Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pensija ir galvenais pensionāra ienākumu avots. Ja cilvēks lielu daļu darba mūža strādājis pirms pensiju reformas, individuālā pensijas kapitāla viņam nav. Valsts nosaka un garantē minimālo vecuma pensiju.
FOTO: Freepik
Satversmes tiesa par neatbilstošām valsts pamatlikumam atzina vairāku Ministru kabineta noteikumu normas, saskaņā ar kurām līdz šim tika noteikts valsts vecuma pensijas minimālais apmērs.
Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs, sniedzot ieskatu šīs lietas izskatīšanā, norādīja, ka tā turpina Satversmes tiesas (ST) judikatūru sociālā nodrošinājuma lietās. Šogad tādas ir bijušas vairākas. Lietās ir uzsvērts: kaut arī likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, veidojot sociālās drošības sistēmu, tomēr tā nav neierobežota. Piemēram, vecuma pensijas minimālais apmērs likumdevējam ir jānosaka, pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzinot sociālo nevienlīdzību un nodrošinot valsts ilgtspējīgu attīstību.
Tāpat šim pensijas apmēram jānodrošina tas, ka ikvienai personai ir iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Spriedums ir pieņemts, izskatot divus pieteikumus. Pirmo iesniedza Augstākā tiesa, jo tās izskatīšanā atrodas lieta, kurā tiesai jāpiemēro apstrīdētās Ministru kabineta (MK) noteikumu normas, kas noteica vecuma pensijas minimālo apmēru personai, kuras apdrošināšanas stāžs ir 30 gadi.
Otro pieteikumu iesniedza tiesībsargs, kas norādīja, ka arī MK noteikumi, kuri nosaka minimālo pensiju kopš 2020. gada, neatbilst Satversmei.
Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka ar apstrīdētajām normām vecuma pensijas minimālais apmērs personai, kuras lietu izskata Augstākā tiesa, ir 83 eiro 24 centi. Ar šādu pensiju nevar apmierināt pensijas saņēmēja pamatvajadzības un nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi.
Satversmes tiesa vērtēja apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam, kas paredz tiesības uz sociālo nodrošinājumu, un atbilstību 1. pantam, kurā ietilpst gan cilvēka cieņas, gan vienlīdzīgas attieksmes princips.
Spriedums lietā ir apjomīgs, A. Kučs minēja galvenos secinājumus.
Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 1. un 109. pantā ir ietverts valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Tā kā vecuma pensija ir daļa no sociālās apdrošināšanas, tiesa izcēlusi tieši šīs sistēmas aspektus, proti, tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem atšķirībā no tiesībām uz sociālo palīdzību ir cieši saistītas ar to, ka persona veic sociālās iemaksas speciālajā budžetā. Tas nozīmē, ka saņemamais valsts sociālā apdrošinājuma pakalpojums, tostarp arī vecuma pensija, atbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
Tādējādi personas tiek motivētas aktīvai darbībai un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensijas kapitālā.
Tiesas spriedumā secināts, ka vecuma pensija, kuras apmērs saistīts ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, atvieto personas iepriekšējos ienākumus.
Taču, kā uzsvēra A. Kučs, šajā lietā tika skatīta minimālā pensija. Un spriedumā ir atzīts, ka minimālās pensijas apmērs nav tieši saistīts ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un ir noteikts vienāds visām personām.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka personas, kuras daļu no apdrošināšanas stāža ir uzkrājušas pirms pašreizējās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas 1995. gadā, iespējams, lielāko daļu sava darba mūža strādājušas padomju okupācijas laikā. Tādējādi no pašiem neatkarīgu apstākļu dēļ cilvēki nav varējuši pilnvērtīgi iesaistīties pašreizējā pensiju sistēmā.
Līdz ar to viņu pensijas apmēram ir divējāda daba. No vienas puses – tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu. Lai saņemtu vecuma pensiju, personai ir jābūt iesaistītai šajā sistēmā. No otras puses – piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina valsts, lai pensija sasniegtu minimālo apmēru, nav saistīta ar veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
Satversmes tiesa secināja: kaut gan likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespējas izmantot sociālās tiesības, tomēr nav nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.
Satversmes tiesa šos secinājumus balstījusi uz trim galvenajiem argumentiem.
Likums “Par valsts pensijām” 12. pantā pilnvaro Ministru kabinetu noteikt vecuma pensijas minimālo apmēru, tomēr likumdevējs nav noteicis nedz mērķi, kā dēļ būtu nosakāma minimālā vecuma pensija, nedz to, pēc kādiem principiem veidojama tās aprēķina bāze, nedz arī mērķi, ko ar to vēlas sasniegt.
ST norādīja: ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu, it īpaši to pensionāru, kuri saņem minimālo vecuma pensiju, labklājības nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana, kā arī apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir jāuzskata par tik būtiskiem jautājumiem, ka tie ir jāizlemj pašam likumdevējam. Turklāt jāatceras arī, ka pensija ir galvenais ienākumu avots pensionāriem.
Līdz 2020. gadam vecuma pensijas minimālais apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru [64,03 eiro]. Taču tiesas procesa laikā Satversmes tiesai nav radusies skaidrība, pēc kādas metodes noteikts šis apmērs, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir piesaistīts šim pabalstam.
Tāpat tiesnesis A. Kučs atgādināja, ka Satversmes tiesa šogad jau ir lēmusi, ka arī sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs neatbilst Satversmei.
Kopš 2020. gada 1. janvāra minimālās vecuma pensijas apmērs vairs nav saistīts ar sociālā nodrošinājuma pabalstu, pensijas aprēķina bāze ir palielināta par 15 eiro un 97 centiem. Taču arī no šī regulējuma materiāliem neesot iespējams pārliecināties, kā minimālā aprēķina bāze noteikta, kādēļ izvēlēta šāda summa.
Satversmes tiesa ir norādījusi: apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, raksturojot spriedumu, atgādināja, ka 1995. gadā Latvijas Republika izveidoja jaunu ilgtspējīgu pensionēšanās sistēmu. Satversmes tiesa to ir vērtējusi, jo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu cilvēks saņem atbilstoši savām sociālajām iemaksām. Persona ir līdzatbildīga par savu pensiju fonda uzkrājumu, uzsvēra S. Osipova. Taču jāsaprot arī tas, ka 1995. gada pensiju sistēmas reforma pilnā apjomā “strādās” tām personām, kas dzimušas 1971. gadā. Un pirmie, kas baudīs jaunās sociālās apdrošināšanas pensiju sistēmas labumu, būs tie, kuri pensionēsies 2036. gadā.
Latvijā ir trīs līmeņu pensiju sistēma – pirmais, otrais un trešais līmenis, kurā var iesaistīties brīvprātīgi. Taču Latvijas Republikas cilvēku mūža gājums nesākās 1971. gadā. Tobrīd, kad 1995. gadā tika reformēta pensiju sistēma, liela daļa cilvēku bija uzkrājuši savu darba stāžu, strādājot gan PSRS, gan Latvijas Republikā. Un viņiem nebija individuāli uzskaitīto uzkrājumu, bet bija nostrādātie gadi. Jo padomju laikā pensijas tika aprēķinātas pēc citiem rādītājiem.
Tāpēc Satversmes tiesa secināja, ka minimālā pensija nav klasiska pēc sociālās apdrošināšanas principiem – tas ir sava veida pabalsts no valsts puses. Šai pensijai ir divējāda daba: tiek rēķināts darba stāžs, un ir arī valsts noteiktais minimālais pensijas līmenis, par kuru mazāku summu neviena persona nevar saņemt. Satversmes tiesa atzina, ka šis apmērs ir neatbilstošā līmenī, rezumēja Satversmes tiesas priekšsēdētāja.
Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 1. un 109. pantam.
Satversmes tiesa nosprieda:
1. Atzīt MK 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 “Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru” 2. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. jūnija.
2. Atzīt MK 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 “Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru” 2. punktu, MK 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 “Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību” 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) un MK 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 “Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru” 2. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.
Kopš pieteikumu nonākšanas Satversmes tiesā ir mainījušies atsevišķi apstrīdētie MK noteikumi, daži sociālā atbalsta maksājumi tika palielināti jau no 2020. gada. Tagad kopā ar nākamā gada valsts budžetu sociālajos likumos ir iestrādātas izmaiņas, kas no 2021. gada paredz lielākus pabalstus, tostarp sociālā nodrošinājuma pabalstu, kā arī lielākas minimālās pensijas. No nākamā gada likumā tiek noteikts minimālā ienākuma slieksnis, kas būs 109 eiro.
Minimālo pensiju palielināšana noteikta ar grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, ko Saeima jau ir pieņēmusi. Tie paredz noteikt minimālās vecuma pensijas, invaliditātes pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas aprēķina bāzi, šo bāzes apmēru izsakot skaitliskā apmērā. Grozījumi paredz minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi noteikt 136 eiro (25% no ienākumu mediānas), savukārt personām ar invaliditāti kopš bērnības –163 eiro (30% no ienākumu mediānas) apmērā.
Minimālās pensijas tiks palielinātas arī citām saņēmēju grupām.
Jaunās normas, saskaņā ar kurām tiks palielinātas arī minimālās pensijas, Satversmes tiesa nav vērtējusi.
