Sniedzot atbildi uz Jūsu jautājumu, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa vērš uzmanību uz Civillikuma 177.pantā noteikto. Proti, līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.  Savukārt bērna aprūpe nozīmē ne tikai uzturlīdzekļu maksāšanu ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanai, bet arī bērna kopšana, izglītošana, audzināšana, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses, sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam. Bērna uzraudzības nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Vienlaikus Civillikuma 178.pantā noteikts – ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.  Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Saskaņā ar Civillikuma 181.pantā noteikto, katram vecākam ir pienākums  un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu.  Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. 

Papildus Civillikuma 198.pantā ir uzskaitīti iemesli, kad aizgādība izbeidzas, proti, ar vecāku vai bērna nāvi, kad pazudušais no vecākiem atzīts par mirušu, kad bērnu adoptējusi trešā persona, kad bērns sasniedzis pilngadību. Ievērojot minēto, neviens no iepriekšminētiem iemesliem nav piemērojams konkrētajā gadījumā, līdz ar to bērna tēvam aizgādība nav izbeigusies un tēvam ir pienākums  izrādīt interesi un rūpēties par bērnu neatkarīgi no savstarpēji noslēgtās vienošanās ar bērna māti par bērna atsevišķu aizgādību.

Vienlaikus Civillikuma 203.pantā noteikts, ka aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu, bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ), vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību, vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai [..], konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu, vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu. Šajos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, bet, ja arī tam ir šķēršļi, bāriņtiesa gādā par bērna ārpusģimenes aprūpi.

Ņemot vērā iepriekšminēto L.Rieksta-Riekstiņa skaidro: „Ja bērna māte sava veselības stāvokļa dēļ nespēj nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi, tad atbildība par bērna turpmāko aprūpi gulstas uz otru vecāku, kura pienākums ir parūpēties par bērnu, ja bērna māte to nespēj. Ievērojot minēto, bāriņtiesai būtu jāizvērtē situācija kopumā, jāveic pārrunas ar bērna tēvu, jānoskaidro, vai bērna tēvs būtu gatavs iesaistīties un uzņemties bērna turpmāko aprūpi un audzināšanu. Iegūstot papildu informāciju, bāriņtiesai jāvērtē, vai tēvam bērna aizgādības tiesības ir pārtraucamas un bērnam ir jāieceļ aizbildnis.”