Kā gādājam un maļam birokrātiskos šķēršļus
„Es patiešām esmu gandarīts, ka šodien valdībā pēc nopietnām diskusijām tika nolemts atbalstīt mūsu piedāvājumu atcelt bezjēdzīgo un apgrūtinošo prasību. Lielākie ieguvēji būs tieši mazo viesu namu īpašnieki laukos, jo viņiem vairs nebūs jāraizējas, vai paspēs 24 stundās līdz tuvākajam policijas iecirknim aizvest informāciju par savā viesu namā izmitinātajiem ārvalstu tūristiem. Valdība līdz ar to ir apliecinājusi savu nopietno apņemšanos likvidēt birokrātiskos šķēršļus un atvieglot uzņēmēju darbību,” pauda A. Kampars. Tā rakstīts EM preses paziņojumā. Turklāt šis punkts kā gana nozīmīgs ierakstīts pat Valda Dombrovska valdības deklarācijā.
Tātad panākums nopietns, un Ministru kabinets (MK) par šo jautājumu brīdī, kad uz kārts likta valsts izdzīvošana, nopietni spriedis un patērējis pietiekami daudz laika.
Šī nejēdzība pastāvēja vairāk nekā divus gadus, kopš 2007. gada aprīļa, kad tika pieņemti MK noteikumi Nr. 226 ”Noteikumi par ārzemnieka deklarācijas veidlapas aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas kārtību”. Par ārprātu, ka lauku saimniekiem nakts melnumā jātriecas septiņdesmit kilometru tālu uz policijas iecirkni ar deklarāciju, kopš šo noteikumu pieņemšanas oficiālus protestus rakstījusi „Lauku ceļotāja” vadītāja Asnāte Ziemele un ne reizi vien tikusies ar valdības vīriem. Pa to laiku lauku tūrisma saimnieki un viesnīcu īpašnieki tā iebaidīti (jo par prasības neievērošanu tika gana bargi sodīti), ka, kaitējot paši savam biznesam, ārzemniekiem pajumti vienkārši nedeva. Ironiski smieklīgais visā šajā padarīšanā ir tas, ka Latvija, šķiet, ir vienīgā Šengenas valsts, kurā šāda absurda prasība bija ieviesta.
"Ironiski smieklīgais visā šajā padarīšanā ir tas, ka Latvija, šķiet, ir vienīgā Šengenas valsts, kurā šāda absurda prasība bija ieviesta."
Bija vajadzīgi divi gadi, deklarācijas, ierēdņu spriešana, dokumentu aprite (šis punkts kā svarīgs otro gadu iekļauts arī EM uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānā), lai ar to tiktu galā. Kur atrast labāku piemēru tam, cik dziļi un kādā purvā ir iestigusi mūsu valsts birokrātija un cik bezcerīga rādās cīņa ar to? Šo mašīnu var malt bezgalīgi un tā ik pa laikam samalt kādu bezjēdzīgu šķērsli. Pa to laiku būs sagādāts jau cits maļamais. Visiem labi – notiek svarīgi procesi un visiem ir sava nozīmīguma sajūta!
Maz ir reālo vērtību ražotāju
„Kas īsti veido Latvijas konkurētspēju? Dabas resursi, cik nu daudz to ir, makroekonomiskais un mikroekonomiskais līmenis. Pie makroekonomiskā varētu pieskaitīt arī to, kā darbojas mūsu valsts pārvaldība,” Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajā forumā „Eiropas Savienības iespējas plaukstošai Latvijai” jūnija sākumā sacīja Ārvalstu investoru padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns. „Un jāteic, ka tā savu institūciju infrastruktūru pēdējo gadu laikā ir ļoti audzējusi. Pagājušā gada nogalē, vērtējot, cik Latvija varētu būt konkurētspējīga, apkopojām datus, kas liecināja – mūsu valstī pievienoto vērtību būtībā ražo tikai 31 procents darbspējīgo cilvēku. Šos datus, protams, var kritizēt, sakot, ka pievienoto vērtību rada arī valsts pārvaldē un lielajos valsts uzņēmumos strādājošie. Taču jebkurā gadījumā šis skaits ir diezgan iespaidīgs, un tāpēc ir atbalstāms valdības uzstādījums par valsts administratīvā aparāta samazināšanu. Un nepietiek tikai ar funkciju auditu, bet ir jāizvērtē arī funkciju lietderīgums.”
Valsts kancelejas pārstāvis Mārtiņš Krieviņš izteicies, ka valsts pārvaldei pēc apmēra vajadzētu kļūt līdzīgai kā Lietuvā un Igaunijā. Tātad, lai valsts pārvaldē strādājošo skaits veido 8%-10% no kopumā valstī nodarbināto iedzīvotāju skaita. Šobrīd šis īpatsvars veido 14 procentu. Cik smagi ar samazināšanu vedas, skaidri parāda pēdējā laika norises. Jebkurā gadījumā – paturēsim prātā, cik daudz ir to, kas patiešām ražo pievienoto vērtību.
Minētajā forumā kāds uzdeva šķietami ļoti naivu jautājumu: „No kurienes valstī rodas nauda?” Atbilde nebija (un arī nevarēja būt) īpaši oriģināla: „Nauda rodas tad, ja ir sektors, kurš ražo tādus produktus, kurus iekšējā tirgū vēlas nopirkt iedzīvotāji un tos vēl pieprasa arī pasaulē. Protams, naudu rada arī kvalitatīvi pakalpojumi. Īstenībā tā ir zināšanu pārvēršana konkurētspējīgos produktos.”
Ražīguma trūkst ne tikai valsts pārvaldei
Ar naudas radīšanu mums arī nevedas diez ko spoži. Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) direktors Alfs Vanags prezentācijā forumā „Eiropas Savienības iespējas plaukstošai Latvijai” norādīja: Latvijas uzņēmumi produktivitātes ziņā ir pēdējā vietā starp 27 Eiropas Savienības valstīm – tā mums ir gandrīz četras reizes zemāka nekā attīstītajās valstīs.
To apliecina arī Ģ. Greiškalns: „Balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras datiem, „izvilku” diezgan interesantu statistiku par Latvijā strādājošām kompānijām ar ārvalstu kapitālu salīdzinājumā ar kompānijām ar vietējo kapitālu. Pienesums iekšzemes kopproduktā 2007. gadā uzņēmumiem ar vietējo un ārvalstu kapitālu ir aptuveni vienāds: attiecīgi 48,8% un 52,2 procenti. Arī ieguldījums Latvijas eksportā ir līdzīgs (attiecīgi 47,6% un 52,4%). Bet, lūk, ir viens rādītājs, kas šo attiecību apvērš ar kājām gaisā: nodarbināto skaits no kopējā nodarbināto skaita. Ārvalstu kompānijās tas ir 13%, vietējās – 87 procenti. Mēs kritizējam valsts sektoru par tā darba efektivitāti, par kavēšanos veikt uzlabojumus, bet varbūt arī pašiem uzņēmumiem ir jāmācās un jāmēģina modernizēt ražošanu un padarīt to efektīvāku.”
"Mūsu valstī pievienoto vērtību būtībā ražo tikai 31 procents darbspējīgo cilvēku."
Viņš norāda, ka Globālās konkurētspējas ziņojuma ietvaros tika veikta aptauja, kurā piedalījās arī Latvijas uzņēmumi. „Tie paši sevi diezgan daudz kritizē par to, ka pēdējos gados konkurētspējas izaugsme bijusi kūtra, netiek pietiekami investēts uzņēmumu modernizācijā. Kvalitāti uztur valsts nodrošinātā infrastruktūra, formāla tirgus atvērtība un... mēreni nodokļu sistēmas kropļojumi, kas savā būtībā arī izskaidro, kādēļ pēdējos gados tik ļoti izvērsās darījumi ar nekustamo īpašumu, jo tas bija viens no sektoriem, kurā gandrīz vispār nebija nodokļu.
Ieteikumus, ko vajadzētu darīt, esmu sadalījis divās grupās. Protams, ir jāturpina nepieciešamās reformas un strukturālās izmaiņas valsts pārvaldē. Sāpīgi tas ir, bet jāturpina. Tas pat būtu primārais. Ir jānovērš infrastruktūras trūkumi ceļu un enerģētikas jomā, un šim nolūkam varētu būt pat prioritāra Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošana, taču - īpaši izvērtējot projektus, cik viens lats ES finansējuma dod atdevi Latvijas tautsaimniecībā un cik ilgā laikā. Jo „labo gadu” laikos projekti tika rakstīti dažādi un pēc dažādiem vērtēšanas kritērijiem. Ir jāuzlabo likumi un noteikumi uzņēmējdarbības veikšanai un to īstenošana. Tas ir ne tikai veicinošs faktors visiem uzņēmumiem, taču arī valstis savstarpēji konkurē investīciju un investoru piesaistīšanā. Turklāt pašlaik ir runa ne tikai par investoru piesaistīšanu, bet vietējo uzņēmumu noturēšanu. Arī tie var brīvi pārvietoties pa visām 27 dalībvalstīm.”
Jaunu uzņēmumu maz, esošie pārceļas uz citām valstīm
Kā liecina SIA "Lursoft IT" sadarbībā ar Uzņēmumu reģistru veiktais pētījums, maijā reģistrēti tikai 676 jauni uzņēmumi, un tas ir mēnesī mazākais skaits kopš 2003. gada novembra, kad tika reģistrēti 594 uzņēmumi.
Kopš šā gada sākuma kopumā reģistrēti 3802 jauni komersanti - par 33% mazāk nekā gadu iepriekš.
Analizējot minētos rādītājus, "Lursoft" uzskata, ka šī tendence vērtējama negatīvi, it īpaši augošā bezdarba kontekstā. Tā norāda ne tikai uz krīzes ietekmi un radītajām sekām, bet arī uz valsts nespēju stimulēt bez darba palikušos uzsākt komercdarbību.
Viens no galvenajiem iemesliem, kas neveicina jaunu komersantu rašanos, ir ne tik daudz ekonomiskās lejupslīdes sekas kā iepriekšējās valdības veiktie pasākumi saistībā ar krīzi un likumdevējas varas turpmākās darbības prognozējamības trūkums un vilcināšanās pieņemt valstij nepieciešamos lēmumus.
Kā norāda „Lursoft”, dažās uzņēmējdarbības nozarēs nodokļi palielināti nevis samērīgi, bet vairākas reizes, nerēķinoties ar ekonomiskās lejupslīdes globālo raksturu.
Minēto iemeslu dēļ sarūk ne tikai jaundibināto vietējo uzņēmumu skaits, bet pirmo reizi 18 gados kopš neatkarīgas valsts atjaunošanas sāk samazināties arī ārvalstu uzņēmumu dibināto meitasuzņēmumu skaits Latvijā. Arvien biežāk vērojama tendence, ka Latvijas uzņēmēji dibina uzņēmumus gan Lietuvā, gan Igaunijā.
Īpaši būtiski pieaugošā bezdarba un ekonomiskās lejupslīdes apstākļos būtu likumu pieņemšana par mikrouzņēmumiem un to aplikšana tikai ar fiksētu nodokli, jo šobrīd nesamērīgie nodokļi un to aprēķiniem mākslīgi izveidotie birokrātiskie procesi praktiski neļauj uzsākt uzņēmējdarbību.
Lielāko kontroles jaudu tērē maziem uzņēmumiem
Ko uzņēmumi un nozaru asociācijas varētu darīt patstāvīgi, lai uzlabotu situāciju? Ģ. Greiškalns iesaka: „Stiprināt nozaru sadarbību, daloties savstarpējās zināšanās, ceļot konkurētspēju starptautiskā līmenī, modernizēt uzņēmumus, uzlabot darbaspēka prasmes (mēs esam nākuši klajā ar duālās arodizglītības sistēmas projektu). Pie „mazajām lietām”, kas neprasa nekādu īpašus resursus, valsts sektors varētu uzlabot, piemēram, īpašuma reģistrēšanu, būvniecības saskaņošanu. Vienkāršojot šīs procedūras, ietaupītu līdzekļus un uzlabotu konkurētspēju.”
Ģ. Greiškalns vēl norāda: „Jau no 2006. gada mēs runājam par to, ka jāievieš PVN izvēles normu piemērošana. Tā būtu divkārša uzvara gan uzņēmumiem, kas nodarbojas ar importu un eksportu, gan arī valstij. Izmainot PVN nomaksas kārtību, ka PVN nav jāmaksā noteikti uz robežas, uzņēmums ietaupītu apgrozāmos līdzekļus, bet vienlaikus tiktu arī veicināta atmuitošana Latvijā.”
"Nesamērīgie nodokļi un to aprēķiniem mākslīgi izveidotie birokrātiskie procesi praktiski neļauj uzsākt uzņēmējdarbību."
LTRK valdes priekšsēdētāja Žanete Jaunzeme-Grende arī kritizē nepamatoto birokrātisko slogu mazajiem un mikro uzņēmumiem:
„Latvijā ir 27% mikrouzņēmumu, un tie kopā ar mazajiem veido 96% no visiem komersantiem. Iznāk, ka daži procenti uzņēmumu veido 90% ienākumu un pretēji. Bet Valsts ieņēmumu dienests lielāko sava darba laika daļu izlieto šo mazo uzņēmumu uzraudzīšanai un kontrolēšanai, kuriem īstenībā nemaz nevajag to „smalko” grāmatvedību, kontroli un visu pārējo. Otra doma – šobrīd tiek atlaists ļoti daudz tā dēvēto intelektuālo darbinieku – gudru, talantīgu, profesionālu, enerģisku cilvēku. Viņi šajā laikā var gūt informāciju internetā, lasīt, mācīties. Portālos ir ļoti daudz ideju par to, kā uzsākt mazo biznesu. Bet viņiem ir jāsaskaras ar virkni birokrātisko šķēršļu un nepamatotiem izdevumiem, dibinot savu uzņēmumu.”
Ž. Jaunzeme–Grende norāda, ka Latvijā steidzami jāievieš mazā biznesa akts (Small Business Act), kas plaši tiek piemērots gan ES valstīs, gan ASV un pat Krievijā, lai radītu mazajiem komersantiem labvēlīgu darbības vidi un jau rudenī bez darba palikušie vērtīgie speciālisti tomēr varētu bez liekām grūtībām dibināt savus uzņēmumus.
