Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
No 2023. gada 1. janvāra īslaicīgās aizturēšanas vietā aizturētais ir jānodrošina ar segu un spilvenu, ja aizturēšanas laiks ietver naktsmieru, ar dvieli –, ja aizturētajam nav sava dvieļa un tas nepieciešams lietošanai.
FOTO: Freepik
Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, kā arī spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Šīs tiesības ir absolūtas, un ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai arī tad, ja cilvēks atrodas brīvību ierobežojošos apstākļos.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 62. panta pirmo daļu aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 267. panta pirmajai daļai aizturēšana ir pamats personas tiesību ierobežošanai un ļauj turēt personu speciāli aprīkotās policijas telpās.
Aizturēto personu turēšanas kārtības likums, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu nosaka aizturēto personu turēšanas kārtību un sadzīves apstākļus speciāli aprīkotās policijas telpās, īslaicīgās aizturēšanas vietā, cita starpā paredz, ka katru aizturēto personu jānodrošina ar gultas piederumiem – matraci un segu (7. panta ceturtās daļas 2. punkts).
Ministru kabineta noteikumu Nr. 38 “Noteikumu par īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietoto personu uztura, mazgāšanās un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normām” 4. pielikums nosaka, ka aizturētajai personai tiek nodrošināta viena zobu suka, zobu pasta (20 ml diennaktī), tualetes papīrs (30 metru rullis 10 diennaktīm), šķidrās tualetes ziepes (40 ml diennaktī), ja nepieciešams, – higiēniskās paketes (10 gab.).
Satversmes 95. panta otrais teikums aizliedz spīdzināšanu, kā arī cietsirdīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos.
Ar spīdzināšanu ir saprotama īpaša, cietsirdīga rīcība, apzināti radot personai ļoti nopietnas un nežēlīgas fiziskas un garīgas ciešanas nolūkā sasniegt kādu konkrētu mērķi, kuru raksturo vairākkārtēja vai ilgstoša sevišķu sāpju vai lielu ciešanu sagādāšana cietušajiem.1
Savukārt cietsirdīga izturēšanās pret cilvēku ir tāda nežēlīga, bezjūtīga vai vienaldzīga izturēšanās pret citu personu, kuras rezultātā tai radīta dziļa apkaunojuma vai aizvainojuma sajūta vai cits kaitējums, piemēram, fiziskas sāpes, miesas bojājumi vai pat nāve.
Par pazemojošu izturēšanos atzīstama rīcība, kas personai rada dziļu personisku, negatīvu psiholoģisku pārdzīvojumu – apkaunojuma vai aizvainojuma sajūtu. Pazemojoša izturēšanās var nebūt saistīta ar intensīvām ciešanām, taču to raksturo cilvēka cieņu ignorējoša rīcība, kas rada baiļu, moku, pakļautības sajūtu, kaut vai tikai paša upura prātā.2
Administratīvā rajona tiesa vērsās ar pieteikumu Latvijas Republikas Satversmes tiesā, uzskatot, ka Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtās daļas 2. punkts un Ministru kabineta noteikumu Nr. 38 “Noteikumu par īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietoto personu uztura, mazgāšanās un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normām” 4. pielikums neatbilst Satversmes 95. panta otrajam teikumam, kas paredz spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās pret cilvēku aizliegumu.
Administratīvā rajona tiesa izskatīja administratīvo lietu, kuras ietvaros persona lūdza atzīt Valsts policijas rīcību par prettiesisku un atlīdzināt personai nodarīto nemantisko kaitējumu. Proti, aizturētā persona (Aizturētais) 2019. gadā vairākkārt atradusies īslaicīgās aizturēšanas vietā, kur uzturējās 7 un pat 12 dienas. Būdams neapmierināts ar sadzīves apstākļiem īslaicīgās aizturēšanas vietā, Aizturētais vērsies Valsts policijā, lūdzot atlīdzināt nemantisko kaitējumu, kas nodarīts, neizsniedzot viņam spilvenu un dvieli.
Aizturētais norādījis, ka jebkura brīvības atņemšana neizbēgami būs saistīta ar ciešanām vai pazemojuma sajūtu, tomēr personu nedrīkst pakļaut tādām ciešanām, kas nenovēršami pārsniedz brīvības atņemšanas vietām raksturīgo līmeni. Aizturētais paudis, ka spilvena un dvieļa neesamībai īslaicīgās aizturēšanas vietā nav racionāla pamatojuma, un tas rada personai mazvērtības un pazemojuma sajūtu.
Savukārt Valsts policija pauda, ka uzturēšanās apstākļi bija atbilstoši normatīvo aktu prasībām, tāpēc ka šobrīd spēkā esošie normatīvie akti neparedz pienākumu Valsts policijai nodrošināt īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotās personas ar spilveniem un dvieļiem, līdz ar to nav veikti spilvenu un dvieļu iepirkumi, jo šādu priekšmetu iegādei un uzturēšanai neesot tiesiska pamata.
Valsts policija informēja, ka dažas personas, kuras izjūt nepieciešamību pēc spilvena, tādu izveidojot no izsniegtās segas vai personīgajām drēbēm, bet personai, kurai nav līdzi sava dvieļa, nepieciešamajā daudzumā tiekot nodrošināti vienreiz lietojamie papīra dvieļi.
Satversmes tiesa 2022. gada 8. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2021-40-0103, ar kuru atzina, ka regulējums, kas neparedz aizturētajai personai izsniegt spilvenu un dvieli, pārkāpj cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu un attiecīgi neatbilst Satversmes 95. panta otrajam teikumam.
Satversmes tiesa jau iepriekš ir paudusi, ka visām personām, kurām atņemta brīvība, piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt citām personām, tomēr tās var tikt ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai. Pamattiesību ierobežojumi brīvības atņemšanas vietās izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām brīvības atņemšanas sekām, kā arī konkrētās personas situācijas.3
Turklāt lielākajai daļai personu, kuras atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietās, brīvība nav atņemta, pamatojoties uz spēkā esošu tiesas nolēmumu. Šādā gadījumā personu aizsargā nevainīguma prezumpcijas princips, un tai var piemērot vienīgi tādus ierobežojumus, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību veikšanai, kā arī kārtības un drošības uzturēšanai.4
Satversmes tiesa norādījusi, ka Satversmes 95. panta otrais teikums ietver valsts pienākumu brīvības atņemšanas vietās nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošus apstākļus un nepieļaut cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret personu. Šīs tiesības ir absolūtas, un no tām nav pieļaujamas atkāpes.
Izturēšanās pret personu var tikt atzīta par cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu tikai tad, ja tā pārsniedz minimālo cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpi, kas neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā.
Līdz ar to apstākļi brīvības atņemšanas vietā, tostarp īslaicīgās aizturēšanas vietā, drīkst būt vien tiktāl ierobežojoši, ciktāl tas atbilst brīvības atņemšanas vietas būtībai, un tie nedrīkst būt cietsirdīgi vai indivīdu apkaunojoši, nonicinoši vai pazemojoši. Proti, tiem ir jāatbilst cilvēka cieņai.
Tāpēc, turpinoties sabiedrības attīstībai, pieaugot izpratnei par cilvēka cieņu, arī ievērojot valsts finanšu resursu pieaugumu un aktuālo situāciju īslaicīgās aizturēšans vietās, ir pamats pārskatīt apstrīdēto regulējumu, lai novērstu cilvēka cieņai neatbilstošu izturēšanos.
Apstākļiem brīvības atņemšanas vietā, tostarp īslaicīgās aizturēšanas vietā, ir jāatbilst cilvēka cieņai.
Satversmes tiesa konstatēja, ka:
Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa atzina, ka tas, cik lielā mērā spilvena neesība ietekmē personas labsajūtu, ir atkarīgs no tā, cik ilgi persona atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā. Līdz ar to, ja pāris stundas miega bez spilvena tipiskā gadījumā nesasniedz cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās līmeni, tad vairākas šādā stāvoklī pavadītas naktis var radīt personai veselības traucējumus un pasliktināt tās labsajūtu. Turklāt fiziski apgrūtināts miegs nav uzskatāms par tādu apstākli, kas neizbēgami izrietētu no brīvības atņemšanas fakta.
Tāpat spilvena neesība var radīt personai ne tikai fiziskas, bet arī psihiskas ciešanas un dziļu aizvainojuma sajūtu, citstarp tādēļ, ka tas liek personai īpaši sāpīgi izjust, ka tā atrodas nekomfortablās telpās un ir nošķirta no savas ierastās vides.
Izvērtējot normu, kas neparedz aizturētajai personai izsniegt dvieli, Satversmes tiesa secināja, ka nespēja nomazgāties pakļauj personu ne tikai pazemojumam gan savās, gan sabiedrības acīs, bet arī veselības apdraudējumam.
Personas tiesības uzturēt sava ķermeņa higiēnu nevar tikt automātiski atņemtas tādēļ vien, ka persona atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā. Savukārt, lai īstenotu personas tiesības uz higiēnas ievērošanu, tai ir nepieciešams dvielis.
Satversmes tiesa arī uzsvēra –, lai arī aizturētajām personām ir tiesības saņemt dvieli pienesumā no ģimenes locekļiem vai citām personām, tas nenozīmē, ka visas personas varēs izmantot šīs iespējas.
Turklāt par piemērotu apstākļu (pietiekama ēdiena, gultas veļas, higiēnas piederumu) nodrošināšanu brīvības atņemšanas vietās ir atbildīga tieši valsts, un tie nevar būt atkarīgi no aizturēto personu finansiālajām iespējām vai pienesumiem.
Tāpat Satversmes tiesa atzina, ka, ņemot vērā, ka apstrīdētais regulējums ir imperatīvs, aizturēšanas vietas administrācija var iegādāties spilvenus un dvieļus, kā arī organizēt to tīrīšanu un nomaiņu tikai tad, ja to atļauj likums.
Ar 2022. gada 17. februāra likumu “Grozījumi Aizturēto personu turēšanas kārtības likumā” Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtā daļa tika papildināta ar 3. un 4. punktu, kas paredz turpmāk aizturētajam nodrošināt:
Šie grozījumi stājas spēkā 2023. gada 1. janvārī, un no šī datuma katrā īslaicīgās aizturēšanas vietā personai tiks piešķirts spilvens un dvielis.
Līdz minēto grozījumu spēkā stāšanās datumam aizturēto personu tiesību ievērošana ir jānodrošina atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam, kā arī izvērtējot, cik ilgi personas uzturas īslaicīgās aizturēšanas vietās, un citas iespējas nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi pret šīm personām.
1Bitāns A., Judins, A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis, R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 212. lpp.
2Mits, M. Spīdzināšanas aizliegums. Grām.: Ziemele, I. (zin. red.) Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 106. lpp.
3Satversmes tiesas 2021. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. 2020-21-01.
4Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedums lietā Nr. 2002-04-03 un 2010. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2010-44-01.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
