„1989. gada 23. augustā vairāk nekā divi miljoni cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sadevās rokās, izveidojot Baltijas valstu vienotības ceļu un pieprasot neatkarības atjaunošanu. 2009. gada 23. augustā mēs to atjaunosim, vienojoties vairāk nekā 600 kilometru garā Baltijas tautu skrējienā, vienotā sirdspukstu ritmā mērojot Baltijas Ceļa maršrutu,” teikts akcijas „Sirdspuksti Baltijai” idejas pamatojumā.
Taču kāda gan patiesībā ir bijusi Baltijas tautu vienotības vēsture? Vai tagad, pēc neatkarības atjaunošanas, kad Lietuvai, Latvijai un Igaunijai teju 20 gadus bijusi iespēja savu ārpolitiku veidot pašām, vienotība ir Baltijas ēkas pamatos vai varbūt tā tomēr ir vien fasādes dekora ģipša lauva? Varbūt lauvas nav vispār, bet tās vietā jaušami vēzis, gulbis un līdaka?
Kopīgā iespēja – Pirmā pasaules kara iznākums
Pieminot Baltijas tautu vēsturisko vienotību, vienmēr ir lietderīgi saprast, par ko īsti ir runa. Nacionālā romantisma apgaroti patrioti parasti ne visai labprāt samierinās ar faktu, ka tēzei par latviešu, igauņu un lietuviešu etniski motivētu kopību kopš aizvēstures un sadarbību cīņā pret vācu krustnešiem un krievu kņaziem vēsturiska pamata nav vairāk kā leģendai par Lāčplēsi. Vēsture diemžēl ir nepielūdzama: Latviju, Lietuvu un Igauniju kā vienlaikus pastāvošas nacionālās valstis, kuras sevi apzinās kā Baltiju, var uzlūkot tikai kopš Pirmā pasaules kara beigām.
Tagadējās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pamatiedzīvotājus, kuru nacionālās patstāvības centieni izpaudās kopš 19. gadsimta otrās puses, vēsture līdzīgā situācijā nostādīja Pirmā pasaules kara izskaņā. Impērijām brūkot, parādījās reāla iespēja ne vien nokratīt gan vācu, gan krievu virskundzību, bet arī izveidot jaunas nacionālas valstis. Nevarētu gan teikt, ka šajā ziņā Baltijā valdīja vienprātība. Jauno nāciju politiskā elite savās nākotnes vīzijās svārstījās no dažādas pakāpes autonomijas statusa nostiprināšanas Vācijas vai Krievijas sastāvā līdz pilnīgai nacionālajai neatkarībai. Lietuvieši pat pamanījās izteikt piedāvājumu izveidot vienu Baltijas valsti, protams, lietuviešu virsvadībā.
Jau pēc neatkarības proklamēšanas kā kopīga jauno valstu vajadzība parādījās nepieciešamība vērsties pret to neatkarības apdraudētājiem – boļševiku un vācu militārajiem formējumiem, kuri centās nostiprināt savu metropoļu ietekmi Baltijā. Kā redzamākais šā perioda vienotības piemērs bieži tiek minēta latviešu un igauņu bruņoto vienību sadarbība Brīvības cīņu laikā, kad izšķirošā sadursmē 1919. gada jūnijā pie Cēsīm tām izdevās sakaut vācu landesvēru un Dzelzs divīziju.
Nespēj vienoties lielvaru ēnā
Vienotas intereses pa kopīgu ceļu Baltijas valstis veda arī to starptautiskās atzīšanas periodā 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Diemžēl nepietiekama sadarbība tieši ārpolitikā un militārajā jomā pakāpeniski kļuva par ilustratīvākajiem Baltijas sašķeltības piemēriem starpkaru laikā.
Tā arī neizdevās izveidot jau 20. gadu sākumā iecerēto Baltijas savienību. 1923. gadā tika parakstīts līgums par aizsardzības savienību starp Igauniju un Latviju. Taču vienotu viedokli par ārējo apdraudējumu Baltijas valstis nepanāca. 20. gadu vidū Baltijas valstu sadarbības centieni apsīka.
"Baltijas vienotības trūkuma spilgtākais piemērs 20. gadsimtā ir situācija Otrā pasaules kara priekšvakarā."
Igaunija kā ienaidnieku numur viens definēja PSRS, vienlaikus pieļaujot sadarbību ar Vāciju. Latvija, kā to noteica Latvijas sūtņu 2. konferencē, par vienlīdz bīstamiem potenciālajiem ienaidniekiem atzina gan Vāciju, gan PSRS. Savukārt Lietuva – Poliju, ar kuru tai bija robežstrīds par Viļņas apgabala piederību. Ņemot vērā, ka Lietuva ilgstoši par galveno ienaidnieci uzskatīja Poliju, tā izdabāja Polijas ienaidniekiem – PSRS un Vācijai.
Baltijas valstu sadarbības virsotne bija 1934. gada 12. septembrī noslēgtais Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju jeb tā dēvētais Baltijas Antantes līgums. Taču tā darbība aprobežojās vairāk ar diplomātisku sadarbību starptautiskajos jautājumos. Militāro sadarbību apgrūtināja minētais Lietuvas un reģiona lielvalsts Polijas konflikts, kura dēļ līgumā tika noteiktas „specifiskas problēmas”, kurās sadarbība nav iespējama. Ikreiz Latvijai, Igaunijai vai Somijai, sadarbojoties ar vienu no konfliktējošajām valstīm, bija jārēķinās ar otras neapmierinātību. Vēlāk Viļņas problēmai Baltijas attiecībās pievienojās arī Klaipēdas jautājums, jo uz šo pilsētu pretendēja Vācija.
Baltijas militāro vienotību centās aizkavēt gan Vācija, gan PSRS. Pirmā loloja cerības atgūt ietekmi reģionā, otrā - nepieļaut tobrīd teorētiski iespējamo Baltijas jūras austrumkrasta valstu savienības izveidošanos Polijas virsvadībā. Maskava centās gan uzturēt Polijas un Lietuvas konfliktu, gan vājināt Baltijas valstu attiecību uzturēšanu ar Rietumeiropas valstīm.
Baltijas vienotības trūkuma spilgtākais piemērs 20. gadsimtā ir situācija Otrā pasaules kara priekšvakarā. 1939. gadā, uztiepjot savstarpējās palīdzības līgumus, kas nozīmēja padomju karaspēka izvietošanu Baltijas valstīs, PSRS torpedēja to katru atsevišķi. Neraugoties uz acīm redzamo „skaldi un valdi” PSRS politiku Baltijā, Latvija, Lietuva un Igaunija tā arī nespēja rast ne kopīgu militāru, ne diplomātisku pretsparu skaidri paredzamajiem draudiem. Vēl vairāk – nonāca pat līdz traģikomiskiem gadījumiem. Tā, piemēram, pat pēc 1939. gada 23. augustā Maskavā notikušās PSRS un Vācijas vienošanās par Austrumeiropas sadalīšanu Baltijas valstīm katrai bija sava interpretācija par iespējamo notikumu attīstību.
Igaunijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Baltijas valstu drošība tagad ir lielāka nekā jebkad iepriekš. Baltijas valstis, par spīti neskaidrajai situācijai, pat neuzskatīja par vajadzīgu sasaukt ārlietu ministru apspriedi. Latvijas kara ministrs Jānis Balodis noraidīja šādu igauņu priekšlikumu. Savukārt Igaunijas ārlietu resora vadītājs Karls Selters, 1939. gada 24. septembrī caur Rīgu atgriežoties no vizītes Maskavā, kur viņam tika pieprasīts piekrist PSRS militāro bāzu izvietošanai valstī, neuzskatīja par vajadzīgu Kremļa ultimātu darīt zināmu Latvijas valdībai. Vienoties nespēja pastāvēja arī prezidentu līmenī. Lai gan priekšlikums par tikšanos saistībā ar draudošo situāciju tika izteikts, domstarpības radās jautājumā, kurā no trim valstīm, lai netiktu aizskarta ne vienas puses cieņa, apspriedi rīkot.
Sekojošajā vēstures posmā visu trīs Baltijas valstu likteņi izvērsās līdzīgi. Tiesa, ne pēc pašu gribas. Padomju – vācu – padomju okupācija šo valstu vēsturē zināma nevis kā vienotu aktivitāšu, bet gan – kopīgu problēmu laiks. Solidarizēšanās ārpus kultūras dzīves un sporta norisēm bija ierobežota. Vienojošais elements gan pastāvēja – PSRS Baltiju (Pribaltiku) uzskatīja par vienotu reģionu gan saimnieciski, gan militāri. 80. gadu beigās Baltija kļuva par pārbūves eksperimenta placdarmu.
"Līdz ar apjausmu par ekonomikas un ideālu attiecībām reālajā neatkarībā drīz vien izpaudās arī Baltijas valstu saimnieciskās nesaskaņas."
Vairāk vienotības Baltijas kopējās lietas labad spēja īstenot baltiešu trimdas pārstāvji savos centienos, Rietumos aktualizējot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nelikumīgo pievienošanu PSRS.
Katram savs krekls tuvāks
Atmodas laika aktivitātes, ņemot vērā līdzīgo situāciju, Baltijā norisa salīdzinoši vienoti. Gan šajā periodā, gan pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstis kā vienots reģions tika uzlūkots rietumvalstīs. Īpaši to apliecināja visu triju republiku tautas kustību kopīgi rīkotais „Baltijas ceļš” 1989. gada 23. augustā, kad, sadodoties rokās, baltieši apliecināja 1939. gada PSRS-Vācijas pakta nosodījumu un vēlmi savu vēsturi turpmāk veidot pašiem.
Diemžēl nav trūcis arī pretrunu. Jau kopš neatkarības atjaunošanas sašķeltība izpaudās visnozīmīgākajā jomā, kas vispār ļauj runāt par Baltijas vienotību – lai gan visas trīs valstis apliecināja savu gatavību integrēties Rietumu pasaulē, praksē ātri vien sevi pieteica centrbēdzes tendences. No Latvijas pozīcijām visbiežāk tiek norādīta Lietuvas tiekšanās uz vēsturisko kopību ar Poliju un Igaunijas tuvināšanās Skandināvijai, sevišķi etniski radniecīgajai Somijai. Toreizējais ārlietu ministrs T.H. Ilvess pat prezumēja, ka Igaunijas identitāte ir piederīga valstu lokam, kas stiepjas no Lielbritānijas cauri Skandināvijai, noslēdzoties Igaunijā. Pārmetumi sadarbības neefektivitātē tikuši adresēti arī Baltijas kopīgajam starpparlamentu forumam – Baltijas asamblejai.
Labāk veicies militārajā jomā, kas tiek uzskatīta par Baltijas valstu sekmīgāko sadarbības aspektu. Tas, sākotnēji īstenojoties programmas “Partnerattiecības mieram” un Baltijas valstu miera uzturēšanas bataljona (BALTBAT) ietvaros, gan galvenokārt noticis nevis kopīgu savstarpēju, bet kopīgu ārēju interešu vārdā. Izjūtot pieaugošu apdraudējumu no Krievijas, integrēšanās Rietumu militārās struktūrās bija vitāli nepieciešama gan Latvijai, gan Lietuvai, gan Igaunijai. Vienlaikus visas trīs saprata – militārā drošība nāk par labu arī ekonomikai, uzlabojot investīciju drošību.
Līdz ar apjausmu par ekonomikas un ideālu attiecībām reālajā neatkarībā drīz vien izpaudās arī Baltijas valstu saimnieciskās nesaskaņas. Hrestomātiskākie apliecinājumi – uz potenciālo naftas iegulu fona noritējušais konflikts starp Latviju un Lietuvu jūras robežas jautājumā un Latvijas strīdi ar Igauniju par nozveju Rīgas jūras līcī.
Nevar sacīt, ka arī integrācija Rietumu struktūrās ir noritējusi nevainojami vienoti. Sacensības jeb drīzāk sāncensības gars allaž bijis tuvs, jau sākot ar sacīkstēm, kura valsts pirmā iestāsies ES un NATO. Pašlaik totalizatorā nonācis jautājums, kura pirmā, taču skaidrs, ka ne Latvija, pievienosies eirozonai.
Visai nosacīti var runāt par vienotu ārpolitiku. Jau kopš 90. gadu sākuma Igaunijā un Lietuvā Latvija pastāvīgi uzlūkota kā vājākais posms Baltijas attiecībās ar Krieviju. Sevišķi to apliecināja robežlīgumu ar Krieviju parakstīšanas gaita, kur konkurence, sāncensības gars un, iespējams, arī nenovīdība izpaudusies redzamāk, nekā pieklātos. Latvijas eksprezidente V. Vīķe-Freiberga bija vienīgā no Baltijas valstu līderiem, kas izšķīrās par viesošanos Maskavā, atzīmējot Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienu 2005. gada 9. maijā. Vienotības pietrūcis arī, īstenojot Igaunijas prezidenta T.H. Ilvesa priekšlikumu Baltijas valstīm kopīgi pieprasīt Krievijai kompensācijas par padomju okupācijas perioda radītajiem zaudējumiem.
"Lielākais ļaunums būtu izšķirties – doties vienā vai citā virzienā."
Tiesa, Baltijas valstis vienotu nostāju spēja uzturēt, 2006. gada septembrī izvirzot kopīgu kandidātu ANO ģenerālsekretāra amatam – V. Vīķi-Freibergu. Taču jau 2007. gada pavasarī Latviju īpaši nelāgā gaismā nostādīja Krievijas un Igaunijas konflikts pēc tā dēvētā bronzas Aļošas skandāla. Mūsu valsts nekonsekventais un novēlotais nosodījums Krievijas īstenotajām aktivitātēm pret Igauniju, kas zināma arī ar kiberuzbrukumiem tās institūciju mājaslapām, Baltijas vienotību jau ļāva uzlūkot kā ar realitāti vāji saistītu Atmodas laika muzeja eksponātu. Uz iepriekšminēto visai dramatiskā kontekstā 2008. gada pavasarī norādīja respektablā britu laikraksta „The Economist” Austrumeiropas korespondents E. Lūkass: Rietumu un Krievijas starpā notiek jauns aukstais karš, kuru Rietumi jau zaudē tieši Latvijā.
Latvijas prezidents V. Zatlers, izvēloties skatīties olimpiskās spēles Pekinā, kļuva par vienīgo reģiona valstu prezidentu, kurš 2008. gada 13. septembrī neieradās uz atbalsta pasākumu Tbilisi Gruzijas un Krievijas kara laikā. Šim notikumam pamatā, ja runā par Baltijas vienotību, ir arī cits, ne mazāk svarīgs ārpolitisks žests – Igaunijas un Lietuvas prezidenti, tāpat kā daudzi citi Austrumeiropas un pasaules valstu līderi, nebija Pekinā, tā paužot nosodījumu Ķīnas īstenotajai Tibetas neatkarības centienu varmācīgajai apspiešanai.
Ja vērtē salīdzinājumā...
Arī pašlaik, slīgstot globālās ekonomikas krīzes purvā, tieši Latvijas sevišķi bēdīgais stāvoklis ar bieži paustajām bažām par lata devalvāciju, tiek minēts kā drauds abu pārējo Baltijas valstu cieši saistītajām ekonomikām. Igaunija, lai gan tai pašai, visticamāk, nāksies lūgt starptautisko finanšu institūciju atbalstu, šajā situācijā tomēr paguva izdarīt skaistu un efektīvu žestu – paust apņemšanos Latvijai dot 100 miljonu eiro aizdevumu. Toties Latvija šogad augustā no Valkas puses pamanījās piesārņot Pedeles upi Valgā, Igaunijas teritorijā, un paziņot, ka ne pie kā nav vainojama. Arī savā ziņā žests. Tikai pretēja rakstura, diezgan skaļš, jo Igaunijas puse izteikusies par kompensācijas pieprasīšanu un pilnīgi bez jebkāda ieguvuma Latvijai.
Nevarētu teikt, ka skeptiķiem nav pamata sacīt, ka apgalvojumi par Baltijas vienotību ir ļoti apšaubāma konstrukcija un Latvija ir tās vājākais posms. Taču objektivitātes vārdā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas spējām un iespējām būt vienotām tomēr der paraudzīties plašākā vēsturiskā un ģeopolitiskā kontekstā. Baltijas salīdzinoši neilgā un fragmentārā valstiskuma pieredze un demokrātijas prakse daudziem analītiķiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starptautiskos sasniegumus pamatoti ļauj vērtēt kā apbrīnojamus. Ir viedoklis, ka starpkaru periodā Baltijas valstis jau bija sasniegušas priekšnosacījumus plašākai un dziļākai sadarbībai, ko varmācīgi pārtrauca Otrais pasaules karš.
Turklāt šajā kontekstā ir vērts atgādināt, ka starp abiem pasaules kariem, to laikā un arī pēc tam ne visaptverošu militāru sadarbību, ne perfektu kopīgu starptautisko politiku neizdevās īstenot pat Skandināvijas valstīm – reģionam, ko uzskata par savstarpējās sadarbības paraugu pasaulē. Nebūs arī daudz pārspīlēts, sakot, ka visa jauno un jaunāko laiku Rietumeiropas vēsture ir veidojusies ne uz kā cita kā uz Vācijas un Francijas konfliktu pamata.
Iespējams, bijušajam Igaunijas premjerministram M. Lāram ir daudz taisnības, savulaik sakot, ka Baltijas valstīm kopīga ir tikai negatīvā pieredze. Taču tas nekādā gadījumā neatceļ Baltijas valstu sadarbības nozīmīgumu. Pasaulē, kur Baltija tiek uztverta kā vienots reģions – patīk tas mums vai ne –, spēkā ir prezidenta T.H. Ilvesa šogad aprīlī teiktais: „Lielākais ļaunums būtu izšķirties – doties vienā vai citā virzienā.”
