Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pēc 2018. gada datiem galvenie siltumnīcefekta gāzu emisijas avoti ir enerģētika, transports un lauksaimniecība, taču Latvija tiecas samazināt emisijas visos sektoros.
LV portāla infografika
Latvijā vēl nav tapis detalizēts plāns ar sektoriālajiem mērķiem Eiropas Zaļā kursa ieviešanai. Lai salāgotu Eiropas Zaļā kursa un Latvijas ekonomikas intereses, valdības līmenī iespējami ātrāk būtu jāpanāk vienošanās par konkrētiem mērķiem un rīcības virzieniem, kā noteiktos tautsaimniecības sektoros samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, vienisprātis ir gan Saeimas deputāti, gan nozares eksperti.
27. aprīlī Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā apsprieda Eiropas Zaļā kursa atbalsta programmas 2021.–2027. gadam sektoriālos mērķus un rīcības virzienus. Darbs pie šī dokumenta norit, sadarbojoties vairākām ministrijām.
Jau pērn, septembrī, komisija uzdeva Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) konkrētāk noteikt rīcības virzienus transportā, enerģētikā, lauksaimniecībā un citos sektoros, veicot aprēķinus, kā tiks samazināti izmeši, un cik tas maksās, lai sasniegtu Eiropas Zaļā kursa mērķus, atgādināja komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis.
VARAM valsts sekretāra vietnieks klimata politikas jautājumos Dagnis Dubrovskis uzsvēra, ka “kaut arī Zaļā kursa mērķus ietekmē karš Ukrainā, nekas būtiski nav mainījies – joprojām virzāmies uz klimatneitralitāti 2050. gadā”. Pēdējo divu mēnešu notikumi apliecina, ka Latvijas un Eiropas Savienības (ES) atkarības mazināšana no kaimiņvalstīm enerģētikas jomā sakrīt ar klimata mērķiem un iespēju rast finansējumu ekonomikas un finanšu sistēmas pārkārtošanas vajadzībām.
Diskusijas, kuras pašlaik notiek Latvijā un ES, ir saistībā ar jauno “Fit for 55” pakotni, kas izvirza stingrākus mērķus, nekā pašlaik noteikts Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (LNEKP) 2021.–2030. gadam.
Uzzini vairāk >>
Jānorāda, ka 2021. gada 14. jūlijā Eiropas Komisija nāca klajā ar tiesību aktu priekšlikumu pakotni “Fit for 55” jeb “gatavi mērķrādītājam 55%”, lai īstenotu ES kopējo mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55% salīdzinājumā ar 1990. gadu, kā arī veicināt virzību uz ES klimatneitralitāti 2050. gadā.
D. Dubrovskis norādīja, ka 2050. gadā Latvijā nebūs iespējams izslēgt visas emisijas, tās ir jākompensē ar piesaistēm, kas veidojas zemes izmantošanas un meža sektorā.
Šībrīža prognozes liecina, ka emisijas nevis samazināsies, bet palielināsies.
2019. gadā Latvija jau bija izpildījusi prasību emisijas samazināt par 55%, taču prognozes bija ambiciozākas – 2030. gadā bija noteikts sasniegt 65% samazinājumu. Taču šībrīža prognozes liecina, ka emisijas nevis samazināsies, bet palielināsies.
Pēc 2018. gada datiem galvenie siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas avoti ir enerģētika (36,9%), transports (28,5%) un lauksaimniecība (22,2%). Latvija tiecas samazināt emisijas visos sektoros, akcentēja D. Dubrovskis.
LNEKP noteikti klimata mērķi līdz 2030. gadam SEG emisiju, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā, taču saistībā ar “Fit for 55” tie ir jāpārskata, uzsvēra VARAM pārstāvis.
Svarīgākie Latvijai realizējamie pasākumi enerģētikas jomā ir palielināt atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvaru un turpināt veikt mājokļu energoefektivitātes pasākumus. Politiski “jūtīgs” temats ir AER subsīdijas, kā arī jādomā par to, kā Eiropas Savienības (ES) bioloģiskās daudzveidības stratēģija ietekmēs enerģētisko bioresursu pieejamību.
Savukārt zemes izmantošanas un mežsaimniecības sektorā galvenā problēma ir tā, ka piesaiste nepārsniedz emisijas, kā arī sektora ietekme ir nevienmērīga, un tā loma klimata mērķu sasniegšanā ir jāvērtē ilgtermiņā.
Lauksaimniecības sektora SEG emisiju īpatsvars ir salīdzinoši liels, un nav iespējams saražot produkciju bez emisijām, uzsvēra VARAM pārstāvis.
Transporta sektorā ir jādomā, kā samazināt veco transportlīdzekļu īpatsvaru.
Turpretī transporta sektorā ir jādomā, kā samazināt veco transportlīdzekļu īpatsvaru un lietoto automobiļu importu, jāveicina elektroauto un hibrīdtransporta attīstība. Izaicinājums ir arī zemais iedzīvotāju blīvums Latvijā un salīdzinoši augstais īpatsvars laukos, kas veicina “mašīnatkarību”.
D. Dubrovskis nosauca turpmākos plānotos rīcības virzienus. Pašlaik notiek visu ministriju darbs pie LNEKP aktualizēšanas. Līdz šīgada beigām plānots pieņemt Klimata likumu, bet līdz 2023. gada maijam tiks sagatavota stratēģija, kā apsaimniekot zemi, lai ietvertu klimatneitralitātes principus.
Finanšu ministrijas kompetencē ir klimatneitralitātes mērķu integrēšana uzņēmējdarbībā (taksonomija).
ES tiek veidota oglekļa piesaistes sertifikācijas sistēma, kuras izveide noslēgsies 2024. gadā.
Ikgadēji tiek uzlabota SEG inventarizācija, kā arī valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas atbalsta instrumenti, lai varētu atrast optimālos lēmumu pieņemšanas sistēmas risinājumus.
Enerģētikas sektorā plānotie rīcības virzieni ir:
Finansējums klimata pasākumu ieviešanai tiks nodrošināts no ES daudzgadu budžeta 2021.–2027. gadam, Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējuma un citu atbalsta instrumentu (piemēram, Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta, Modernizācijas fonda) ietvaros.
Ekonomikas ministrija norāda, ka energoefektivitātes pasākumu īstenošanai no ES fondiem kopā ar nacionālo līdzfinansējumu plānoti gandrīz 415 miljoni eiro, bet no Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) – aptuveni 282 miljoni eiro.
Pasākumiem transporta jomā (211 kilometru dzelzceļa sliežu modernizācijai, 120 km veloinfrastruktūras izbūvei u. c.) no ES fondiem un ANM paredzēti 854 miljoni eiro, kas ir teju divas reizes vairāk nekā iepriekšējā ES fondu periodā.
VARAM finansējums klimata politikas mērķu sasniegšanai plānots 856 miljonu eiro apmērā.
Pasākumu īstenošanai lauksaimniecībā tiks piešķirti līdzekļi gan no ANM (ap 33 miljoniem eiro), Latvijas Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskā plāna 2023.–2027. gadam (ap 864 miljoniem eiro) un Latvijas Lauku attīstības programmas 2021.–2022. gadam (395 miljoni eiro).
Noklausoties D. Dubrovska progresa ziņojumu, V. Dombrovskis bija kritisks: “Nauda dažādām ministrijām kopumā ir sadalīta, bet kādi ir konkrētie mērķi izmešu samazinājumā? Mēs tos neredzējām pirms pusgada, neredzam arī šobrīd.”
V. Dombrovskis zināja stāstīt, ka Lietuvai jau ir noteikti konkrēti sektoriālie mērķi, skaidri rīcības virzieni, kā tos sasniegt, un cik tas maksās. Proti, Satiksmes ministrijai ir zināms, ka līdz 2030. gadam ir mērķis par 42% samazināt izmešus transporta sektorā, Zemkopības ministrijai lauksaimniecībā izmeši jāsamazina par 12% utt.
“Latvijai nav sektoriālo mērķu, Lietuvai ir jau vismaz gadu – ministrijām ir skaidrs, par ko ir atbildīga katra iestāde. Latvijā turpinās futbols starp četrām ministrijām par savstarpējās atbildības sadalījumu,” secināja V. Dombrovskis.
“Mums jāzina, kādas ir mūsu opcijas, ko tās dos un cik maksās,” turpināja komisijas vadītājs. “Mūsu uzdevums ir saprast vairākus iespējamos risinājumus, cik lielas būs tiešās izmaksas, cik lielā mērā samazināsies pievienotās vērtības radīšana konkrētā nozarē. Tas ir jāzina, lai pieņemtu lēmumu. Ja izmešus samazina par vienu tonnu –, vai to dara, investējot energoefektivitātes risinājumos vai veicinot meža izplatību, vai arī citādā veidā? Cik izmaksās katra tonna?”
“Vai VARAM ir šādi aprēķini?” vaicāja komisijas priekšsēdētājs.
“Pašreiz strādājam pie Klimata likumprojekta, tur šos jautājumus atspoguļosim,” atbildēja D. Dubrovskis. VARAM pārstāvis atzina, ka problēma ir identificēta un prezentācijā, vienā no slaidiem, bija runāts par visaptverošu lēmumu atbalsta sistēmas izveidei, jo šobrīd ministrijās ir atsevišķi kalkulatori, tāpēc veidojas sadrumstalotība.
Uz jautājumu, cik maksās vienas tonnas izmešu samazinājums, palielinot energoefektivitāti, Ekonomikas ministrijas Ilgtspējīgas enerģētikas politikas departamenta direktors Dmitrijs Skoruks zināja teikt, ka tie varētu būt aptuveni 6144 eiro.
Tikmēr Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols norādīja: “Lai katru gadu samazinātu CO2 emisijas par 4–4,5 miljoniem tonnu, nepieciešams apmežot līdz 340 000 hektāru. Tas dotu 11 tonnas CO2 par hektāru, bet hektāra izmaksas ir apmēram 1000 eiro. Līdz ar to vienas tonnas izmešu samazinājums šādā veidā maksā 100–150 eiro.”
Satiksmes ministrijas Valsts sekretāres vietniece finanšu attīstības, investīciju, ES lietu koordinācijas jautājumos Ligita Austrupe norādīja, ka ministrijai nav aprēķinu, cik izmaksās viena tonna izmešu.
“Varam investēt infrastruktūrā, motivēt cilvēkus mainīt paradumus, bet rezultāts veidosies ne tikai no mūsu, bet gan kopējām darbībām – arī no nodokļu, enerģētikas politikas,” skaidroja L. Austrupe. “Esam rēķinājuši SEG emisiju samazinājumus, ieguldot investīcijas, kas ir paredzētas transporta attīstības pamatnostādnēs (TAP). Rezultāti nav iepriecinoši. Piemēram, līdz 2027. gadam ar TAP pasākumiem novēršam 94 kilotonnas CO2 emisiju, līdz 2030. gadam – 140 kilotonnas CO2 emisiju. Procentuāli tie ir nelieli rādītāji: 2027. gadā tiks sasniegts 5,7% samazinājums, salīdzinot ar 2018. gadu, bet līdz 2030. gadam – 7,2% samazinājums.”
SM pārstāve uzskata, ka lielu lomu spēlēs ģeopolitiskā situācija, kas cilvēkus mudinās pārdomāt paradumu maiņu.
“Lielākie CO2 izmeši rodas pilsētvidē. Ja vēlamies samazināt CO2 izmešus transporta sektorā, ir jāsamazina auto plūsmas,” norāda L. Austrupe.
Viņa uzsvēra, ka ir ļoti rūpīgi jāvērtē, ko valsts var atļauties, attīstot sabiedrisko transportu.
Latvijas Meža īpašnieku biedrības priekšsēdētājs Arnis Muižnieks atzina, ka “Zaļais kurss ir vienošanās starp sektoriem, un ir jāsaprot, kādos termiņos vienošanās tiek panākta, jo lauksaimnieki un mežsaimnieki ir kā “iemesti vienā burkā un mēģina viens otram kost kājās” ”.
A. Muižnieks: “Ir jāvienojas, kurp ejam. Piemēram, meža sektoram ir skaidrs, ko darīt – apmežošana un jaunaudžu kopšana ir visefektīvākais veids, kā piesaistīt CO2. Ir svarīga arī neproduktīvo audžu nomaiņa. Latvijā būtu nepieciešama arī šķiedras rūpnīca, lai no valsts neizvestu izejmateriālus un produkciju pārstrādātu uz vietas. Ja runājam par apmežošanu, stādus nevar izaudzēt vienā gadā, tāpat arī apmežot tādu platību, lai tas dotu ievērojamu pienesumu CO2 piesaistē. Tāpēc ir jābūt laika grafikam, kad tiks panākta starpsektoriālā vienošanās.” Vienlaikus tas nozīmē lauksaimniecības platību samazinājumu.
A. Muižniekam piekrita V. Dombrovskis: “Jo ātrāk tautsaimniecībā būs zināms, kā izskatīsies risinājums, jo vairāk laika un iespēju būs privātajam sektoram pielāgoties. Tāpēc valdības līmenī iespējami ātrāk jāpanāk vienošanās par konkrētiem mērķiem noteiktos tautsaimniecības sektoros CO2 izmešu samazināšanā.”
