Ministrijas darbinieki nevar zināt visu
Dokumentā „Sadarbības līgums uzņēmējdarbības vides attīstības veicināšanai” vienošanās nepieciešamība formulēta šādi: „Nolūkā veicināt uzņēmējdarbības vides attīstību Latvijā, veidot valsts politiku saskaņā ar uzņēmēju interesēm, identificēt uzņēmējdarbību kavējošos apstākļus un veikt visas nepieciešamās darbības to novēršanai, Ekonomikas ministrija un LTRK ar šī līguma parakstīšanu vienojas par galvenajiem sadarbības virzieniem un nosacījumiem augstāk minēto mērķu sasniegšanai.”
LTRK valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende skaidro: „Mēs esam jau strādājuši kopā un zinām, ko varam mēs, ko - Ekonomikas ministrija. Mums ir izdevušies vairāki kopīgi projekti, viens no tiem ir Mikrouzņēmumu atbalsta programma. Esam nopietni sadarbojušies Būvniecības likuma izstrādē. Līgumā ir aprakstīts sadarbības mehānisms, tas ir dokuments, kas apstiprina jau šo izveidoto sadarbības veidu.”
"Ministrija nevar pretendēt uz tās darbinieku spēju zināt pilnīgi visu."
Ekonomikas ministrs Artis Kampars uzver, ka ministrija nevar pretendēt uz tās darbinieku spēju zināt pilnīgi visu. „Tās īstās zināšanas nāk no attiecīgā nevalstiskā loka un no uzņēmējiem, un LTRK palīdz ar idejām, uzņēmēju plānu konferencēm, diskusijām. Tādējādi tika strādāts jau visu pagājušo gadu, tātad ne jau no līguma parakstīšanas dienas kaut kas sāksies, sadarbība vienkārši turpināsies.”
Parakstītais līgums paredz šādas aktivitātes: līdzdalību komercdarbību veicinošu normatīvo aktu un politikas plānošanas dokumentu izstrādē; pasākumus mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbības veicināšanai, tostarp Eiropas Mazo uzņēmumu hartas (Small Business Act) ieviešanai; finanšu instrumentu, kas ietver, bet neaprobežojas ar valsts galvojumu un aizdevumu programmām, ieviešanu un darbību atbilstoši Latvijas uzņēmēju interesēm; inovācijas un ārējās tirdzniecības veicināšanu; sadarbību EM kompetencē esošo Eiropas Savienības (ES) fondu atbalsta nosacījumu izstrādē, ES fondu administrēšanas optimizēšanā un atbalstāmo aktivitāšu izvērtēšanā; citus ministrijas kompetencē esošus pasākumus, lai veicinātu administratīvo un juridisko šķēršļu novēršanu uzņēmējdarbības jomā.
LTRK vāc un apkopo uzņēmēju viedokļus
Kā tas notiek dzīvē? EM nāk klajā ar kādu jaunu likumprojektu, jautājot LTRK viedokli. LTRK savukārt šo informāciju un jautājumus nodod tālāk. „Mums ir 900 biedru, kuriem mēs sakām: lūk, šeit ir likums. Vai jūs tas apmierina vai neapmierina? Kā jūs domājat, kādā veidā tas jālabo?” par izstrādāto mehānismu stāsta Ž.Jaunzeme-Grende. „LTRK ir vairākas darba grupas, kas rekomendē, kādas izmaiņas mēs vēlētos, un tad šos viedokļus saskaņojam, sagatavojam ministrijai, pavēstot mūsu biedru viedokli. Šis sadarbības mehānisms Latvijā vienmēr ir klibojis, bet mums jau ir labs treniņš. Līgumā ir minētas tiesības un pienākumi, sadarbības procedūra.
Lai mēs varētu reaģēt uz visiem notikumiem, mums ir laikus jāsaņem dokumenti - ne līdz galam izstrādāti, bet sākuma posmā. Nevar būt tā, ka atsūta jau gatavu normatīvā akta projektu un pasaka - mums jau rīt vajag atzinumu, jo tad nevaram paspēt iesaistīt uzņēmējus un ekspertus. LRTK biedriem ir interneta rīks domnīca, kurā ievietojam visus ienākošos dokumentus, lai viņi var izteikt savas domas, un mēs pēc tam apkopojam viedokļus.
Tātad EM no mums saņem jau apkopotu daudzu uzņēmēju viedokli. Ir gadījies, kad no mūsu puses tiek pausti divi viedokļi, tad arī godīgi pasakām - tirgotāji domā tā, rūpnieki - tā.
Pirms diviem gadiem pētījām mūsu biedru vajadzības un noskaidrojās, ka sešas no desmit bija saistītas ar valsts pārvaldes monitoringu, likumu monitoringu, par to, kā valsts pārvalde izlieto budžetu, par vienotu Latvijas plānu, un tikai septītajā vietā bija iespējamā pirmā uzņēmēju vajadzība - atrast jaunus partnerus. Tad sapratām, ka ir jārada vide, lai uzņēmējiem varētu paust savu skatījumu.
"Kopumā ir jābūt virzībai uz patēriņa aplikšanu ar nodokļiem, bet, kas atteicas uz biznesa vidi, tad nedrīkst pavirši vienā naktī paaugstināt nodokļus."
Tolaik izveidojām deviņas kompetenču padomes, kas ir iekšējas horizontālas struktūrvienības dalījumā pēc komercdarbības nozares un svarīgāko interešu virzieniem. Četras ir nozaru padomes - rūpniecība, tirdzniecība, pakalpojumi un lauksaimniecība. Vēl ir piecas interešu padomes: nacionālās stratēģijas padome, kurā tiek lemts par valsts plānu un nodokļiem, eksporta padome, mazo un vidējo uzņēmumu padome un zināšanu un ekonomikas padome.
Pērn radījām pirmo uzņēmēju plānu un gada beigās secinājām, ka no 46 risināmiem jautājumiem 22 ir izpildīti, par to varam teikt paldies arī Ekonomikas un Finanšu ministrijām. Tas ir dialogs: es saku ministram - šeit ir uzņēmēju plāns, sešas nodaļas, sešdesmit punkti, ko mēs no tā visa varam izpildīt? Lai nav tā, ka mēs vienmēr pārmetam ministrijas ierēdņu pasivitāti, bet, no otras puses, mums vaicā - kāpēc nesakāt, ko vēlaties? Turklāt minēto uzņēmēju plānu nav radījis kāds augstskolas profesors, bet tas tiek veidots, kontaktējoties ar visu reģionu uzņēmējiem, kopumā ap trim tūkstošiem, jo esam bijuši 38 dažādās asociācijās, kur uz lapiņām rakstīti priekšlikumi, esam tos apkopojuši, strukturējuši.”
„Ja pats esi piedalījies, tad nav kam pārmest”
„Mēs gribētu, lai dialogs par uzņēmējdarbības vidi būtu produktīvs un mūs uzklausītu,” norāda firmas „CPM Consulting” pārstāvis Māris Sprindžuks. „Tieši tāpēc mēs, uzņēmēji, nākam šeit kopā, lai dialogs būtu pastāvīgs, un nevis ar vienu, bet ar katru ministriju. Jārada situācija, lai, ceļot nodokļus vai būtiski mainot spēles noteikumus, netiku sabojāta uzņēmējdarbības vide. Kopumā ir jābūt virzībai uz patēriņa aplikšanu ar nodokļiem, bet, kas atteicas uz biznesa vidi, tad nedrīkst pavirši vienā naktī paaugstināt nodokļus. Ir jāizvērtē situācija kopsakarībās ar biznesa vidi tuvākajās kaimiņvalstīs, arī Skandināvijā. Tāds negatīvs piemērs ir auto nodoklis, kas ir jālabo un jālabo, bet nodokļu ieņēmumu nav.
Mūs interesē ne tikai nodokļu lietas. Mēs gribam, lai tiktu izvērtētas valsts pārvaldes funkcijas - vai visas valsts iestādes un valsts struktūras, kas tērē mūsu sastrādāto naudu, ko uzturam no saviem nodokļiem, mums, darba devējiem, ir vajadzīgas? Manuprāt, šobrīd jāizvērtē publiskā sektora pakalpojumi, atsakoties no nevajadzīgām funkcijām, bet piedāvājot iedzīvotājiem tos pakalpojumus, kas ir īpaši svarīgi. Valstij ir jādara savi mājasdarbi, savelkot jostas, - tieši tāpat kā uzņēmēji vada savus uzņēmumus, pārstrukturējot biznesu, atsakoties no daudzām lietām, ko krīzes laikā nevar pacelt.”
"Līgums ir formālā puse, svarīgi ir kaut ko darīt pēc būtības."
„Viena mana darbības vide ir augstskola, bet pēdējos divos gados mana lielākā aktivitāte ir darbošanās LTRK,” atzīst Biznesa augstskolas „Turība” valdes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis. „Šobrīd visi saprot, ka svarīgākais ir salikt prātus kopā un izlemt, kā vajadzētu rīkoties. Jo iepriekš ir bijis tā, ka vienu ieceļ par ministru, bet viņš tur vispirms kārto draugu biznesu, vienlaikus kopā ar ierēdņiem pildot politisko uzstādījumu. Mūsu redzējums ir tāds, ka LTRK ir vieta, kurā notiek diskusijas, kur uzņēmumi meklē risinājumus, piesaistot ekspertus, mēģina nonākt pie viena izsvērta lēmuma un tad to iesniedz ministrijai. Šādā gadījumā tas spiediens nāk no apakšas, nevis tiek iztapts kādam politiķim vai draugam. Šādi strādājot un sasniedzot rezultātu, nav rūgšanas un pretdarbības no apakšas. Ja pats esi piedalījies, tad nav kam pārmest.”
Demokrātijas mācīšanās prasa laiku
Kāpēc šāds līgums netika noslēgts agrāk? Ž.Jaunzeme-Grende domā tā: „Ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju un Finanšu ministriju mēs šādu līgumu noslēdzām jau pirms gada. Bet ar Kampara kungu vienojāmies, ka vispirms sāksim strādāt un tad uz reālas pieredzes bāzes ar parakstiem un zīmogiem apliecināsim sadarbību.”
A.Kampars: „Krīzes ietekmē uzņēmēji kļuva daudz aktīvāki, sāka deleģēt savus pārstāvjus sarunām ar valdību. No otras puses, arī valdība pēdējā laikā ir sapratusi, ka bez šādām sarunām, bez to cilvēku līdzdalības, kuri reāli darbojas katrs savā nozarē, labus dokumentus izstrādāt nevar. Esmu gatavs atzīt - ir bijusi fundamentāla kļūda, ka pilnvērtīgi šāda sadarbība nav notikusi agrāk. Ne tikai uzņēmēji nav bijuši aktīvi, bet arī politiķi šādu dialogu nav veicinājuši. Demokrātijas mācīšanās tomēr aizņem laiku, un jāatzīst, ka daudzas veiksmīgākās valstis šādi ir strādājušas jau desmitiem gadu. Līgums ir formālā puse, svarīgi ir kaut ko darīt pēc būtības. Es ceru, ka ar šiem soļiem mēs mazinām to plaisu, kas ir starp uzņēmējiem un politiķiem un varu.”
