TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Krūzkopa
LV portāls
05. decembrī, 2019
Lasīšanai: 12 minūtes
12
12

Satversmes tiesas spriedums lietā par adopcijas aizliegumu

Satversmes tiesa 2019. gada 5. decembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-01-01 “Par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110. pantam”. Lieta Satversmes tiesā ierosināta par Civillikuma normu, kas noteic, ka adoptētājs nedrīkst būt persona, kura sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Tika vērtēta šīs normas atbilstība Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110. pantam. Informāciju par spriedumu LV portālam sniedz Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.

īsumā
  • Lieta ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta satversmību.
  • Norma noteic, ka adoptētājs nedrīkst būt persona, kura ir sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.
  • Satversmes tiesa izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. un 110. pantam, ciktāl tā attiecas uz personām, kas iesniedz pieteikumu savas laulātās personas bērna adopcijai.
  • Satversmes tiesa izvērtēja, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi sev Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā.
  • Satversmes tiesa atzina, ka bāriņtiesai jau šobrīd ir pienākums izvērtēt potenciālā adoptētāja personību, ģimenes dzīvi, kā arī to, vai konkrētā situācija atbilst bērna vislabākajām interesēm.
  • Iespēja individuāli izvērtēt katru gadījumu, nodrošinātu to, ka aizlieguma mērķis – aizsargāt bērnus no vardarbības – tiktu sasniegts tādā pašā kvalitātē.
  • Fakts, ka persona ir bijusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vairs nevarēs būt vienīgais pamats, lai bāriņtiesa atteiktos atzīt šo personu par adoptētāju savas laulātās personas bērnam.

Kas vērsās Satversmes tiesā?

“Lieta ir ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma. Augstākās tiesas izskatīšanā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma saistībā ar bāriņtiesas lēmumu atteikties atzīt viņu par laulātās personas bērna adoptētāju. Augstākā tiesa vērsās Satversmes tiesā par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta satversmību. Šī norma noteic, ka adoptētājs nedrīkst būt persona, kura ir sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, neatkarīgi no tā, vai sodāmība ir dzēsta vai noņemta,” skaidro tiesnese D. Rezevska.

Augstākā tiesa lūdza pārbaudīt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. un 110. pantam. Satversmes 96. pants nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, bet Satversmes 110. pants paredz ģimenes aizsardzību.

Kāda ir lietas būtība?

Tiesnese, skaidrojot lietas būtību, norāda, ka vīrietis, kurš administratīvo lietu pieteicis izskatīšanai Augstākajā tiesā, dzīvo kopā ar savu laulāto un viņas bērniem kopīgā saimniecībā jau vairāk nekā 10 gadus.

“Pieteicējs piedalās laulātās bērnu audzināšanā un kopīgā uzturēšanā jau no bērnu mazotnes. Augstākā tiesa uzskata, ka starp pieteicēju un bērniem ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības. Tomēr bāriņtiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atteicās atzīt pieteicēju Augstākās tiesas lietā par viņa laulātās bērnu adoptētāju, jo viņš pirms gandrīz 20 gadiem bija izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

Jāuzsver, ka Satversmes tiesa konstatēja – apstrīdētā norma faktiski paredz dažādus adopcijas gadījumus. Piemēram, persona var adoptēt bērnu no bērnu aprūpes iestādes, var adoptēt savu aizbilstamo, savā audžuģimenē ievietotu bērnu vai, kā šajā gadījumā, persona var adoptēt sava laulātā bērnu.

Tāpēc Satversmes tiesa visupirms precizēja prasījuma robežas šajā lietā. Proti, tiesa konstatēja, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai valsts rīcība, apstrīdētajā normā ietverot aizliegumu personai adoptēt sava laulātā bērnu, atbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un ģimenes aizsardzību. Tāpēc Satversmes tiesa secināja, ka izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. un 110. pantam tiktāl, ciktāl tās attiecas uz personām, kas iesniedz pieteikumu tieši savas laulātās personas bērna adopcijai,” būtiskos izvērtējamos aspektus uzsver Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.

Ko šajā lietā vērtēja un secināja Satversmes tiesa?

“Lai izvēlētos efektīvāko pieeju, kā vērtēt apstrīdētās normas satversmību, Satversmes tiesa secināja, ka jānoskaidro Satversmes normu tvērums un šo normu ietekme uz konkrēto situāciju. Proti, tiesa visupirms noskaidroja Satversmes 96. panta un 110. panta tvērumu,” lietas izskatīšanas gaitu skaidro tiesnese.

Satversmes 96. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.” Savukārt Satversmes 110. pants paredz: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti –, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

“Satversmes 96. pants nosaka personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Saskaņā ar to personas privātā dzīve ir tā cilvēka eksistences sfēra, kurā cilvēks kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība visupirms un galvenokārt realizē savu brīvību. Šī brīvības realizācija ir personas autonomijas un arī pašnoteikšanās izpausme. Tas nozīmē, ka personai ir tiesības dzīvot pēc sava prāta, veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārpasauli.

Savukārt Satversmes 110. pantā ir ietverts valsts pienākums nodrošināt juridisku ģimenes aizsardzību, un tas prasa tāda regulējuma esību, kas izveido un uztur sociālajā realitātē pastāvošo ģimenes attiecību tiesisko ietvaru. Šis pienākums arī ietver adopcijas tiesiskā ietvara izveidi, tā nosakot ģimenes tiesisko attiecību pamatus,” norāda tiesnese.

Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 96. panta tvērumā privātās dzīves neaizskaramības aspektā neietilpst tiesības adoptēt konkrētu bērnu un Satversmes 96. pants arī neuzliek valstij pienākumu to personai nodrošināt.

“Līdz ar to tiesvedība daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam tika izbeigta un Satversmes tiesa izvērtēja, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi sev Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā,” tā tiesnese.

Pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā

“Pārbaudot, vai valsts ir izpildījusi sev Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā, Satversmes tiesai, ievērojot jau iepriekš Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, bija jāpārbauda divi kritēriji. Pirmkārt – vai likumdevējs ir veicis pasākumus ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai adopcijas jomā. Otrkārt – vai šie pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, vai ir ievēroti no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas.

Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs šādus pasākumus ir veicis. Adopcijas tiesiskais regulējums ir noteikts Civillikumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un arī Ministru kabineta noteikumos, kuri regulē adopcijas kārtību. Nākamais metodoloģijas solis bija noskaidrot, vai likumdevējs pienācīgi ir veicis šos pasākumus, proti, vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi,” skaidro tiesnese Rezevska.

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kļūt par adoptētāju ir noteikts ar mērķi aizsargāt bērnus no vardarbības, taču šis aizliegums pats par sevi ir absolūts. Tas nozīmē, ka šis aizliegums attiecas uz ikvienu personu, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Šis aizliegums nepieļauj izņēmumus un ir noteikts uz neierobežotu laiku, uz mūžu, – neatkarīgi no tā, vai sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka absolūtā aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ tā atbilstība samērīguma principam ir izšķirīga.

“Izvērtējot absolūtā aizlieguma samērīgumu, Satversmes tiesai papildus jāpārliecinās par to, vai likumdevējs, pirmkārt, ir pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību, otrkārt, izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas un, treškārt, pierādījis to, ka, paredzot izņēmumu no šāda absolūta aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē,” norāda tiesnese.

Ko šajā lietā vērtēja un secināja Satversmes tiesa?

“Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību, tomēr, analizējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus, neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu apsvēris to, ka šajos gadījumos absolūtais aizliegums tieši skar arī bērna intereses. Gadījumos, kad likumdevējs pieņem regulējumu, kas skar bērna intereses, likumdevējam ir jāizvērtē arī tas, kā bērna intereses nodrošināt vislabāk. Šajā lietā Satversmes tiesa no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu vērtējis nepieciešamību ne tikai aizsargāt bērnu no vardarbības, bet arī nodrošināt bērnam to, ka viņš var augt ģimeniskā vidē,” norāda tiesnese.

Tālāk Satversmes tiesai bija jāpārliecinās arī par to, vai, paredzot izņēmumu no šāda absolūta aizlieguma, tā mērķis nebūtu nodrošināts līdzvērtīgā kvalitātē.

“Satversmes tiesa atzina, ka bāriņtiesai jau šobrīd ir pienākums izvērtēt potenciālā adoptētāja personību, ģimenes dzīvi, par viņu sagatavotos medicīnas speciālistu dokumentus, kā arī to, vai katra konkrētā situācija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Turklāt adopciju apstiprina tiesa un šajā procesā piedalās arī prokurors. Tātad – iespēja individuāli izvērtēt, vai persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, nodrošinātu to, ka aizlieguma mērķis – aizsargāt bērnus no vardarbības – tiktu sasniegts tādā pašā kvalitātē,” uzsver tiesnese.

Ko nosprieda Satversmes tiesa?

“Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi ir iespējams sasniegt ar alternatīviem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tas savukārt nozīmē, ka absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam un apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums adoptēt sava laulātā bērnu neatbilst Satversmes 110. pantam.

Satversmes tiesa norādīja – lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras ir uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, un šajos tiesību aizsardzības procesos iesaistīto bērnu vislabākās intereses, apstrīdētā norma zaudē spēku no brīža, kad to viņām ir piemērojusi bāriņtiesa. Savukārt attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas. Abos gadījumos ir tieši piemērojams pašreizējais adopcijas tiesiskais regulējums, Satversmes 110. pants, kā arī šajā Satversmes tiesas spriedumā ietvertās atziņas,” uzsver tiesnese.

Kāda ir šī sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību?

“Pēc šī Satversmes tiesas sprieduma tas fakts vien, ka persona ir bijusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vairs nevarēs būt vienīgais pamats, lai bāriņtiesa atteiktos atzīt personu par adoptētāju. Tomēr tas automātiski nenozīmē to, ka šī persona tiks apstiprināta par adoptētāju,” vērš uzmanību Satversmes tiesa.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU