Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Darba tirgus pieprasa kvalificētus speciālistus. Iesaistītās puses – darba devēji, pašvaldības, izglītības iestādes, valsts pārvaldes iestādes – katra dara savu darbu. Pētnieki citās valstīs nolūkojuši, ka nacionālā līmenī jādarbojas koordinējošai institūcijai.
FOTO: Freepik
Diskusiju fokusā dažādās auditorijās ir darbaspēka jautājumi, jo attīstībai nepieciešamo speciālistu trūkst jau tagad, un prognozes liecina, ka tā būs arī pēc padsmit gadiem.
Ekonomikas ministrijas pagājušonedēļ rīkotajā diskusijā par darbaspēka situāciju nākotnē un to, kā šai nākotnei gatavoties, par ko veikts pētījums “Darba tirgus apsteidzošo pārkārtojumu sistēmas izveides iespējas un vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognožu sasaiste ar rīcībpolitiku”, tika uzsvērta koordinētas sadarbības nepieciešamība, nozaru ekspertu padomju pieaugušā loma, akcentēta pārkvalifikācijas piedāvājuma radīšana un izteiktas sen daudzinātās tēzes par labāku izglītību.
Visi apstākļi – migrācija, iedzīvotāju novecošanās un lielāka ekonomiskā aktivitāte – neizbēgami nozīmē arvien lielāku spiedienu uz darbaroku trūkumu Latvijā, jau pašreizējās problēmas aktualitāti arī nākotnē iezīmē Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko. Līdz ar to ir jāapzina virzieni, kādos problēmas risināmas.
Kopā ar uzņēmējiem analizējot pašreizējo situāciju darba tirgū, tiek konstatētas visiem jau zināmās problēmas – augsti kvalificētu darbinieku trūkums, īpaši ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kvalifikāciju, un tie nav tikai programmētāji, jo IKT prasmes ir nepieciešamas visur – medicīnā, mašīnbūvē, kokrūpniecībā, pārtikas rūpniecībā, pakalpojumu sektorā.
Joprojām trūkst darbaspēka ar vidējo profesionālo izglītību. Apmēram divas piektdaļas jauno cilvēku pabeidz skolu un nav ieguvuši nekādas prasmes, viņi nav gatavi darba tirgum. Liela daļa ir mazkvalificēti darbinieki. Prognozēs balstītās aplēses liecina, ka pieprasījums pēc šī darbaspēka kritīsies, jo arī šai nodarbināto grupai celsies algas, līdz ar to būs daudz lielāks spiediens uz automatizāciju un attiecīgi daudz mazāks pieprasījums pēc mazkvalificētiem darbiniekiem.
EM ieskatā nevajadzētu pieļaut mazkvalificēta darbaspēka pieaugumu, savukārt pašreizējam jāpanāk augstāka kvalifikācija. Ir arī jāpalielina studējošo skaits STEM (Science, Technology, Engineering and Mathematics – inženiertehniskā, eksaktā izglītība) specialitātēs un arī specialitātēs, kas ir nepieciešamas plānošanā, komunikācijā, uzmanība jāpievērš arī valodu apguvei, jo Latvija arī turpmāk strādās eksportam.
Informācijai par perspektīvu – kādas sagaidāmas algas, kādās jomās būs nepieciešami darbinieki – būtu jābūt pieejamai ne tikai bērniem, bet arī vecākiem, lai kopīgi apsvērtu jaunieša prasmes un izvēlētos, kurā jomā jaunietis studēs.
Sadarbības jautājums diskusijā tika raksturots kā sarežģīts, jo visiem jāspēj skatīties vismaz 15 gadus uz priekšu, arī uzņēmējiem jābūt redzējumam, kāds būs viņu bizness nākotnē. Daudz tiek runāts par pārkvalifikāciju, kā uzlabot nodarbināto kvalifikāciju, bet šai sarunai “no mantras ir jākļūst par praksi”, tāda ir R. Aleksejenko vēlme, arī izglītības sistēmai jārēķinās ar pieprasījumu, jo ar to, ka šis pakalpojums ir pieejams teorētiski, nepietiek. Jābūt ērtai izglītības sistēmai, kura motivē un iesaista cilvēkus kvalifikācijas paaugstināšanā. Jau tagad ir relatīvi lielas rezerves – 60 000 bezdarbnieku, 30 procenti jauniešu bez prasmēm un deviņi procenti mazkvalificētu darbinieku, tas ir resurss, kuru novirzot uz augstākas kvalifikācijas jomām var panākt rezultātu.
Uzdevums bija skatīties uz nākotni, uzsver pētījumu izstrādātāja SIA “AC Konsultācijas” pētnieks Artūrs Caune. Tiesa, arī iepriekš prognozes ir bijušas, un arī pirms 10 gadiem bija zināms, ka veidojas disproporcija starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu, taču nav sekojusi izlēmīga rīcība.
Lai sadarbotos nākotnei, nevar runāt tikai par uzņēmēju vai tikai pašvaldības, vai tikai valsts atbildību: “Ja sistemātiski sadarbojamies, paredzam situāciju nākotnē, varam to menedžēt, līdz ar to negatīvās tendences nākotnē mazināt un stiprināt pozitīvo tendenču attīstību,” uzskata pētnieks.
Pētnieki iesaka stiprināt nozaru ekspertu padomes, kurās darba devēji darbojas kopā ar izglītības jomas pārstāvjiem. Taču tās līdz šim ir strādājušas no projekta uz projektu, bez stabila finansējuma, bez stabilitātes. Nereti noteicošais ir atsevišķu cilvēku entuziasms. Piemēram, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas padomes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš, ierodoties teju katrā skolā, popularizējot tehnisko izglītību.
Diskusijā uzteiktajam Vilnim Rantiņam arī ir, ko teikt, tostarp līdzšinējo izglītības piedāvājumu viņš vērtē kā kļūdainu un cer uz jauno izglītības sistēmu. “Piekrītu, ka bērnam jādod valodas, tomēr, ja viņš nezina fiziku, matemātiku un ķīmiju, viņš nekur tālu netiks. Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātē pēc pirmās sesijas vairs nav vismaz 30% [studentu]. Tā ir dzīves realitāte. Latvijā pamatizglītības līmenis ir zems.”
Nozares pārstāvis neslēpj, ka viņa aģitācija skolās doties uz tehnikumiem nereti nonāk pretrunā ar izglītības iestādes direktora interesi – aizpildīt vidusskolas klasi.
V. Rantiņš ir pārliecināts: jaunam cilvēkam jādod pamatizglītība un jāiemāca nepārtraukti pilnveidot sevi, jo tas būs vajadzīgs visā darba mūžā. Viņaprāt, nav arī iespējams nosaukt specialitātes un vajadzīgo konkrēto speciālistu skaitu pēc 15–20 gadiem, jo, piemēram, jau šodien ir metināšanas iekārtas, kuras pasaka priekšā metinātājam, kāds režīms viņam jāievēro.
A. Caune iesaka: nepieciešams uzlabot prognozēšanas procesu un kvalitāti. Protams, ne visu var paredzēt ar matemātiskiem modeļiem, vajadzīgas interpretācijas, jāprot mazliet sapņot, mazliet nodarboties ar futuroloģiju. Turklāt, neraugoties uz to, ka Latvija ir maza valsts, prognozēm ir nepieciešama reģionālā dimensija. Tāpat kā sadarbībā. Viņaprāt, Vidzeme ir piemērs, kā jādarbojas reģionālā līmenī.
Pašreizējo situāciju un sistēmu, kurā iesaistītas daudzas institūcijas, A. Caune salīdzina ar zobratiem, kuri griežas gan, taču ne vienmēr vajadzīgajā sazobē un ātrumā. Veidojot sistēmu, sadarbībai jābūt organizētai. Citu valstu prakse (pētnieki to ir skatījuši Somijā, Dānijā, Īrijā) liecina, ka valstī darbojas koordinējoša institūcija nacionālā līmenī. Jautājums par to, kādā veidā šo koordināciju veikt Latvijā, ir atklāts.
Plānots, ka ar pētījuma ziņojumu, kas ietvers pašreizējās situācijas Latvijā un ārvalstu pieredzes analīzi, rekomendācijas darba tirgus apsteidzošo pārkārtojumu sistēmas pilnveidei un vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognožu plašākai izmantošanai, kā arī efektīvākai sadarbībai darba tirgus pārvaldībā – valsts, reģionālā un nozaru līmenī –, varēs iepazīties šā gada maija sākumā (EM mājaslapā).
Digitalizācija atstāj būtisku ietekmi uz darba tirgu, mainot ierastās profesijas pret vēl nezināmām, izmaina uzņēmumu veidus, darba stilu un cilvēku savstarpējās attiecības. Tiek prognozēts, ka Eiropā tuvākajos 10–20 gados riska zonā nonāks 54% darbvietu. Šādu faktu, piesakot 26. aprīlī starptautisku zinātnisko konferenci “Cilvēkfaktors digitalizācijas laikmetā”, minējusi biznesa augstskola “Turība”.
Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) savā projektā aptaujājusi darba devējus par viņu skatījumu uz darba tirgu 2019. gadā. Kā izklāstīts NVA informācijā par aprīlī publicēto ziņojumu, darba devēju aptaujas mērķis ir nodrošināt NVA ar datiem darba tirgus īstermiņa prognožu sagatavošanai ekonometriskajā modelī, lai koriģētu prognozes, ņemot vērā darba devēju plānus par darbinieku pieņemšanu/atlaišanu, un izzināt darba tirgus vajadzības.
Par 2019. gadu darba devēji ir noskaņoti optimistiski. Vairums uzņēmēju sagaida, ka preču un pakalpojumu pieprasījums saglabāsies iepriekšējā līmenī (šādu atbildi sniedza 43% aptaujāto) vai arī palielināsies (37%). Savukārt tikai 11% uzņēmumu paredz lejupslīdi. Darba devēji visās nozaru grupās sagaida pieprasījuma pieaugumu, turklāt visu nozaru grupu darba devēji to vērtē līdzīgi. Tomēr kopumā, salīdzinot ar 2018. gada aptaujas rezultātiem, šogad var pamanīt mērenāku optimismu, aptaujas datus komentē NVA.
2019. gadā Latvijas darba tirgum būs raksturīgas pozitīvas attīstības tendences. 2019. gadā plānotais jauno darbvietu skaits ir 8099, bet plānotais likvidējamo darbvietu skaits – 2080, tātad veidojas pozitīva plānoto jauno un likvidējamo darbavietu starpība (bilance): jauno darbvietu skaits par 6019 darbvietām pārsniedz likvidējamo darbvietu skaitu. Salīdzinot ar 2018. gadu, kad šī bilance bija 8122, tomēr ir sagaidāma darba tirgus piebremzēšanās, prognozē NVA.
Pozitīva bilance ir vērojama visās profesiju pamatgrupās un visos reģionos. Lielākais darbvietu skaita pieaugums ir sagaidāms Rīgā (3664 darbvietas), seko Pierīga (613), Kurzeme (538) un Latgale (508). Profesiju griezumā lielākais darbvietu skaita pieaugums ir sagaidāms 2. un 3. profesiju grupā – vecākie speciālisti ( 1235 darbvietas) un speciālisti (1222 darbvietas).
Salīdzinot ar iepriekšējās aptaujas rezultātiem, pieprasītākas ir kļuvušas datorprasmes lietotāja līmenī, šī darbam vajadzīgā papildu prasme ir ceturtajā vietā aiz valsts valodas, komunikācijas un krievu valodas prasmēm. Organizatoriskās/vadības prasmes, angļu valodas zināšanas un prasmes darbam ar “Microsoft Office” ir nepieciešamas vai vismaz vēlamas aptuveni pusei vakanču.
Aktīvāka esot kļuvusi darba devēju sadarbība ar NVA. Ja pirms gada kādu no sadarbības veidiem ar NVA ir izmantojuši 34% darba devēju, tad šogad – 38%.
Ziņojums “Darba tirgus īstermiņa prognoze 2019. gadam: darba devēju aptauja” pieejams NVA mājaslapā.
