Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Satversmes tiesa par valsts pamatlikumam neatbilstošām atzina likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”, kas bija spēkā no 2010. līdz 2013. gadam, ietvertās normas, kuras regulēja šā nodokļa pārmaksas atmaksāšanas kārtību un ļāva valstij ilgstoši aizturēt nodokļu maksātāju finanšu līdzekļus. Šāda kārtība neatbilst Eiropas Savienības direktīvas noteikumiem un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātajam PVN neitralitātes principam, kas prasa atmaksāt šos finanšu līdzekļus saprātīgā termiņā, izklāstot tiesas spriesto, uzsver Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova.
Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” apstrīdētās normas bija spēkā trīs gadus, 12. panta 12.3 daļa noteica: “Valsts ieņēmumu dienests, veicot nodokļu administrēšanas pasākumus, 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta nodokļa deklarācija par taksācijas periodu, pārceļ apstiprināto pārmaksāto nodokļa summu uz nākamo taksācijas periodu līdz taksācijas gada beigām, sedzot nākamajos taksācijas periodos valsts budžetā maksājamo nodokļa summu.”
Savukārt 12. panta 12.5 daļa paredzēja: “Ja apliekamajai personai pēc šā panta 12.4 daļā minētās pārmaksātās nodokļa summas novirzīšanas joprojām ir pārmaksātā nodokļa summa, to pārceļ uz nākamajiem taksācijas periodiem atbilstoši šā panta 12.3 daļā noteiktajam.”
Satversmes tiesā ar pieteikumu vērsās Augstākā tiesa (AT). Tās lietvedībā ir administratīvā lieta, kurā nodokļu maksātājs lūdz atzīt par prettiesisku VID lēmumu pārcelt PVN pārmaksu uz nākamo taksācijas periodu līdz taksācijas gada beigām.
AT norādīja, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām PVN pārmaksa varēja tikt atmaksāta nodokļu maksātājam pēc 10 mēnešiem no tās rašanās brīža vai pat vēlāk. No Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem izrietot, ka šāds termiņš nav atzīstams par saprātīgu. Apstrīdētās normas ierobežojot nodokļu maksātājam noteiktās tiesības uz īpašumu, jo liedzot tam atgūt pārmaksu saprātīgā termiņā.
Šāda PVN pārmaksas pārcelšanas kārtība arī neatbilstot nodokļu neitralitātes principam, un tādēļ tās radītais nodokļu maksātāja pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs ar sabiedrības ieguvumu no tās. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.
Satversmes tiesa spriedumu lietā 2017/12/01 taisīja 11. aprīlī un atzina, ka apstrīdētajās normās nodokļu maksātājam noteiktais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs un šīs normas neatbilst Satversmes 105. pantam. Spriedums ir stājies spēkā 12. aprīlī.
“Kaut arī skatītā lieta bija par šobrīd spēkā neesošām normām, kuras zaudējušas spēku pirms vairākiem gadiem, Satversmes tiesa vēlas uzsvērt, ka šis spriedums ir svarīgs tāpēc, ka, lietu izskatot, bija jāvērtē normu atbilstība Eiropas Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvai “Par Eiropas kopienas kopējo nostāju PVN sistēmā”. Proti, tā ir direktīva, kura bija spēkā uz apstrīdēto normu pieņemšanas laiku un kura ir spēkā vēl joprojām,” uzsver S. Osipova.
Pirms 2013. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā jaunais Pievienotās vērtības nodokļa likums, PVN objektu, maksātāju loku, aprēķināšanu, maksāšanas kārtību, arī rīcību ar nodokļu maksātāja pārmaksāto PVN summu regulēja likums “Par pievienotās vērtības nodokli”.
Līdz 2009. gada 30. novembrim rīcība ar nodokļu maksātāja pārmaksāto PVN bija regulēta likuma 12. panta 10.–12. daļā. Saskaņā ar šīm normām VID bija pienākums atmaksāt pārmaksu nodokļu maksātājam 30 dienu laikā pēc pamatota pieprasījuma un darījumus apliecinošu dokumentu saņemšanas. Novirzīt pārmaksu citu nodokļu maksātāja kārtējo valsts noteikto maksājumu segšanai VID varēja vienīgi tad, ja nodokļu maksātājs to prasīja. Likums arī paredzēja, kādos gadījumos pārmaksas atmaksāšanu varēja atteikt.
2009. gada 1. decembrī tika pieņemti grozījumi, no likuma 12. panta izslēdza 10.–12. daļu, vienlaikus papildinot pantu ar 12.2 līdz 12.11 daļu. Līdz ar to likumā tika noteikta jauna kārtība, kādā kārtējā taksācijas periodā izveidojusies nodokļu maksātāja PVN pārmaksa tiek pārcelta uz nākamajiem taksācijas periodiem nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu parādu un kārtējo nodokļu maksājumu segšanai vai tiek atmaksāta nodokļu maksātājam.
Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju ES tiesības ir kļuvušas par Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu un ES tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā interpretācija ir jāņem vērā, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos. Likumdevējam, pieņemot tiesību normas, it īpaši tādas normas, ar kurām nacionālajā tiesību sistēmā tiek ieviestas ES direktīvu prasības, ir jāievēro vispārējo tiesību principi un citas Satversmes normas, kā arī ES tiesību principi, skaidro Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece.
No 2009. gada 1. decembra likuma grozījumu anotācijas izriet, ka tie izstrādāti atbilstoši PVN direktīvas prasībām.
Saskaņā ar direktīvas 183. panta pirmo daļu dalībvalstis var patstāvīgi noteikt, kādā formā PVN pārmaksa atgriežama nodokļu maksātājam. Dalībvalsts var izvēlēties – atmaksāt pārmaksu nodokļu maksātājam uzreiz pēc taksācijas perioda, pārcelt pārmaksu uz nākamo taksācijas periodu, izmantojot to nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu vai citu valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, vai arī kombinēt abas šīs formas. Tādējādi PVN pārmaksas pārcelšana var būt pat labvēlīga nodokļu maksātājam, jo viņam nav nepieciešams izmantot savā rīcībā esošos finanšu līdzekļus, lai nomaksātu kārtējo aprēķināto PVN summu un citu valsts noteikto maksājumu parādus.
Tomēr EST ir skaidri norādījusi, ka dalībvalstu autonomiju ierobežo PVN neitralitātes princips. Tas nosaka: PVN sistēmai ir jābūt neitrālai, tā nedrīkst radīt finanšu nastu saimnieciskās darbības veicējam.
S. Osipova skaidro: EST judikatūrā ļoti būtisks ir jēdziens – saprātīgums. EST ir atzinusi: ja pārmaksa tiek atgriezta nodokļu maksātājam, pārsniedzot saprātīgu tās atgriešanas termiņu, tad neitralitātes princips prasa kompensēt nodokļu maksātājam attiecīgās summas nepieejamības dēļ radušos finanšu zaudējumus, samaksājot nokavējuma procentus. Tā kā šis jautājums ES tiesībās nav reglamentēts, tad katras dalībvalsts nacionālajā tiesību sistēmā, ievērojot PVN neitralitātes principu, ir jābūt nosacījumiem par nokavējuma procentiem, tostarp noteiktai šo procentu likmei un aprēķināšanas veidam.
Latvijā PVN pārmaksa nodokļu maksātājam tiek atmaksāta uzreiz pēc kārtējā taksācijas perioda, ja šis taksācijas periods iekrīt taksācijas gada beigās vai ja tas neiekrīt taksācijas gada beigās, bet ir izpildījies kāds no pieciem likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 12. panta 12.7 daļā paredzētajiem nosacījumiem. Četri nosacījumi saistīti ar specifisku nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, proti, tā ir pārrobežu, bet piektais paredz PVN pārmaksas summu, kuru nevar pārcelt uz nākamo periodu. Sākotnēji likumā bija noteikts, ka PVN pārmaksa atmaksājama nekavējoties, ja tā sasniedza 15 000 latu; apstrīdētajā normā šī summa bija 8000 latu.
Ja pārmaksa bija lielāka, tā bija jāatmaksā uzreiz. Taču nodokļu maksātājam, kurš valstij bija “iedevis” PVN, piemēram, pārmaksājot 7999 latus, PVN atmaksāšanu varēja aizkavēt. Pēc ekspertu vērtējuma, valsts varēja aizturēt šādu maksājumu pat līdz 10 mēnešiem un ilgāk.
Satversmes tiesa arī vērtēja, vai šāds nodokļa pārmaksas atmaksas aizkavējums rada nodokļu maksātājam nesamērīgu finanšu slogu vai nerada.
Saeima un Finanšu ministrija Satversmes tiesai pauda, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas krīzes apstākļos, kad sevišķi svarīga bija valsts budžeta aizsardzība pret nodokļu nemaksāšanu un izkrāpšanu.
Savukārt tiesa spriedumā norāda: “Krīzes apstākļi negatīvi ietekmē ne vien valsts, bet arī katras personas finansiālo stāvokli. Īpaši negatīvu ietekmi tie atstāj uz nodokļu maksātājiem, kuri veic saimniecisko darbību un kuriem jāpielāgojas, no vienas puses, klientu pirktspējai un, no otras puses, valsts ekonomiskās situācijas stabilizēšanas pasākumiem. Šādos apstākļos arī uz valsts ekonomikas fona salīdzinoši neliela summa var būtiski ietekmēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, piemēram, viņa spēju norēķināties ar kreditoriem, iepirkt jaunas izejvielas, izmaksāt darba algu saviem darbiniekiem u. tml. Arī pieteicējai administratīvajā lietā apstrīdētās normas tika piemērotas ekonomiskās krīzes laikā.”
EST vairākkārt vērtējusi, vai dalībvalstu nacionālajās normās noteiktais PVN pārmaksas atgriešanas termiņš ir saprātīgs. Daudzās valstīs tas ir bijis jautājums, kas ir nonācis līdz EST, kura ir atzinusi: saprātīgs PVN pārmaksas atgriešanas termiņš ir trīs mēneši.
Saskaņā ar apstrīdētajām normām termiņš, kurā PVN pārmaksa tiek atgriezta nodokļu maksātājam, var svārstīties no aptuveni viena mēneša līdz vienam gadam, atsevišķos gadījumos pat ilgāk. Tas nozīmē, ka PVN pārmaksa var tikt atgriezta nodokļu maksātājam arī pēc tāda termiņa, kurš nav atzīstams par saprātīgu, norāda S. Osipova.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs un apstrīdētās normas ir atzīstamas par neatbilstošām Satversmes 105. pantam.
Apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku kopš 2013. gada 1. janvāra. “Augstākā tiesa pie mums vērsās, jo viņiem izskatāmajā lietā šīs normas ir jāpiemēro. Attiecīgi Satversmes tiesa rēķinājās ar to, ka normas vairs nav spēkā, tās var būt piemērojamas tikai atsevišķās lietās,” skaidro S. Osipova.
Kopš 2013. gada 1. janvāra ir spēkā Pievienotās vērtības nodokļa likums. Pārmaksātā nodokļa atmaksāšanas kārtība tajā ir noteikta 109. pantā.
