VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
03. augustā, 2022
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Vide
17
17

Zaļā kursa virzienā pārkārtojas maz uzņēmumu

LV portālam: DACE CĪRULE, Ārvalstu investoru padomes Latvijā Zaļās ekonomikas attīstības darba grupas vadītāja.

Zaļā kursa jautājumus, kuri jārisina pārnozaru līmenī, kavē gan pašreizējais, smagnējais valsts pārvaldes modelis un zemā politiskā kultūra un pēctecība, gan lielā ēnu ekonomika un patēriņa sabiedrības domāšana, intervijā spriež Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) Zaļās ekonomikas attīstības darba grupas vadītāja, zvērināta advokāte DACE CĪRULE.

īsumā
  • Lai ne tikai noturētos, bet arī attīstītos un konkurētu eksporta tirgos, uzņēmumiem Latvijā ir būtiski jāmainās. Atšķirība domāšanas pieejā, tālredzībā un vēlmē iedzīvināt, piemēram, vērtībās balstītu uzņēmējdarbību, ir ļoti liela.
  • Skandināvijā liela mēroga politikas attīstības virzieni tiek ielikti dokumentos uz dažām lappusēm. Visiem – gan valsts pārvaldei, gan uzņēmējiem un iedzīvotājiem – ir vieglāk saprast mērķi, uzraudzīt un dinamiski pielāgoties.
  • Līdzko darba grupu priekšlikumi, vienalga, kurā nozarē, ir pie lēmuma pieņēmējiem, tie gandrīz vienmēr tiek kritizēti. Lēmumu pieņēmēji allaž zina labāk, jo “kāds” ir paguvis izstāstīt, kā ir “patiesībā”.
  • Fundamentāli traucē zema politiskā kultūra un pēctecība Latvijā. Vēlēšanas reizi četros gados liedz domāt un plānot, kas notiks pēc tām nākamajā gadā.
  • Pašreizējais valsts pārvaldes modelis ir lēns, bez degsmes un vēlmes uzņemties atbildību. Mērķis būtu tāds institūciju skaits un modelis, kas dara lietas pēc būtības, strauji virzās uz priekšu un apzinās savu atbildību.
  • Zaļā kursa dzīvotspēja pie tik lielas ēnu ekonomikas ir pakļauta nopietnam riskam. Attīstībai ir nepieciešamas investīcijas, atdeve, spēja neatpalikt un nezaudēt tirgu, konkurētspēju valstij tipiskas vilcināšanās vai mazspējas dēļ.
  • Jaunā diskomforta kompensāciju tendence var izvērsties bīstama, ja valsts to pienācīgi neiegrožos un nekontrolēs. Līdzko kaut kas nepatīk, nav nozīmes argumentiem.

Kāpēc zaļās ekonomikas jautājumiem ārvalstu investori pievērš tik pastiprinātu uzmanību?

Atslēgas jautājums. Grupā no dažādiem rakursiem runājam par mums nozīmīgām vērtībām un Latvijas nākotni. Lai ne tikai noturētos, bet arī attīstītos un konkurētu eksporta tirgos, uzņēmumiem Latvijā ir būtiski jāmainās. Pārtikusi Latvija ir visu, ne tikai ārvalstu investoru vajadzība. Taču, ieklausoties viedokļos ārpus grupas, manu, ka vairums vēl nenojauš, ka ir nepieciešamas izmaiņas. Atšķirība domāšanas pieejā, tālredzībā un vēlmē iedzīvināt, piemēram, vērtībās balstītu uzņēmējdarbību, ir ļoti liela. Kamēr neesi tur iekšā, nevari par to pat iedomāties.

Lai ne tikai noturētos, bet arī attīstītos un konkurētu eksporta tirgos, uzņēmumiem Latvijā ir būtiski jāmainās.

Nav runa tikai elementārā līmenī, piemēram, par saules paneļu izvietošanu uz ēkas jumta. Daļai uzņēmumu mūsu grupā ir spēcīgi ārvalstu mātes kompāniju uzstādījumi par darāmo un sasniedzamo. Tomēr daļai šāds skatījums uz uzņēmējdarbību ir tuvs pašiem, neatkarīgi no īpašnieku prasītā. Ne tikai lieli izaicinājumi un atbildība, bet arī milzīga vilkme darboties par labu pārmaiņām. Jo agrāk tām ļaujamies, jo lielākas izredzes pielāgoties un palikt tirgū. To vairs nevar atlikt uz pēdējo brīdi.

Pēdējais brīdis ir 2050. gads, kad Eiropa ir apņēmusies nodrošināt klimatneitrālu ekonomiku, kas nozīmē, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas būs līdzsvarā ar to piesaisti, t. i., pēc 28 gadiem.

Laika ir maz, un Latvija ļoti kavējas. Mēs vēl rakstām papīrus, kaut arī jau sen vajadzētu būt izpildes fāzei.

Patērētāju sabiedrība, par kādu kopumā esam kļuvuši, ir pieradusi dzīvot, neuzņemoties atbildību.

Tādēļ FICIL ir prieks par katru uzņēmumu, kas jau tagad runā ar saviem darbiniekiem, klientiem par vērtībām un sasniedzamo. Piemēram, primārais nav darbinieka darbs konkrētajā uzņēmumā. Nozīme ir darbiniekam kā cilvēkam, kurš veido sabiedrību. Ieguldām, aicinām domāt, mainīt paradumus, pārvērtēt, kas mūsdienās ir laba dzīve. Kāda ir darba jēga? Vai, darot darbu, dodu pienesumu sev, sabiedrībai? Sarunas ir tādā līmenī. Šis ieguldījums paliks cilvēkā, nevis tikai konkrētajā uzņēmumā.

FICIL un Rīgas Ekonomikas augstskolas “Ārvalstu investīciju vides indekss 2021” liecina, ka Latvijas valdības centienus īstenot Eiropas Savienības Zaļo kursu ārvalstu investori novērtējuši ar 2,2, kas ir salīdzinoši zems rādītājs. Nav pietiekamas skaidrības par konkrētiem mērķiem, darāmo, nav saprotamas stratēģijas, bieži vērojama nekonsekvence. Kas jādara, lai uzlabotu situāciju? Kādā termiņā jābūt skaidrībai?

Atbilde ir skarba – termiņš bija jau pirms vairākiem gadiem. Rīcībai jābūt ātrai, dinamiskai, vienlaikus tādai, kas spēj pielāgoties mainīgajai situācijai. Nevaram šodien izstrādāt plānu, iecirst to akmenī un pateikt, ka 28 gadus dzīvosim, lai to izpildītu. Pat viena diena nes būtiskas izmaiņas. 

Nevaram šodien izstrādāt plānu, iecirst to akmenī un pateikt, ka 28 gadus tā dzīvosim.

Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam ir apjomīgs dokuments. Vidēja ieinteresētības līmeņa cilvēks neiedziļināsies vairāk nekā 100 lappusēs, lai saprastu, kas no viņa tiek gaidīts. Skandināvijā, piemēram, šāda mēroga politikas attīstības virzieni tiek ielikti dokumentos uz dažām lappusēm. Visiem – gan valsts pārvaldei, gan uzņēmējiem un iedzīvotājiem – ir vieglāk saprast mērķi, uzraudzīt un dinamiski pielāgoties. Visas puses to respektē, rosinot likumdošanas iniciatīvas, lemjot par līdzekļu sadalījumu vai risinot ikdienas saimniecisko dzīvi valstī. Latvijā tā nenotiek.

Starpministriju darba grupa, lai ieviestu Zaļā kursa prasības, strādā, taču pagaidām nav skaidrības ne par rīcības virzieniem, ne mērķiem.

Patiesībā es teiktu citādāk. Var jau izveidot vienu vai desmit darba grupas. Ja to radītais rezultāts, pieņemot lēmumu, tiek noniecināts, kāda tam ir jēga? Līdzko darba grupu priekšlikumi, vienalga, kurā nozarē, ir pie lēmuma pieņēmējiem, tie gandrīz vienmēr tiek kritizēti. Lēmumu pieņēmēji vienmēr zina labāk, jo “kāds” ir paguvis izstāstīt, kā ir “patiesībā”. Vieglu roku, bez nopietnas analīzes tiek pieņemts diametrāli pretējs lēmums. Rezultātā tipiskajiem darba grupu cilvēkiem jau sen ir zudusi ilūzija, ka no darba grupas tiek gaidīts kas vairāk, kā tikai formāls rezultāts “noairēšanai” bez liekas piepūles.

Parasti pie galda neatrodas ministrija, kas gribētu atbildēt par kopīgā darba rezultātu.

Šādā izejas punktā nav pamata konstruktīvai diskusijai starp nozarēm. Bieži viena ministrija saka otrai, ka tā ir jūsu kompetence, lūdzu, par to atbildiet, jo mūsu atbildība beidzas šeit. Parasti pie galda neatrodas ministrija, kas gribētu atbildēt par kopīgā darba rezultātu.

Vai zināt, kā ar Zaļā kursa ieviešanu sekmējas kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā? Pirms kāda laika vienā no Saeimas komisijām izskanēja, ka Lietuva mērķus jau ir izvirzījusi.

Zaļā kursa ieviešanā no Baltijas valstīm esam pēdējie. Nav tā, ka Lietuva ir tikai izvirzījusi mērķus. Viņi lielos vilcienos jau ir izdomājuši, kā tos sasniegs, un sākuši darīt. Igaunijā ir līdzīgi.

Ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt, lai starpministriju darba grupas būtu jēgpilnas?

Fundamentāli traucē zema politiskā kultūra un pēctecība Latvijā. Vēlēšanas reizi četros gados liedz domāt un plānot, kas notiks pēc tām nākamajā gadā. Tā nebūt nav norāde, ka parlamentārā valsts iekārta ir nepareiza. Tomēr mums ir ļoti daudz vietas izaugsmei.

Nesaraustītai un mērķtiecīgai valsts attīstībai jākļūst par vadmotīvu. Primāri – politiķiem. Latvijas politika vēl nav izaugusi tiktāl, lai spētu respektēt pirms sevis aizsākto darbu un lemt, cienot darītājus, kuri sekos.

Politikas māksla nav konstanta destrukcija.

Jālabo un jāmaina tas, kas patiešām nav labi. Ilgtermiņa plānošanas dokumentu rakstīšanai jādod izsvērts pamatojums. Tāpat arī uzņēmējiem un sabiedrībai. Nevaram atmest ar roku un atteikties darīt cerībā, ka drīz politiķi pārdomās. Noturībai ir jābūt abpusēji pašsaprotamai.

Nesen, tiekoties ar Valsts prezidentu, Latvijas Finanšu nozares asociācijas pārstāvji uzsvēra mūsdienīgas valsts pārvaldes un valdības struktūras nepieciešamību, kas ļautu sarežģītākus pārnozaru jautājumus, piemēram, digitalizāciju un ilgtspēju, valstī skatīt vienoti un kontekstā ar dažādām nozarēm. Zaļais kurss arī ir pārnozaru jautājums.

Septembrī, ikgadējās tikšanās laikā ar valdību, FICIL plāno runāt arī par valsts pārvaldes modeli. Skaidrs, ka pašreizējais modelis ir apgrūtinošs, lēns, bez degsmes un vēlmes uzņemties atbildību. Mērķis ir tāds institūciju skaits un modelis, kas dara lietas pēc būtības, dara tikai to, ko vajag darīt, strauji virzās uz priekšu un apzinās savu atbildību.

Ko ieteiksiet valdībai saistībā ar Zaļo kursu?

2022. gada sākumā FICIL kādā sanāksmē vēroja, kā Ministru prezidentam tika prezentēta enerģētikas situācija valstī, lielā mērā balstoties uz 2019. gada datiem. Tādēļ FICIL pēdējo gadu aktīvi veltīja, lai skaidrotu, kā valsts ievāc, glabā, apstrādā un lieto datus politikas plānošanai, likumdošanai, tostarp Zaļajam kursam. Esam runājuši ar Centrālo statistikas pārvaldi, Centrālo finanšu un līgumu aģentūru, Latvijas Banku, vairākām ministrijām.

Haoss datos biedē. Institūcijām ir virkne tehnisku un tiesisku ierobežojumu, lai savstarpēji dalītos ar datiem.

Savukārt datu anonimizēšana un analītika ir dārga, ne visas iestādes to var atļauties. Nav brīnums, ka plāni reti atbilst realitātei. Politikas plānotāju vai likumdevēju rīcībā nodotie dati bieži neļauj zināt, kur esam. Tad kā varam zināt, ka plānā ierakstītais aizvedīs pie konkrēta rezultāta, turklāt noteiktā laikā?

Otra lieta – nodokļi. Ja nodokļi tikai nes naudu valsts kopējā kasē, tad jau lielā mērā viss ir kārtībā. Tomēr nodokļu politika ir arī instruments investīciju plūsmas virzienu ietekmēšanai un ieradumu maiņai.

Latvijā ēnu ekonomika tiek lēsta aptuveni 25%. Šāda “uzkabe” nav samērīga veselīgai un stabilai valsts attīstībai, arī Zaļā kursa iedzīvināšanai Latvijā.

Zaļā kursa dzīvotspēja pie tik lielas pelēkās proporcijas ir pakļauta nopietnam riskam. Attīstībai ir nepieciešamas investīcijas, atdeve, spēja neatpalikt un nezaudēt tirgu, konkurētspēju valstij tipiskas vilcināšanās vai mazspējas dēļ.

Kā Zaļais kurss ietekmē investīciju vidi un uzņēmējdarbības vidi kopumā?

Jau tagad Zaļais kurss ietekmē investīciju vidi. Nākotnē – vēl vairāk. Piemēram, lai ražojošs uzņēmums paliktu ārvalstu piegādes ķēdē, jau tagad ir jāpierāda sava biznesa, procesu un izejmateriālu ilgtspēja. Nepierādot vai neievērojot prasības, tiek zaudēta vieta tirgū. Latvijā ir šādi piemēri, bet tie vēl nav daudzskaitlīgi.

Aktīvi norit digitalizācija un robotizācija. Turklāt tas maina darba saturu, bet ne darba pieejamību cilvēkiem. Ir jāapgūst jaunas prasmes, jāpielāgojas, taču cilvēku darbs turpina būt vajadzīgs.

Uzņēmēji arvien biežāk domā par ēku energoefektivitāti, samazina nepieciešamo enerģijas apjomu (elektrību, siltumu, gāzi) vai pārskata enerģijas avotus. Tiek uzlabota ūdens apgāde un kanalizācija, meklējot, piemēram, iespējas atkārtoti izmantot ūdeni.

Vārdu sakot, pielieto aprites ekonomikas principus.

Ja skatāmies uzņēmuma mikro līmenī, tad, jā, tā varētu teikt. Taču aprites ekonomikas jēgai tuvāk atbilstu uzņēmumu savstarpēja sadarbība un apmaiņa ar resursiem.

Uzņēmumi pārskata vērtību, ko tie piešķir uzņēmuma rīcībā nonākušajam resursam. Ko uzņēmumam maksimāli ir iespējams iegūt, piemēram, no vienas ūdens vienības? Kam to var nodot tālāk?

Līdzīgi tiek analizēti trokšņi un putekļi. Energoapgādes jomā tiek domāts par saules paneļiem, siltumsūkņiem utt. Uzņēmumu pārvaldībā ienāk cita veida saimnieciskums. Tas retāk izriet no nabadzības vai bankrota draudiem. Tam biežāk ir ekonomisks, sociāls, pat antropoloģiski interesants rakurss – pareizās devas meklējumi starp adekvātu (nepārspīlētu) pašvērtības un sāta (mēra) sajūtu.

Mērķis ir pārdefinēt, ko nozīmē kvalitatīva dzīve cilvēkam, darbiniekam, uzņēmējam. Katram ir vajadzīgs tik, cik nepieciešams, nekaitējot (ļaujot līdzdzīvot) citiem.

Kā to noteikt? Vienas atbildes nav. Taču arvien vairāk uzņēmēju ikdienā aizdomājas, vai augoši peļņas rādītāji sniedz gandarījumu? Nesaku, ka peļņa būtu kas slikts vai apkarojams. Noteikti ne. Taču peļņa nav tikai skaitlis. Tā ir atbildība un attīstība, dzīvojot līdzās savai ģimenei, darbiniekiem, klientiem, sadarbības partneriem. Katram vajag kaut ko, kas nav raksturojams tikai ar peļņas skaitli.

Vai zaļā ekonomika uzlabo valsts konkurētspēju?

Atbilstība zaļās ekonomikas principiem ir dinamisks, ilgstošs process, kas nebeidzas. Arvien tiek izdomāts kaut kas jauns. Kā valsts mēs uz stacijas perona neskrienam pakaļ aizejošam vilcienam, drīzāk – vilcienam, kas izzūd skatienam. Taču noteikti ir jāskrien, tikai mērķtiecīgāk.

Ir virkne uzņēmumu, kas dodas Zaļā kursa virzienā, daudz investē un turpinās to darīt. Šiem uzņēmumiem ir labākas izredzes palikt ekonomikā ilgtermiņā. Tiem, kuri tā nerīkojas, pievilcīgu nākotni nesaskatu.

Kamēr uzņēmumu kritiskā masa nepārkārtojas Zaļā kursa virzienā, nevar runāt par valsts konkurētspējas uzlabošanos. Vispirms varam runāt, vai būs kāds, kurš izdzīvos? Būs! Valstij būtu jādara viss iespējamais, lai kritiskā uzņēmumu masa pārkārtojas un ilgtermiņā var cerēt izdzīvot. Valstij vajag darba vietas, nodokļus, eksportu utt. Ir jānoņem lieki administratīvie šķēršļi, lai zaļā ekonomika var strauji iedzīvoties.

Lai samazinātu degvielas mazumtirdzniecības cenu, Ministru kabinets nolēma uz pusotru gadu – no 2022. gada 1. jūlija līdz 2023. gada 31. decembrim – noteikt, ka biodegvielas piejaukums degvielai ir brīvprātīgs. Turklāt igauņi jau bija satraukušies, ka lētākas degvielas dēļ daudzi brauks iepirkties uz Latviju. Sākotnēji, kad šo prasību vēlējās noteikt kā obligātu, to vērtējāt kritiski.

Īstermiņā saprotu igauņu bažas. FICIL neatbalstīja šo iniciatīvu. Par laimi, piejaukumu pilnībā neaizliedza. Tomēr progresīvi domājoša patērētāju daļa Latvijā nav liela. Uzņēmumi, kas turpina nodrošināt biodegvielas piejaukumu, tirgus konkurencē ir atkarīgi no pirms tam noslēgtiem līgumiem un patērētāju mazākuma. Iespēja uzpildīt auto bāku par desmit centiem litrā lētāk nav attīstības, bet tikai īstermiņa izdzīvošanas jautājums. Saprotu, kāpēc politiski lēmums tika pieņemts. Sauklis par zemākām degvielas cenām vēlēšanu priekšvakarā ir svarīgs. Tomēr uzskatu, ka valstiski tas ir nepārdomāts un neracionāls lēmums.

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā, kas stāsies spēkā 11. augustā, paredz ieviest “diskomforta kompensācijas” vēja parku izveides tuvumā. Cik zinu, ārvalstu investori ir daudzkārt pieredzējuši, kā iedzīvotāji “noairē” investoru projektus. Kā FICIL vērtē šo ideju, kuru jau ir kritizējusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera? Vai tas varētu dot zaļo gaismu investīciju projektiem reģionos?

Diskomforts iedzīvotājiem un pašvaldībām laikā, kad valstī ir katastrofāli jārisina enerģētiskās neatkarības, energoapgādes pašpietiekamības jautājumi? Grūti piemeklēt korektu apzīmējumu pamatojuma racionalitātei.

Ja prasība maksāt uzņēmējam tiek pamatota ar diskomfortu, ko pašvaldībai vai tās iedzīvotājiem rada uzņēmējs vai tā iecerētā darbība, pie nepietiekamas argumentācijas to ir iespējams uztvert kā diskriminējošu valsts rīcību pret konkrēto uzņēmēju vai nozari. Valstij ir jāspēj nodrošināt mehānismu, kas aizsargā investīcijas no nepamatotiem, iracionāliem iebildumiem. Tikmēr racionālām, pamatotām prasībām ir jārod saprātīgs risinājums.

Katram jau ir sava pozīcija. Esmu vairākkārt tikusies ar dāņu cūkkopjiem Cēsu pusē. Vietējie saka – smird fermu tuvumā, savukārt uzņēmēji iebilst, ka nesmird.

Šis ir labs piemērs. Smaku var izmērīt. Ņemot vērā laboratorijas mērījumu, droši vien arī secināms, vai objektīvi ir jāprasa uzņēmumam kaut ko risināt vai pārkārtot.

Taču apgalvot, ka vēja turbīna neizskatās gana simpātiski, tādēļ ir jāmaksā diskomforta kompensācija. Tas nav racionāls arguments maksājuma pamatojumam.

Arī augstsprieguma torņus ir grūti nodēvēt par glītiem, tomēr Latvijas ainavā to ir daudz, nemaksājot ne centa pašvaldībai vai iedzīvotājiem.

Ja no vēja enerģijas projekta ir nepieciešams maksājums, to var pamatot, neaizskarot cieņu un lietojot ekonomiski un finansiāli pamatotus apsvērumus.

FICIL ieskatā, šāda diskomforta kompensācijas tendence var izvērsties bīstama, ja valsts to pienācīgi neiegrožos un nekontrolēs. Līdzko kaut kas nepatīk, nav nozīmes argumentiem. Maksājiet un turpināšu ciest diskomfortu par naudu. Apetīte aug ēdot. Pēc dažiem gadiem vajadzēs vairāk naudas, jo diskomforts ar šādu maksājumu nebūs pazudis. Diskomforta kompensācija nespēj radīt motivāciju pielāgoties un pieņemt.

Kā vērtējat izmaiņas Energoefektivitātes likumā, kas paredz ieviest principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”? Šim principam jau sen bija jāpievērš pastiprināta uzmanība – jo energoefektīvāka ēka, jo mazāk enerģijas tiek patērēts.

Eiropa šo vajadzību īpaši aktualizē tagad, kara draudu un krīzes apstākļos. Energoefektivitātes jautājumi Latvijā kopumā stagnē jau gadiem, taču tiem vajadzēja būt pirmajā vietā. Daļa uzņēmēju ir ieinteresēti un rīkojas, tomēr liela daļa dzīvojamā fonda netiek sakārtota (Paldies katram, kurš rīkojas! Ir pozitīvi piemēri.).

Piemēram, Ēku energoefektivitātes likums jau gadiem prasa, lai ēkām, kuras tiek izīrētas, iznomātas vai pārdotas, būtu energosertifikāts. Taču praksē ēku skaits ar energosertifikātiem valstī ir neliels, tikmēr darījumi ar nekustamajiem īpašumiem notiek. Valsts ieņēmumu dienests (VID) iekasē nodokļus par īri, nomu, ienākumu no pārdošanas.

Reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar plānu “REPowerEU”, kas paredz Eiropu jau pirms 2030. gada padarīt neatkarīgu no Krievijas fosilajiem kurināmajiem, sākot ar gāzi. Šis plāns ietver trīs rīcības virzienus: enerģijas avotu dažādošanu, enerģijas taupīšanu un paātrinātu pāreju uz tīru enerģiju. Kādā veidā ārvalstu investori redz, kā padarīt sevi neatkarīgu energoresursu jomā?

Par kādu situāciju patiesībā domājam, ja apspriežam energoneatkarības jautājumus? Fonā ir kara apstākļi, tie ietekmē ikdienu un izdara spiedienu. Bet ir jāatceras, ka Latvijā dzīvo mazāk nekā divi miljoni cilvēku, mūsu sabiedrība nav ar lielu maksātspēju, ar augstu labklājības līmeni. Ir daudzi, kuri dzīvo ļoti nabadzīgi. Ja tagad mēģināsim sabūvēt, ko vien varam, – sašķidrinātās gāzes termināli vai pat divus, atomstaciju, vēja un saules parkus u. c. – vienmēr jāatceras, ka kādam par to būs jāsamaksā. Cik daudz cilvēku Latvijā dzīvos pēc desmit un vairāk gadiem? Vai viņi spēs to visu samaksāt? FICIL atbilde nav neko nebūvēt. FICIL tikai aicina valstij atbildīgi uzņemties saistības. Lielāko daļu tāda mēroga investīciju Latvija viena pati nespēj apmaksāt. Tas nozīmē, ka kritiski ir vajadzīgas ārvalstu investīcijas. Tās ir jāpieļauj, rūpīgi izvērtējot un radot tām iespēju nest valstij vajadzīgo rezultātu. Tādēļ valstij vienlaikus ir jāspēj saglabāt konstruktīvu redzējumu par valsts attīstību kopumā.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
17
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU