Darba likuma 101.panta pirmās daļas 4.punkts paredz darba devējam tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu gadījumā, kad darbinieks, veicot darbu, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī.

Lai darba devēja uzteikums būtu tiesisks, darba devējam ir jāievēro Darba likuma 101.pantā paredzētā kārtība, proti, darba devējam ir pienākums pieprasīt no darbinieka rakstveida paskaidrojumu, kā arī darba devējam ir pienākums izvērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu, apstākļus, kādos tas ir izdarīts, kā arī darbinieka personiskās īpašības un līdzšinējo darbu. 

Darba likums neparedz īpašu kārtību alkohola reibuma fakta pierādīšanai. Atrašanos alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī ir iespējams konstatēt ar jebkuriem Civilprocesa likuma 17.nodaļā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem (ar darbinieka paskaidrojumu, ar attiecīga akta sastādīšanu, ar liecinieku liecībām, ar medicīnas darbinieku atzinumu, ārstu ekspertīzes atzinumu). 

Darba likums nesniedz arī termina „reibuma stāvoklis” definīciju. Tādējādi, lai konstatētu šādu stāvokli, darbinieks būtu jānosūta uz medicīnisko pārbaudi, kur ārsts konstatēs minētā fakta esamību vai neesamību. Medicīniskās pārbaudes kārtību regulē 2.06.2008. Ministru kabineta noteikumi Nr.394 „Alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtība”.

Ja darbinieks atsakās veikt medicīnisko pārbaudi, darba devējs ir tiesīgs sastādīt aktu, kurā jānorāda tās pazīmes, kas apliecina darbinieka atrašanos reibuma stāvoklī, piemēram, alkohola smaka, neadekvāta uzvedība, grīļīga gaita u.tml. Kā norādīts juridiskajā literatūrā, darbinieku nevar piespiest veikt minēto medicīnisko pārbaudi, taču viņa izvairīšanās no tās strīdu gadījumā var tikt attiecīgi novērtēta kopsakarā ar citiem pierādījumiem.