Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika. Avots: VARAM
Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (NEKP) 2021.–2030. gadam Latvija klimata pārmaiņu seku mazināšanai ir izvirzījusi ambiciozus mērķus. Būtiskākās apņemšanās ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un kāpināt energoefektivitāti.
Kopumā līdz 2050. gadam Latvija un arī Eiropas Savienība (ES) ir apņēmusies nodrošināt klimatneitrālu ekonomiku, kas nozīmē, ka siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas būs līdzsvarā ar to piesaisti.
Klimata pārmaiņas pasaulē pēdējos gados ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām. Šobrīd notiek visstraujākās klimata pārmaiņas meteoroloģisko novērojumu vēsturē, arī Latvijā. Ilggadīgā vidējā gaisa temperatūra dažās desmitgadēs jau ir paaugstinājusies par 0,7 °C, un tiek prognozēts, ka līdz gadsimta beigām tā palielināsies par vidēji 3,5 °C–5,5 °C, norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).
Stratēģija “Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam” (Klimatneitralitātes stratēģija), kā arī Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns (NEKP) 2021.–2030. gadam ir iesniegti Valsts kancelejā. Šos dokumentus paredzēts izskatīt Ministru kabinetā 28. janvārī, lai iesniegtu Eiropas Komisijā (EK).
Klimatneitralitātes stratēģija plānota kā ilgtermiņa redzējuma dokuments, ietvardokuments politikas plānotājiem, kas nodrošinās vienotu valsts virzību, kā arī dos pamatu visu nozaru plānošanas dokumentos ietvertajiem centieniem veicināt mazietilpīgu oglekļa attīstību. Stratēģiju plānots īstenot ar NEKP, kurā ir norādīti gan konkrēti pasākumi un atbildība, gan noteikti termiņi un finansējums.
Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Dzintars Kauliņš norāda, ka šis plāns būs otrais solis klimatneitrālas ekonomikas virzienā. Noteikti mērķi jau ir jāsasniedz līdz 2020. gadam, kas kopumā arī ir izdarīts. Savukārt VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola uzver, ka NEKP liks atsevišķām nozarēm, piemēram, kūdras nozarei, pārskatīt ilgtermiņa attīstības plānus.
Biedrības “Zaļā brīvība” pārstāvji Jānis Brizga un Krista Pētersone uzsver, ka NEKP apstiprināšana ir atbalstāma bez kavēšanās, jo tajā iekļauto pasākumu īstenošana ir jāuzsāk pēc iespējas ātrāk.
“Pagaidām NEKP iezīmētie dekarbonizācijas un oglekļa dioksīda (CO2) piesaistes pasākumi varētu nebūt pietiekami, lai Latvija nākamo 30 gadu laikā sasniegtu neto nulle SEG emisiju līmeni,” vērtē eksperti. “Tas ir ļoti būtiski, plānojot ilgtermiņa investīcijas (piemēram, infrastruktūras attīstībā) un lemjot par mežsaimniecības un lauksaimniecības politiku. Nevaram uzsākt tādus jaunus fosilā kurināmā projektus kā gāzes terminālu vai atkritumu dedzināšanas iekārtu būvniecība.”
LV portāls publikācijā “Nodokļu “zaļināšana” – ko tas nozīmē, un ar kādām izmaiņām jārēķinās” jau rakstīja, ka NEKP ietver aptuveni 100 dažādus politikas pasākumus, paredzot rīcību 12 virzienos, arī nodokļu politikā. Lai virzītos uz klimatneitrālu ekonomiku, vairums NEKP emisiju samazinošo pasākumu plānoti enerģētikas un transporta sektorā.
ES ietvaros ir noteikts kopējs ES SEG emisiju samazināšanas mērķis, kas ir sadalīts divās daļās – ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ES ETS) iekļautās darbības un ES ETS neiekļautās darbības (turpmāk – ne-ETS).
Kopumā līdz 2050. gadam Latvija un arī Eiropas Savienība ir apņēmusies nodrošināt klimatneitrālu ekonomiku, kas nozīmē – siltumnīcefekta gāzu emisijas būs līdzsvarā ar to piesaisti.
Latvijai ir noteikts mērķis samazināt SEG emisijas ne-ETS sektorā par 6% līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 2005. gadu, kā arī jānodrošina vismaz 3,1 miljons tonnu oglekļa dioksīda (CO2) piesaistes vienību.
“Saskaņā ar NEKP SEG emisiju prognozēm ne-ETS SEG emisiju samazinājums, ja netiks veikti papildu pasākumi, varētu būt 7% 2030. gadā, salīdzinot ar 2005. gadu. Tomēr tas ir izaicinājums, lai sasniegtu 2050. gada klimatneitralitāti,” saka VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos. Pēc A. Ozolas teiktā, finanšu krīzes laikā SEG emisijas stabilizējās, bet pēdējos gados tās ir augušas, lielākoties pateicoties lauksaimniecības sektoram.
Galvenie SEG emisiju avoti Latvijā pēc SEG inventarizācijas par 2017. gadu ir enerģētika (35,4%), transports (28,5%), lauksaimniecība (24,6%), rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana (6,5%) un atkritumu apsaimniekošana (5,0%).
Enerģētikā un transportā SEG emisijas saistītas galvenokārt ar fosilā kurināmā sadedzināšanu, bet lauksaimniecībā – ar pārtikas produktu nodrošināšanu, arī lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanu un organisko augšņu apstrādi.
A. Ozola skaidro, ka lauksaimniecībā SEG emisijas, salīdzinot ar 2005. gadu, ir augušas par apmēram 16%. Transporta nozarē pieaugums ir minimāls, daži procenti (6%).
“NEKP paredz dažāda veida pasākumus, kas ir ekonomiski efektīvi un ļaus Latvijai panākt SEG samazinājumu,” norāda A. Ozola. “EK nepasaka, cik tieši SEG samazinājumam būtu jābūt katrā sektorā, tāpēc nevar skatīties šauri. Latvija ir izvēlējusies SEG emisijas samazināt tur, kur tas ir iespējams. Piemēram, lauksaimniecības sektorā SEG samazinājumu panākt ir grūtāk, jo ir ierobežotas iespējas.”
Situācija ar SEG emisijām lauksaimniecības nozarē 2017. gadā liecina, ka lielāko daļu (60,8%) no sektora kopējām emisijām veido lauksaimniecības augšņu apstrāde. Savukārt lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas procesu emisijas ir otrs lielākais emisiju avots (31,2%). Kūtsmēslu apsaimniekošana rada 6,8%, savukārt kaļķošana un karbamīda izmantošana kopā veido 1,2% no kopējām lauksaimniecības emisijām.
A. Ozola: “Lauksaimniecība ir nozare, kurai SEG emisiju samazināšana ir būtisks izaicinājums. Mērķis ir attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, lai tā būtu savietojama gan ar vides un gaisa, gan klimata politiku, nevis rada papildu piesārņojumu un SEG emisijas. Nākamo ES lauksaimniecības fondu un tiešmaksājumu politika būs virzīta uz to, lai tiek izpildītas vides prasības.”
Kas tiks darīts, lai SEG emisijas lauksaimniecībā mazinātu? “Ar precīzām mēslošanas tehnoloģijām, lopbarības devu un sastāva plānošanu dzīvnieku ēdināšanā var daudz ko panākt,” atbild VARAM pārstāve. NEKP norādīts, ka tiks uzlabota CO2 piesaiste mežaudzēm (veicot meža kopšanu un stādīšanu), mežsaimniecisko zemju augsnes kvalitāte, augsnes auglība u. c.
Kāda situācija transporta nozarē ir patlaban? Latvijā 92% no autoparka ir fosilās degvielas (benzīns, dīzeļdegviela) transportlīdzekļi. Dīzeļdegviela ir galvenais transportā izmantotais energoresurss, un tās īpatsvars 2017. gadā bija 65,4%.
Autotransporta atkarība no naftas resursiem ir aptuveni 94% no kopējās izmantotās enerģijas. Paredzams, ka Latvijā vidējā termiņā un ilgtermiņā būs jāpāriet uz videi draudzīgāku degvielu autotransportā, norādīts NEKP. Piemēram, elektrība, biogāze vai biometāns, ilgtermiņā arī ūdeņradis. Enerģijas patēriņš transportā 2012.–2017. gada periodā ir pieaudzis par 14,6%, 2017. gadā sasniedzot 51,9 petadžoulus (PJ). Galvenais iemesls, kāpēc autotransportā palielinājās degvielas patēriņš, bija pasažieru automašīnu skaita un nobrauktā attāluma pieaugums.
Latvijā ir ceturtais vecākais autoparks ES: vidējais reģistrēto transportlīdzekļu vecums 2016. gadā bija 14 gadi, savukārt tehniskā kārtībā (ar tehnisko apskati) esošu transportlīdzekļu vidējais vecums ir 13 gadi. ES transportlīdzekļu vecums 2014. gadā bija 9,7 gadi.
Dz. Kauliņš norāda, ka transporta sektorā ir trīs virzieni, kuros strādāt, un priekšroka jādod stimulējošiem pasākumiem.
Pirmais – jāveicina autoparka atjaunošanās, “lai var atļauties iegādāties auto virs 10 000 eiro: patlaban tirgū dominē mašīnas no 6000 līdz 10 000 eiro”. Jāpanāk situācija, ka, pērkot automobili, jebkurš uzņēmums vai iedzīvotājs pievērš uzmanību piesārņojuma līmenim un izvēlas par pakāpi labāku auto, nekā bija iepriekš.
Arī A. Ozola uzskata, ka vajadzētu paredzēt lielākus atvieglojumus, lai veicinātu mazāku CO2 emisiju ietilpības automašīnu un elektrotransporta iegādi. Viens no iespējamiem “burkāniem” varētu būt savulaik ieviestā granta atjaunošana par elektroautomašīnas iegādi.
Līdz 2019. gada 1. jūlijam Latvijā tehniskā kārtībā bija vairāk nekā 658 elektroautomašīnas, no kurām 518 ir vieglās automašīnas, bet 19 – autobusi vai kravas auto. Salīdzinot ar 2018. gada 1. jūliju, šis skaits ir palielinājies par 37,4%.
Otrais izaicinājums – kā palielināt zaļās enerģijas īpatsvaru transporta degvielā, samazinot SEG emisijas. Vidējā termiņā dažādu piejaukumu (pirmās vai otrās paaudzes biodegviela vai biometāns, kas nāktu komplektā vai atsevišķi ar dabasgāzi) izmantošana ir jāpadara izdevīgāka.
Trešais virziens – stimulēt iedzīvotājus izvēlēties sabiedrisko transportu, proti, mainīt paradumus. “Ir gudri jāplāno, lai vilcieni tiktu saslēgti kopā ar autobusiem un sabiedriskā transporta izmantošana ir ērta, patīkama, ekonomiski jēgpilna,” tā Dz. Kauliņš.
NEKP liks atsevišķām tautsaimniecības nozarēm, piemēram, kūdras nozarei, pārskatīt ilgtermiņa attīstības plānus.
Arī biedrības “Zaļā brīvība” pārstāvji uzsver, ka “transporta sektora emisiju un fosilās degvielas izmantošanas mazināšana ir prioritāte ar visplašāko ietekmi uz ikdienas mobilitātes paradumiem. Lai mazinātu transporta emisijas, nepietiks ar vecā autoparka nomaiņu uz jaunu. Ir nepieciešama daudz plašāka ilgtspējīgas mobilitātes pieeja, kas paredz sabiedriskā transporta attīstītu, labāku telpisko plānošanu, bezemisiju transporta infrastruktūras attīstību u. tml.”
NEKP iezīmēta vēlamā situācija 2030. gadā: nodrošināt vismaz 7% atjaunojamās enerģijas (modernās biodegvielas, elektrība), kā arī vismaz 3,5% moderno biodegvielu īpatsvaru Latvijas transporta enerģijas galapatēriņā.
Otrs svarīgais mērķis ceļā uz klimatneitralitāti ES saistās ar atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvara kāpumu, kam vajadzētu būt 32% no kopējā ES enerģijas gala patēriņa. Latvija 2030. gadā ir apņēmusies sasniegt AER 50%. Patlaban AER īpatsvars no kopējā ES enerģijas gala patēriņa ir 39%. Tātad pieaugumam būtu jābūt ne mazākam par 11 procentpunktiem.
Lai sasniegtu AER daļu 50% apmērā, ir jāpalielina visu AER veidu – elektroenerģijas, siltumapgādes un transporta degvielas – patēriņš, rakstīts NEKP.
J. Brizga un K. Pētersone uzskata, ka ir nepieciešams plāns, kā atteikties no dabasgāzes enerģijā un rūpniecībā, un pasākumi straujāka AER īpatsvara pieaugumam, kas pārsniegtu 50% mērķi.
AER attīstībā paredzēti trīs rīcības virzieni. Pirmais – neto sistēmas pilnveide, kas ļautu ekonomiski pamatotāk mājsaimniecībām uzstādīt saules paneļus un izmantot sadales tīklus kā enerģijas glabātuvi. “Patlaban ir prasība, ka par obligātā iepirkuma komponenti maksā visi galapatērētāji – arī par elektroenerģijas apjomu, ko iedzīvotājs ir pats saražojis un nodevis tīklā,” skaidro Dz. Kauliņš. Šogad spēkā stāsies izmaiņas likumdošanā, kas paredz neto sistēmas ietvaros nodotajai elektroenerģijai nepiemērot mainīgo OIK daļu.
Otrs virziens: kā veicināt vēja parku attīstību Latvijā, samērojot visu – attīstītāju, valsts un iedzīvotāju – intereses. “No enerģētikas perspektīvas ir labāk būvēt lielos vēja parkus, nevis mazus un izkaisītus, kā tas Latvijā bija iepriekš,” tā Dz. Kauliņš.
Plašsaziņas līdzekļos jau ziņots, ka Igaunijas valdība lēmusi izskatīt būvniecības atļaujas piešķiršanu vēja parka izveidei Rīgas jūras līcī netālu no Pērnavas. Ņemot vērā, ka parku iecerēts izveidot līdzās Latvijas pusē plānotajam vēja ģeneratoru parkam, šis būtu pirmais abu valstu sadarbības projekts atjaunojamās enerģijas ražošanas jomā.
Trešais virziens – centralizētā siltumapgāde (CSA). Latvija ieņem trešo vietu Eiropā aiz Islandes un Lietuvas pēc iedzīvotāju skaita (%), kuriem siltumenerģija tiek nodrošināta ar CSA. Šobrīd siltumapgādē un aukstumapgādē (dzesēšanā) dominē cietās biomasas patēriņš. No AER saražotās enerģijas īpatsvars siltumapgādē un aukstumapgādē pieaudzis no 40,7% 2010. gadā līdz 54,6% 2017. gadā.
Dz. Kauliņš: “Siltumapgādē plašāk būtu izmantojama koksnes šķelda un biomasa, līdzsvarojot to ar gaisa kvalitāti. Līdz ar to jāskatās ne tikai uz AER, bet uz neemisiju tehnoloģijām, t. i., siltumsūkņiem gan centralizētā, gan decentralizētā līmenī.”
EK ir definējusi principu: “Energoefektivitāte vispirms.” Energoefektivitāte ir viens no galvenajiem politikas instrumentiem enerģētikas politikā: tā ļauj samazināt enerģijas patēriņu un paaugstināt energoapgādes drošuma līmeni, norādīts NEKP.
Starp vispopulārākajiem pasākumiem energoefektivitātes jomā minamas vairākas ES fondu programmas: daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācija, efektīvu energoresursu izmantošana apstrādes rūpniecībā un centralizētās siltumapgādes sakārtošana.
Šīs programmas, tās nedaudz paplašinot, Ekonomikas ministrija iecerējusi turpināt arī nākamajā ES fondu periodā. Piemēram, valsts atbalsts energoefektivitātē varētu būt arī privātmājām un lokālajām katlu mājām, kas apkalpo dažus dzīvojamos namus. Tiesa, iespējams, samazināsies grantu apjoms, kas patlaban (ar zināmiem nosacījumiem) ir līdz 50%, vairāk būs jāizmanto citi finanšu instrumenti.
J. Brizga un K. Pētersone zina teikt, ka pasākumu kopums “Eiropas Zaļais kurss” paredz piesaistīt finansējumu apjomīgiem energoefektivitātes pasākumiem ēku sektorā. “Tā ir iespēja, kas arī NEKP jāizceļ kā līdzeklis Latvijas kritiskā dzīvojamo māju stāvokļa uzlabošanai, tādējādi ne tikai sasniedzot vides mērķus, bet arī uzlabojot cilvēku dzīves kvalitāti,” tā eksperti.
