Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Satversmes tiesa nosprieda atzīt par neatbilstošiem Satversmei Reliģisko organizāciju likuma noteikumus, ar kuriem līdz šim tika liegts dibināt vēl kādu baznīcu vienā konfesijā, kā arī prasību jaunizveidotām draudzēm būt reģistrētām vismaz desmit gadus, katru gadu pārreģistrēties, lai varētu veidot reliģisko savienību (baznīcu).
Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tas publicēts šodien, 2018. gada 27. aprīlī, oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".
Satversmes tiesa 2017. gada 19. jūlijā ierosināja lietu par vairāku Reliģisko organizāciju likuma normu atbilstību Satversmei.
Likuma 7. panta otrā daļa: Desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šis noteikums neattiecas uz šā likuma 8. panta ceturtajā daļā norādītajām reliģiskajām organizācijām.
Likuma 7. panta trešā daļa: Vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu).
Likuma 8. panta ceturtā daļa: Draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē. Pārreģistrējot reliģisko organizāciju, reģistra iestāde pamatojas uz Tieslietu ministrijas sniegto atzinumu par reliģiskās organizācijas iepriekšējā perioda darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām.
Pieteikumu Satversmes tiesā iesniedza Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, kura tiesvedībā ir Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas (LPAB) strīds ar valsti par atteikšanos ierakstīt šo organizāciju reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, tādējādi atsakot tai piešķirt juridiskas personas statusu un liedzot šīs organizācijas draudzēm izveidot reliģisko savienību (baznīcu).
Augstākās tiesas ieskatā apstrīdētās normas, ciktāl tās ierobežo desmit (vai vairāk) draudzēm tiesības izveidot baznīcu, paredzot tām desmit gadu pārreģistrācijas periodu, un nosaka, ka vienas konfesijas ietvaros var izveidot tikai vienu baznīcu, nepamatoti ierobežo reliģiskai organizācijai Satversmē garantētās tiesības uz reliģijas un biedrošanās brīvību. Turklāt likumā noteiktais ierobežojums vienas konfesijas ietvaros izveidot tikai vienu baznīcu esot pretējs arī vienlīdzības principam. Apstrīdētās normas nevienlīdzīgā situācijā nostādot dažādas reliģiskās grupas vienas konfesijas ietvaros, jo ļauj tikai vienai no šīm grupām izveidot reliģisko savienību (baznīcu), turklāt tikai tai, kura to veic pirmā.
Viens no Satversmes tiesas secinājumiem: atbilstoši Satversmei valsts nav tiesīga atteikt reliģiskās savienības (baznīcas) reģistrāciju reliģiskajai kopienai, kas sevi identificē ar tādu konfesiju, kuras ietvaros valstī jau ir reģistrēta privāto tiesību juridiskā persona – reliģiskā apvienība (baznīca).
Satversmes tiesa nosprieda:
Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis, taujāts, ko šajā lietā vērtēja un konstatēja Satversmes tiesa, uzsvēra, ka pirmkārt izvērtēts Satversmes 99. pantā noteikto tiesību uz reliģijas brīvību saturs un Satversmes 102. pantā noteikto tiesību uz biedrošanās brīvību saturs. Satversmes tiesa konstatējusi, ka Reliģisko organizāciju likuma noteikumi ierobežo gan reliģiskās pārliecības paušanas brīvību, gan arī biedrošanās brīvību.
Satversmes tiesa atzina, ka šādi ierobežojumi nav samērīgi, jo ierobežojums, kas nosaka, ka reliģiskajām organizācijām, draudzēm pirmo 10 gadu laikā katru gadu ir jāpārreģistrējas, ir nesamērīgs, skaidro tiesnesis, piebilstot, ka pastāv citi, alternatīvi, līdzekļi, kādā veidā var nodrošināt to, ka valsts šo pirmo 10 gadu laikā rūpīgāk uzrauga organizāciju darbību, piemēram, ja organizācija valstī vēl nav pazīstama.
Kā alternatīvi līdzekļi norādītas jau pašreiz pastāvošās tiesības tiesībsargājošām iestādēm vērsties tiesā un apturēt šādu organizāciju darbību, piebilst tiesnesis. Līdz ar to nav nepieciešams noteikt papildu administratīvo slogu visām draudzēm, kas sāk savu darbību Latvijā, katru gadu pārreģistrēties Uzņēmumu reģistrā. Tātad šāds pienākums ir pārmērīgs no sabiedriskās drošības un kārtības aizsardzības viedokļa.
Savukārt attiecībā uz likuma noteikumu, ka vienā konfesijā var pastāvēt tikai viena baznīca, Satversmes tiesa atzina, ka šādam ierobežojumam nav pat leģitīma mērķa. Ja sākotnēji šādam ierobežojumam bija mērķis ieviest zināmu noteiktību īpašumu atdošanas procesā 90. gadu sākumā, kad bija nepieciešams atjaunot īpašuma tiesības reliģiskajām organizācijām, tad šobrīd tāds vairs nav saskatāms, skaidro J. Neimanis.
Saistībā ar spriedumu varētu aktualizēties jautājums, vai tas skar šobrīd baznīcām valsts deleģētās funkcijas.
Satversmes 99. pantā noteikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts, spriedumā citēts valsts pamatlikums. Vienlaikus spriedumā norādīts, ka valsts ir tiesīga deleģēt noteiktām reliģiskajām organizācijām atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus. Apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām neliedz likumdevējam turpmāk pārskatīt šādas deleģēšanas kārtību un to reliģisko organizāciju loku, kurām valsts ir deleģējusi tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu.
Tiesnesis J. Neimanis LV portālam uzsver, ka valstij nav jāiejaucas cilvēku reliģiskās pārliecības paušanas jomā. Tomēr valsts deleģē baznīcām daļu no valsts pārvaldes uzdevumiem, piemēram, tiesības laulāt, kas ir valsts pārvaldes administratīvais uzdevums. Valsts nosaka organizāciju loku un tiesību apjomu, ko deleģē tālāk.
Spriedumā ir atzīts, ka pašreizējo baznīcu tiesības neskar apstrīdēto likuma noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem, jo šīs tiesības gan Latvijas Pareizticīgo baznīcai, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, gan citām baznīcām ir atzītas ar īpašiem likumiem. Un šie likumi turpina palikt spēkā. Šādas tiesības, piemēram, veikt kapelāna dienestu, ir noteiktas ar Ministru kabineta noteikumiem. Tiesības pasniegt ticības mācību skolā ir noteiktas ar Izglītības likumu un Reliģisko organizāciju likumu. Ar tādām normām, kas šajā lietā Satversmes tiesā nav izskatītas un nav apstrīdētas. Tādējādi valsts deleģētās tiesības konkrētām reliģiskām organizācijām, baznīcām veikt laulības reģistrāciju, pasniegt ticības mācību skolā un veikt kapelāna dienestu paliek spēkā, uzsver tiesnesis.
Tiesas materiālos ir informācija par to, ka tiesvedībā ir norādes par vēlmi konstatēt, ka LPAB ir Latvijas Pareizticīgās baznīcas garīgi kanoniskā tiesību pēctece.
Kā norāda J. Neimanis, Satversmes tiesa nevērtēja tiesību pārmantojamības jautājumu, kura pareizticīgā baznīca – Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca vai Latvijas Pareizticīgā baznīca – ir tā īstā pareizticīgā baznīca, kura pastāvēja līdz 1940. gadam. Tāpat netika vērtēts, kura evaņģēliski luteriskā baznīca ir tā īstā baznīca. Vai tā ir Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas vai Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Šie jautājumi nav izskatāmās lietas lokā un nav arī aktuāli izskatāmajā administratīvajā lietā – par Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas reģistrāciju.
