TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Laizāne
LV portāls
29. septembrī, 2020
Lasīšanai: 11 minūtes
1
1

Iekšlietu ministra noteiktā ieceļošanas aizlieguma pārsūdzēšana

Satversmes tiesa 2020. gada 25. septembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-35-01 par Imigrācijas likuma 61. panta astotās daļas un 63. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Informāciju par spriedumu LV portālam sniedz Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš.

īsumā
  • Satversmes 92. pants neparedz, ka tiesai būtu jānodrošina ikviena personai svarīga jautājuma izskatīšana.
  • Ja ir aizskartas personas tiesības vai likumiskās intereses, tad Satversmes 92. pants pieprasa, lai tiktu nodrošināta efektīva tiesiskā kārtība. Taču aizskārums ne vienmēr ir jāizskata tiesu institūcijai.
  • Tiesai vispirms bija jāatbild uz jautājumu, vai ģenerālprokurors kā institūcija, kura šajā lietā ir lēmuma pieņēmēja un kuras lēmums vairs nav pārsūdzams, atbilst neatkarīgas un objektīvas institūcijas pazīmēm.
  • Konkrētās lietas apstākļi skar valsts drošības intereses, tādēļ procesuālās tiesības, tostarp tiesības tikt uzklausītam, var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu valsts drošības interešu aizsardzību.

Satversmes tiesa izskatījusi lietu, kura ierosināta pēc kādas privātpersonas konstitucionālās sūdzības. Šo personu iekšlietu ministrs bija nolēmis iekļaut to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta. Tāpat iekšlietu ministrs ir pieņēmis lēmumu šai personai liegt ieceļot Latvijas Republikā uz nenoteiktu laiku. Papildus jānorāda, ka šis lēmums pamatots ar informāciju, kas ir iegūta izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību laikā.

Kāda ir lietas būtība

Kā skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš, šo lēmumu persona pārsūdzēja ģenerālprokuroram. Ģenerālprokurors pārsūdzību izskatījis un atzinis iekšlietu ministra lēmumu par tiesisku, atstājot to spēkā. Privātpersona uzskatīja, ka šādu lēmumu viņai ir tiesības pārsūdzēt arī tiesā, jo Satversmes 92. pants šādas tiesības paredzot.

“Tas arī bija centrālais jautājums, kas Satversmes tiesai šajā lietā bija jāvērtē: vai personai ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu,” norāda tiesnesis A. Laviņš.

Ko vērtēja Satversmes tiesa

Vispirms Satversmes tiesa lietā pārbaudīja Satversmes 92. panta tvērumu un secināja, ka šis pants nenoteic, ka tiesai būtu jānodrošina ikviena personai svarīga jautājuma izskatīšana.

Ja ir aizskartas personas tiesības vai likumiskās intereses, tad Satversmes 92. pants pieprasa, lai tiktu nodrošināta efektīva tiesiskā kārtība, kādā var izskatīt lietu. Un arī šādā gadījumā ne ikreiz tai ir jābūt tiesai kā tiesu institūcijai. Svarīgi, lai institūcija, kas lietu izskata, ir neatkarīga un objektīva.

“Tāpēc vispirms tiesai bija jāatbild uz jautājumu, vai ģenerālprokurors kā institūcija, kura ir lēmuma pieņēmēja šajā lietā un kuras lēmums vairs nav pārsūdzams, atbilst neatkarīgas un objektīvas institūcijas pazīmēm,” uzsver tiesnesis A. Laviņš.

Satversmes tiesa konstatēja, ka atbilstoši Prokuratūras likumam ģenerālprokurors ir neatkarīgs no citu valsts varas amatpersonu ietekmes un pakļauts vienīgi likumam. Tāpat tika konstatēts, ka attiecībā uz prokuroriem, tostarp ģenerālprokuroru, pastāv augsti kvalifikācijas, godīguma un ētikas standarti. Šie apstākļi deva pamatu Satversmes tiesai secināt, ka ģenerālprokurors atbilst šīm pazīmēm un ir neatkarīgs.

Pēc tam tika vērtēts tas, vai ģenerālprokurors atbilst objektivitātes prasībām.

Šajā ziņā tika ņemts vērā, vai sabiedrībai un lietas dalībniekiem pastāv pamatotas šaubas par attiecīgās institūcijas vai amatpersonas objektivitāti. Satversmes tiesa vērtēja, kāda ir ģenerālprokurora kompetence, arī uzraugot operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesus un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu.

Kā skaidro tiesnesis A. Laviņš, lietā tika konstatēts, ka, pirmkārt, ģenerālprokuroram, uzraugot operatīvo darbību un izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu, ir piešķirtas tiesības iepazīties gan ar dokumentiem, gan materiāliem, gan informāciju, kas iegūta, veicot izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbības.

“Otrs svarīgs aspekts – valsts drošības iestāžu iekšējie normatīvie akti, kas saistīti ar operatīvās darbības, kā arī izlūkošanas vai pretizlūkošanas procesiem, ir jāsaskaņo ar ģenerālprokuroru. Tāpat arī jāsaskaņo operatīvās darbības, ko veic valsts drošības iestādes. Normatīvie akti, kas regulē gan taktiku, gan metodes, gan operatīvās darbības uzskaiti, ir jāsaskaņo ar ģenerālprokuroru,” uzsver tiesnesis.   

Ievērojot šādu plašu ģenerālprokurora kompetenci un sasaistot to ar sūdzības izskatīšanas kārtību, Satversmes tiesa secināja, ka ārzemniekam, kuram liegts ieceļot Latvijas Republikā, netiek sniegta informācija par to, uz kāda pamata ir pieņemts šāds lēmums.

Kā uzsver tiesnesis, akcents šajā gadījumā ir uz tiem lietas faktiskajiem apstākļiem, kas ir bijuši par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai.

“Tā kā šāda informācija netiek sniegta, kā arī ņemot vērā ģenerālprokurora plašo kompetenci, Satversmes tiesa secināja, ka vismaz attiecībā uz lietas dalībniekiem nav novērstas pamatotas šaubas par ģenerālprokurora kā galīgā lēmuma pieņēmēja objektivitāti. Un tas bija par pamatu secinājumam, ka apstrīdētā Imigrācijas likuma norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam,” skaidro A. Laviņš.

Satversmes tiesa vērtē tiesības tikt uzklausītam

Satversmes tiesa šajā lietā pārbaudīja arī to, vai pārsūdzības procesā pie ģenerālprokurora tiek nodrošināta pienācīga, tiesiskai valstij atbilstoša procesuālā kārtība. Šajā sakarā Satversmes tiesa uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt personas tiesības tikt uzklausītai.

“Šo tiesību īstenošana var izpausties dažādos veidos, bet šīs lietas kontekstā svarīgākais ir tas, ka personai ir jāsaprot, uz kāda pamata par viņu tika pieņemts šāds lēmums. Tāpēc vispirms Satversmes tiesa akcentēja: ja personai ir pieejami pretējās puses argumenti, tad tas atbilst Satversmes 92. panta pirmā teikuma prasībām. Tātad lēmuma pieņēmēja pamatojumam pēc vispārīgā noteikuma ir jābūt zināmam personai, par kuru lēmums pieņemts,” uzsver tiesnesis.

Tomēr konkrētās lietas apstākļi skar valsts drošības intereses, un šādās lietās Satversmes tiesas judikatūrā ir pausta atziņa, ka procesuālās tiesības, tostarp tiesības tikt uzklausītam, var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu valsts drošības interešu aizsardzību. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka valsts drošības aizsardzības interešu nodrošināšana nedrīkst atņemt personai tiesības tikt uzklausītai pēc būtības.

Kādi ir Satversmes tiesas galvenie secinājumi

Satversmes tiesa, balstoties gan uz atziņām, kas ir izteiktas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kā arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā, secināja, ka šādās lietās personai var tikt izsniegts lietas apstākļu un juridiskā pamatojuma kopsavilkums. Kopsavilkumam jāietver informācija, kura neapdraud valsts drošību un no kuras persona var gūt priekšstatu par lēmuma pamatojumu.

Satversmes tiesas tiesnesis norāda: Imigrācijas likums neparedzēja to, ka šādos gadījumos personai var tikt izsniegts lietas apstākļu kopsavilkums.

“Tas ļāva secināt, ka šādos gadījumos arī pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process personai nav nodrošināts. Vienlaikus Satversmes tiesa savā spriedumā norādīja, ka var pastāvēt īpaši izņēmuma gadījumi, kad ārzemniekam, sevišķi svarīgu apstākļu dēļ, kas ir vērsti uz to, lai nodrošinātu valsts drošības interešu aizsardzību, šāds kopsavilkums tomēr var netikt izsniegts. Jo informāciju, kuru varētu izsniegt un kura varētu neapdraudēt valsts drošību, nebūt nav iespējams nodalīt no tādas informācijas, kuru ārzemniekam varētu izsniegt,” īpaši uzsver tiesnesis. 

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa spriedumā uzsvēra, ka gadījumos, kad netiek izsniegts kopsavilkums un pastāv sevišķi svarīgi apstākļi:

1)      iestādei ir jāspēj pamatot, ka šis ir izņēmums;

2)      jo īpaši svarīgi, ka pārsūdzības institūcija ir neatkarīga un objektīva.

“Institūcijai tiek nodrošināta informācija, tā to spēj izvērtēt pēc būtības un pieņemt objektīvu lēmumu, vai iekšlietu ministra sākotnējais lēmums ir tiesisks. Kā jau minēju, šāda procesuālā kārtība nav nodrošināta, tādēļ apstrīdētā Imigrācijas likuma norma, proti, 61. panta astotā daļa, ir atzīta par neatbilstošu,” uzsver tiesnesis.

Papildus jānorāda, ka Satversmes tiesa, lemjot par brīdi, no kura apstrīdētā norma ir atzīstama par spēkā neesošu, ņēma vērā būtiskus apstākļus.

Kā skaidro tiesnesis, lietas, kurās iekšlietu ministra lēmums tiek pamatots ar izlūkošanas vai pretizlūkošanas laikā iegūto informāciju, atšķiras no tām lietām, kurās līdzīgi iekšlietu ministra lēmumi nav pamatotu ar šādu informāciju.

“Imigrācijas likumā jau pastāv regulējums, ka šādus iekšlietu ministra lēmumus var pārsūdzēt Augstākās tiesas administratīvo lietu departamentā. Tomēr, kā secināja Satversmes tiesa, lēmumi, kas ir pamatoti ar izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību laikā iegūto informāciju, ir ļoti sensitīvi no valsts drošības aizsardzības interešu viedokļa, tādēļ šī procesuālā kārtība, kas attiecas uz šiem citiem lēmumiem, nevar pilnībā tikt piemērota attiecībā uz šo lēmumu pārsūdzēšanu,” skaidro tiesnesis.

Tādēļ Satversmes tiesa saskatīja nepieciešamību dot laiku likumdevējam, lai izstrādātu speciālu procesuālo kārtību, kādā personas, kuras tiek iekļautas šādā sarakstā, var īstenot savas pamattiesības uz taisnīgu tiesu.

Spriedumā minēts, ka šī apstrīdētā tiesību norma ir atzīta par spēkā neesošu no 2021. gada 1. marta. Šo mēnešu laikā likumdevēja uzdevums ir izstrādāt jaunu, atbilstošu procesuālo regulējumu. Satversmes tiesa arī norādījusi: tā kā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības ir aizskartas, tad jaunajam procesuālajam regulējumam ir jābūt attiecināmam arī uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU