Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vēl nesen valstī studējošie ārzemnieki, kuriem ir ierobežotas tiesības uz nodarbinātību, drīkstēja jebkurā gada periodā strādāt tikai 20 stundas nedēļā, proti, grozījumus likumā, kas paredz tiesības studiju brīvlaikā strādāt 40 stundas, pieņēma 2018. gada 21. jūnijā.
FOTO: Freepik
Šobrīd Latvijā studējošs ārzemnieks drīkst strādāt līdz 20 stundām nedēļā vai 40 stundām nedēļā studiju brīvlaika periodā pie jebkura darba devēja. Saeimā iesniegti grozījumi Imigrācijas likumā, kuru mērķis ir ļaut strādāt minētajām personām pilnas slodzes darbu visā studiju laikā. Kāpēc nepieciešamas šādas izmaiņas, kādi ir argumenti “par” un “pret” – lasiet LV portālā.
Tikai ar 12 balsu pārsvaru (par – 48 deputāti, pret – 36) Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas (AIKN) komisijai nodots likumprojekts Grozījumi Imigrācijas likumā. Tas nozīmē, ka AIKN komisija kā atbildīgā komisija minēto likumprojektu sagatavos izskatīšanai Saeimas sēdē vēl pirms katra lasījuma.
Likumprojekts paredz papildināt Imigrācijas likuma pārejas noteikumus ar 48. punktu, nosakot, ka Ministru kabinetam (MK) līdz 2019. gada 1. jūlijam jāveic grozījumi šā likuma 9. panta sestajā daļā minētajos noteikumos un jānosaka, ka no 2019. gada 1. septembra ārzemniekiem, kam piešķirta termiņuzturēšanās atļauja vai vīza sakarā ar studijām vai studiju apmaiņu Latvijā akreditētā izglītības iestādē, ir tiesības strādāt 40 stundas nedēļā. Tātad nepieciešams grozīt arī Imigrācijas likuma 9. panta 5.1 daļu, kas pašlaik paredz, ka ārzemniekam, kurš saņēmis ilgtermiņa vīzu vai termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar pilna laika studijām Latvijā akreditētā izglītības iestādē vai sakarā ar studentu apmaiņu, ir tiesības uz nodarbinātību līdz 20 stundām nedēļā vai 40 stundām nedēļā studiju brīvlaika periodā pie jebkura darba devēja, izņemot to ārzemnieku, kuram ir termiņuzturēšanās atļauja kā studējošam Latvijā akreditētā izglītības iestādē pilna laika maģistra vai doktora studiju programmā, ja šajā laikā nav studiju pārtraukuma (šādam studentam jau šobrīd ir tiesības strādāt bez ierobežojumiem).
Kā skaidro Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību vadītājs Ģirts Pommers, uzturēšanās atļauju piešķir tikai pilna laika studiju programmas studentiem. Saskaņā ar Augstskolu likuma 1. pantu pilna laika studijas ir studiju veids, kuram atbilst 40 kredītpunkti akadēmiskajā gadā un ne mazāk kā 40 akadēmiskās stundas nedēļā (tas ir, 32 stundas). Šādā gadījumā uzaicinātāja ir augstskola, kas arī atbild par ārzemnieka ieceļošanas un uzturēšanās mērķa atbilstību norādītajam, stāsta Ģ. Pommers. “Ja ārzemnieks nodarbinātībai patērē vairāk stundu nekā studijām, ārzemnieka uzturēšanās mērķis nav mācības, bet darbs,” turpina PMLP pārstāvis. Viņš skaidro, ka šādam ārzemniekam uzturēšanās atļauja būtu jāsaņem saistībā ar nodarbinātību, bet no darba brīvajā laikā viņš varētu studēt, savukārt par viņa uzturēšanos Latvijā būtu atbildīgs darba devējs.
Vēl nesen valstī studējošie ārzemnieki, kuriem ir ierobežotas tiesības uz nodarbinātību, drīkstēja jebkurā gada periodā strādāt tikai 20 stundas nedēļā, proti, grozījumus likumā, kas paredz tiesības studiju brīvlaikā strādāt 40 stundas, pieņēma 2018. gada 21. jūnijā. Latvijas valstspiederīgajiem studentiem normatīvajos aktos nav paredzēts ierobežojums strādāt pilnu slodzi studiju laikā.
Saeimas deputāti, kas iesnieguši likumprojektu, uzskata, ka valstī jāsakārto un jānormalizē situācija saistībā ar ārzemju studentu nodarbināšanu. Spēkā esošais regulējums neatbilst faktiskajai situācijai, kas rada vairākus riskus un neveicina Latvijā augstās ēnu ekonomikas krišanos. “Lielākoties studenti faktiski strādā daudz vairāk, nekā atļauts ar likumu, taču darba devēju grāmatvedībā tiek atspoguļots tikai atļautais darba laiks,” norādīts likumprojekta anotācijā.
Kā skaidro likumprojekta iesniedzēji, “aizbildināšanās, ka ārzemnieku mērķis ir studijas, nevis darbs Latvijā, un, ļaujot strādāt pilnu slodzi, var tikt apdraudēta šī mērķa sasniegšana, neiztur kritiku”. Viņuprāt, studenti ir pieauguši cilvēki, kuri apzinās un spēj novērtēt, vai pilnas slodzes darbs ir savienojams ar pilna laika studijām, savukārt, ja šis students nevar sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus sevis uzturēšanai, viņš ir spiests doties prom no Latvijas un pārtraukt studijas, kas ir zaudējums Latvijas ekonomikai. Tāpat anotācijā norādīts, ka personai, saņemot daļu darba samaksas “aploksnē,” ir liegta iespēja pretendēt uz dažādiem sociālajiem labumiem pilnā apmērā un tas nenodrošina Darba likumā noteikto tiesību īstenošanas iespējas. Arī ēnu ekonomiku tas veicina, nevis mazina, un darba devēji savā ziņā ir spiesti pārkāpt nodarbinātības ierobežojumus, lai darbiniekam varētu samaksāt konkurētspējīgu atalgojumu.
Saeimas deputāts Raivis Dzintars likumprojektā piedāvātās izmaiņas vērtē kā absurdu: “Imigrantu piesaiste darba tirgum skar ne tikai konkrēta darba devēja, bet arī pārējās sabiedrības intereses.” Viņaprāt, pašreizējais likums un MK noteikumi veido sistēmu, kuras uzdevums ir līdzsvarot reālu vajadzību pēc papildu darba rokām un Latvijas iedzīvotāju intereses netikt izkonkurētiem ar lētāku darbaspēku. Turklāt nodarbinātības jautājumi nepastāv atrauti no citām valstiski būtiskām jomām, piemēram, kultūrvides, drošības, integrācijas problēmām u. c.
“Katra valsts nacionālās likumdošanas līmenī izstrādā tās interesēm atbilstošu un līdzsvarotu migrācijas politiku,” skaidro R. Dzintars. Viņš uzsver, ka Latvijas gadījumā šīs politikas veidošanā jāņem vērā arī īpašie apstākļi, kas nav raksturīgi citām valstīm. “Pagājušā gadsimtā Latvija jau piedzīvoja lielu imigrāciju, to mērķtiecīgi rusificēja, un šodien mēs joprojām cīnāmies ar šo notikumu sekām,” turpina deputāts. Viņaprāt, daudzi ģeopolitiskie riski ir aktuāli tikai tāpēc, ka vēsturiskie migrācijas procesi Latviju skāra skarbāk nekā ikvienu citu Eiropas valsti. Kā norāda R. Dzintars, Latvija nav pret darbaspēka piesaisti no ārvalstīm, bet izvirza nosacījumus, proti, konkrētajā profesijā ir tiesības strādāt, ja novērojams darbaspēka trūkums vai tās ir labi atalgotas darbvietas nozarēs, kurās nepieciešams augsts izglītības līmenis, radot produktu ar augstu pievienoto vērtību.
Saeimas deputāts skaidro, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā ir negodīgs ceļš, kas paver iespēju ārvalstniekiem daļu savas nopelnītās algas samaksāt, piemēram, privātai izglītības iestādei, un iegūt izziņu, kas apliecina studenta statusu. “Pašlaik nav iespējams izkontrolēt, cik bieži ārvalstnieks apmeklē izglītības iestādi un kādas ir viņa sekmes,” turpina R. Dzintars. Viņš uzsver, ka jāatšķir divas dažādas auditorijas – cilvēki, kuri šeit primāri brauc mācīties un varbūt brīvajā laikā mazliet piestrādāt, un personas, kas šeit brauc strādāt, izmantojot izglītības iestādi kā līdzekli šī mērķa sasniegšanai.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Anita Līce atbalsta plānotos grozījumus: “Pastāv studiju jomas un formas, kas pieļauj pilnas slodzes darbu, turklāt, ja strādā vietējie studenti, nav izprotams, kādēļ būtu jādiskriminē trešo valstu pilsoņi.” Tāpat viņa norāda, ka trešo valstu pilsoņi mācās maksas programmās, kuras biežāk piemērotas tam, lai studenti paralēli varētu strādāt, kā arī viņiem tas varētu būt īpaši aktuāls finansējuma jautājums, lai segtu visas studiju un dzīvošanas izmaksas. “Latvijas darba tirgū šobrīd ir sasniegts vēsturiski zemākais bezdarba līmenis, bet vērojams darbinieku trūkums, un studentu iesaiste darba tirgū būtu tikai apsveicama,” uzskata A. Līce. Vienlaikus viņa nenoliedz, ka ir būtiski, lai darbs neapgrūtinātu studijas, taču trešo valstu pilsoņu gadījumā tā ir augstskolu atbildība – sekot līdzi sekmības līmenim, jo sekmīgas studijas ir priekšnosacījums uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
Arī Latvijas Cilvēktiesību centra (LCC) jurists Edgars Oļševskis skaidro, ka attieksme pret ārvalstu studējošajiem nevar būt mazāk labvēlīga, salīdzinot ar vietējiem studējošajiem: “Noteiktos gadījumos var paredzēt pat labvēlīgākus apstākļus, ņemot vērā, ka ārvalstniekiem ir grūtāk sevi uzturēt svešā valstī.” Viņaprāt, studējošajam pašam jāizlemj, vai viņš spēj savienot darbu ar studijām, kā arī jāvērtē riski, kas saistīti ar nesekmīgiem vērtējumiem eksāmenos un ar to saistītu eksmatrikulāciju – attiecīgi arī ar uzturēšanās atļaujas anulēšanu. LCC jurists norāda, ka nodarbinātības attiecību regulēšanā imigrācijas jomā valstīm ir liela rīcības brīvība, kuras robežšķirtni veido diskriminācijas un patvaļas aizliegums, kā arī citi tiesību principi. “Mūsdienās studējošo nodarbinātība ir ierasta lieta, un, ja tas notiek neatļautā veidā, tā veido ēnu ekonomiku, turklāt nodarbināto tiesības netiek efektīvi aizsargātas,” turpina E. Oļševskis.
Pēc A. Līces domām, augstskolām studiju process būtu vairāk jāpielāgo studentu darbam, kas ir izplatīta parādība visu studentu vidū (61% studentu strādā) neatkarīgi no valstiskās piederības, proti, tas varētu būt elastīgāks, vairāk vakaros, ar iespēju to pagarināt. Papildus viņa norāda, ka jāveido sadarbība ar darba devējiem, jāveicina studentu nodarbinātība atbilstoši izvēlētajai studiju jomai, piemēram, ar prakses, darba vidē balstītu mācību, duālās augstākās izglītības formas palīdzību.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir pārliecināta, ka kvalitatīvas pilna laika studijas nav savienojamas ar pilnas slodzes darbu un jebkuram cilvēkam katrā dzīves posmā pilnvērtīgai dzīvei ir nepieciešamas arī brīvdienas. Ministrija skaidro, ka arī vietējiem pilna laika studentiem darbs nav savietojams ar mācībām, taču atzīst, ka normatīvie akti valstī to neaizliedz, savukārt ārvalstu studentu ierašanās galvenais mērķis ir studijas un viņu uzturēšanās atļaujas izsniegšanas pamatojums ir “studijas”, nevis “nodarbinātība”.
Tāpat IZM norāda, ka citu valstu prakses ir dažādas, bet ierastākā, tāpat kā pie mums, ir tiesības ārvalstu studentiem strādāt līdz 20 stundām nedēļā. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/801 par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā 24. panta trešā daļa paredz, ka katra dalībvalsts nosaka maksimālo nodarbinātības pieļaujamo stundu skaitu nedēļā vai dienu vai mēnešu skaitu gadā (ne mazāk par 15 stundām nedēļā vai līdzvērtīgu laiku, kas izteikts dienās vai mēnešos gadā). Vienlaikus tajā noteikts, ka var ņemt vērā stāvokli attiecīgās dalībvalsts darba tirgū.
“Ja ārzemju students ir ieradies Latvijā ar mērķi iegūt izglītību, tad šim jautājumam būtu veltāma arī lielākā uzmanība,” Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) nostāju pauž SIF sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Zariņa-Zviedre. SIF ieskatā izglītības iegūšana ir finansiāli apjomīgs un laikietilpīgs process, kurš no studenta prasa lielu atdevi. Fonds ir pārliecināts, ka nedrīkst liegt iespēju ārvalstu studentiem Latvijā strādāt paralēli mācībām, ko šobrīd arī nodrošina 20 stundu apjomā. “Izvērtējot prioritātes, izglītības iegūšana ir primārais uzdevums, kam arī jābūt izvirzītam kā prioritātei, turklāt nepieciešams saglabāt līdzsvaru starp normālo darba laiku un atpūtu,” tā D. Zariņa-Zviedre.
PROVIDUS vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce skaidro, ka grozījumi pašreizējā ārvalstu studentu nodarbinātības kārtībā ir nepieciešami, taču ne šobrīd piedāvātajā redakcijā. Viņas ieskatā jāapsver ideja, ka studentiem, kuri strādā amatā, kas saistīts ar viņu izvēlēto studiju virzienu, ir iespēja strādāt tomēr vairāk nekā 20 stundas nedēļā, piemēram, medicīnas, inženierzinātņu vai IKT specialitātes studentiem: “Tās ir nozares, kurās ir izteikts darba roku trūkums, – šādi varam veicināt viņu profesionālās pieredzes un kontaktu tīkla nostiprināšanos, kas mudinātu palikt Latvijā arī pēc studiju pabeigšanas.” Kā skaidro A. Lāce, īpaši par šādiem izņēmumiem jādomā attiecībā uz pēdējo kursu studentiem.
Tāpat viņas ieskatā jāapsver atbalsta programmas ārvalstu studentiem, kas iesaistās aktivitātēs, kuras savukārt veicina viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā. “Ja students apmeklē latviešu valodas kursus un tos sekmīgi nokārto, viņš varētu pretendēt uz stipendiju, tā samazinot nepieciešamību strādāt pagaidu darbus, lai piepelnītos,” piemēru min A. Lāce. Viņa secina, ka, notiekot imigrācijai studiju nolūkos, mācību savienošana ar pilna laika nodarbinātību būtu pieļaujama tikai atsevišķos gadījumos.
Pētniece drīzāk aicina domāt, kā varētu veicināt ārvalstu studentu palikšanu Latvijā pēc studiju beigām nolūkā novērst darba roku trūkumu: “Ja neatvieglos iesaistīšanos darba tirgū uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas, ārvalstu studenti turpinās braukt prom uzreiz pēc studiju beigām.” Kā risinājumus A. Lāce min sekojošo:
