Kas ir Eiropas Padome, un ko nozīmē Krievijas balsstiesību atjaunošana

Eiropas Padome, dibināta 1949. gadā, ir vecākā politiskā organizācija Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami pēckara politisko līderu un domātāju centienos rast alternatīvu attīstības ceļu, kurš Eiropas saimi uz visiem laikiem vestu projām no totalitārisma idejām un pagātnes domstarpībām, kas bija cēlonis lielākajai humānajai traģēdijai vēsturē – nacistiskā un komunistiskā režīma noziegumiem un Otrajam pasaules karam.

Kopīgas vērtības un ideāli

Par vienu no Eiropas Padomes izveides iniciatoriem tiek uzskatīts bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, kurš 1946. gada 19. septembra runā Cīrihes Universitātē atgādināja, ka Eiropa ir kristīgās ētikas un Rietumu pasaules kultūras, mākslas, filozofijas un modernās zinātnes šūpulis: “Ja vien Eiropa reiz kļūtu vienota, daloties šī kopīgā mantojuma sasniegumos, laimei, labklājībai un slavai, ko baudītu tās 300 vai 400 miljoni iedzīvotāju, nebūtu robežu.” Pēc Čērčila domām, bija tikai viens brīnumlīdzeklis, kas spētu transformēt postošo ainu, – vienojošas struktūras, sava veida Eiropas savienoto valstu izveide, kas nodrošinātu mieru, drošību un brīvību, kādu, pēc viņa vārdiem, tobrīd baudīja Šveice.

Pirmais mēģinājums darboties šajā virzienā bija Hāgas kongress 1948. gada 7. maijā (zināms arī kā Eiropas kongress), kas pulcēja vairāk nekā 1000 delegātu no 20 valstīm. Novērotāju vidū bija atrodami tālaika spožākie prāti – politiķi, akadēmiķi, rakstnieki, žurnālisti. Cita starpā kongresa laikā tika radīts Eiropas Cilvēktiesību tiesību hartas uzmetums un ideja par starptautiskas tiesas izveidi, kas nodrošinātu tās principu ievērošanu.

Organizācija oficiāli tika dibināta 1949. gada 5. maijā, sākotnēji 10 valstīm Svētā Džeimsa pilī, Londonā, parakstot Eiropas Padomes statūtus, kuru preambulā pausta pārliecība: lai saglabātu cilvēku sabiedrību un civilizāciju, jānodrošina miers, kas ir balstīts taisnīgumā un starptautiskā sadarbībā.

Parakstot statūtus, dalībvalstis apliecināja savu uzticību garīgajām un morālajām vērtībām kā personas brīvības, politisko brīvību un tiesiskuma īstenajam avotam, principiem, kuri veido jebkuras īstas demokrātijas pamatu. Statūtos noteiktais Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp tās locekļiem, lai īstenotu to ideālus un principus, kā arī lai veicinātu ekonomisko un sociālo progresu. Šis mērķis tiks realizēts ar Eiropas Padomes institūciju palīdzību.

Pirmais nozīmīgais Eiropas Padomes izstrādātais starptautiskais līgums ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas stājās spēkā 1953. gada 3. septembrī. Latvija šim nozīmīgajam dokumentam pievienojās tikai 44 gadus vēlāk – 1997. gada 27. jūnijā. 

Galvenais cilvēktiesību, tiesiskuma un likuma varas uzraugs

Eiropas Padome nereti tiek jaukta ar Eiropas Savienību, kuras institūcijām patiešām ir līdzīgi nosaukumi (Eiropadome, ES Padome). Taču Eiropas Padome ir atsevišķa starptautiska organizācija, kas dalībvalstu un ģeogrāfiskā ziņā krietni pārsniedz ES apmēru. Tā mūsdienās vieno 47 Eiropas valstis, tai skaitā Krieviju, kas organizācijai pievienojās 1996. gadā, gadu vēlāk nekā Latvija.

To pašu gan nevarētu teikt par Eiropas Padomes starptautisko ietekmi. “Vērtējot ārpolitisko ietekmi, Eiropas Padome nav starp būtiskākajām starptautiskajām organizācijām. Turklāt starptautisko organizāciju parlamentārās asamblejas, piemēram, Eiropas Padomes vai NATO asamblejas, jāvērtē kā mazāk nozīmīgas salīdzinājumā ar valstu un valdību vadītāju, kā arī ministru līmeņa sadarbības formātiem,” norāda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns.

Ja vien Eiropa reiz kļūtu vienota, daloties šī kopīgā mantojuma sasniegumos, laimei, labklājībai un slavai, ko baudītu tās 300 vai 400 miljoni iedzīvotāju, nebūtu robežu.

Vienlaikus droši var teikt, ka Eiropas Padome ir organizācija, kas faktiski nosaka dalībvalstīm saistošus starptautiskos standartus cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā. “Eiropas Padome ir galvenā cilvēktiesību un tiesiskuma aizstāve Eiropā,” uzsver Ārlietu ministrija.

“Viena no lielākajām organizācijas vērtībām ir Eiropas cilvēktiesību uzraudzības sistēma, kuras virsotnē ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa un kura ietver arī Eiropas Cilvēktiesību komisāru, pārējos cilvēktiesību uzraudzības mehānismus, komitejas un darba grupas,” skaidro Ārlietu ministrija.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskata privātpersonu vai valstu sūdzības par Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietverto tiesību pārkāpumiem, un, ja pārkāpums ir konstatēts, tā var likt valstij piešķirt cietušajam “taisnīgu atlīdzību” – materiālu kompensāciju par atsevišķiem nodarītajiem zaudējumiem –, kā arī noteikt mērus, kas valstij jāpieņem, lai labotu problēmas sistemātiskos cēloņus. Tādējādi tiesa nodrošina cilvēktiesību uzraudzību un attīstību Eiropā.

Noteiktie cilvēktiesību standarti ir dalībvalstīm saistoši

Eiropas Padomes statūti, kuri Latvijā stājās spēkā 1995. gada 14. februārī, noteic, ka visām organizācijas dalībvalstīm ir pienākums cienīt un ievērot organizācijas principus un, ja tie tiek nopietni pārkāpti, pārējās dalībvalstis var lemt par sankciju piemērošanu un pat lūgt valstij pamest organizāciju.

“EP ir izstrādājusi arī vairāk nekā 100 starptautisku instrumentu, kas ir saistoši visām valstīm, kuras tos ir ratificējušas. Piemēram, Latvija ir pievienojusies aptuveni 100 šādiem instrumentiem. To darot, valstis apņemas uzturēt un īstenot šajos instrumentos ietvertos principus un vērtības, integrēt tos nacionālajā likumdošanā un, kā ir ierasts cilvēktiesību instrumentiem, sadarboties ar uzraugošo mehānismu, t. sk. iespēju robežās ņemot vērā šī mehānisma izstrādātās rekomendācijas par to, kā uzlabot situāciju valstī attiecīgajā jomā,” par organizācijas vērtību īstenošanu praksē stāsta Ārlietu ministrija.

Tajā pašā laikā Ārlietu ministrija atzīmē, ka Eiropas Padomes sistēma nav statiska. “Otra lielākā Eiropas Padomes vērtība ir aktīvs politiskais dialogs – gan ārlietu ministru līmenī Ministru komitejā, gan parlamentu delegāciju līmenī Parlamentārajā asamblejā. Tādējādi tiek apspriesti konflikti Eiropā un meklēti to risinājumi, kā arī veicināta dalībvalstu daudzpusējā un divpusējā sadarbība. Ja kāda dalībvalsts neievēro vai pārkāpj organizācijas standartus un vērtības, pārējās valstis, kā arī EP amatpersonas, t. sk. ģenerālsekretārs un Eiropas Cilvēktiesību komisārs, var izteikt publisku nosodījumu un aicināt valsti mainīt savu rīcību.”

Krievijas balsstiesību apturēšana un atjaunošana

Politiskās krīzes nav gājušas secen arī šai vērtībās un ideālismā balstītajai organizācijai. Kā vienu no nopietnākajām var minēt Grieķijas izstāšanos no Eiropas Padomes pēc militāra apvērsuma 1969. gadā. Tā atgriezās vienotajā Eiropas valstu saimē tikai pēc diktatūras krišanas 1974. gadā.

Savukārt, reaģējot uz Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksiju un nelikumīgo karadarbību Austrumukrainā, 2014. gadā tika apturētas Krievijas balsstiesības Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (EPPA), kas, par spīti Ukrainas un līdzīgi domājošo valstu pretestībai, 2019. gada 26. jūnijā ar 118 balsīm par, 62 balsīm pret un 10 atturoties tika atjaunotas.

Pretrunīgais EPPA lēmums ir izsaucis asu nosodījumu. Vienojoties kopīgā paziņojumā, kurā tika pausti iebildumi pret balsstiesību beznosacījuma atjaunošanu Krievijai, EPPA sesiju pameta Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Ukrainas, Polijas un Slovākijas parlamentārieši.

Diezin vai tikai sakritība, ka šī gada jūnijā apritēja divi gadi, kopš Krievija pārtrauca veikt dalības maksu Eiropas Padomes budžetā, kas atbilstoši Eiropas Padomes statūtiem paredz dalībvalsts izslēgšanu no organizācijas. Krievijas amatpersonas iepriekš vairākkārt pieļāvušas domu, ka Krievija varētu lemt par izstāšanos no organizācijas pati. Tikmēr nav noslēpums, ka Krievijas lēmumi ir radījuši vērā ņemamas finansiālas grūtības cilvēktiesību aizstāvei. Pērn EPPA publiskoja rezolūciju, kura atklāj, ka, pateicoties Krievijas un Turcijas politikai (pēdējā lēmusi par sava ieguldījuma būtisku samazinājumu), Eiropas Padome pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē varētu saskarties ar bezprecedenta budžeta krīzi, proti, finansējuma samazinājumu 42,65 miljonu eiro apmērā, kas veido teju 10% no organizācijas kopējā budžeta. Lēmums par pilnvaru atjaunošanu cita starpā paredz, ka Krievija nekavējoties izpilda savas finansiālās saistības. 

Vismaz formāli kā viens no galvenajiem iemesliem lēmumam atjaunot balsstiesības EPPA tiek minēta vēlme paturēt Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijā. Daudzuprāt, šāda notikumu attīstība būtu smags trieciens tiem tūkstošiem Krievijas pilsoņu, kuru pēdējā cerība cīnīties par savām pamattiesībām ir tieši Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT). Statistika par ECT darbu 2018. gadā liecina, ka pērn ECT pēc taisnības ir vērsušies 11 745 Krievijas pilsoņi, kas ir 20% no ECT iesniegto sūdzību skaita, tā vismaz šajā ziņā padarot Krieviju par līderi Eiropas Padomes dalībvalstu vidū.

Tikšanās laikā ar Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas biedri Dagmāru Beitneri-Le Gallu Eiropas Padomes prezidējošās valsts Francijas Eiropas lietu valsts ministre Amēlija de Monšalēna uzsvēra, ka lēmums atjaunot Krievijas balsstiesības EPPA ir bijis būtisks tieši tāpēc, lai nodrošinātu Krievijas pilsoņiem iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tas, viņasprāt, nebūs šķērslis Eiropas Padomei arī turpmāk būt platformai, ar kuras palīdzību tiešā un atklātā diskusijā aizstāvēt Ukrainas intereses, sekojot Minskas vienošanās nosacījumu izpildei.

Viedokļi šai ziņā gan dalās arī cilvēktiesību aizstāvju vidū, kuri norāda, ka, iespējams, notiek apzināta ECT reputācijas vājināšana no Krievijas puses, kas tās spriedumus izpilda selektīvi. Šādu tendenci aizsāka 2015. gada Krievijas Konstitucionālās tiesas lēmums, kurā pausta atziņa, ka Krievijai saistoši ir tikai tie ECT lēmumi, kuri atbilst Krievijas konstitūcijai.

Vai vērtību ķīlniece?

Atbildot uz jautājumu, vai EPPA lēmumam varētu būt tālejošas sekas, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks M. Andžāns norāda, ka, viņaprāt, ņemot vērā EP un tās Parlamentārās asamblejas ierobežoto nozīmi starptautiskajā politikā, tiešas būtiskas sekas Krievijas balsstiesību atjaunošanai nav sagaidāmas. “Tomēr šis gadījums apliecina rietumvalstu vēlmi pakāpeniski atjaunot sadarbību ar Krieviju tuvu tam apmēram, kāds tas bija pirms Ukrainas krīzes. Krievija šo soli, visticamāk, izmantos kā argumentu tam, ka attiecības ar Rietumeiropas valstīm pēc Krievijas nosacījumiem atjaunojamas arī citos formātos,” secina ārpolitikas pētnieks.  

Tikmēr Ārlietu ministrija pauž bažas, ka Krievijas balsstiesību beznosacījuma atjaunošana EPPA ir bīstama pašai organizācijai. “Šis solis ne tikai dod Krievijai signālu, ka ārēja agresija būs piedodama, bet arī ir pretrunā ar Eiropas Padomes standartiem un pamatvērtībām un tādējādi grauj organizācijas reputāciju,” uzsver Ārlietu ministrija.

Tas savā ziņā padara šo visnotaļ cienījamo organizāciju par savu deklarēto principu ķīlnieci, kas vedina uz pārdomām – vai tikai vienotās Eiropas postulētās vērtības nav pavērsušās pašas pret savu aizstāvi.