NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Linda Balode
LV portāls
06. martā, 2019
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūrpolitika
6
6

Reliģisko organizāciju likums – diskusiju krustugunīs

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vēsturniece Inese Runce: “Vienā lielā reliģiskā kopienā nav tik lielas vienprātības, kā mēs to dažbrīd iedomājamies.”

FOTO: Zane Bitere, LETA

Pērn Satversmes tiesa atzina par Satversmei neatbilstošām vairākas Reliģisko organizāciju likuma normas. Savukārt šī gada februārī Latvijas juristu apvienība organizēja diskusiju par to, vai un kādas pārmaiņas nepieciešamas reliģisko organizāciju dzīvē pēc šī sprieduma. Diskusijā ar savām atziņām un ieteikumiem dalījās Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, vēsturniece, reliģiju pētniece Agita Misāne un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vēsturniece Inese Runce.

īsumā
  • Baznīca un valsts, ņemot vērā tiesību un valsts vēsturi, kristīgajā kultūrtelpā ir māsas.
  • Svarīgi ir novilkt robežas, lai valsts nejaucas baznīcas lietās.
  • Reliģija ir vērsta uz patiesības atrašanu, un tur faktiski nav iespējami kompromisi, tāpēc vismaz kristīgās baznīcas vēsturē vienmēr ir notikusi šķelšanās līdz pat sīkām vienībām.
  • Reģistrējot reliģisku organizāciju, tiek iegūts juridiskas personas statuss.
  • Norma, kas paredz reliģisko organizāciju pārreģistrāciju, nav nesaprātīga. Tā ļauj pārliecināties par šo organizāciju nopietnu gatavību veikt reliģisku darbību.
  • No reliģiju zinātnes viedokļa tradicionālo reliģiju uztur tradīcijas, nevis doktrīnas vai ticības apliecība u. tml.
  • Reliģiskās dzīves regulējums ir gājis ierobežošanas virzienā, pirmais likums, kuru pieņēma Augstākā Padome, bija ievērojami liberālāks un taisnīgāks, pašreizējā ir vēlme kontrolēt un ne pārāk uzticēties pašām reliģiskajām kopienām.

LV portāls jau rakstīja, ka 2018. gada 27. aprīlī stājās spēkā Satversmes tiesas spriedums, kurā par neatbilstošiem Latvijas Republikas pamatlikumam atzīti Reliģisko organizāciju likuma noteikumi – liegums dibināt vēl kādu baznīcu vienā konfesijā, kā arī prasība jaunizveidotām draudzēm būt reģistrētām vismaz desmit gadus, katru gadu pārreģistrējoties, lai varētu veidot reliģisko savienību (baznīcu). Satversmes tiesa nosprieda:

  • atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otro daļu, ciktāl tā neparedz tiesības draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam;
  • atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu un 8. panta ceturto daļu par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam.

Proti, Satversmes 99. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. Savukārt Satversmes 102. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.

Valsts un baznīcas attiecības

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vēsturniece Inese Runce norāda, ka valsts un baznīca ir divas visaugstākās civilizācijas institūcijas, kas vienmēr ir pastāvējušas: “Tās ir pastāvējušas, viena otru papildinot vai cīnoties viena pret otru.” Viņa skaidro, ka dažādos gadsimtos un kultūrās mainās attiecību modeļi, turklāt kardinālas izmaiņas var notikt pat nepilnas paaudzes laikā. Vēsturniece, reliģiju pētniece Agita Misāne gan nepiekrīt, ka baznīcas ir pastāvējušas vienmēr, jo vēsturē bijuši posmi, kad to nav bijis. Taču abas nozares speciālistes uzsver, ka ļoti svarīgi ir novilkt robežas, lai valsts nejaucas baznīcas lietās. “Ļoti labi būtu, ja baznīca ar valsti varētu vienoties par spēles noteikumiem,” tā A. Misāne.

Savukārt jurists, Eiropas Savienības Tiesas (EST) tiesnesis Egils Levits uzskata, ka baznīca un valsts, ņemot vērā tiesību un valsts vēsturi, kristīgajā kultūrtelpā ir māsas. Turklāt vecākā māsa ir baznīca, jaunākā – valsts, kas emancipējās no baznīcas. Rietumeiropas kultūras ietekme balstās uz to, ka baznīca (Romas pāvests) un valsts (Romas ķeizars) konkurēja savā starpā, bet vēsturiski tieši baznīca deva leģitimitāti valstij, proti, ķeizaram bija jāiet nolūgties pāvestam, turpina E. Levits. Viņš norāda, ka attiecības joprojām ir kompleksas, taču, kamēr būs vismaz viens cilvēks, kurš meklēs jautājumu par jēgu, reliģija pastāvēs un valsts, cienot savus pilsoņus, kuriem ir šāda vajadzība, respektēs baznīcas. “Baznīca nevar pieņemt lēmumus par valsti un valsts – attiecībā uz baznīcas iekšējiem lēmumiem, taču valsts ir ieinteresēta, lai šie ētikas principi, ko lielā mērā reprezentē baznīca, darbotos vismaz vēsturiski, jo valsts zināmā mērā arī darbojas uz ētikas principiem,” skaidro E. Levits.

Veidot vienā konfesijā vairākas baznīcas

Kā stāsta A. Misāne, daudzviet pasaulē pastāv iespēja izveidot vairākas baznīcas vienā konfesijā: “Vai tad, piemēram, divas luterāņu baznīciņas citādi tic kaut kādam citam dievam? Nē, tām atšķiras prakses, iespējams, organizatoriskās īpatnības, priekšstati, detaļas.” Arī I. Runce skaidro, ka vienā lielā reliģiskā kopienā nav tik lielas vienprātības, kā mēs to dažbrīd iedomājamies: “Romas katoļu baznīca, neskatoties uz to, ka tai ir viens pāvests un tā ir ļoti centralizēta, ir dažāda un atšķiras ar saviem virzieniem, tradīcijām, kultūras ietekmi, kā arī autonomijas pakāpi.” Viņasprāt, vienā konfesijā veidot vairākas baznīcas ir veids, kā gudri komunicēt ar sabiedrības dažādību, kas eksistē mūsdienu pasaulē.

Savukārt E. Levits skaidro, ka reliģija pamatā ir vērsta uz patiesības atrašanu un tur faktiski nav iespējami kompromisi, tāpēc vismaz kristīgās baznīcas vēsturē vienmēr ir notikusi šķelšanās līdz pat sīkām vienībām. Tāpat EST tiesnesis uzskata, ka nepiemēroti un nevajadzīgi valstij ir iejaukties tās patiesības meklējumā, kas katrai konfesijai vai grupai ir sava. Ja valsts to dara, tā faktiski ierobežo reliģijas brīvību, bet tas nav pieļaujams, turpina E. Levits.

Uzraudzības samērīgums

Pēc padomju režīma deviņdesmitajos gados izveidojās reliģijas brīvība. “Pastāvēja zināmas bailes, ka cilvēki nav nobrieduši, sekos dažādām totalitārām sektām, kas viņus varētu antisociāli ietekmēt, tāpēc bija novērošanas periods,” stāsta E. Levits. Viņaprāt, var šaubīties, vai tas toreiz bija vajadzīgs, un mūsdienās nesamērīga uzraudzība noteikti nav nepieciešama, tāpēc Satversmes tiesa arī ir atcēlusi tai neatbilstošās tiesību normas. Vienlaikus EST tiesnesis skaidro, ka, nonākot manipulatīvā vidē, grūti tikt no tās laukā un cilvēks zaudē savu autonomiju, kas demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemams.

A. Misāne aicina atturēties no jēdziena “totalitāras sektas”, jo tas radās konkrētos vēsturiskos apstākļos. Tas ir tā sauktās antikultu kustības iedvesmots ļoti ideoloģizēts jēdziens.

Vienlaikus A. Misānes ieskatā norma, kas paredz pārreģistrāciju, nav nemaz tik nesaprātīga, jo tā ļauj pārliecināties par reliģisko organizāciju nopietnajiem nolūkiem veikt reliģisku darbību. Cits jautājums, vai tam vajag desmit gadus. “Latvijā ir bijuši gadījumi, kad patiesībā personas nevēlas veikt reliģisku darbību, bet kaut kādā veidā tām ir izdevies reģistrēties kā reliģiskai draudzei,” stāsta A. Misāne. Proti, deviņdesmitajos gados Latvijā tika reģistrēta japāņu dabas reliģijas pielūdzēju draudze – šinto (sintoisms). A. Misāne saņēma zvanu no Japānas ar lūgumu pastāstīt par šo draudzi sīkāk, jo tas ir unikāls gadījums, kad šinto izveidota ārpus Japānas. Izrādījās, ka tas vienkārši ir Japānas kultūras cienītāju pulciņš, kas pamanījies reģistrēties, bet tikpat ātri arī izputēt. “Likumpārkāpumi baznīcās un reliģiskās kopienās, tāpat kā jebkur citur, var notikt jebkurā laikā, tāpēc man šķiet, ka uzraudzība vajadzīga pilnīgi jaunai reliģijai, par kuru neviens neko nezina, bet ne jau desmit gadus diskutēt, tie varētu būt trīs vai pieci gadi,” uzskata A. Misāne.

Patiesi, bet jocīgi mērķi

Reģistrējot reliģisku organizāciju, tiek iegūts juridiskas personas statuss. I. Runce norāda, ka cilvēki mēģina veikt dažādus biznesa darījumus, kuriem īsti ar garīgo dzīvi nav nekādas saistības. Arī viņa uzskata, ka tādām nesen reģistrētām organizācijām un baznīcām vajadzētu pasekot līdzi.

Juridiski E. Levits saredz problēmu, proti, kas būtu reliģiskās darbības priekšmets? Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ir baznīca, kas pielūdz naudu, savukārt citur organizācija negrib nodarboties reliģiski, bet pārdot sveces un gūt beznodokļa peļņu. “Vai pieļaujams pilnībā reliģiju atstāt baznīcas pārraudzībā, un vai valsts var noteikt, ka reliģija sākas šeit, bet beidzas tur?” jautā E. Levits, norādot, ka “mērķi mums var šķist jocīgi, bet cilvēki tam tic”. Viņš uzskata, ka valstij ir tiesības to darīt, ja tā uzskata par vajadzīgu definēt, kas ir un kas nav reliģisks. Savukārt A. Misāne uzsver, ka Reliģisko organizāciju likums nav gatavs jaunām reliģiskām situācijām, pirms 25 gadiem tādu nebija. Arī Lidojošā makaronu monstra baznīca, ar kuru jau bijušas tiesu lietas, ir fenomens, bet valstij īsti nav instrumenta, lai pateiktu – nē, tam ticēt nevar.

Vienlaikus I. Runce norāda, ka valstī ir labs un precīzs Biedrību un nodibinājumu likums, kurā šāda veida organizācijas varētu ļoti labi iekļauties: “Reliģisku organizāciju normatīvajos aktos var ļoti precīzi definēt – valsts pilsoņiem dod izvēles brīvību, bet pieprasa noteiktus pienākumus.” Abas nozares speciālistes uzskata, ka būtu jādeklarē reliģiskais mērķis un institūts.

Vai var rasties jaunas tradicionālās baznīcas

Kā jaunākā tradicionālā baznīca Latvijā atzīta baptistu savienība. Šīs draudzes valstī parādījušās apmēram pirms 150 gadiem. E. Levits uzskata, ka jāpaiet zināmam laikam, paaudzēm, lai varētu teikt, ka kāda reliģiska kustība ir tradicionāla: “Tiesību telpā tradīcijas nozīmē vismaz trīs paaudzes.”

I. Runce to ilustrē ar vēsturisku piemēru no divdesmitajiem gadiem Latvijā: “Parlaments īsti nevarēja vienoties un saprast, ko nozīmē jēdziens “tradicionāla konfesija” vai “tradicionāla baznīca”. Toreiz šis jēdziens nāca no cara laika tiesību aktiem. Arī tad aktuāls bija jautājums par baptistiem un jūdiem – tradicionāla baznīca vai bīstama sekta, jo, piemēram, jūdi Krievijas impērijā bija marginalizēti un uzskatīti par bīstamu sektu, kas apdraud pareizticīgos, kristiešus u. c. Savukārt Latvijā jūdu un ebreju kopiena bija neatņemama kultūrvides sastāvdaļa jau no 16. gadsimta otrās puses, viņi nebija bīstami kristiešiem. Tādējādi jau divdesmitajos gados jūdi un ebreji nevarēja būt kaut kas netradicionāls Latvijas valstī.”

“No reliģiju zinātnes viedokļa tradicionālā konfesija ir oksimorons – kā koka dzelzs, jo – kas ir tradicionāla reliģija? Tā ir reliģija, ko uztur tradīcijas, nevis doktrīnas vai ticības apliecība u. tml.,” norāda A. Misāne. Viņa atgādina, ka jābūt skaidriem spēles noteikumiem, kas saprotami visiem un kas nav atkarīgi no politiskajām kaprīzēm. Pēc E. Levita domām, tradicionāla ir nevis baznīca kā organizācija, bet konfesija, kas Latvijā jau ilgi ir pārstāvēta.

Ko darīt ar Reliģisko organizāciju likumu

EST tiesnesis norāda, ka sākumā jāizvērtē, kurus regulējumus nepieciešams mainīt vai no jauna ieviest, jāizveido saraksts, savukārt tas, vai tiek izstrādāts jauns likums vai veikti grozījumi pašreizējā likumā, ir likumdošanas tehnikas jautājums. Vienlaikus jaunajā likumā varētu modernizēt dogmatisko un jēdzienu sistēmu.

Neatkarīgi no Satversmes tiesas sprieduma A. Misāne uzskata, ka jāraksta jauns Reliģisko organizāciju likums: “Tas jau 1995. gadā nebija labs.” Viņa uzskata, ka tas ir ļoti vecs likums, daudzreiz, mēģinot uzlabot, grozīts, tajā nekas vairs neturas kopā. Mūsu reliģiskās dzīves regulējums ir gājis ierobežošanas virzienā, pirmais likums, kuru pieņēma Augstākā Padome, bija ievērojami liberālāks un taisnīgāks, pašreizējā ir vēlme kontrolēt un ne pārāk uzticēties pašām reliģiskajām kopienām, turpina A. Misāne.

Savukārt I. Runce uzskata, ka jāmēģina radīt labāku un tiesiskāku šo jautājumu regulāciju: “Pašreizējais Reliģisko organizāciju likums ir lāpīta māja, ko var pārbūvēt vai uzbūvēt pilnīgi no jauna – tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā ir politiskā griba to darīt un cik lielā mērā likumdevēji iesaistīs šajā diskusijā gan ekspertus, gan arī pašu konfesiju pārstāvjus.”

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU