemams mehānisms." Taču visā šajā plānošanā pietrūkst šīs sadarbības, atzina R. Vējonis, jo joprojām ir spēcīga nozaru pieeja, kas traucē domāt par valsts attīstību kopumā.
"Galvenajam plānošanas dokumentam, kas iedzīvinātu "Latvija 2030" ieviešanu dzīvē, vajadzētu būt nacionālajam attīstības plānam 2014.-2020. gadam. Tas nebūtu autonoms dokuments bez saistības ar pārējiem, bet tiktu veidots ciešā koordinācijā ar jau esošajiem dokumentiem un tām iecerēm, ko mēs vēl plānojam izstrādāt. Tā ir stratēģija uz septiņiem gadiem, tai ir jānosaka valsts politikas mērķi un prioritātes, arī makroekonomikas rezultāti. Bet septiņi gadi ir ilgs posms, un tādēļ būtu vajadzīgi vēl trīs gadu plāni, kurus katru gadu reizē ar valsts budžeta apstiprināšanu varētu aktualizēt un tādējādi iezīmēt tuvākās rīcības, tuvākos sasniedzamos rezultātus."
Sistēma ir, bet plāni guļ plauktos
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, atklājot konferenci, sacīja: "Mana pārliecība ir tāda, ka valsts vislielākā vērtība ir cilvēks un demokrātija – tas, ka cilvēki paši var lemt, kādā veidā valstij ir jāattīstās. Tas varbūt nav noticis līdz šim, vairāk esam runājuši par to, cik mums ir grūti, ka ir krīze, kā mēs kaut ko samazinām, haotiski šur turp paaugstinām nodokļus un vēl darām kaut ko. Bet tieši parlaments ir tā vieta, kur jārunā par attīstību, par to, kurp un kā mēs ejam.
Priecājos, ka šodien zālē ir gan deputāti, gan eksperti, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji, jo mēs, politiķi, vieni paši nespēsim izveidot valsti tādu, no kuras cilvēki nevēlas braukt prom, bet gan atgriezties. Šis ir pirmais solis, lai mēs runātu nevis par stabilitāti, bet attīstību. Ceru, ka diskusijas Saeimā notiks biežāk un regulāri.
Jau 18. maijā ir tradicionālais ikgadējais nevalstisko organizāciju forums, kurā spriedīsim tieši par attīstības jautājumiem – demogrāfiju, izglītību un arī nacionālās attīstības plānu. Šīm diskusijām ir jāpārtop reālos uzdevumos ikkatram no mums – gan politiķiem, gan uzņēmējiem, lai darbi virzītos patiešām uz priekšu."
"Plānu, stratēģiju un dažādu vadlīniju mūsu valstī netrūkst."
Saeimas Attīstības plānošanas apakškomisijas vadītājs Māris Kučinskis pauda gluži reālu cerību: "Iecerot šo konferenci, gribam saņemt reālu pienesumu tālākai rīcībai tieši parlamentā: pirmkārt, tas skar likumdošanu, otrkārt, jebkurā attīstības plānošanas posmā plānošana ir saistīta ar parlamentāro kontroli un, treškārt, Saeima ir vieta, kur izrādīt iniciatīvu ir vislietderīgāk, jo no šejienes vislabāk aizsniedzama jebkura ministrija un valsts pārvaldes iestādes.
Ir tāds mīts, ka likumdošana attīstības plānošanā nav sakārtota. Tam es nepiekrītu, jo ir pieņemts Attīstības plānošanas sistēmas likums, un valstī jau ir noteikta stingra hierarhija šajā jomā. Ir gan apstiprināts modelis, kurā cilvēks ir pirmajā vietā, un kas ir pieņemts parlamentā, tāpat Saeimā ir pieņemta arī ilgtermiņa stratēģija "Latvija 2030", Nacionālais attīstības plāns, kuram gan šobrīd termiņš beidzas, un ir laiks izstrādāt jaunu.
Bet problēma ir cita – šie dokumenti ir iegūlušies plauktos un joprojām publiskā vidē ir dzirdami saucieni: mums valstij nav plāna! Valstij plāni ir, bet tie guļ, un mums nav mehānisma, kā tos īstenot. Tai pašā laikā rodas jaunas iniciatīvas, vēl kādi jauni plāni, bet ir tomēr jābūt kaut kādai sistēmai."
Ekonomikas politika vai politizēta ekonomika
Tātad – no vienas puses, sistēma ir, un plāni ir, no otras puses – tie guļ plauktos, labumu nenes un, izņemot parlamentā apstiprinātos, līdz ar valdību maiņām zaudē arī aktualitāti un nostādņu pēctecību. Kāds no sanāksmes dalībniekiem situāciju ar plānu ražošanu nosauca par "plānu inflāciju", uz kuras veģetē noteikts ierēdņu slānis, bet pašreizējo NAP vēl cits nodēvēja par "Saules pilsētas" plānu un klasificēja kā utopisko literatūru. Jā, plānā patiešām centrā ir cilvēks un intereses, taču nekad šim dokumentam nav bijis piesaistīts konkrēts rīcības plāns un atbilstoši tam – arī investīcijas.
Arī S. Āboltiņa atzina, ka NAP un pārējie dokumenti kā labu nodomu kopums nav apšaubāmi, tie ir integrējami jaunajā plānā, taču "divdesmit gados neesam spējuši īstenot vienu plānu, allaž reaģējot tikai uz sekām; arī NAP nevarējām īstenot, jo bija jārāpjas no bedres".
Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis norādīja, ka galvenā problēma ar vidēja termiņa plānošanu ir tā īstenošanas mehānismā – jo valstī ir pārāk daudz dažādu interešu, dažādu prioritāšu, tādēļ arī daudz dažādu stratēģiju, kuras grūti apvienot vienā. Tādēļ politiskās diskusijās tomēr ir jātiek skaidrībā par vienotiem mērķiem.
Bet ekonomists Aigars Plotkāns bija pavisam kategorisks: "Latvijā nekad nav bijusi ekonomikas politikas, bet gan politizēta ekonomika. Kamēr tā būs, nekādu progresu nespēsim sasniegt. Uzskatu, ka šis mēģinājums izstrādāt patiešām īstenojamu NAP ir pēdējā mūsu izdevība un glābiņš."
"Šis ir pirmais solis, lai mēs runātu nevis par stabilitāti, bet attīstību."
Te vietā atcerēties R. Vējoņa sacīto: "Saistībā ar nacionālās attīstības plānošanu mums pašiem sev ir jāuzdod vairāki jautājumi, uz kuriem arī jāmeklē atbildes. 1. Vai pašreizējā attīstības plānošanas sistēma funkcionē un kā? 2. Vai, domājot par nākotni, mēs spējam ar savām rīcībām rīkoties apsteidzoši vai, kā parasti, reaģējam uz jau notikušā sekām? 3. Vai spējam mainīt domāšanu un plānošanas pieeju? 4. Kurš uzņemsies līderību un aktīvo rīcību?"
Konferencē patiešām bija gana daudz konkrētu priekšlikumu un brīžiem arī pretrunīgi. Piemēram, Una Klapkalne (LETA) aicināja atteikties no ilūzijām saistībā ar jauno NAP: šīs lietas bijušas aktuālas pirms gadiem desmit. Tagad valsts budžeta izdevumu samazinājums pret iekšzemes kopproduktu nedos iespēju jebkādā citā veidā attīstīt tautsaimniecību, kā vien ar struktūrfondu līdzekļiem. Tādēļ arī īsi jānosauc prioritātes, piemēram, demogrāfija, izglītība, veselība un vēl dažas, un vienkārši saistībā ar tām jāizveido ES naudas sadales programmas. Lakoniskas, precīzas, netērējot laiku un pūliņus daiļrunīgu plānu sacerēšanai, kuru izpildei naudas tik un tā tuvākajā laikā nebūs.
Savukārt Edgars Voļskis klātesošo uzmanību vērsa citā virzienā – plāns ir vajadzīgs, bet ļoti sekojot līdzi tam, ko savu valstu nākotnes plānošanā jau dara (un patiešām dara!) Eiropā, kuros virzienos tiek plānota attīstība un investīcijas. Viņš uzsvēra: tā ir zinātne un inovatīva ražošana – jomas, kurās mēs nedrīkstam atpalikt.
Tika vēl arī spriests, kura būtu tā institūcija, kas šādu plānu izstrādātu un kas sekotu līdzi tā izpildei. Vairākums ekspertu balsoja par to, ka šos pienākumus nevajadzētu uzticēt kādai ministrijai, bet gan patiešām neatkarīgai institūcijai, kurā strādātu ļoti kvalificēti speciālisti. Dažādie viedokļi liecināja par to, cik šis NAP jautājums vēl ir "zaļš" jeb nenogatavināts. Diemžēl laika patiešām vairs nav, turklāt ir plānots mainīt līdzšinējos ES naudas sadales pamatprincipus.
No nozarēm uz pašvaldībām
"Ir jāsaprot, ka valsts pārvaldei jebkurā gadījumā ir jābūt orientētai uz iedzīvotāju interesēm. Vislabāk to, kas notiek valsts reģionos, zina pašvaldības. Tāpēc NAP ir jāmaina nozaru politikas pieeja, to ir nepieciešams integrēt teritoriālajā pieejā," tā R. Vējonis. Tas pirmām kārtām ļautu plānot attīstību, konkrētu nozaru jautājumus risinot reģionālā vai vietējā līmenī, ņemot vērā teritoriju attīstības specifiku, vajadzības un iespējas. Vienlaikus nozaru jautājumi, kas ir svarīgi visas valsts izaugsmei, tiktu risināti nacionālajā līmenī. Tādējādi līdztekus pastāvētu gan nacionālas nozaru politiku prioritātes, gan teritoriju prioritātes un atbalsta pasākumi. Šādu harmonisku nākotni NAP saskata ministrs, pie viena brīdinot, ka laika patiešām vairs nav.
"Kāpēc tieši šobrīd ir svarīgi par to runāt? Mēs te varētu vārīties savā sulā un ražot plānus, cik daudz vien gribam, ja esam tik bagāti, bet tajā pašā laikā Eiropa iet uz priekšu ar lieliem soļiem un notiek nopietna gatavošanās jaunajam struktūrfondu periodam.
Ja mēs šeit arvien vēl diskutējam un strīdamies, bet Eiropā jau notiek procesi, tad kur mēs atradīsimies tajā brīdī, kad EK apstiprinās visus dokumentus? Vai esam mācījušies no iepriekšējām kļūdām, no tā, kā veidojām iepriekšējo NAP? Turklāt, ja redzam, ka pašreizējā struktūrfondu finansējuma izmantošanas perioda darbības sākām ar vairāk nekā gada nokavēšanos. Kaut arī valstī bija radīts pat speciāls sekretariāts šā procesa koordinēšanai.
NAP 2014.-2020. gadam izstrāde bremzējas, un tas pirmām kārtām ir saistīts ar to, ka tiek vērtētas pozitīvais un negatīvais līdzšinējā NAP izstrādē. Bet tas nekādā ziņā nedrīkst būt iemesls, kādēļ mēs nevaram darīt neko tālāk. Šā brīža aktuālākais izaicinājums – jāpiedāvā koordinēta, mērķtiecīgi vadīta rīcībpolitika, kura tiek konsekventi īstenota ar izpildvaras lēmumiem un ved uz valsts attīstību ilgtermiņā. NAP būtu tas, kas spētu nodrošināt gan pēctecību stratēģijai "Latvija 2030", neattālinoties no Eiropas stratēģijas 2020, gan līdzsvarojot šo vīziju ar konkrētām rīcībām, vienlaikus arī piesaistot finansējumu."
Jādomā, ka smagais NAP akmens jau tiek kustināts, jo M. Kučinskis konferencē solīja, ka apakškomisija pie darba ķersies jau 3. maijā. Un jādomā, ka visiem kopā pietiks prasmes patiešām tikt galā ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra uzdotajiem četriem jautājumiem.
