Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma atbilstība Satversmei

Kā skaidro tiesnesis A. Kučs, Satversmes tiesā vērsās persona, pret kuru 2007. gadā tika uzsākts kriminālprocess. Personai tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, kur tā kopumā pavadīja 50 dienas. 2010. gadā kriminālprocess tika izbeigts, konstatējot, ka pieteikuma iesniedzēja darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva.

Kāda ir lietas būtība?

Pieteikuma iesniedzējs vērsies pirmās instances tiesā ar prasību pret Latvijas Republiku par morālā kaitējuma kompensāciju 50 000 eiro apmērā. Prasība pamatota arī ar tobrīd spēkā esošo likumu “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (zaudēja spēku 2018. gada 1. martā). Ar pirmās instances tiesas spriedumu pieteikuma iesniedzēja prasība tika apmierināta daļēji, viņam tika piešķirti 5000 eiro. Persona par minēto spriedumu daļā iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, piemēroja jauno regulējumu, kuru šajā lietā vērtēja Satversmes tiesa. Jaunā regulējuma, proti, Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma, 14. panta ceturtā daļa, kas ir arī apstrīdētā norma, paredz, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzību nosaka līdz 7000 eiro apmērā un smagos gadījumos – līdz 10 000 eiro apmērā.

“Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka šī apstrīdētā norma, proti, fakts, ka normā ir noteikts maksimālais apmērs kaitējuma atlīdzinājumam, pārkāpj viņa tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Līdz ar to viņš pauda uzskatu, ka ir aizskartas viņa Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Otrkārt, viņš uzskatīja, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, kas ietverts Satversmes 1. pantā, jo likumdevējs jauno regulējumu ir attiecinājis arī uz tiesvedībā esošajām lietām,” skaidro A. Kučs.

Ko šajā lietā vērtēja Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa vērtēja, vai konkrētajā lietā apstrīdētā norma aizskāra pieteikuma iesniedzēja tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat tika vērtēts, vai ir aizskarta pieteikuma iesniedzēja tiesiskā paļāvība.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?

“Satversmes tiesa savā lēmumā vispirms skaidroja, ka Satversmes 92. panta trešais teikums ietver vispārēju taisnīgas tiesas garantiju. Ja kādas personas tiesības vai likumā apstrīdētās intereses ir pārkāptas, tad personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes 92. panta trešajā teikumā lietotais termins “atbilstīgs atlīdzinājums” ietver gandarījumu, kuram jābūt samērīgam un taisnīgam un kura noteikšanā tiesai jāņem vērā visi lietas apstākļi.

Satversmes tiesa arī norāda: tā kā nemantiskais kaitējums nav precīzi izsakāms materiālās vērtībās, tiesību normu piemērotājam ir īpaši liela loma lietās tieši par nemantiskā kaitējuma piešķiršanu un novērtēšanu,” skaidro tiesnesis.

Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 92. panta trešais teikums ļauj tiesai, balstoties uz objektīviem kritērijiem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem, izlemt visus jautājumus, kas skar atbilstīgu atlīdzinājuma noteikšanu.

A. Kučs skaidro: “Apstāklis, ka tiesību normās ir noteiktas robežas atlīdzinājuma apmēram, pats par sevi neliedz personai saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu un nenozīmē, ka personas tiesību aizsardzības mehānisms ir neefektīvs. Tomēr Satversmes tiesa uzsvēra, ka tiesiskā un demokrātiskā valstī likumdevēja izveidotajam regulējumam jābūt tādam, kas neliedz tiesai īstenot savu funkciju – spriest taisnīgu tiesu.”

“Satversmes tiesa norādīja, ka personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu individuālā gadījumā būtu aizskartas tad, ja tiesa nebūtu tiesīga noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpēc arī Satversmes tiesai konkrētajā lietā bija jānoskaidro, vai apstrīdētās normas ir liegušas tiesai noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu.

Tiesa secināja, ka konkrētajā lietā, izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, Rīgas apgabaltiesa noteica atbilstīgu atlīdzinājumu. Apstrīdētajā normā norādītās atlīdzinājuma robežas neierobežoja tiesu atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā, turklāt tiesa, nosakot atbilstīgu atlīdzinājumu, piemēroja ne tikai apstrīdētās normas, bet arī vispārējos tiesību principus. Tāpēc Satversmes tiesa secināja, ka konkrētajā lietā apstrīdētā norma nav aizskārusi pieteikuma iesniedzēja tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu,” norāda tiesnesis A. Kučs.

Ko nolēma Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa atzina, ka pieteikuma iesniedzēja pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu ar Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu nav skartas, tāpēc arī nav pamats vērtēt Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību tiesiskās paļāvības principam. Līdz ar to tiesa atzina, ka tiesvedība lietā izbeidzama.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme, un kā tas ietekmē sabiedrību?

Tiesnesis A. Kučs skaidro, ka šis nolēmums plašāk atklāj 92. panta trešajā teikumā ietverto saturu – tajā noteiktas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

“Tāpat lēmumā ir norādīti atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā būtiskie principi, kas jāņem vērā tiesību piemērotājam, kā arī uzsvērta tiesas loma atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā tiesiskā un demokrātiskā valstī,” norāda Satversmes tiesas tiesnesis.