VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Arnis Latišenko
Politologs
12. jūlijā, 2019
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Ārlietas
6
6

EP Parlamentārā asambleja kā cīņas lauks par “normālo” starptautiskajās attiecībās

2019. gada 25. jūnijā stipri pūta austrumu vējš un 118 EPPA locekļi nobalsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijai.

Lēmums par Krievijas balsstiesību atjaunošanu Eiropas valstu parlamentāriešu forumā tika pieņemts ar Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) balsojumu 2019. gada 25. jūnijā. Ko tas nozīmē Eiropas Padomes statusam, un kā šo balsojumu vērtēt plašākā starptautiskās politikas kontekstā?

īsumā
  • Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (EPPA) darbojas 324 parlamentārieši no 47 dalībvalstīm.
  • EPPA parlamentārieši darbojas kā organizācijas sirdsapziņa, kam jāatgādina gan savu valstu valdībām, gan valstīm ārpus Eiropas par katra cilvēka pamattiesību un brīvību neaizskaramību.
  • Kopš Krievija 2014. gadā uzsāka agresiju pret Ukrainu, Krievijas balsstiesības EPPA tika apturētas, norādot uz Maskavas politikas neatbilstību starptautisko tiesību normām. Krievija apturēja savu dalību EPPA un 2017. gadā pārtrauca veikt iemaksas Eiropas Padomes budžetā.
  • 2019. gada 25. jūnijā stipri pūta austrumu vējš un 118 EPPA locekļi nobalsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijai – pret balsoja 62, bet desmit parlamentārieši no balsošanas atturējās. Pret balsstiesību atjaunošanu Krievijai iebilda Ukraina, Baltijas valstis, Polija, Zviedrija, Lielbritānija un Gruzija.
  • Mazajām valstīm starptautisko tiesību principu ievērošana ir dzīvības un nāves jautājums.
  • Ukrainas delegācijas vadītājs pauda viedokli, ka balsstiesību atjaunošana Krievijas delegācijai ir negatīvs signāls Krievijai un citiem. Ukrainas puse turpina protestēt pret EPPA lēmumu ar jauniem paziņojumiem.

 

Eiropas Padomes pamati

Eiropas Padomes (EP) dibināšana 1949. gadā bija daļa no centieniem izveidot tādu starptautisko kārtību, kurā valstis mierīgi pastāv līdzās un respektē savu pilsoņu tiesības. Šādam mērķim bija jārod institucionāls ietvars, kas veicinātu miera un labklājības uzplaukumu Eiropā. EP statūtu preambulā ir norādīts – valstis dibinātājas ir pārliecinātas, ka miers, kas balstīts uz tiesiskumu un starptautisko sadarbību, ir svarīgs priekšnosacījums cilvēku sabiedrības un civilizācijas saglabāšanai.1 Statūtu pirmā punkta A daļā ir teikts, ka Eiropas Padomes mērķis ir “sasniegt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm ar mērķi nosargāt un īstenot ideālus un principus, kas ir to kopējs mantojums, kā arī sekmēt to ekonomisko un sociālo progresu”2. Statūtos ir vairākkārt pieminēti jēdzieni demokrātija, cilvēktiesības un fundamentālās brīvības (jeb pamatbrīvības). Turpmākās desmitgades parādīja, ka Eiropas Padome ir kļuvusi par svarīgāko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju Eiropā, papildinot šajā uzdevumā globālo organizāciju – ANO.

Šajā rakstā runāsim tikai par Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju, kurā darbojas 324 parlamentārieši no 47 dalībvalstīm. EPPA parlamentārieši darbojas kā organizācijas sirdsapziņa, kam jāatgādina gan savu valstu valdībām, gan valstīm ārpus Eiropas par katra cilvēka pamattiesību un brīvību neaizskaramību. Nozīmīgas Ukrainas iedzīvotāju daļas tiesības tiek rupji pārkāptas, kopš Krievija 2014. gadā uzsāka agresiju pret šo kaimiņvalsti. EPPA reakcija toreiz bija adekvāta – Krievijas balsstiesības Asamblejā tika apturētas, norādot uz Maskavas politikas neatbilstību starptautisko tiesību normām. Krievija nepalika atbildi parādā – lai gan pati bija notikušā vaininiece, tā apturēja savu dalību EPPA un 2017. gadā pārtrauca veikt iemaksas Eiropas Padomes budžetā.  

Eiropas Padomes avanss Kremlim

Krievija uzsāka sarunas par iestāšanos Eiropas Padomē 1992. gadā un tika uzņemta organizācijā 1996. gadā. Iestāšanās process uz laiku tika apstādināts 1995. gada 2. februārī Čečenijas kara dēļ. Sarunas tika atsāktas 1995. gada rudenī, jo Krievijas puse esot uzsākusi izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā. 1996. gadā EPPA publicēja dokumentu ar nosaukumu “Viedoklis 193” (Opinion 193), kurā tika norādīts, ka Krievijā joprojām pastāv problēmas ar tiesiskuma nodrošināšanu. Mūsdienu kontekstā svarīgi ir šie minētā dokumenta teikumi: “Krievijas Federācijas prezidents, Premjerministrs, Valsts domes priekšsēdētājs 1995. gada 18. janvāra vēstulē sniedza garantijas Eiropas Padomei par nepārtrauktu progresu. [..] 7) Balstoties uz šīm garantijām un šādiem apsvērumiem un saistībām, Asambleja uzskata (believes), ka Krievija – statūtu 4. panta izpratnē – skaidri vēlas un spēs tuvākajā laikā izpildīt noteikumus par dalību Eiropas Padomē, kā izklāstīts 3. pantā (“Katram Eiropas Padomes loceklim ir jāpieņem likuma varas principi un jānodrošina visām tās jurisdikcijā esošām personām cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī patiesi un efektīvi jāsadarbojas Padomes mērķu īstenošanā [..]”).”3 Citiem vārdiem sakot, EPPA ticēja Krievijas līderu solījumam, ka Krievija būs tiesiska valsts. Un uz šīs ticības pamata dokumenta noslēgumā rekomendēja uzņemt Krieviju Eiropas Padomē un piešķirt tai 18 vietas Parlamentārajā asamblejā. Toreiz – 90. gados – daļēji bija saprotama Rietumu vēlme pēc iespējas ātrāk Krieviju integrēt demokrātiskajā pasaulē, pieverot acis uz demokrātijas problēmām Krievijā. Toreiz atslēgvārds Rietumu politikas attiecībās ar Maskavu bija engagement (iesaistīšanās jeb iesaiste), kas balstījās pārliecībā, ka ciešā sadarbība ar Kremli veicinās mieru pasaulē un demokratizāciju Krievijā. Minētā stratēģija izrādījās kļūdaina: miera nav ne Eiropā, ne Tuvajos Austrumos, ne Krievijas kaimiņvalstīs. Boriss Jeļcins kā lielo pārmaiņu simbols, protams, raisīja zināmas cerības par demokrātisku Krieviju vidējā termiņā, bet kādas “cerības” raisa Vladimirs Putins, uzbrūkot kaimiņvalstīm un okupējot to teritorijas 21. gadsimtā? EPPA delegāti, kuri balsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijai, necik nemācās (nevēlas mācīties) no vēstures.

Dažkārt patiesības pusē ir mazākums, bet vēsture ar laiku saliek visu pa atbilstošajiem plauktiem.

Austrumu vējš

2019. gada 25. jūnijā stipri pūta austrumu vējš un 118 EPPA locekļi nobalsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijai – pret balsoja 62, bet desmit parlamentārieši no balsošanas atturējās. Balsojums notika pirms EP ģenerālsekretāra vēlēšanām, kurās Krievija gribēja piedalīties, citādi draudot pat izstāties no Eiropas Padomes vispār. Pret Krievijas balsstiesību atjaunošanu iebilda Ukraina, Baltijas valstis, Polija, Zviedrija, Lielbritānija un Gruzija. Baltieši parādīja sevi kā drosmīgus vērtību aizstāvjus Eiropas Padomē. Zīmīgi, ka protesta viedokli par EPPA lēmumu atjaunot Krievijas balsstiesības nolasīja tieši Latvijas pārstāve – Saeimas deputāte Linda Ozola. Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida feisbukā rakstīja: “Pagājušajā naktī pieņemtais EPPA lēmums iemanevrēt Krieviju atpakaļ pie galda ir apkaunojošs.”4 K. Kaljulaida atgādināja, ka neviens no iemesliem, kuru dēļ 2014. gadā Krievijas balsstiesības tika apturētas, nav zudis. Ukrainas delegācijas vadītājs pauda viedokli, ka balsstiesību atjaunošana Krievijas delegācijai ir negatīvs signāls Krievijai un citiem: “Dariet, ko gribat, anektējiet citas valsts teritoriju, nogaliniet tur cilvēkus, un jūs vienalga tiksiet cauri sveikā.”5

Katras organizācijas pastāvēšanai ir nepieciešami finanšu līdzekļi. Krievijas iemaksas veido nozīmīgu daļu no kopējās summas. Šis bija viens no faktoriem, kāpēc EPPA jūnijā nobalsoja tā, kā nobalsoja. Arguments par nepieciešamību saglabāt Krievijas pilsoņiem iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā nebija visai loģisks, jo Krievijas iestādes tāpat nepilda daļu ECT lēmumu. Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss pauda viedokli, ka “Krievija pieder Eiropas Padomei – ar visām atbilstošajām tiesībām un saistībām. Tās ir labas ziņas Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai”6. Šāds paziņojums Vācijas ministram godu nedara. Savukārt, ja Krievijas puse izmanto tādu pašu argumentu, tas līdzinās ķīlnieku krīzei ar EPPA un Kremļa dalību. Terorists sagrābj ķīlniekus un draud viņiem nodarīt pāri, ja prasības netiks izpildītas. Kremļa ķīlnieks šajā gadījumā ir visa Krievijas tauta.

Politiķis un publicists Vladimirs Kara-Murza zīmīgi norāda, ka autoritāras valstis parasti cenšas uz starptautiskajiem pasākumiem sūtīt daudzmaz pieklājīgus cilvēkus, kuri uzstājas diplomātiski, bet ne mūsdienu Krievijas gadījumā.7 Krievijas delegāciju EPPA jūnijā vadīja Pjotrs Tolstojs, kura propagandas komunikāciju regulāri varam redzēt Krievijas televīzijā. Leonīds Slutskis ir vēl spilgtāka persona: viņš vairākkārt ticis apsūdzēts par seksuālu uzmākšanos žurnālistēm. Kompāniju papildina Čečenijas vadītājam Ramzanam Kadirovam tuvu stāvošais Šamsails Saralijevs. Šie kungi necik nesaistās ar Eiropas Padomes sludinātajām vērtībām. Bet laiki, kad oficiālā Krievija vēlējās izskatīties labi Eiropā, jau ir pagājuši.

Cīņa par “normalitāti” 

Viena no starptautiskās politikas pētnieciskajām teorētiskajām pieejām – sociālais konstruktīvisms – saka: neviena norma nepastāv pati par sevi, kā akmenī iekalta. Katra pieņemtā norma cilvēkiem ik palaikam ir jāapstiprina – jāatgādina sev un citiem, ka joprojām uzskatām konkrēto normu par saistošu. Savukārt, jo vairāk indivīdu publiski apšaubīs kādas normas nepieciešamību, jo vairāk tā vājināsies. Kopš 2005.–2006. gada Krievijas pārstāvji regulāri apšauba un apstrīd vairāku ilgu laiku pastāvējušu normu un principu universālumu. Parasti tas notiek tad, kad tas ir izdevīgi Kremlim. Tikpat labi pēc kāda laika Maskava var sākt atbalstīt to, ko pati noliegusi. Šoreiz runa ir par Krievijas kaimiņvalstu tiesībām uz neatkarīgu ārpolitiku, kuras ciniski apkaro Kremlis. Vai atņemt kaimiņvalsts teritoriju ar varu un viltu ir “norma”? Nav, bet Krievija vēlas, lai tai neviens neiebilst un neīsteno pret to nekādas sankcijas.

1996. gadā izsniegtais avanss Krievijai ir zaudēts. Tomēr cīņa par to, kas ir un kas nav “norma” starptautiskajā arēnā, nav galā. Ukrainas puse turpina protestēt pret EPPA lēmumu ar jauniem paziņojumiem. EPPA delegācija šī gada 2. un 3. jūlijā bija Kijevā, lai novērtētu pirmsvēlēšanu situāciju Ukrainā, kur ārkārtas parlamenta vēlēšanas paredzētas 2019. gada 21. jūlijā. Ar 2. jūliju datētā vēstulē Augstākās radas spīkers Andrijs Parubijs informēja EPPA, ka Ukrainas parlaments atsauc uzaicinājumu novērot vēlēšanas 21. jūlijā.8 No mums visiem ir atkarīgs, kuras normas pastāvēs un kuras izzudīs. Mazajām valstīm starptautisko tiesību principu ievērošana ir dzīvības un nāves jautājums. Lindas Ozolas Eiropas Padomes lielajā sēžu zālē nolasītais protesta teksts ir vērtīgs vēsturiskā perspektīvā, jo dažkārt patiesības pusē ir mazākums, bet vēsture ar laiku saliek visu pa atbilstošajiem plauktiem.

1 Statute of the Council of Europe. Signed in London, on 5 May 1949.

2 Turpat.

3 Opinion 193 (1996), Application by Russia for membership of the Council of Europe.

4 Kaljulaida un Rinkēvičs neapmierināti ar lēmumu atjaunot Krievijas balsstiesības EPPA. Apollo.lv, 25.06.2019.

5 Atjaunotas Krievijas balsstiesības Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Diena.lv, 25.06.2019.

6 Staudenmaier R. Germany faces backlash over Russia’s return to European rights council. DW, 27.06.2019.

7 Kara-Murza V. The Council of Europe just handed the Kremlin a major victory – and a huge rebuke. The Washington Post, 05.07.2019.

8 Following withdrawal of invitation, PACE pre-electoral delegation in Ukraine ends its work early. 03.07.2019.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU