Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vecāki vai vecvecāki nereti savlaikus vēlas sakārtot īpašuma lietas, un visbiežāk izmantotais risinājums ir dāvinājums.
FOTO: Frepik
Ne vienam vien senioram rūpes sagādā doma – kam atstāt savu nekustamo īpašumu? Tradicionālākais risinājums būtu “visu salikt pa plauktiņiem” testamentā, bet var gadīties arī tā, ka gadu nastas dēļ kļuvis grūti uzturēt māju vai veselu saimniecību, maksājumi par dzīvokli ir pārāk lieli iepretim pensijai, tādēļ gribētos no īpašuma sloga tikt vaļā ātrāk, to uzdāvinot jeb, kā ļaudis mēdz teikt, “norakstot” kādam tuvam cilvēkam.
Ja cilvēks viņam piederošo nekustamo īpašumu vairs nejaudā apsaimniekot vai tā uzturēšana kļuvusi par dārgu, vai varbūt viņš izdomājis māju vai dzīvokli vēl savas dzīves laikā atvēlēt kādam, kas par viņu rūpējas, pie viena tomēr paturot tiesības pilnvērtīgi lietot savu dzīvojamo telpu līdz mūža galam, tad, protams, testaments nederēs un jālūko pēc tāda civiltiesiska līguma, kas dod drošību dāvinātājam un vienlaikus pieņemams dāvinājuma saņēmējam. Civillikumā (CL) šāds dāvinājuma veids ir paredzēts, un tas ir dāvinājums ar uzlikumu.
Dāvinājums kā īpašuma attiecību sakārtošanas veids Latvijā ir iecienīts: gadā pie zvērinātiem notāriem Latvijā tiek slēgts vairāk nekā 2000 dāvinājuma līgumu.
Zvērināta notāre Sandra Jakušenoka stāsta: “Bieži vien vecāki vai vecvecāki vēlas sakārtot īpašuma lietas, lai bērniem pēc tam ir mazāk problēmu. Seniors, vēršoties pie notāra, parasti saka: “Gribu savu īpašumu uzdāvināt!”
Bet kas notiek? Dāvinot dāvinātājs pazaudē īpašuma tiesību, zemesgrāmatā viņš vairs nav reģistrēts kā īpašnieks, tādējādi pašam jādzīvo nu jau svešā īpašumā bez jebkādām tiesībām.
Lai no šādas situācijas izvairītos, risinājums ir dāvinājumā pielīgt dzīvokļa tiesību, kas nodrošina tiesības dāvinātājam mitināties šajā dzīvokļa īpašumā līdz mūža galam. Taču, ja dāvinātājam ir māja un piemājas saimniecība un viņš vēlas apstrādāt zemi, turēt lopiņus, pārdot iegūtos produktus un varbūt gūt kādu peļņu, tad dzīvokļa tiesība būs par šauru un jāpielīgst tā dēvētā lietojuma tiesība uz noteiktu laiku vai līdz mūža galam. Tas ir uzlikums ar lietojuma tiesību.
Lai izvairītos no strīdiem, arī uzlikuma līgumā būtu konkrēti jānosaka, vai īpašumu lieto tikai pats dāvinātājs, vai arī apdāvinātā persona. Ja abi, – kā tiek veikti remontdarbi, maksāti izdevumi par īpašuma uzturēšanu, kuras telpas vai kuru zemesgabalu katrs izmanto un tamlīdzīgi. Tas ir līdzīgi kā gadījumā, kad tiek noteiktas kopīpašuma lietojuma tiesības, atšķirība tikai tā, ka vienojas īpašuma lietotājs ar īpašnieku. Slēdzot līgumu, ir iespējams arī noteikt, ka, piemēram, dēlam un mazdēlam līdz dāvinātāja nāvei nav tiesību zemnieku saimniecību pārdot vai ieķīlāt, vai arī to drīkst darīt tikai ar dāvinātāja rakstisku piekrišanu.”
Ja dāvinājuma līgumu notariāla akta veidā sagatavojis notārs, tad notārs šo līgumu elektroniski nosūtīs reģistrācijai zemesgrāmatā. Ja paši līdzēji sagatavojuši dāvinājuma līgumu, tad pēc līguma noslēgšanas jādodas pie notāra, kas sagatavos nostiprinājuma lūgumu, ar ko varēsiet veikt īpašuma tiesību maiņu zemesgrāmatā. “Uzsvēršu – šāda dzīvokļa vai lietojuma tiesība ir obligāti reģistrējama zemesgrāmatā. Tad tas ir redzams ikvienam, kas atver attiecīgo sadaļu par šo īpašumu.
Ja notiek tā, ka apdāvinātais nomirst agrāk par dāvinātāju, tad šī dzīvokļa vai lietojuma tiesība ir jāievēro jebkuram apdāvinātā mantiniekam. Piemēram, dēls ir aizgājis mūžībā pirms mātes, vedekla apprecas otrreiz, bet viņai nolīgtie lietošanas noteikumi ir saistoši. Varbūt tas saasinās personiskās attiecības, kā tas nereti gadās, bet māti izlikt no mājas nedrīkstēs. Galējā situācijā viņa var vērsties tiesā ar prasību atcelt dāvinājuma līgumu nepateicības vai līguma nosacījumu pārkāpumu dēļ,” komentē S. Jakušenoka. “Tādējādi ar likumu ir aizstāvētas dāvinātāja tiesības. Ja arī viņam vecuma dēļ varbūt nebūs spēka tiesāties, vismaz viņa rīcībā ir instruments, kā vērsties pret netaisnību.”
Šeit vēl pāris atgādinājumu. Pirmais – pirms dokumentu iesniegšanas zemesgrāmatā visā pilnībā jāsamaksā nekustamā īpašuma nodoklis par aktuālo taksācijas gadu un parāds, ja tāds ir.
Otrais – ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek fizisko personu dāvinājumus, ja dāvinātāju ar nodokļa maksātāju saista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei Civillikuma izpratnē (izņemot dāvinājumus saimnieciskās darbības ietvaros), un pirmās un otrās pakāpes radiniekiem arī valsts nodeva zemesgrāmatā par īpašnieku maiņu būs zemāka.
“Pareizā lietu kārtība un loģiskā secība, manuprāt, tomēr būtu, ka cilvēks pirms aiziešanas mūžībā sastādītu testamentu, kas mantiniekiem izgaismotu aizgājēja pēdējo vēlēšanos un, iespējams, novērstu arī strīdus starp viņiem. Patīk testaments vai nē, tā ir cita lieta, taču testators ir skaidri noteicis, kas kuram pienākas, un šī griba ir jārespektē,” spriež S. Jakušenoka.
Taču testamentam, protams, nevajadzētu būt ar roku rakstītai kaut kur noslēptai lapiņai, bet pie notāra sagatavotam dokumentam – publiskajam testamentam.
“Pirmkārt, ar roku rakstītu testamentu ir vieglāk apstrīdēt, un tad mums ir jāmeklē pierādījumi, ka tas patiešām ir mirušā rokraksts. Otrkārt, tekstā var būt grūti saprotami labojumi, cilvēks var kļūdīties ar skaitļiem, datumu, kā dēļ nereti nākas arī tiesāties. Nākamais – cilvēka vēlmes var būt grūti izpildāmas: piemēram, testators māju var novēlēt vienam mantiniekam, zemesgabalu, uz kura tā atrodas, – citam, sajaucot īpašuma daļas un veidojot tik sarežģītas kopīpašuma attiecības, ka testamentu faktiski nemaz nevar realizēt,” skaidro notāre. “Publiska testamenta sastādīšanas laikā pie notāra visas nianses apspriež un dokumenta saturu veido tā, lai tas patiešām ir izpildāms. Vēl jāņem vērā, ka publiskais testaments tiek reģistrēts testamentu reģistrā, un tad, kad cilvēks aizgājis mūžībā, uzsākot mantojuma lietu, notārs redz, ka šāds dokuments ir sastādīts.
Nevar gadīties, ka tas ir pazudis, noslēpts, iznīcināts, jo oriģināls glabājas pie notāra. Ja testamenta sastādītājs, baidoties par domstarpību rašanās starp mantiniekiem, vēlas paturēt potenciālajiem mantojuma saņēmējiem notariālā akta esamību noslēpumā, der zināt, ka Publisko testamentu reģistrs ir pieejams tikai pašam mantojuma atstājējam un Latvijas Zvērinātu notāru padomei. Ziņas par testamentu notārs, kura lietvedībā atrodas mantojuma lieta, saņem tikai pēc mantojuma lietas uzsākšanas.
Iespēju sastādīt publisko testamentu ik gadu mūsu valstī izmanto ap trim tūkstošiem cilvēku, bet pilnīgi noteikti ļoti daudzi raksta arī privātos testamentus.”
Savu mantu atstāt kādam vēlamam cilvēkam var arī ar mantojuma līgumu. Šis civiltiesiskais akts ir mazāk pazīstams un izmantots: pēc Zvērinātu notāru padomes datiem, gadā Latvijā tiek sagatavoti vien 100 šādi notariālie akti.
S. Jakušenoka stāsta, ka mantojuma līgums, līdzīgi kā testaments, ir pēdējās gribas rīkojuma akts, kas stājas spēkā pēc mantojuma atstājēja nāves. “Mantojuma līgums mantiniekam ir drošāks nekā testaments no tā viedokļa, ka testamentu var mainīt kaut vai katru dienu un sešas reizes dienā, savukārt mantojuma līgumu slēdz mantojuma atstājējs ar nākamo mantinieku, un to, kā jebkuru līgumu, nevar vienpusēji atsaukt. Līgums tiek reģistrēts zemesgrāmatā, un to nevar mainīt bez abu pušu piekrišanas. Vēl jau, iespējams, paliek neatņemamās daļas mantinieki (tāpat kā testamenta gadījumā), bet, kādas būs izmaksājamās summas, varēs skaidri zināt tikai pēc mantojuma atstājēja nāves.
Testamenta vai mantojuma līguma taisīšanas brīdī nevar paredzēt, kāda būs nākotnes situācija. Ja mantojuma atstājējs turpmākajos gados nesaprātīgi rīkojas ar savu mantu un iedzīvojas parādos, mantojuma saņēmējam var nākties tos maksāt.
Te jāvērš uzmanība, ka ļaudis bieži palaiž garām tādu iespēju kā inventāra tiesība. Jebkuru mantojumu var pieņemt ar inventāra tiesību, un tādā gadījumā mantojuma saņēmējs kreditoriem var atdot to, kas ir mantots, bet vairāk neko nemaksāt no savas kabatas. Taču negatīvā puse ir tā, ka inventāra tiesību var izmantot tikai divu mēnešu laikā no mirušā nāves dienas.
Jāatzīst, mantojuma līgumi nav sevišķi populāri, jo ierobežo mantojuma atstājēja iespējas kontrolēt situāciju ar testamenta nosacījumiem, to attiecīgi mainot. Iespējas ir ļoti dažādas; ja starp mantiniekiem nav strīdu, vienošanās ir panākama. Ja strīdi ir, likums skaidri nosaka: neatņemamo daļu izmaksā naudā, tā ir vērtības izmaksa, no kuras turklāt tiek atskaitīti visi mirušās personas parādi. Uz līguma taisīšanas brīdi patiešām nevar paredzēt, kāda situācija turpmāk var izvērsties. Šādi līgumi faktiski ir noslēdzami tad, ja ir skaidras attiecības starp mantojuma atstājēju un mantiniekiem un dažādu apstākļu dēļ mantinieki nemaz nav ieinteresēti iegūt mantu savā īpašumā pirms mantojuma atstājēja aiziešanas mūžībā.”
