FOTO: Freepik.
Dāvinājums ir izdevīgs darījums apdāvinātajam, jo tas iegūst mantisku vērtību, taču kā tiesisks darījums tas satur arī noteiktus riskus. Kādus? To LV portālam skaidro zvērināts advokāts Toms Vilnis.
Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru dāvinātājs aiz devības bez atlīdzības piešķir apdāvinātajam kādu mantisku vērtību. Zvērināts advokāts Toms Vilnis norāda: praksē dāvinājums ir izplatīts darījuma veids, taču, salīdzinot ar citiem tiesiskiem darījumiem, piemēram, pirkuma līgumu, pastāv lielāks risks, ka dāvinājumu var atsaukt, apstrīdēt vai uz dāvināto mantu var vērst piedziņu.
Civillikuma 1919. pants noteic, ka dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. “Tas nenozīmē, ka apdāvinātajam visu dzīvi jāpielāgojas dāvinātāja vēlmēm un interesēm. Likums sniedz izsmeļošu rupjas nepateicības pazīmju uzskaitījumu, un šī norma kā izņēmums ir interpretējama šaurākā nozīmē,” mierina T. Vilnis.
Par nepateicību tiek uzskatīta:
Dāvinājumu nevar atsaukt nepateicības dēļ, ja tas ir veikts atlīdzības nolūkā par izdarītiem pakalpojumiem vai labvēlību (skat. Civillikuma 1933. pantu). Advokāts akcentē, ka dāvinājums atlīdzības nozīmē tiek uzskatīts par izņēmumu – kā savdabīgs līguma veids –, kas lielā mērā ir pretrunā dāvinājuma būtībai.
Ja pēdējo piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās dāvinājums ir veikts tādā apmērā, ka dāvinātāja mantiniekiem, tas ir, neatņemamās daļas tiesīgajiem, neatliek pat viņu neatņemamās daļas (skat. Civillikuma 422. p. un turpmākos pantus), apdāvinātais ir pakļauts riskam: neatņemamās daļas tiesīgie var pieprasīt no apdāvinātā šīs daļas izdošanu.
|
Civillikuma 1922. pants Ja pēdējo piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. p. un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Prasība rodas no mantojuma atklāšanās brīža un noilgst saskaņā ar 1895. pantu. Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam. |
Civillikuma 423. panta otrā daļa nosaka vispārējo principu, kas paredz tikai prasījuma tiesību uz neatņemamās daļas izdošanu naudā, tomēr advokāts vērš uzmanību, ka Civillikuma 1922. pants neparedz konkrētu neatņemamās daļas izdošanas veidu, un arī judikatūra apliecina1 – dāvinājuma gadījumā neatņemamās daļas izdošana iespējama gan dabā, gan kā naudas kompensācija, izdošanas veidu apspriežot pēc tiesas ieskata un vadoties no taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem. “Jautājums, kā minētā judikatūras atziņa savienojas ar vispārējo principu, kas paredz prasījuma tiesību tikai uz neatņemamās daļas izdošanu naudā, ir komplicēts. Vienlaikus konkrētā atziņa par Civillikuma 1922. pantu apdāvināto pasargā, jo var būt situācija, kad samērīgāk ir, piemēram, atdot atdāvināto dzīvokli, nevis mēneša laikā no sprieduma stāšanās spēkā meklēt veidu, kā atmaksāt neatņemamās daļas tiesīgajiem lielu naudas summu. Mantiniekiem, iespējams, papildu aizsardzība nav nepieciešama, jo, saņemot mantojumu, viņi jau ir informēti par neatņemamās daļas tiesīgajiem,” pauž T. Vilnis.
Dāvinātāja kreditoram ir tiesības “sekot” atdāvinātajam īpašumam un, neapstrīdot dāvinājuma līgumu, saņemt apmierinājumu no atbildētājam uzdāvinātā īpašuma, ja parādniekam nav citu līdzekļu parāda dzēšanai.
|
Civillikuma 1927. pants Manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījumā, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, ne vien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem, ir spēkā pret kreditoriem tikai tad, ja viņi tai piekrituši. |
Augstākā tiesa ir skaidrojusi2, ka ar Civillikuma 1927. pantā paredzēto tiesību “prasīt apmierinājumu no dāvanas” saprotama kreditora tiesība vērst piedziņu uz apdāvinātajam uzdāvināto mantisko labumu (dāvinājuma priekšmetu), lai apmierinātu tādu kreditora prasījumu pret dāvinātāju kā parādnieku, kas pastāvējis dāvināšanas laikā. Turklāt Civillikuma 1927. pantā regulētais kreditora prasījums pret apdāvināto rodas nevis uz tiesiska darījuma, bet likuma pamata, iestājoties šajā normā paredzētajiem priekšnoteikumiem.
Advokāts uzsver, ka kreditora tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas ir saistāmas ar diviem apstākļiem:
“Nav nozīmes tam, vai apdāvinātais ir zinājis par dāvinātāja parādiem un viņa nespēju tos samaksāt. Praksē apdāvinātie bieži vien cenšas sevi aizstāvēt, norādot, ka viņiem nebija zināms par dāvinātāja parādiem, taču tādi iebildumi nav tiesiski nozīmīgi. Civillikums neparedz, ka apdāvinātais tiek “sodīts” par to, ka viņš zināja vai nezināja par dāvinātāja parādiem. Tāpat apdāvinātais personiski neuzņemas dāvinātāja saistības, piemēram, kā galvinieks. Civillikuma 1927. pants paredz kreditoram aizsardzību pret situācijām, kad dāvinātājs atdāvina savu mantu tādā apmērā, ka nav iespējams no viņa atgūt parādu. Apdāvinātajam jāapzinās un jārēķinās ar kreditora likumiskajām tiesībām vērst piedziņu uz dāvināto mantu,” paskaidro T. Vilnis.
Advokāts piebilst, ka apdāvinātais atbild dāvinātāja kreditoriem ar dāvanu vai, ja tā vairs neatrodas viņa īpašumā, ar savu personīgo mantu tādā apmērā, kādā viņš no dāvinājuma ir iedzīvojies. Uzmanība jāpievērš arī tam, ka Civillikuma 1912. pants paredz: bez atlīdzības veikts darbs arī var tikt uzskatīts par dāvinājumu, uz kuru kreditoram ir tiesības vērst piedziņu. Tāpat jāņem vērā, ka dāvinājuma īpašnieka maiņa mantošanas ceļā nenovērš kreditoru tiesības prasīt apmierinājumu no mantinieka īpašumā nonākušās dāvanas.
Kreditora tiesības vērst piedziņu uz atdāvināto mantu, ja izpildās noteiktie priekšnoteikumi, ir stingri nostiprinātas likumā un atzītas tiesu praksē. “Mākslīgi mēģinājumi apgrūtināt šīs tiesības vai ierobežot piedziņas procesu pēc būtības nav iespējami un tiesas aizsardzību negūs. Piemēram, dāvinātājs vai apdāvinātais var mēģināt pasargāt nekustamo īpašumu vai citu publiskai reģistrācijai pakļautu kustamu lietu no kreditora piedziņas, reģistrējot aizlieguma atzīmi. Civillikuma 1081. pants noteic, ka minētais aizliegums ir spēkā pret trešajām personām, ja tas ir ierakstīts zemesgrāmatās (pēc analoģijas attiecināms arī uz citiem publiskiem mantu reģistriem). Taču konkrētie aizliegumi attiecas vienīgi uz labprātīgu atsavināšanu vai ieķīlāšanu, nevis piespiedu piedziņas gadījumiem. Cita veida apgrūtinājumi, piemēram, lietošanas vai ķīlas tiesība, pēc vispārējā principa netraucē piedziņas vēršanai uz dāvināto mantu. Ja aprobežojumi izveidoti ar mērķi apgrūtināt kreditora tiesības vērst piedziņu, tie atzīstami par spēkā neesošiem saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu,” norāda T. Vilnis.
“Noilguma termiņš kreditora prasījumam ir 10 gadi, un tas sāk tecēt no brīža, kad iestājušies abi minētie priekšnoteikumi, proti, dāvinājuma izdarīšanas brīdī dāvinātājam bija parāds un viņš nespēja to samaksāt,” akcentē T. Vilnis.
|
Civillikuma 1895. pants Visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. |
Augstākā tiesa ir skaidrojusi3: ja dāvinājuma priekšmets ir nekustamais īpašums, saistību līgumā var būt pielīgts tāds parādnieka saistības izpildes termiņš, kas ir ilgāks par desmit gadiem, un parādnieka nespēja izpildīt savu saistību var iestāties pēc minētā termiņa iestāšanās, tostarp vairāk nekā desmit gadus pēc tam, kad parādnieks, pastāvot neizpildītai saistībai, ar dāvinājuma līgumu ir atsavinājis sev piederošu nekustamo īpašumu citai personai. Tāpēc tādā gadījumā Civillikuma 1927. pantā regulētā prasījuma noilgums sāk tecēt nevis ar apdāvinātā īpašuma tiesības nostiprināšanas zemesgrāmatā dienu, bet ar dienu, kad iestājušies abi attiecīgajā normā paredzētie priekšnoteikumi, respektīvi, kad noskaidrojies, ka citas mantas neesības dēļ dāvinātājs nespēj izpildīt tādu saistību pret kreditoru, kura dāvinātājam bijusi līdz apdāvinātā īpašuma tiesības nostiprināšanai zemesgrāmatā.
Dāvinājumu nereti apstrīd trešās personas, kuru tiesiskās intereses ir aizskāris šāds darījums. Advokāts stāsta: “Dāvinājuma būtiska pazīme ir altruisms jeb vēlme izrādīt labvēlību, apdāvinot kādu personu bez atlīdzības. Ja dāvinājuma darījumā šīs pazīmes iztrūkst un puses aiz dāvinājuma formas faktiski slēpj citu darījumu, tas tiek uzskatīts par simulatīvu darījumu. Piemēram, puses formāli noslēdz nekustamā īpašuma dāvinājuma līgumu, bet citā līgumā paredz atlīdzību, lai apietu pirmpirkuma tiesības. Savukārt, ja dāvinājums noslēgts tikai izskata pēc, tas ir fiktīvs darījums. Piemēram, dāvinājums noslēgts ar nolūku radīt iespaidu kreditoriem, ka manta pieder nevis parādniekam, bet citai personai. Abos gadījumos tiesa, izskatot prasības pieteikumu, var atzīt darījumus par spēkā neesošiem.”
No ekonomiskā viedokļa dāvinājums ir izdevīgs darījums apdāvinātajam, jo tas iegūst mantisku vērtību, nesniedzot pretī atlīdzību (izņemot gadījumus, kad dāvinājums veikts atlīdzības nozīmē). Tomēr jāpārliecinās, vai līdz ar tā pieņemšanu nerodas pienākums nodokļu tiesību jomā, piemēram, pienākums deklarēt saņemto dāvinājumu un samaksāt no tā ienākuma nodokli.
Plašāk par tēmu LV portālā >>
“Apdāvinātajam ne tikai jāizvairās no rupjas nepateicības izrādīšanas pret dāvinātāju, bet arī jārēķinās ar to, ka uz saņemto dāvanu var pretendēt dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgie vai kreditori. Tiesiski veidi, kā pasargāt sevi no šādiem prasījumiem, nepastāv. Mēģinājumi mākslīgi apgrūtināt dāvināto mantu, lai izvairītos no piedziņas prasījumiem, negūs tiesas aizsardzību, turklāt var radīt papildu juridisko atbildību. Tādēļ apdāvinātajam ieteicams rūpīgi izvērtēt situāciju un saglabāt saņemto dāvinājumu vai tā vērtību, ciktāl tas iespējams,” rezumē T. Vilnis.
1 Skat. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 09.09.2013. spriedumu lietā Nr. PAC-0247/2013.
2 Skat. Senāta 2025. gada 29. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-12/2025.
3 Skat. Senāta 2025. gada 5. marta spriedumu lietā Nr. SCK-324/2025.
