21. augusts – diena, kad tika pieņemts konstitucionālais likums un pasludināta de facto neatkarība

Tādējādi 1991. gada 21. augusts ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem datumiem Latvijas valstiskuma vēsturē. Pilnīgas neatkarības pasludināšana bija konstitucionāls notikums, kas noslēdza 1990. gada 4. maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteikto pārejas periodu valsts varas de facto atjaunošanai.

No betona bluķiem veidotais mūris, kas sargā pieeju Latvijas Republikas Augstākās padomes ēkai.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: Andris Eglītis.

Neatkarības deklarācija un pārejas periods

Konstitucionālais likums izmainīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesa gaitu un ir aplūkojams kopsakarā ar 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju, kurā bija noteikts pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai (5. punkts).

Proti, lai gan ar Neatkarības deklarāciju tika atjaunota 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbība (3. punkts), tā tūlīt pat arī tika apturēta (4. punkts). Tobrīd Satversmes darbība tika atjaunota tikai daļēji, nosakot, ka vēl ir iespējams piemērot Latvijas PSR Konstitūciju un citus likumus, kas nav pretrunā Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantam, kuri grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu:

1. pants – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

2. pants – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

6. pants – Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Pārejas periodam bija jānoslēdzas ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tikmēr par augstāko valsts varas īstenotāju pārejas laikam tika atzīta Augstākā padome.

“Politiski šim noteikumam bija vairāk diplomātisks raksturs. Tā jēga bija mazināt spriedzi attiecībās ar Maskavu,” norādījis viens no Neatkarības deklarācijas iniciatoriem un autoriem, vēlāk – Valsts prezidents (2019–2023), Egils Levits. Tikmēr tālaika Augstākās padomes deputāts Aivars Endziņš uzsvēris, ka “1990. gada pavasara dienās šāda punkta nepieciešamību diktēja pragmatisms”.

“Atjaunojot Latvijas neatkarību 1990.–1991. gadā, Latvija sāka savu tiesību sistēmas uzbūvi no jauna, pakāpeniski nomainot okupētājvalsts PSRS tiesības ar savām, Latvijas tiesībām. Pilnībā atgriezties pie tās tiesību sistēmas, kas Latvijā bija spēkā okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā, nebija praktiski iespējams,” paskaidrots Satversmes komentāros.1

Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos neviens nevarēja prognozēt, ka 1991. gada augustā notiks pučs, kura iznākumā sabruks PSRS impērija, un Augstākā padome jau 1991. gada 21. augustā ar konstitucionālo likumu varēs šo 5. punktu atzīt par spēku zaudējušu.

Latvijas Republikas Augstākās padomes prezidijs Latvijas Republikas konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas dienā, 1991. gada 21. augustā. No kreisās: 1. Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs; 2. Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs; 3. Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns; 4. Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts Sergejs Dīmanis.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: Uldis Pāže.

Pieņemts steidzamības kārtā, neuzsākot debates

“Bija skaidrs, ka puča rezultātā šis pārejas periods ir jāizbeidz un attiecīgi jāpieņem kaut kāds valstisks akts par pilnīgu valsts neatkarību no Padomju Savienības,” atceras cits Augstākās padomes deputāts, Latvijas Tautas frontes frakcijas vadītājs Jānis Dinevičs.

Konstitucionālais likums tika pieņemts steidzamības kārtā, neuzsākot plašākas debates.

Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, kas todien vadīja Augstākās padomes sēdi, atminas, ka daži deputāti gan esot vēlējušies strīdēties par detaļām, taču pienāca ziņas, ka Doma laukumā un Augstākās padomes tiešā tuvumā izvietojas tanki. “Pieņēmām dokumentu tādu, kāds nu tas bija.”

Tie bija īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON) kaujinieki un bruņutransportieri – tā darbojās Maskavā notiekošā PSRS valsts apvērsuma atbalstītāji Latvijā, pieprasot padomju totalitārā režīma atjaunošanu, ja vajadzīgs – bruņotā ceļā. “Vispirms omonieši mēģināja lauzties cauri barikādēm, kas bija palikušas no janvāra. Tad iestājās klusums, viņi atkāpās un pēc brīža aizbrauca prom. Mēs nezinājām, kas notiek,” stāsta D. Īvāns. Drīz pēc tam kļuva zināms, ka pučs Maskavā nonācis strupceļā un izgāzies.

Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (OMON) bruņutransportieri “BTR” Doma laukumā.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: Andris Eglītis.

Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (OMON) pārmeklē civiliedzīvotāju Doma laukumā 1991. gada 21. augustā.

Foto: Vladimir Semjonov (AP Photo/ScanPix).

Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (OMON) bruņutransportieri un kaujinieki Doma laukumā 1991. gada 21. augustā.

Foto: Vladimir Semjonov (AP Photo/ScanPix).

Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (OMON) bruņutransportieri un kaujinieki Doma laukumā 1991. gada 21. augustā.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: A. Raudseps.

Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (OMON) kaujinieks Doma laukumā.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors nezināms.

Cilvēki pie betona bluķiem veidotās sienas, kas Augusta puča laikā sargāja pieeju Latvijas Republikas Augstākajai padomei.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: Uldis Pāže.

Latvijas atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana

Līdz ar konstitucionālā likuma pieņemšanu juridisko spēku Latvijā zaudēja PSRS likumi un tika pilnībā atjaunota Satversmes darbība ar tajā ietvertajām demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām, un mūsu valsts kā pilntiesīgs starptautisko tiesību subjekts atgriezās pasaules apritē.

Ārlietu ministrija, izmantojot Latvijā praktiski vienīgo nebloķēto starptautisko sakaru – teleksa līniju –, tūlīt, nekavējoties ne mirkli, izplatīja konstitucionālā likuma tekstu. Lai panāktu pēc iespējas plašāku publicitāti pasaulē un paātrinātu atjaunotās valsts atzīšanu un diplomātisko attiecību nodibināšanu, lielu darbu paveica sūtniecība Vašingtonā un tās vadītās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, kas bija pastāvējušas kā neatkarīgās Latvijas pārstāvniecības visus piecdesmit okupācijas gadus.

Jau nākamajā dienā aizsākās de facto atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana. Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Pamatojoties uz šo Augstākās padomes lēmumu, Latvijas Republikas neatkarību 24. augustā atzina arī Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins. Kopumā līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas 93 valstis.

Cilvēki Doma laukumā lasa laikrakstu “Diena”, lai uzzinātu aktualitātes par valsts apvērsuma mēģinājumu Maskavā un Augstākās padomes pieņemto likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: Uldis Pāže.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pēc nupat notikušās telefonsarunas ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidentu Džordžu Bušu 1991. gada 2. septembrī. Šīs telefonsarunas laikā Dž. Bušs atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, atsaucoties uz konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu 1991. gada 21. augustā.

Foto no Latvijas Nacionālā arhīva. Autors: Uldis Pāže.

Transformācijas perioda turpinājums

Tā brīža Augstākās padomes deputāts Tālavs Jundzis gan secina, ka konstitucionālais likums bija drīzāk politisks dokuments un par pārejas perioda beigām tomēr nevarēja runāt. “Varbūt sākās pārejas periods Nr. 2, jo pēc 21. augusta, kad Augstākā padome lepni atcēla visus padomju laikā pieņemtos likumus, jau pēc nedēļas [..] prezidijam bija šī kļūda jālabo. Izrādījās – esam atcēluši arī Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu un faktiski visus kodeksus. Tā kļūda pēc nedēļas tika labota. Otrkārt, Augstākā padome turpināja darbu, jo nebija ne Saeimas, ne prezidenta.”

Līdz ar to pārejas periods, tikai mazliet citā kvalitātē, turpinājās līdz 1993. gada 5.–6. jūnijam, kad notika pirmās Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas. 1994. gada augustā no Latvijas teritorijas tika izvests Krievijas karaspēks.

Var uzskatīt, ka Latvijas tiesību sistēmas transformācijas periods simboliski noslēdzās vēlāk – 2004. gadā, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti.2 Tomēr jāpiebilst, ka vēl 2026. gadā Latvijā ir spēkā pēdējais padomju okupācijas laikā pieņemtais likums – 1971. gada Latvijas Sodu izpildes kodekss. Ir pamats cerībām, ka arī tā darbība drīzumā noslēgsies. 2026. gada 18. jūnijā Saeima pirmajā lasījumā pieņēma tā mūsdienīgu alternatīvu – Kriminālsodu izpildes likuma projektu.3

Īsa notikumu hronoloģija ceļā uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu*

1989. gada 23. augusts	Akcija “Baltijas ceļš”. Piecdesmit gadus pēc noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas ap diviem miljoniem Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, izveidojot dzīvu, nepārtrauktu ķēdi 660–670 km garumā no Ģedimina torņa Viļņā līdz Brīvības piemineklim Rīgā un Hermaņa tornim Tallinā. Plašāk >> Baltijas ceļš – atgriešanās Eiropā sākums
1989. gada decembris	Tika pieņemta PSRS Tautas deputātu kongresa rezolūcija, kurā nosodīti un atzīti par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža slepenie protokoli, ko PSRS un Vācija parakstīja 1939. gada 23. augustā jautājumā par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā.
1990. gada 11. janvāris	Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma labojumus Latvijas PSR Konstitūcijā par pilsoņu tiesībām dibināt partijas un apvienoties sabiedriskās organizācijās, kā arī atcēla normu par komunistiskās partijas vadošo lomu.
1990. gada 3. februāris	Tika pieņemta Latvijas Tautas frontes (LTF) vēlēšanu platforma. Tā noteica, ka Latvijas Augstākajai padomei ir jārada visi priekšnoteikumi, kas sekmētu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, un jāpieņem objektīvs lēmums Molotova–Ribentropa pakta seku likvidēšanai, kvalificējot 1940. gada LPSR pasludināšanu un iestāšanos PSRS par nelikumīgu.
1990. gada 18. marts	Latvijā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) kandidāti, iegūstot 131 vietu no 201.
1990. gada 21. aprīlis	Daugavas stadionā, Rīgā, notika Vislatvijas tautas deputātu sapulce, kurā tika pieņemts aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. Plašāk >> Tautas deputātu balsojums – 4. maija Neatkarības deklarācijas stūrakmens
1990. gada 4. maijs	Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Plašāk >> Atjaunota, nevis no jauna dibināta! 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena Kā tapa Neatkarības atjaunošanas deklarācija
1991. gada 13.–27. janvāris	Notika Latvijas neatkarības atbalstītāju barikādes Rīgā, lai aizstāvētos pret iespējamām militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Plašāk >> 1991. gada janvāra barikādes. Nevardarbīgas pretošanās organizēšana – mācības šodienai
1991. gada 3. marts	Tika organizēta Vislatvijas aptauja par neatkarību. 73,8% iedzīvotāju nobalsoja par neatkarību.
1991. gada 19. augusts	Valsts apvērsums PSRS (Augusta pučs). Padomju Savienības galvenie militārie spēki – armija, Valsts drošības komiteja un Iekšlietu ministrija – izveidoja Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju (VĀSK), izsludināja ārkārtējo stāvokli PSRS un atstādināja PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu no pienākumu pildīšanas. Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs un Ministru padome pasludināja, ka uzskata VĀSK par nelikumīgu veidojumu, kam Latvijā nav varas. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks sarīkoja preses konferenci, kurā apliecināja atbalstu VĀSK izveidei Latvijas Republikā. Plkst. 19. 00 tika ieņemta Latvijas Televīzijas ēka un televīzijas tornis. Plkst. 21.00 tika ieņemta Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.
1991. gada 20. augusts	Plkst. 4.30 tika ieņemta Latvijas telefona un telegrāfa centrāle. Plkst. 4.45 Doma laukumā ieradās kareivji desantnieku formastērpos, sāka apšaudi un ieņēma Latvijas Radio namu.
1991. gada 21. augusts	Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar ko tika pasludināta Latvijas Republikas pilnīga neatkarība, izbeidzot 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu. Valsts nozīmes objekti tika atbrīvoti.
1991. gada 23. augusts	Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas procesa sākums: 23. augustā – Islande, 24. augustā – Krievija, 2. septembrī – ASV, 6. septembrī – PSRS. Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko de facto neatkarību bija atzinušas 93 valstis.
1991. gada 21. decembris	PSRS pastāvēšanas beigas.
1993. gada 6. jūlijs	Uz pirmo sēdi sanāca Latvijas Republikas 5. Saeima. Satversme stājās spēkā pilnā apmērā. Plašāk >> Latvijas Republikas konstitucionālais regulējums no 1918. gada 18. novembra līdz šodienai
1994. gada 31. augusts	Tika pabeigta Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas. Plašāk >> Rūgtā uzvara. Krievijas karaspēka izvešana

Demontētais Ļeņina piemineklis 1991. gada 24. augustā.

Foto: Imants Predelis (AP Photo/ScanPix).

* Izmantotie avoti: grām.: 4. maijs. Jundzis, T. (red.) Fonds “Latvijas vēsture”, 2000, 764.–768. lpp.; grām.: Augusta hronika. Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana de facto. Latvijas Republikas Saeima. Rīga, 2016, 401.–428. lpp.

1 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 174. lpp.

2 Turpat, 175. lpp.

3 Publikācijā izmantots Latvijas Zinātņu akadēmijas rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju “4. maijs” (Fonds “Latvijas vēsture”, 2000); Dr. habil. sc. pol., Dr. iur. Tālava Jundža paustās atziņas publikācijā “Latvijas Republikas Augstākās padomes loma parlamentārisma ideju un tradīciju atjaunošanā” žurnāla “Jurista Vārds” 2012. gada 25. decembra numurā, kā arī Saeimas veidotais 21. augusta notikumu aculiecinieku interviju cikls “Latvijas atdzimšanas vēsture”.